Svarīgs laiks
Mūsu pirmais pacients bija mazs bērns ar bojājumu smadzeņu centrā, kur attīstās valoda. Taču bērnam smadzenes ir plastiskas, un, ja mēs viņam smadzenēs izoperējam vietu, kur jāveidojas valodai, tā var veidoties blakus vai otrā smadzeņu puslodē. Savukārt, ja mēs gaidīsim, kad bērniņam valoda jau būs izveidojusies, iespējams, tā veidosies kaut kur ļoti tuvu epilepsijas perēklim, un attiecīgi, vēlāk perēkli izoperējot, var gadīties izoperēt arī valodu. Tas ir ilustratīvs piemērs, kāpēc dažkārt laikam ir izšķiroša nozīme.
Jo ilgāk norit smaga epilepsija, jo vairāk problēmu tā rada. Savukārt, jo ātrāk mēs šo procesu apturam, jo smadzenes var labāk iedzīt attīstību. Mēs visi piedzimstam ar smadzeņu audu rezervi, kas, tiesa, pakāpeniski pirmo dzīves gadu laikā noārdās. Tāpēc bērns pirmajos dzīves gados ir spējīgs tik ļoti daudz ko iemācīties! No guļoša, nevarīga cilvēciņa viņš gada laikā iemācās staigāt, noturēt karoti, ēst, saprast, ko viņam saka, pats teikt zilbītes.
Pieaudzis cilvēks tā vairs nespēj, viņš jau ir specializējies – viņam ir noteikts, kurš smadzeņu reģions par ko atbild. Ja mums kādu reģionu galvas smadzenēs izgriezīs, iespējams, tās funkcijas, par kurām atbildēja šī smadzeņu vieta, mēs vairs nespēsim atgūt, taču mazam bērnam smadzeņu rezerve var nodrošināt funkcionēšanu tādā pašā līmenī kā citiem. Tāpēc, ja mēs zinām, ka bērnam, kuram ir epilepsija, iespējams ar ķirurģiju palīdzēt, tas ir jādara – jo ātrāk, jo labāk. Un Latvijā vienmēr būs ātrāk nekā Vācijā vai Zviedrijā.
Raksta turpinājums: