Kas ir epilepsija?
Epileptiska lēkme rodas, kad galvas smadzeņu nervu šūnās īslaicīgi notiek pārmērīgas elektriskās izlādes. Tās izpaužas kā dažādi īslaicīgi, pārejoši simptomi – piemēram, krampji, noraustīšanās, dīvainas sajūtas, apziņas zaudēšana, krišana… Pasaulē ar šo kaiti slimo aptuveni viens no simta, un mēs šajā ziņā ne ar ko neatšķiramies.
Latvijā ir aptuveni 20 000 epilepsijas pacientu, un katru gadu pie mums Bērnu slimnīcā nonāk teju 200 bērnu ar šo kaiti. Slimība visbiežāk izpaužas zīdaiņa vecumā, pirmsskolas vecumā un pusaudža gados. Pieaugušajiem epilepsija vairumā gadījumu ir simptoms kādai citai nopietnai kaitei – audzējam, asinsrites traucējumiem, insultam… Ir cilvēki, kam epilepsija bijusi jau bērnībā un ir arī vēlākos gados.
Pareizāk būtu runāt nevis par vienu diagnozi – epilepsija, bet par slimību grupu ar dažādiem paveidiem. Vairumam – aptuveni 50–60 procentiem – tā ir labdabīga, ar ļoti labām prognozēm uz izveseļošanos; 10–20 procentiem ir epilepsijas paveids, kad, dzerot zāles, cilvēks var visu atlikušo dzīvi nodzīvot bez lēkmēm. Savukārt 20–30 procentiem pacientu ir ļaundabīga epilepsija, kad zāles diemžēl ne vienmēr palīdz.
Raksta turpinājums: