Polineiropātija - tās vairs nav manas pēdas un plaukstas!

– Dakter, mūsu sarunas iemesls ir Gunāra vēstule: «Saslimu ar insultu pirms vairākiem gadiem. Ģimenes ārsts domā, ka tagad man ir arī polineiropātija. Tās ir insulta sekas? Kājas nav sāpīgas un nejutīgas, toties nespēcīgas gan, kā no koka. Paiet varu tikai lēnām. Ir arī stipri koordinācijas traucējumi, nepārtraukti reibst galva, ir nespēks. Ļoti lūdzu, uzrakstiet par polineiropātiju. Baidos. Manā apgādībā ir divi mazbērni.» Gunāram ir 55 gadi.
– To, ka Gunāram bijis insults un tagad ir polineiropātija, kuras dēļ grūtāk staigāt, nevar noliegt. Bet – polineiropātija noteikti nav saistīta ar insultu. Insults skar centrālo nervu sistēmu, polineiropātija – perifēro nervu sistēmu, kāju un roku nervus. Insults un polineiropātija ir divas atsevišķas slimības, kuras ietrāpījušās vienlaikus. Tāpat kā mums var būt reizē iesnas un uzmesties pumpa.  

– Polineiropātija, cik nojaušu, izpaužas ar jušanas traucējumiem pēdās un plaukstās? 
– Tas ir biežākais polineiropātijas veids. Ja ārsts saka: «Jums ir polineiropātija…», tad domā roku un kāju perifēro nervu bojājumus. Ir pat speciāls apzīmējums, ko mediķi lieto, – cimdu un zeķu sindroms. Zeķes, kā zināms, var būt gan īsas, gan pusgaras, un tas pats ar rokām – cimdi var būt līdz elkonim un var būt klasiski dūraiņi. Tās ir zonas, kurās cilvēkam ar polineiropātiju ir nepatīkamās sajūtas.

Jutīgums var būt gan pārmērīgs, kad, piemēram, uzvelkot zeķes, rodas sāpes, gan samazināts – ir sajūta, kā staigājot pa vati. Citreiz pacienti saka: «Es tagad sliktāk ar pēdām grīdu jūtu, liekas, ka man tur uzaugušas biezas zoles…» Tas pats notiek ar rokām: «Nevaru veikt sīkas kustības – aizpogāt pogas…» Raksturīgi simptomi ir notirpums un skudriņu skraidīšana, cilvēks zeķu un cimdu zonā jūt vieglu dedzināšanu, durstīšanu, salšanu. 

Citi lasa

Estere Jansone

Karš

Maskava draud spridzināt militāro bāzi Polijā

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Ja bojātas par kustībām atbildīgo nervu šķiedras, rodas vājums, visbiežāk pēdu un stilbu muskuļos, kas ar laiku izdilst.

– Kāpēc pirmās cieš tieši pēdas un plaukstas? 
– Pa kāju vai roku iet nervs, augstāk tas ir biezs, bet virzienā uz pēdu vai plaukstu kļūst plānāks un pirkstos jau ir ļoti plāns. Šis plānais nervs ir ārkārtīgi jutīgs pret visu. Tāpēc neiropātija sākas no pirkstu galiem uz augšu.

– Un kādi ir biežākie iemesli? 
– Pirmajā vietā – cukura diabēts. Diabētiska polineiropātija ir biežākais cukurslimības sarežģījums. To zina endokrinologi, zina ģimenes ārsti, un viņiem savi pacienti būtu jāuzpasē. Proti, kārtīgi ārstējot diabētu, cilvēks var sevi pasargāt no polineiropātijas.

– Tik vienkārši?!
– Jo cukura līmenis asinīs labāk kontrolēts, tiek turēts rāmjos, jo mazāka varbūtība, ka polineiropātija attīstīsies. Savukārt, ja cukurs lēkā augšā lejā, pastāv risks, ka perifērie nervi var tikt bojāti. No visiem atklātajiem polineiropātijas gadījumiem apmēram 30 procenti ir diabēta dēļ. Daudz. 

– Tieši kā cukurs var sabojāt nervus?!
– Ilgstoši paaugstināts cukura līmenis asinīs bojā asinsvadus, tāpēc cieš ne tikai acis, nieres, bet arī perifērie nervi. Bojātie asinsvadi vairs neapasiņo kājas, kā vajadzētu, un nervs vairs adekvāti nepaēd. Plus to bojā arī toksiskās vielas, kuras rodas cukura diabēta rezultātā. Tāpēc sākumā nervam pazūd virsējais slānis, kas pasargā tā viduci, tad arī parādās pirmie simptomi. Ja nekas lietas labā netiek darīts, tālāk neatgriezeniski bojājas pats nervs.

Ejot pie ārsta, cilvēks lolo cerības: «Dakteris atradīs iemeslu, kāpēc man kājas un rokas vairs nejūt…» Taču 25– 30 procentiem polineiropātijas iemeslu neizdodas noteikt, lai gan izmeklēšana bijusi detalizēta. Ārsti to sauc par kriptogēnu polineiropātiju. Ar to pārsvarā slimo pacienti, kas vecāki par piecdesmit gadiem. Slimība progresē lēni, pat vairākus gadus. Parasti tā izpaužas kā nejutīgums vai sāpes. 
Trešais polineiropātijas ie­mesls – 15 procentos gadī­ju­mu – ir toksiskas vielas. Piemēram, perifēriem nerviem ļoti kaitīgs ir alkohols. Un te nav runa tikai par rūdītiem alkoholiķiem, absolūti ne. 

– Jūs tādus pacientus sastopat?
– Protams. Solīdi cilvēki stāsta: «Kājas vairs nejūtu…» Iztaujāju pacientu par simptomiem, to sākšanās laiku, raksturu, blakusslimībām, lietotajiem medikamentiem vai uztura bagātinātājiem, arī par iespējamu toksisku vielu iedarbību – smagie metāli, alkohols –, par dzīvesveidu. Un viņš saka: «Jā, man ir stresains darbs, un tad es vakarā paņemu glāzi konjaciņa vai vīna. Vairāk ne…» – «Es saprotu. Bet konkrēti jūsu perifērajiem nerviem tā acīmredzot ir ļoti toksiska viela. Un, atceļot šo kaitīgo faktoru – alkoholu –, jūsu perifēro nervu stāvoklis krietni uzlabosies.» 

Toksiska polineiropātija var attīstīties arī pacientiem, kuri saņēmuši ķīmijterapiju, staru terapiju vai lietojuši medikamentu, kas bojā perifēro nervu sistēmu. Dažreiz cilvēks izdzer medikamenta kursu un viņam parādās polineiropātija. No kā?! Izrādās, tā ir konkrētā medikamenta komplikācija. Bet ķīmijterapija ir visspilgtākais piemērs.

– Dakter, acīmredzot šo situāciju raksturo Rutas kundzes vēstule IEVAS Veselībai, nolasīšu… «Esmu onkoloģijas slimniece ar diagnozi C19. Pēc septiņām ķīmijterapijām rokās un kājās sākās tirpšana, salšana, nejutīgums pirkstos, plaukstās, sāpes. Bet apmēram pēc nedēļas pārgāja. Pēc astotās ķīmijas ir pagājis mēnesis, bet blaknes vairs neizzūd. Rokas un kājas līdz ceļiem kā sasalušas, kājās grūti nostāvēt, ļoti sāp. Rokās neko nevaru paņemt. Kā varētu mazināt šīs blaknes? No ķīmijas atteicos, jo – kaut arī esmu pacietīga, diennakts sāpes un tirpšanu vairs nav spēka izturēt. Pretsāpju tabletes, šprices un sildīšana nepalīdz. Esmu senioru vecumā.»
– Šis ir klasisks toksiskas neiropātijas gadījums, un šādu pacientu diemžēl ir daudz. Tā ir individuāla reakcija uz zālēm. Ko lai iesaku? Pirmkārt, vajadzīgs laiks, lai ķīmijas koncentrācija organismā mazinātos un nerviem būtu spēja atjaunoties. Otrkārt, nav tādu profilaktisku zāļu, kas mazinātu polineiropātijas attīstības iespējas. Taču, ja šāda polineiropātija ar skaidru iemeslu jau ir, pareizi būtu doties pie algologa, sāpju ārsta. Kundzei noteikti nav jācieš no sāpēm. Algologs piemeklēs specifiskus medikamentus, lai sāpes nebūtu tik traucējošas. 

– Vai varam kundzei solīt, ka sliktās sajūtas ar laiku pazudīs?
– Toksiskās polineiropātijas izpausmes var mazināties. Bet! Sāpēm piemīt ļoti nepatīkama lieta – tās hronizējas. Proti, ja kundze visu laiku dzīvo ar sāpēm, kas netiek atsāpinātas, viņas galva regulāri saņem sāpju signālus no kājām. Un smadzenēs izveidojas reģions, kurš jūt, ka visu laiku sāp – veidojas nepareiza uztvere. To ārsti sauc par sensibilizāciju, jutīgumu pret sāpēm. Un pēc tam, pat ja sāpes mazināsies, galva neļaus to izjust, jo centrālā nervu sistēma uzturēs nelabo sajūtu. Lai izvairītos no sāpju hronizācijas, tiklīdz parādās stipras, neciešamas sāpes, obligāti jāvēršas pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma pie algologa. 

– Vienīgi… te pastāv divas problēmas. Cilvēki ir ļoti pacietīgi.
– Es jums piekrītu. Līdz pēdējam ciešas.

– Un otra: cilvēki baidās, ka pieradīs pie pretsāpju zālēm.
– Ir tāds mīts. Drīkst ciesties, ja tu zini, ka ir sagriezts pirksts, tas sadzīs un vairs nesāpēs. Taču, ja tev ir hroniska problēma – tas attiecas gan uz galvassāpēm, gan uz muguras sāpēm, gan uz polineiropātijas sāpēm –, tā ir jārisina! Mūsu organisms šajā ziņā ir ļoti viltīgs, sāpes hronizēsies, un pēc tam tās dabūt prom ir divreiz grūtāk un būs jālieto divreiz vairāk medikamentu.

– Atgriežamies pie polineiropātijas galvenajiem iemesliem…
– Apmēram desmit procenti no visiem gadījumiem ir autoimūna neiropātija. Pie jebkuras autoimūnas saslimšanas organismā veidojas olbaltumvielas, kas uzbrūk savām šūnām un tās bojā. Autoimūna slimība ir reimatoīdais artrīts, sarkanā vilkēde, arī citas. Neiropātija arī mēdz būt autoimūna. Šādas polineiropātijas gadījumā imūnsistēma nervu šķiedru apvalku jeb mielīnu uztver kā svešu un cīnās ar to, mēģina iznīcināt. Rezultātā nervu šķiedru apvalks tiek bojāts un dažu mēnešu laikā attīstās slimības simptomi – progresējošas grūtības staigāt, tirpšana vai citas nejaukas sajūtas kājās, refleksu zudums.

Ir arī cita autoimūnās polineiropātijas forma – lēni progresējoša saslimšana, kurai raksturīgs asimetrisks roku muskuļu vājums, izdilums, krampji, muskuļu raustīšanās. Autoimūnā polineiropātija ir ārstējama, tikai – laikus jādiagnosticē, un jo ātrāk uzsāk ārstēšanu, jo labāks rezultāts, cilvēks var dzīvot pilnīgi normālu dzīvi, nejust simptomus. Šobrīd valsts šiem pacientiem kompensē specifisku terapiju. Vairums no viņiem intravenozi vai subkutāni (zem ādas) saņem imūnglobulīnus.
Nākamā grupa – pieci procenti no visiem gadījumiem – ir pārmantota neiropātija. Tātad – gēni tādi.

– Kurā vecumā tā var sākt izpausties?
– Dažiem jau agrā bērnībā, citiem – 40 gadu vecumā vai pat 70 gados, tas atkarīgs no slimības formas. Autoimūnā un pārmantotā neiropātija skaitās retās slimības. Šo pacientu medicīniskā aprūpe Latvijā ir krietni uzlabojusies, darbojas speciāli reto slimību centri, kur var vērsties un pārbaudīties, uzzināt, kā rīkoties tālāk. 

Vēl mēdz būt polineiropātija, kas rodas kādas citas kaites dēļ. Piemēram, sākumstadijā neārstēta vai neizārstēta Laimas slimība var sekmēt polineiropātiju. Tāpat arī neārstēts C hepatīts, kāda reimatoloģiska saslimšana. Šajos gadījumos, tiekot galā ar pamatslimību, neiropātijas izpausmes mazinās vai izzūd pavisam, jo nervi spēj atjaunoties.

– Laimas slimība kā nervu bojātāja tagad kļuvusi īpaši populāra…
– Bet kāpēc tā notiek? Cilvēkam asinīs nosaka antivielas, un, ja atbilde ir pozitīva, obligāti būtu jāveic Laimas slimības diagnozi apstiprinošais tests. Taču ļoti bieži pēc pirmā soļa viss apstājas. Analīzes pozitīvas, tātad uzsākam ārstēšanu. Bet – bez rezultāta. Jo iemesls bija nepareizais! Man ir pacienti, kuri ārstējuši it kā Laimas slimības izraisītu neiropātiju mēnešiem, lai gan patiesībā viņiem bija cukura diabēts. Vienkārši uz Laimas slimību mēdz daudz ko norakstīt… Tāpēc mans ieteikums: ja cilvēks domā, ka viņam neiropātiju izraisījusi Laimas slimība, nepieciešams aiziet pie infektologa, lai to noskaidrotu līdz galam. Laimas slimība nav vienkārša, tā gan izpaužas ļoti dažādi, gan diagnostikas ziņā ir sarežģīta.

– Kā rīkoties, ja parādījušās neiropātijas pazīmes? 
– Pirmais solis – sūdzības ir jāobjektivizē. Ja cilvēkam mazinājusies jutība kājās vai tās tirpst, ārstam tas ir arī jāpārbauda. Ļoti informatīvs izmeklējums ir neirogrāfija. Tā būtu jāveic visiem, ja ir aizdomas par polineiropātiju. Jā, izmeklējums nav patīkams, jo būtībā mēs pacientam sitam ar elektrisko strāvu. Sitam pa konkrētu nervu un uz ekrāna redzam, cik ātri un ar kādu amplitūdu nervs pārvada impulsu. Tie ir rādītāji, kas dod atbildi, vai nervu šķiedra ir vesela un vada impulsu atbilstoši normai, vai dara to lēni un nepareizi. Ja nervu šķiedra nevar impulsu novadīt, kā pienākas, tātad ar to kaut kas nav kārtībā. Izmeklējums atbild uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Ir polineiropātija vai nav? Kāda polineiropātija? Uzreiz pēc elektroneirogrāfijas var pateikt, vai tā ir ģenētiska vai – autoimūna. Katrā no šiem gadījumiem nerva bojājums izskatās citādāk. Ja runa ir par pārējiem neiropātijas veidiem – par toksisku, diabētisku, Laimas slimības vai C hepatīta izraisītu, tādos gadījumos neirogrāfija var būt diezgan līdzīga. Tomēr mēs tik un tā iegūsim svarīgu informāciju: cik dziļš ir nerva bojājums, cik tas atgriezenisks un kas pārsvarā ir bojāts. 

Bet dažreiz notiek arī tā: tirpst rokas un kājas, bet neirogrāfija ir pilnīgi normāla. Tomēr cilvēkam nav labi. Tad jāatceras par smalko šķiedru neiropātiju. Tas nozīmē, ka procesā iesaistās nevis lieli nervi, bet vissīkākie, kas atrodas ādā. Parasti smalko šķiedru neiropātija raksturīga kādas slimības pašā sākumā. Proti, ja tikko sākas cukura diabēts, sarkanā vilkēde, C hepatīts. Tad parādās roku un kāju ādas īpatnēja, grūti izturama sāpēšana, jo smalkās nervu šķiedras atbild par temperatūras sajūtu un sāpēm. Tādā ziņā smalko šķiedru bojājumi ir ļoti nepatīkami. Šādos gadījumos mēs cilvēku sūtam vēl uz citu izmeklējumu – uz kvantitatīvo sensoro testēšanu, kas ļauj noteikt jušanas traucējumu pakāpi dažādu kairinātāju iedarbības gadījumā. 

– Kā polineiropātiju ārstē?
– Ja konstatēju, ka pacientam ir C hepatīts vai cukura diabēts, par ko viņš nav nojautis, tad jāārstē pamatslimība. Un ar to nodarbojas infektologs vai endokrinologs. Mēs, neirologi, izrakstām medikamentus, kuri mazina neiropātijas izpausmes. Jo, kā jau iepriekš sacīju, nedrīkst pieļaut, ka cilvēks ilgstoši dzīvo ar nepatīkamām sajūtām. Tirpšana un sāpes ir jānoņem! Polineiropātijas simptomātiskajā terapijā bieži lieto gabapentīnu, kura specifisko farmakoloģisko īpašību dēļ efektīvi mazinās neiropātiskās sāpes. Parasti tā panesība ir laba, tomēr daļai pacientu preparāts var radīt galvas reiboni, miegainību un nogurumu, tāpēc ārstēšanu ar gabapentīnu rekomendē sākt pakāpeniski. Lieto arī citas zāles. Savukārt, kad pacients jau ārstē pamatslimību, mēs pakāpeniski samazinām terapiju. Ir pacienti, kuri, piemēram, tiek vaļā no C hepatīta, un tirpšana kājās un rokās pāriet pilnībā.

Ja radusies toksiska neiropātija no alkohola, pacientam jāpieņem lēmums stingri mazināt grādīgā patēriņu. Bet pēc savas ārstes pieredzes varu sacīt, ka pacientiem ir ļoti grūti noticēt tam, ka pie viņa polineiropātijas ir vainīga tā viena glāze vakarā… 

Anija Pelūde

Veselība

Atklāta saruna par to, kā atpazīt un sadzīvot ar Pārkinsona slimību. Atbild nerologi!

Santa.lv

Veselība

Rakstīšana ar roku būtiski ietekmē veselību!

Santa.lv

Slimības

Neiroloģe: Pārkinsona slimības ārstēšanā Latvijā atpaliekam par 10–15 gadiem!

– Uzskata, ka nerviem palīdz B grupas vitamīni.
– Es neieteiktu pašam roku un kāju tirpšanu vai nejutīgumu, vai sāpes ārstēt ar vitamīniem. Ir polineiropātijas formas – kaut vai pārmantotās –, kur B6 vitamīns ir toksisks un nervu padara vēl slimāku. Bet, ja cilvēkam ir, piemēram, diabētiska vai toksiska neiropātija, tad nervu sistēmas vispārējai stiprināšanai B grupas vit­amīni ir ļoti labi un lietojami. Visnozīmīgākie ir B1 (tiamīns), B6 (piridoksīns) un B12 (ciānkobalamīns), kā arī folijskābe jeb B9 vitamīns. Savukārt, ja neiropātijas iemesls ir Laimas slimība vai C hepatīts, jā, no B grupas vitamīniem varbūt domāšana kļūs skaidrāka, radīsies vairāk spēka, taču nerviem no tiem labuma nebūs. Tāpēc vispirms būtu kopā ar ārstu jānoskaidro, kāda neiropātija cilvēkam ir, un tikai tad jāpieņem lēmums, kad un ko lietot. 

– Tas attiecas arī uz citiem uztura bagātinātājiem? 
– Es neko nenoliedzu, tikai vienmēr pacientus aicinu – pastāstiet ārstam, ko jūs gribat lietot! Mēs kopā varam paskatīties, vai jūs ar to sev nekaitēsiet. Kādai manai pacientei gados, kurai sākās neiropātija, kolēģe ieteica ājurvēdas preparātu, bet viņai kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pēc tam, kad mēs kopā visas preparāta vielas atšifrējām, izrādījās, ka pie viņas slimības veida viena sastāvdaļa vēl vairāk pastiprina neiropātiju. Paciente pārtrauca lietot šo līdzekli, un neiropātija vismaz atgriezās iepriekšējā līmenī un nepro­gresēja. 

– Kādas procedūras var veikt, ja tirpst kājas un rokas?
– Tā kā 25–30 procentiem polineiropātijas iemesls nav zināms un cilvēkam ar savu kaiti jādzīvo, protams, jāmeklē risinājums. Ko es ieteiktu? Ļoti laba lieta ir rehabilitācijas c­entri – Vaivari, Jaunķemeri, Līgatne. Tur tu saņem dažādas fizikālās terapijas procedūras un konstatē: «Ahā, pēc šīs man ir labāk, bet pēc tās gan ne…» Un pēc tam jau zini, ka, pieņemsim, sālsūdens vanniņas vai elektroforēze sniedz labu rezultātu. Bet vienkārši visiem pacientiem ar polineiropātiju ieteikt: «Izmantojiet sālsūdens vanniņas, un taps vieglāk,» – nē, tas tā nedarbojas. Šīs receptes nav universālas. Jo vienam var būt bojātas jušanas šķiedras, otram kustību šķiedras, trešajam – abas. 
Polineiropātijas radīto traucējumu mazināšanā būtiski ir arī uzņemt pilnvērtīgu uzturu, kas bagāts ar augļiem, dārzeņiem, pilngraudu produktiem, kuri satur B grupas vitamīnus. Svarīgi uzturā lietot arī olas, zivis un liesu gaļu.

– Vai polineiropātija var būt arī arodslimība, kas radusies, piemēram, no vibrācijas?
– Protams! Ne tikai no vibrācijas, bet arī no radiācijas, toksiskām vielām, kaut vai lauksaimniecībā. Bet diagnozi šādā gadījumā nenosaka neirologs – viņš var tikai norādīt, ka šāda problēma pastāv, bet pārējo izdara arodārsts. Viņiem ir, piemēram, to toksisko vielu saraksts, ar kurām var saistīt neiropātiju un ar kurām nevar. 

– Vai polineiropātijas traucējumiem jābūt abās vietās, vai mēdz būt arī tikai rokās vai tikai kājās?
– Polineiropātija biežāk ir kāju nervos un retāk – kāju un roku nervos vienlaikus. Izolēti tikai roku nervos? Tas notiek specifiskos gadījumos, piemēram, pie autoimūnas polineiropātijas. Bet klasiski parasti sākas ar kājām.

– Teicāt, ka nervi spēj atjaunoties. Cik ilgā laikā tas notiek?
– Tas atkarīgs no situācijas, ko redzam neirogrāfijā… Nervam ir divi slāņi – virsējais jeb mielīns un iekšējais jeb aksons. Ja skarts tikai virspusējais, tad pastāv liela iespēja, ka pāris mēnešu laikā tirpšana un sāpes var mazināties, jo mielīns labi atjaunojas. Bet, ja cilvēks, piemēram, ar diabētu slimo jau gadus divdesmit, ja viņam turas augsts cukura līmenis un bojāts ir ne tikai nerva virspusējais, bet arī iekšējais slānis, tad atjaunot nervu ir ļoti mazas cerības. Līdz ar to mēs atgriežamies pie sarunas sākuma: jo ātrāk atrod polineiropātijas iemeslu un noskaidro, cik dziļš ir nerva bojājums, jo ātrāk uzsāk ārstēšanu, jo labākas izredzes no šīs problēmas atbrīvoties.

– Lūdzu, precizējiet, kuras ir tās pazīmes, kam vajadzētu pievērst uzmanību! Un cik ilgi tām jābūt, jo neba ar katru tirpumu uzreiz skriesi pie daktera! 
– Ikviens zina, kā kņudina ādu, kad nosalst rokas vai kājas… Tā nav polineiropātija. Ja jūt dedzināšanu tikai pirkstu galos vai notirpis mazais pirkstiņš, tā noteikti nav polineiropātija. Nejūti kājas īkšķa ārējo malu? Tas arī neskaitās.
Neiropātija ir problēma, kura parādās zeķu un cimdu zonā parasti simetriski – tu jūti, ka tā nekad agrāk nav bijis. Kājas un rokas tirpst, kā agrāk nav tirpušas. Ja tirpst nedēļu, mēnesi, ja šīs nelāgās sajūtas – vājums, jutības vājināšanās, dedzināšana, salšana, īpatnējā sāpēšana – pastiprinās. Tie ir klasiskas neiropātijas simptomi. Tad jāmeklē mediķa palīdzība. Jāsāk ar ģimenes ārstu un jādodas uz neirogrāfiju, lai apstiprinātu vai noliegtu neiropātijas diagnozi. 

Kas ir kas?

• Neiropātija – gan centrālās, gan perifērās nervu sistēmas disfunkcija.
• Polineiropātija – daudzu perifēro, pārsvarā distālo (tālāko), nervu bojājums.
• Perifērā neiropātija – precīzāks apzīmējums, ko bieži lieto kā sinonīmu vārdam polineiropātija. Taču ar to apzīmējami arī tādi perifērās nervu sistēmas traucējumi kā radikulopātija un mononeiropātija.
• Mononeiropātija – viena perifērā nerva bojājums. Tā var izpausties gan ar jušanas, gan motoriskiem, gan arī autonomiem traucējumiem bojātā nerva inervējamā zonā. 
• Radikulopātija – muguras smadzeņu nerva saknītes bojājums mugurkaula kanālā: spraugā, pa kuru tā iziet no mugurkaula. 

Daži polineiropātijas cēloņi

• Nekompensēts cukura diabēts.
• Toksīni: alkohols, medikamenti, smagie metāli – svins, arsēns, zelts, dzīvsudrabs. 
• Gēni, iedzimtība.
• Hroniskas infekcijas: Laimas slimība, C hepatīts, HIV, tuberkuloze, citas.
• Akūtas infekcijas – gripa, masalas, difterija, sepse, citas.
• Aknu, nieru, vairogdziedzera slimības.