Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Anamnēze
- Mikroķirurģijas centrā strādā kopš 2013. gada. Specializējies galvas un kakla onkoloģijā, plaukstas operācijās un rekonstruktīvajā mikroķirurģijā.
- Zinātkārs, mērķtiecīgs, kreatīvs ārsts, kurš zina laika vērtību, nebaidās no kritikas un domāt ārpus ierastajiem rāmjiem.
- Kopā ar kolēģi Kalvi Pastaru, kuru uzskata par savu skolotāju rekonstruktīvajā ķirurģijā, saņēmis Gada balvu medicīnā 2018 nominācijā Gada notikums medicīnā – par jaunu operācijas veidu.
- Rīdzinieks, beidzis Rīgas 2. vidusskolu. Šobrīd dzīvo Jūrmalā.
- Vecāki nav mediķi, bet iemācījuši dzīvi uztvert viegli, būt godīgam un mīlēt darbu, ko dari.
- Hobijs – sports.
- 32 gadi. Auns, kurš dzimis Pūķa gadā.
– Pērn jūs kopā ar kolēģiem, glābjot vēža pacienti no smagas, kropļojošas rokas amputācijas, no viņas pašas rokas audiem izveidojāt jaunu plecu. Gada sākumā kādam 51 gadu vecam vīrietim, kuram pēc autoavārijas auga ciet traheja, no ceļa locītavas apvidus audiem rekonstruējāt trahejas augšējās daļas karkasu un iekšējo slāni. Tagad cilvēks var elpot pats, bez palīgierīcēm. Bet 7. jūnijā – ziņa, ka Austrumu slimnīcā mediķu komandai izdevies glābt ļoti smagi savainota cilvēka dzīvību, veicot pilnu sejas rekonstrukciju. Viņam tā bijusi praktiski norauta…
– Vīrietis spēka gados. Operējām piecpadsmit stundas, bet pēc tādas ķirurģiskas darbības, varētu teikt, ārstēšana tikai sākas. Pašlaik notiek intensīva cīņa, lai viss sadzītu. Par pacientu ir jārūpējas. Visticamāk, būs vajadzīgas dažādas koriģējošas operācijas. Jo tas darbs, kas pašreiz ieguldīts gan no mūsu, mikroķirurgu, puses, gan no reanimatologu, infektologu, neirologu puses, ir milzīgs.
Kopumā šī pacienta ārstēšanā līdz šim iesaistīts tuvu piecdesmit mediķiem. Arī māsu palīgi, sanitāri, kuri izdara lielo aprūpes darbu, jo pacients ir jāgroza, lai neveidojas izgulējumi, jāpabaro, jāpadzirda.
– Kas šim cilvēkam notika?
– Visbiežākais jautājums, ko man nācies dzirdēt pēdējo trīs četru nedēļu laikā! Vaicā gan mediķi, gan draugu lokā. Latvija ir maza, un mēs esam vienojušies, ka par šo tēmu nerunāsim.
– Pieļauju, ka veikt šo operāciju jums bija arī azarts. Tā nav ikdiena.
– Galīgi nav ikdiena. Varbūt Latvijā tāda trauma ir pat pirmo reizi, kad pēc tik masīva ievainojuma un tik daudzu anatomisko struktūru zaudējuma sejas reģionā cilvēks tomēr izdzīvo. Protams, ka ir interesanti. Rekonstruktīvā ķirurģija vispār ir ļoti aizraujoša, jo nekad nav divu vienādu pacientu.
Mēs šajā operācijā gājām uz pilnu banku, atjaunojām visu.
Protams, šāda izvēle ir riskanta, jo veicām trīs dažādu audu transplantāciju. Tas nozīmē, ka mums jāpaņem audi no citas ķermeņa daļas, turklāt apasiņoti, lai tiem būtu asinsrite un lai tie spētu dzīvot, un tad no šiem audiem jāizveido forma. Atjaunojām augšžokli, cietās aukslējas, kas nodrošina robežu starp mutes un deguna dobumu, vaiga kaulus, visu apakšžokli, mutes pamatni, mēli, zodu, kakla ādu.
– Mēli arī?!
– Daļēji. Un vispriecīgākais, ka pacients mēli var jau kustināt un šobrīd pat spēj pats padzerties ūdeni.
Pēdējo trīs nedēļu laikā daudzi ir teikuši: «Puikas, priekš kam?» Iepriekšējās brīvdienās arī draugu kompānijā sasveicinoties man saka: «Sveiki, dakter Frankenštein!» Jo patiešām mēs no nekā rekonstruējām seju. Bet pacients ir izdzīvojis.
Kopā ar dakteri Kalvi Pastaru iepriekš izdarītais galvas un kakla rekonstrukcijā onkoloģiskajiem pacientiem mums ļāva veikt arī šādu operāciju. Risks tur bija visi simts procenti! Bet galvenais ir katram nostrādāt to savu darbiņu līdz galam un maksimāli mazināt riskus.
– Kolēģe no Stradiņiem arī piedalījās.
– Docente Ivanova, kas Stradiņa slimnīcā ir Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas vadītāja. Ar viņu mēs sadarbojamies vairāk nekā desmit gadus.
Konkurence starp slimnīcām joprojām pastāv, un tai varbūt jābūt. Arī savstarpēji starp kolēģiem jābūt pozitīvai un produktīvai konkurencei vai mazai savstarpējai sacensībai. Bet lai šī sacensība ir veselīga – lai konkurence ir, bet tu arī priecājies par otru, ko viņš izdarījis un sasniedzis. Jo tas, manuprāt, ļoti veicina attīstību.
Bieži vien tās lietas var darīt ļoti vienkārši.
Pacientam var izdarīt vienkāršāku operāciju, tev arī kā ārstam būs vieglāk, taču ilgtermiņā – vai tas būs labāk pacientam?
– Piemēram?
– Kaut vai šis pacients… Ārzemju vadlīnijās rakstīts, ka pie tādiem ievainojumiem sākotnēji mēģina atjaunot mīkstos audus un tikai pēc tam kaut ko dara ar kauliem. Jo lieli riski, un tā tālāk…
Arī mēs tā varējām darīt. Taču tik un tā operācija būtu bijusi ilga – ja ne piecpadsmit, tad astoņas, desmit stundas noteikti, jo audi jātransplantē.
Turklāt nākotnē mums būtu atkal jāveic operācijas, lai atjaunotu kaulus, un ārstēšanās periods pacientam var pagarināties.
– Kosmoss! Bet ikdienas aktualitāte droši vien ir vasaras traumas?
– Pēdējie trīs mēneši saistībā ar Covid-19 infekciju Mikroķirurģijas centra dežūrpersonālam bijuši diezgan intensīvi darbīgi. Jo ikviens, kurš dzīvo privātmāju rajonā, izejot uz ielas, dzird, ka pa labi un pa kreisi kāds darbojas ar slīpmašīnu, kāds ar motorzāģi… Mums katru dienu ir vismaz piecas sešas akūtas operācijas.
– Nu kas tas ir?!
– Neuzmanība, pašpārliecinātība: «Man nekas nenotiks. Es tā esmu darījis visu mūžu!» Bet cilvēki sagurst, varbūt kāds alus iedzerts, un tad cilvēks ir ķēries pie motorizētām iekārtām. Visbiežāk tie ir darba drošības pārkāpumi.
Klasika: leņķa slīpmašīnai jeb tautas valodā fleksim tiek uzlikta zāģa ripa, kurai ir milzīgi asi zobi, un līdz ar to tiek noņemti pārsegi. Bet apgriezieni ir lieli, un metālam saskaroties ar koku, to ierauj iekšā. Traumas ir kropļojošas, bet, ja vien iespējams, mēs veicam replantācijas, lai maksimāli atjaunotu zaudētās vai traumētās ķermeņa daļas.
– Tur jau viss ir sašķaidīts.
– Nav smuki, nepavisam. Kad ir giljotīnas tipa traumas, kā ar asu nazi nogriezts, tad var visu forši piešūt. Bet arī pie dragātiem ievainojumiem, ja paveicies, var ar amputēto daļu replantāciju panākt labu estētisko un funkcionālo rezultātu.
– Varbūt lieku reizi atgādiniet, kā jums labpatīkas amputētās ķermeņa daļas saņemt…
– Šis jautājums nekad nezaudēs savu aktualitāti… Lai gan stāstām, kur vien varam, vienalga bieži vien tās amputētās daļas tiek nogādātas nepareizi saglabātas… Kas būtu jādara? Amputētā ķermeņa daļa jāietin tīrā kokvilnas audeklā…
– Mājās tas būtu izmazgāts dvielis, palags…
– … vai krekls, marles salvetes. Tad tas viss jāievieto polietilēna maisiņā vai traukā, kuru var hermētiski noslēgt un tas jāievieto ūdens traukā, kur peld ledus gabali.
Svarīgi, lai amputētajai daļai nebūtu tiešas saskares ar ledu.
Jo aukstuma dēļ veidojas neatgriezeniskas izmaiņas audos – šūnas iet bojā, un tad replantācija jeb ekstremitātes vai pirksta piešūšana atpakaļ nav iespējama.
– Vai arī tagad sastopami vīri ar varenu dūšu, kas paši atbrauc uz slimnīcu ar savu nozāģēto pirkstu?
– Gadās. Ir bijis arī tā, ka atgādā pacientu uz slimnīcu, un tad visi radinieki pa nopļauto lauku meklē zaudēto pirkstu. Beigās atved milzīgu melno maisu, kurā ir zāle un tajā iekšā dziļumā arī pirksts. Laika limits, lai piešūtu pirkstu atpakaļ, ir 6–12 stundas pēc traumas. Apakšdelmam tas ir 4–6 stundas, rokai – līdz 4 stundām. Jo lielāka muskuļu masa, jo lielākas neatgriezeniskās izmaiņas veidojas audos, un replantācija var nodarīt lielāku kaitējumu cilvēka dzīvībai, nekā dot kādu labumu.
– Padomju laikā Lietuvā bija viens no pasaulē vadošajiem rokas un rekonstruktīvās ķirurģijas centriem. Tagad situācija mainījusies.
– Tagad dzirdēts, ka Lietuvā rokas ķirurģijas līmenis atkarīgs no tā, kas todien dežurē, ne visi spēj veikt pirksta replantāciju. Kāpēc tā? Ņemot vērā valsts medicīnas apmaksas sistēmu, lielākā daļa šo izcilo ķirurgu aizgājuši estētiskās ķirurģijas virzienā un līdz ar to savas zināšanas nav nodevuši jaunajiem kolēģiem.
– Jūs no šāda scenārija esat izvairījušies…
– Jā, pateicoties kolēģiem, kuri pārstrukturēja finansējumu. Un cerams, ka man personīgi nevajadzēs dzīvē darīt skaistumlietas.
– Kāpēc? Kas jums pret skaistumu?!
– Dzīve tad droši vien būtu nedaudz vienkāršāka. Tad nav dežūru slimnīcā, nav tik garu operāciju. Savukārt estētiskajā ķirurģijā ir citi pacienti ar daudz augtākām prasībām. Vispār šīs jomas grūti salīdzināt. Bet gandarījumu man šobrīd dod tas, ka tu tiešām vari palīdzēt tam cilvēkam ar kādu iegūtu smagu defektu, ka spēj viņu atbrīvot no slimības, no sāpēm, nodrošināt dzīves kvalitāti.
Ka viņš var normāli elpot, normāli runāt, normāli ēst. Kad redzi rezultātu, sajūta, ko tu dabū atpakaļ no šiem pacientiem, motivē, ka tas ir tieši tas, ko tu dzīvē gribi darīt. Bet – ko var zināt kā būs pēc desmit gadiem.
– Varbūt kļūsiet par snobu!
– Viss kaut kas var gadīties… Bet, lai tā nenotiktu, jābūt nepārtrauktai attīstībai. Kā to panākt?
Es jau teicu – var izoperēt vienkāršāk, un būs labi. Bet tu vari izdarīt daudz sarežģītāk, un būs vēl labāk.
Tas ir mans moto, princips, pie kura cenšos turēties. Jo tad ir interesanti.
– Kas tagad pasaulē notiek jūsu lauciņā? Kas ir tā zvaigzne, uz kuru varbūt tiecaties?
– Audu transplantācija. Sākās ar roku pārstādīšanu, par ko sākumā visi bija ļoti optimistiski, bet šobrīd jau pārskata indikācijas, vai tiešām to ir vērts darīt. Jo ādai un zemādai ir ļoti daudz antigēnu struktūru, līdz ar to, pārstādot audus, kas satur ādu un zemādu, no viena cilvēka otram cilvēkam ir ļoti liela imūnā nesaderība, un tāpēc pacientam visu mūžu jālieto stipras zāles, kuras slapē imūnsistēmu, un tas savukārt rada komplikācijas.
Keiptaunā 2015. gadā jaunam puisim tika veikta dzimumlocekļa transplantācija, un pēc diviem gadiem viņš jau spēja radīt pēcnācēju, kas ir super. Vēl aktuāla ir sejas transplantācija, tādas pasaulē veiktas jau piecdesmit. Cilvēkam jādzer imūnsupresijas zāles, bet, protams, ka šis novirziens attīstās, un ir dažādi veidi, kā kontrolēt imūno saderību un pielāgot zāles.
Nākamais virziens, kurā rekonstruktīvā medicīna šodien iet, ir minimāli invazīvā ķirurģija – izdarīt lielu darbu caur nelieliem griezieniem. Mūsu jomā, ko pasaulē dažas klīnikas jau dara, ir transorālā robotizētā ķirurģija. Proti, daudz ko var izdarīt ar robotu caur mutes dobumu, neveicot papildu griezienus kaklā, nešķeļot apakšžokli, lai piekļūtu, piemēram, audzējiem, kas atrodas tuvu pie rīkles.
Jo robotiņam tās rociņas ir tik nelielas, ka tās mazā amplitūdā var izveidot pilnu 360 grādu kustību. Bet robotu tāpat vada cilvēks, un viņš arī pieņem lēmumus.
– Tad jau nākotne nepavisam neizskatās garlaicīga!
– Pašam pie tā jāstrādā, lai nebūtu garlaicīgi. Galvenais, lai vispār būtu ārsti, kas ārstēs. Jo, ja situācija medicīnā būtiski neuzlabosies, varbūt pēc pieciem, desmit gadiem tik augsti kvalificēta medicīnas personāla kā šodien vienkārši vairs nebūs.
– Kā jūs pats jūtaties, dzīvojot šeit un tagad?
– Latvijā? Esmu tiešām liels patriots un negribētu dzīvot nekur citur. Jo man liekas, ka te viss ir labi, neraugoties uz to, ka katrs varētu atrast mīnusus – valdība, korupcija, politika, veselības sistēma, autoceļi… Bet, ja visu salīdzina ar brīvību, kāda mums dota, un drošības sajūtu, tad te ir superforši dzīvot. Mums nav kalnu, bet – mums ir jūra, meži, četri gadalaiki. Visticamāk, tie, kas čīkst un kam kaut kas nepatīk, neko arī nav izdarījuši, lai viss būtu labāk.
– Protat atpūsties?
– Ui, labs jautājums! Sieva man ir teikusi: «Vajag atpūsties…» Tāpēc ir ģimene, tāpēc ir draugi, tāpēc ir brīvdienas, sports. Sports ir tas, kas prātu tiešām atpūtina.
Bet vienkārši citreiz to smago pacientu ir tik daudz, ka bieži vien grūti atslēgt prātu un, esot mājas, nedomāt par darbu.
Darbs ir ieviesis arī korekcijas hobijos. Ja agrāk spēlēju hokeju, uz trenažieru zāli gāju, ūdens prieki bijuši, tad pašreiz mana ir skriešana un fiziskas formas uzturēšana sporta laukumā.Jo, ja tev ir smags pacients, tu nevari kā tagad garajās Jāņu brīvdienās piektdien pacelt cepuri: «Uz redzēšanos, tiekamies pēc piecām dienām!»
Tā tas nenotiek. Tev jābrauc uz slimnīcu un jāskatās pacienti. Jo, ja tu to nedari, var notikt kas izšķirošs, un tu zaudē savu ieguldīto darbu.
Vai protu atpūsties? Droši vien, ka jā. Es domāju, ka ģimene un draugi šajā ziņā ļoti palīdz. It īpaši prieku rada laika pavadīšana kopā ar dēlu. Miķelim ir trīs gadi. Reizēm, kad tu viņu ilgāk neredzi un tad atbrauc pēc dežūras mājās, liekas – vai, kā paaudzies pa tām četrdesmit astoņām stundām! Mūsu Miķelis… Baigais kadrs.
Vecvecāki viņam rudenī uz Miķeļdienu, kad vēl lāga neprata runāt, uzdāvināja kaķi. Prasa, kā sauksim kaķīti? «Džindžijs,» Miķelis saka. Tagad Miķelim topā ir tēma «Džindžijs kakā biksēs». Verbālais lēciens jūtams! Prāto par visu ko. Bērni tagad prasa baigo uzmanību, jo ir tik daudz ārvides faktoru, kas var radīt apjukumu viņa nenostiprinātajā uztverē. Tā ka ar viņu baigi jāstrādā, lai viss būtu labi.
– Mani vienmēr interese, kā cilvēki, kas daudz dara, visu paspēj…
– Otrs mans moto it visā – plānot lietas. Plānot laiku un nemēģināt neko nekad atlikt. Ja ir kaut kas – izdarām uzreiz! Liels atspēriens bija arī brauciens uz Helsinkiem, kur pusgadu nostrādāju Plastiskās mikroķirurģijas klīnikā.
– Bet vai no plānošanas nenogurst?
– Jābūt plānam, kas un kad tev jāizdara, bet tam plānam jābūt fleksiblam. Tev jāļauj, lai tu pats vai kāds cits tos plānus var pajaukt, vienkārši ļaujies plūsmai. Tu zini grafiku mēnesim, lielajām operācijām, bet, kā man gadījās īsi pirms Jāņiem, kad zvana kolēģis no Uroloģijas nodaļas – viņam esot divi pacienti, kuriem nepieciešama mana palīdzība. Tad skaties savā kalendārā: jūlijā viņus nevaru ielikt, vienīgā diena, kad pacientus izoperēt, ir 22. jūnijs. Tādā veidā tie plāni tiek pajaukti.
– Un kas traucē labi justies?
– Nekas netraucē! Viss ir labi!
Var jau pasūdzēties, ka daudz darba. Bet tu jau pats bieži vien sarežģī sev dzīvi.
Arī rezidentūras laikā es izdomāju, ka jāiet doktorantūrā. Nu priekš kam?! Taču ceru šogad pabeigt. Nākamnedēļ jau būs priekšaizstāvēšana. Protams, ir arī sagurumi, bet vai tas būtu pamats čīkstēšanai?! Tu jau pats izvēlies, ko gribi darīt.
– Cik sīkus asinsvadus jūs sašujat?
– Mazākais fragments, ko es personīgi esmu piešuvis, ir kādai frizierkundzei, kurai bija amputēts mazā pirkstiņa galiņš. Funkcionāla iemesla piešūt to atpakaļ nav nekāda, taču frizieru šķēres uzbūvētas tā, ka griežot ar mazo pirkstiņu jākustina īpašs izliekumiņš, āķītis. Tātad viņai puscentimetrs no mazā pirkstiņa ir ļoti svarīgs. Šim fragmentam bija jāsašuj gan artērija, gan vēna, lai būtu asiņu caurplūde, un asinsvadu diametrs bija apmēram pusmilimetrs. Šuj ar diegu, ko pat neredzi, – tas ir tievāks par matu.
– Vai izdarīt griezienu cilvēkam jau ir vienkārši?
– Ikdienā cenšos par to nedomāt. Esmu savu Latgales vecmammu divreiz operējis. Pirmajā reize jutu mazliet uztraukumu – es jau viņu pašu neredzu, tikai roku, bet tik un tā… Bija, bija emocionāls pacēlums, pulss uzskrēja augšā. Bet otrreiz jau mierīgi. Mammu esmu operējis. Pusi no radiniekiem pāroperējis. Man nav aizspriedumu pret to.
– Varbūt pat gribas operēt savējos – atdarīt viņiem ar labu?!
– Manai vecmammai bija karpālā kanāla sindroms, izoperēju vienu roku, viss forši. Bet jau tad viņa neievēroja pēcoperācijas režīmu… Pienāca agrs pavasaris, arī otra roka šausmīgi sāpēja, tirpa, nevarēja pagulēt, bet viņai taču dārza darbi – siltumnīca, kartupeļi, ogas. Bez tā vecmamma nespēj dzīvot. Tad es viņu izoperēju, trešajā dienā braucu ciemos pārsiet, skatos – viss pārsējs melns, slapjš. Jau strādājusi, tomātus piķējusi!
Bet, ja godīgi, viņai brūce sadzija kā nevienam pacientam. Vecmammai savos astoņdesmit trijos gados jau piektajā, septītajā dienā pēc operācijas bija tik labi, ka vispār nesūdzējās.
Bet es viņai teicu: «Ja tev būtu trešā roka, es tevi vairs neoperētu!»
Jo parasti, ja sāk par ātru noslogot roku, atveseļošanās periods pagarinās.
– Kā jūs pats savas rokas saudzējat? Reiz piedalījos kartupeļu talkā, kur kāds kungs tikai staigāja pa lauku un vēroja notiekošo, un tantes apkārt sačukstējās: «Viņš ir ķirurgs, viņš ir ķirurgs, viņš jau nedrīkst, rokas jāsaudzē.»
– Man ļoti patīk darboties ar rokām. Pats sev terasi uzbūvēju, pamatus ielēju, vannītē betonu samaisīju. Protams, ja esi pārstrādājies vai noracies, tad pašam sāk tirpt rokas vai ir pušumi, kuri pēc tam, dezinficējot rokas, kož, bet… Pludmales volejbolu kaut kad uzspēlēju. Ja tu baigi izvairīsies no kaut kādām lietām, tad, tieši otrādi, varbūt būs vēl sliktāk.
Mūsu darbā svarīgi, lai rokas zem mikroskopa netrīc, un, protams, ir jāpiedomā, ko tu darīji brīvdienās, lai pirmdien vari operēt. Ir bijis, ka nostrādājies mājās, zāli nopļauj, rokas piedzītas, un tad ķirurga darba uzsākšana prasa kontroli. Vai ar veikbordu kārtīgi izbraukts, ja to sen neesi darījis, tad trīs dienas grūti no gultas izkāpt, jo ir strādājuši citi muskuļi. Bet pa lielam tas netraucē, ja pašam roku trīces nav. Daudz kas atkarīgs arī no tā, kādā palielinājumā operē.
– Saka arī tā – tam ir īstas ķirurga rokas… Kas ir tas īpašais? Jutīgums, vieglums?
– Viss kopā. Bet galvenais, kas to vieglumu rada, ir tevis ieguldītais darbs. Arī talants. Āzijā ir izskolotas jaunas meitenes, kurām vispār nav roku trīces un kuras ir uztrenētas mehāniski sašūt sīkos asinsvadiņus. Viņas to izdara kā labākais ķirurgs, taču viņas nevar pieņemt lēmumu.
– Jums gribētos, lai dēls kļūst par ārstu?
– Ja viņš pats to gribēs, es viņu atbalstīšu, kā vien varēšu. Bet, ja viņš to negribēs, noteikti nespiedīšu vai nemēģināšu dēlam uzlikt augstus mērķus. Galvenais ir ļaut un palīdzēt sasniegt, ko viņš pats vēlas. Maniem vecākiem vienmēr bija nostādne, ka ir labi jāmācās, un tad būs tas un tas, un tas. Sākumā iemācies mācīties. Vecāki spēja mani motivēt, kamēr pats saproti, kāpēc mācies un ko gribi.
– Kas būs? Džinsa bikses?
– Arī. Gribi sporta riteni, tad dari tā. Gribi motorolleru, tad tev jābūt tam un tam… Vai tas ir pareizi vai nepareizi, par to droši vien katram savs viedoklis, bet uz mani tas acīmredzot nostrādāja. Nekad nebija tā, ka vecāki uz kaut ko spieda, bet viņi motivēja un atbalstīja.
Lai es kaut ko dabūtu, man tiešām bija jācenšas. Netika viss iedots.
Un vēl droši vien savu lomu nospēlēja, ka, dzīvojot mājā, bija dārziņš, un visu laiku notika būvniecība – siltumnīca, šķūnītis – un tu kā puika tajā visā piedalies. Tas jau arī tev roku veiklību attīsta un arī sapratni par lietām, kā jābūt. Kā uztaisīt terasi, lai tā kalpotu labi!
– Ko vecāki dara?
–Mamma ir Zemesgrāmatas tiesnese, bet tētis pēc izglītības ir elektriķis, tikai nevienu dienu par elektriķi nav nostrādājis, viņš ir visu ko darījis. Tētim rokas aug īstajā vietā, labākas nekā man, noteikti. Vēl man ir divus gadus jaunāka māsa. Pēc vidusskolas mācījās Francijā, tagad atgriezusies Latvijā, veido savu ģimeni. Viņi ar vīru ir baigie ceļotāji, Jaunzēlandē divus gadus nodzīvoja.
– Bet tad no kurienes interese par medicīnu?!
– Varbūt no vectēva, tēta tēva. Viņš nebija mediķis, bet dziednieks, ar fitoterapiju nodarbojās. Viņam mājās bija milzīgi biezas klades par akupunktūru, zālītēm, viņš tādā veidā ķermeni izzināja. Tagad, kad mēs to unikālo sejas atjaunošanas operāciju uztaisījām un bija publikācijas, tad sirdi baigi sasildīja vienas manas radinieces ieraksts – Žanis būtu priecīgs par šito.
– Kad saņēmāt Medicīnas gada balvu 2018, arī jūsu paša prieks bija absolūti neviltots!
– Tiešām priecājos, pirmkārt, par pacienti, ka mēs viņai varējām palīdzēt. Otrs, ka mēs kaut ko jaunu izdomājām. Bet tā nebija ekstāze vai svētlaime! Bija prieks, bet – tu jau to dari nedomājot, kas tev par to būs. Vai tevi apbalvos, neapbalvos, pateiks labu vārdu, nepateiks. Man personīgi varbūt vajadzētu ilgāk priecāties par šādām lietām, bet kā darbaholiķim – jā, papriecājies, ir forši, bet – ejam tālāk! Censties nedusēt uz veciem lauriem.
Mums Mikroķirurģijas centrā ir daudz citu ārstu, kas visu ko izdarījuši. Uldis Krustiņš, kurš iekarojis pasaules virsotnes un uzstājas kongresos par plaukstas artroskopijām. Dzintars Ozols bērnu ķirurģijā veic dažādas unikālas operācijas. Galvas un kakla ķirurģijā – Kalvis Pastars ir meistars. Kopā ar viņu tiešam daudz izdarīts, par ko nekas nav pat publicēts, jo tam vienkārši nepietiek laika.
Ir kaut kāda patoloģija, ko citi risinājuši tādā veidā, bet tu izdari sarežģītāk. Ja darīsi vienkāršāk, tad nekad to neizdarīsi pirmais pasaulē. Bet izdarot to sarežģītāk, tu pacientam vari iedot ko labāku, vairāk un varbūt ar vienu, nevis vairākām reizēm. Aprīlī kādam pacientam veicām elkoņa rekonstrukciju, uztaisījām jaunu locītavu, izmantojot piecus dažādus audus ar asinsvadiem no kājas, tas arī nekad nekur agrāk nebija darīts.
Pašreiz viss ir forši, viss izdevās, bet, kamēr kauli vēl nav sadzijuši, kamēr viņš roku nav slogojis, nezinu, kā tas viss vēl beigsies. Mērķis jau nav izdarīt kaut ko pirmo reizi pasaulē – mērķis ir, lai pacientam ir labi un lai pašam ir interesantāk. Bet, protams, veselā saprāta robežas. Lai tu nekļūsti tiešām par dakteri Frankenšteinu.
