Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
Anamnēze
- Strādājusi par ārsti ginekoloģi Vācijā un Luksemburgā, kopumā vairāk nekā 30 gadus. Beidzamā darbavieta – slimnīca Luksemburgas pierobežā.
- Studējusi medicīnu Gīsenes Universitātē Vācijā.
- Dzimusi Vācijā latviešu bēgļu ģimenē 1962. gada 16. novembrī.
- Tēva ģimene nāk no Vidzemes, no Cēsu puses, mātes – no Latgales.
- Kopš 1991. gada precējusies ar Egilu Levitu.
- Meita Indra, vides zinātniece, un dēls Linards, ārsts.
– Covid-19 pandēmijas dēļ valstī izsludināta ārkārtējā situācija. Ko tas mainījis jūsu dzīvē? Kādas ir jūsu pārdomas par notikumiem, kurus mēs šobrīd pieredzam?
– Covid-19 pandēmija skar visu pasauli, un vīruss neievēro cilvēka radītas robežas. Vīrusam mēs visi esam vienādi. Tāpat kā visā pasaulē, arī Latvijā mēs ievērojam infektologu ieteikumus, it sevišķi fizisko distancēšanos. Mums jāsamierinās, ka ar vīrusu būs vēl kādu laiku jāsadzīvo. Starp citu, arī no dažiem pieklājības žestiem – kā sarokošanās – būs jāatsakās uz ilgāku laiku.
Šodienas īpatnējā situācija būs mūsu jaunā normalitāte uz nenoteiktu laiku.
Manā dzīvē mainījies tas, ka pašlaik ir maz oficiālu sarīkojumu, nav nekur jādodas un jāpiedalās, tas viss ir apstājies. Pietrūkst tā, ka ciemos atbrauktu draugi. Gaidījām uz Lieldienām ciemos bērnus, taču dēls patlaban dzīvo Vācijā, bet meita Anglijā, tāpēc viņi nevarēja pie mums ierasties, un mēs ar Egilu svinējām divatā.
Taču iepirkties es joprojām eju, un ejam arī pastaigāties. Tikai ievērojam dezinfekcijas un aizsardzības pasākumus, un pastaigās cenšamies doties, kad ielās mazāk cilvēku, agri no rīta vai vēlu vakarā.
– Kad jūsu vīrs stājās Valsts prezidenta amatā un pārcēlās uz dzīvi Latvijā, jums nācās atstāt savu līdzšinējo darbu slimnīcā. Taču esat teikusi, ka gribētu to atsākt.
– Es tūlīt atsākšu strādāt savā profesijā – par ginekoloģi Medicīnas centrā ARS. Esmu par to ļoti priecīga! Tas man būs jauns izaicinājums. Arī šajā klīnikā pašlaik noteikti ierobežojumi, taču akūtos pacientus joprojām pieņem. Un pieņem arī grūtnieces.
– Nebaidāties, ka pati varat inficēties?
– Dzīvē nekas nav simtprocentīgi drošs. Bet es zinu, ka šajā klīnikā tiek ievēroti stingri aizsargpasākumi. Un pie manis nāks veselas grūtnieces, kurām būs jāparakstās, ka nesen nav bijušas ārzemēs un nav bijušas kontaktā ar Covid-19 slimniekiem. Es rīkošos atbildīgi un paļaujos uz to, ka cilvēki ir atbildīgi.
– Visi spēki tiek koncentrēti kovida apkarošanai, bet cilvēkiem ir arī citas veselības problēmas, kas paliek novārtā. Kādas par to ir jūsu kā ārstes pārdomas?
– Diemžēl cilvēkiem, kuriem nav medicīnisku zināšanu, ir grūti pareizi novērtēt ķermeņa simptomus. To var vienīgi ārsts, pie kura cilvēkam ar veselības problēmām jāvēršas, neraugoties uz kovidpandēmiju. Pacientiem ar hroniskām slimībām krīzes laikos vēl jo uzmanīgāk jāievēro ģimenes ārsta ieteikumi un apzinīgi jāizvairās no viņiem nelabvēlīgām situācijām. Turklāt higiēnas ievērošanas ieteikumi palīdz apkarot arī citas infekcijas slimības.
– Iepriekš strādājāt pilsētas slimnīcā Luksemburgas pierobežā. Kāda tur bija jūsu ikdiena?
– Pārsvarā visu savu medicīnas karjeru esmu nostrādājusi slimnīcās, jo mūsu ģimenei Egila darba dēļ ik pa laikam nācās mainīt dzīves vietu, un ir grūti nodibināt privātpraksi, ja nezina, cik ilgi paliks jaunajā vietā. Taču slimnīcās darbu varēja atrast vienmēr, un arī medicīna slimnīcās man likās interesantāka – dažādāka, izaicinošāka. Beidzamajos gados biju atbildīgā ārste dzemdību zālē. Tur nekad nevar būt pilnīgi drošs par to, kā attīstīsies dzemdības. Piemēram, šķiet, ka viss norit labi, bet pēkšņi sākas spēcīga asiņošana. Tad jāzina, ko darīt. Vai arī, ja nedzimušā bērna monitorings pēkšņi izmainās, jāpieņem lēmums, piemēram, par ķeizargriezienu.
– Tieši ar ko jums iepatikās ginekoloģija, lai tā kļūtu par jūsu mūža profesiju?
– Latvijā dzemdības ir atdalītas no ginekoloģijas. Te ir Dzemdību nams, kurp sievietes dodas dzemdēt, un ir citas klīnikas, kur vairāk specializējas ginekoloģijā. Slimnīcās, kur līdz šim strādāju, tas viss notika integrēti.
Dzemdību zālē parasti bija priecīga atmosfēra, jo dzima bērniņi, un ārsts priecājās kopā ar vecākiem.
Kad bija jāārstē ginekoloģiskās slimības – iekaisumi, mazas cistas un tamlīdzīgas kaites –, pēc diagnozes noteikšanas nozīmējām terapiju. Pēc tam paciente izveseļojusies devās mājās, un ārstam bija gandarījums. Trešā ginekologa darba joma bija onkoloģija. Cilvēciski grūta joma. Tur bija zinātniska pieeja – ļaundabīgā audzēja ārstēšana prasa iedziļināšanos šūnu attīstībā, šūnu vielmaiņā.
Ginekoloģijā tātad ir viss – tur ir prieks, tur ir bēdas, tur redz, kā bērns dzimst, kā cilvēks izveseļojas, tur jābūt iejūtīgai, kad jāpaziņo slikta diagnoze.
– Jūs teicāt iejūtīgu runu Onkoloģisko pacientu atbalsta pasākumā. Bet vai jums pašai arī nācies savām pacientēm paziņot šo diagnozi?
– Protams. Tad ir svarīgi iejūtīgi un saprotamiem vārdiem izskaidrot diagnozi, lai paciente aptvertu savu situāciju. Un svarīgi uzrādīt ārstēšanas iespējas. Bieži vien jālūdz, lai paciente pēc dažām dienām atnāk vēlreiz. Kad cilvēks uzzina par vēzi, viņš bieži vien neko vairāk nedzird, jo sāk domāt – cik laika man vēl ir atlicis; kas notiks ar maniem bērniem; es vēl gribēju izdarīt to un to… Un nedzird, kādas ārstēšanās iespējas piedāvā. Bet pēc dažām dienām paciente parasti jau ir pārdomājusi savu jauno situāciju, parunājusies ar ģimenes locekļiem, varbūt uzzinājusi par kādu paziņu, kas šo slimību pārdzīvojusi – un tad var mierīgāk izskaidrot par ārstēšanas iespējām.
– Ko jūs domājat par mājas dzemdībām?
– Esmu atturīga un skeptiska pret tām. Ja arī grūtniecība noritējusi bez sarežģījumiem, māte ir vesela un bērns attīstījies labi, dzemdību laikā tomēr var rasties komplikācijas, piemēram, var sākties stipra asiņošana, var notikt nabassaites izkrišana vai sapīšanās. Pieredzējuši dzemdību speciālisti zina, par kādiem riskiem es runāju.
Ja tad mājdzemdības notiek kaut kur tālu laukos un slimnīcas nav tuvumā, bērns un māte var nomirt.
Varbūt to vēl varētu darīt Rīgā, kur Dzemdību nams, cerams, sasniedzams dažās minūtēs. Te tiešām ir runa par minūtēm. Parasti dzemdībās viss notiek labi, bet, ja tomēr kaut kas noiet greizi, bērniņš var kļūt invalīds vai māte var noasiņot, un tad šajā notikumā iesaistītajiem paliks sirdsapziņas pārmetumi uz visu mūžu.
Taču tagad pastāv arī iespēja dzemdēt ambulatori – bērniņš piedzimst slimnīcā, māti un bērnu zināmas stundas novēro un uzrauga, un, ja viss ir labi, bērns ir vesels, abi var doties mājās.
– Jūs arī operējat. Vai kaut kā īpaši gatavojaties operācijai?
– Īsi pirms skalpeļa grieziena dziļi ieelpoju, sevi nomierinu un sakoncentrējos. Un tad sāku.
– Kāds jums radies priekšstats par medicīnu Latvijā no pacienta skatpunkta?
– Latvijas medicīnas darbiniekiem dažkārt pārmesto nelaipnību var piedzīvot visur.
Cilvēciski tas ir saprotami, ka ārsti un māsiņas, kas divdesmit trešajā dežūras stundā ir noguruši un domā par mājās iešanu, nenāk pretī ļoti smaidīgi…
Bet ir arī ļoti draudzīgi ārsti un māsiņas, kas pacientus pieņem pat tad, kad viņiem dežūra jau beigusies. Bieži šķiet, ka uzlabojumiem medicīnā vajadzīga tikai nauda. Tomēr svarīga ir arī attieksmes maiņa, lai pacients justos saprasts un mediķis – novērtēts.
– Mediķa profesiju jūs izvēlējāties, jo augāt bēgļu ģimenē, bet šajā profesijā darbs atradīsies visur pasaulē. Vai bija kāds ārsts, kuru jūs īpaši atceraties no savas bērnības?
– Ģimenē esmu pirmā šajā profesijā. Bet atceros vienu gadījumu, kad bērnībā bija auss iekaisums un mamma izsauca bērnu dakteri. Viņš vakarā atbrauca un iedeva zāles, bet nākamajā rītā vēlreiz ieskrēja paskatīties, kā man klājas, – tas bija pārsteigums, jo neviens viņu otrreiz nebija saucis. Tas man iespiedies atmiņā.
– Ir kāds ārsts, kuram gribējāt līdzināties?
– Alberts Šveicers. Biju par viņu lasījusi un sapņojusi par eksotisko Lambarenes džungļu slimnīcu. Viņš bija liels ideālists. Es apbrīnoju arī tās sievietes, kas cīnījās par to, lai sievietes vispār drīkstētu kļūt par ārstēm. Pirmā bija amerikāniete Elizabete Blekvela, kura ārsta diplomu ieguva 1847. gadā. Pirmā latviešu ārste bija Klāra Hibšmane, kas studēja Šveicē un kļuva par ārsti 1906. gadā.
– Jums ir jauks stāsts par to, kā nonācāt ginekoloģijā, jo samainījāties praksēm ar studijbiedru!
– Beidzamajā medicīnas studiju gadā, kad vajadzēja izvēlēties trešo prakses disciplīnu, izvēlējos dermatoloģiju, bet mani nosūtīja uz anestezioloģiju. Iepriekš biju praksē ķirurģijā, un operāciju zālē atmosfēra bija saspringta, runas skaļas un parupjas. Tāpēc nodomāju – nē, vēl četrus mēnešus es tur negribētu! Man bija studiju biedrs, kuram bija iedalīta ginekoloģijas prakse. Augumā liels, kluss un baidījās no sievietēm. Mēs sarunājām, ka samainīsimies. Pēc tam viņš izmācījās par anesteziologu, bet es par ginekoloģi.
– Zinu mediķus, kuri nav priecīgi par to, ka pat viesībās viņiem prasa profesionālu padomu. Jums arī tā gadās?
(..)
Pilna intervija un citi noderīgi materiāli žurnālā Ievas Veselība.
