Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Labā un sliktā stresa vairs nav
Savulaik speciālisti uzskatīja, ka ir tā sauktais labais stress un sliktais stress, bet šodien to klasificē mazliet citādi – akūtais un hroniskais stress. Pirmais dod mums spēku un drosmi tikt galā ar neordināru, kritisku situāciju, savukārt otrs rodas, kad tāda situācija stipri ievelkas vai arī viena kritiska situācija pāriet otrā – šis stress, gluži pretēji, novājina, iztukšo organisma resursus un galu galā veicina slimību rašanos. Tipiskās stresa kaites ir galvassāpes, kuņģa čūla, paaugstināts asinsspiediens, astma.
Ir kāda klasiska tabula, kurā dilstošā secībā sakārtoti visi galvenie stresa faktori. Šķiet, pirmajā vietā tajā ir tuvu cilvēku nāve, tad seko šķiršanās, darba zaudējums utt. Nevarētu teikt, ka šī tabula ir bezcerīgi novecojusi, nē, tā drīzāk ir… bezcerīgi papildinājusies.
Šķiet, paliek aizvien mazāk ārējās pasaules impulsu, kas mūsos neradītu spriedzes reakciju. Sabiedriskais transports – stress, satiksmes sastrēgumi – stress. Ieslēdz TV ziņas – stress. Telefons zvana kā traks – stress, telefons nezvana nemaz – atkal stress. Darbā projekts tapšanas stadijā – stress, projekts finiša taisnē – stress. Ir bērni – ir stress, nav bērnu – citāds stress. Ir attiecības – kā nu bez stresa, nav attiecību – atkal stress…
Citi lasa
Brīžam šķiet, ka dzīve ir kā kašķīga tante, kas prot krist uz nerviem visās situācijās, pat tad, kad pašas nav klāt.
Vieni apgalvo, ka pie stresa vainīga ārējā pasaule, citi uzskata, ka viss ir galvā, tostarp arī stress. Patiesība šoreiz nav pa vidu – tā ir vienlaikus abās pusēs. Ir situācijas, kad mūsu stresā tik tiešām vainojama pasaule, un ir tādas, kad vainīga ir tikai un vienīgi galva – proti, tas, kā mēs uztveram lietas, kādas reakcijas tās mūsos raisa un ko izjūtam. Iespējams, ka viena no veiksmes receptēm stresa pārvarēšanā ir tieši spēja atšķirt pirmo no otrā. Un attiecīgi rīkoties tālāk.
Uzmācīgā pasaule
Nekad līdz šim pasaule nav ienākusi cilvēka dzīvē tik uzmācīgi, kā tas ir tagad. Var pat neskatīties ziņas, nebūt sociālajos tīklos un neiet uz saviesīgiem pasākumiem – tas nepalīdz. Jo informācija par to, kas jāēd, kas jāvelk mugurā un kā jādzīvo, lai cilvēks pats sevi uzskatītu par veiksmīgu, – tā vienkārši ir gaisā, un mēs to ieelpojam ik mīļu brīdi.
Cilvēkam dzīves laikā raksturīgas vairākas sociālās lomas, un mēs ar tām vairāk vai mazāk iemācāmies sadzīvot. Teiksim, darbā esi menedžere, mājās – mamma un gultā – mīļākā. Taču mūsdienu laika specifika ir panākusi to, ka šīs lomas vairs nevis plūstoši pāriet cita citā (atgriežoties no darba, pa ceļam pārslēdzos uz mājas dzīvi), bet būtībā eksistē paralēli.
Un katra no tām ik pa brīdim liek par sevi manīt – te vakarā atnāk īsziņa no darba, ka mainījušies grafiki, te sapulces vidū piezvana bērns par aizmirstu pusdienu naudu, te pēkšņi atceries, ka jāpasūta mammai apsolītais kliņģeris. Šī saskaldītā eksistence mūsu apziņā paātrina laika plūdumu un attālina mūs no sevis kā veseluma apzināšanās.
Stress kā tīģeris, kura nav…
Stresa rašanās ir iekodēta mūsu fizioloģijā jau kopš laikiem, kad cilvēka izdzīvošana bija atkarīga no fiziskās izveicības un ātruma, un faktiski nav vadāma ar prātu. Būtībā stress ir ķermeņa atbildes reakcija uz briesmām – reālām vai paredzamām.
Sajūtot briesmas, nervu sistēma iedarbina ķēdīti, kurā vispirms palielinās adrenalīns, tas liek sirdij darboties aktīvāk un pumpēt asinis uz muskuļiem, paaugstinās hormona kortizola līmenis, un jūtam strauju enerģijas pieplūdumu. Visi mūsu organisma fiziskie un intelektuālie resursi tiek mobilizēti, lai saprastu, ko tagad darīt – bēgt vai cīnīties?
Tie ir mirkļi, par kuriem cilvēki pēc tam brīnās – kā gan es spēju tik strauji paskriet vai pārlekt tik augstam žogam?
Patiesībā to izdarīja stresa hormoni, saasinot reakciju un ļaujot visu izdarīt uz resursu robežas.
Protams, situācijas, kad reāli jābēg, gadās arī šodien. Taču lielākoties stresa situācijas mūsdienās ir pavisam ikdienišķas, tikmēr reakcija ir tāda pati: pieplūst asinis, izdalās kortizols, vajadzētu cīnīties vai mukt – bet nav jau no kā. No priekšnieka? No bērniem? No kolēģiem? No… sevis?
Un tā tas krājas – mūsu nenotikušās cīņas ar neesošajiem tīģeriem atstāj neizlietotā stresa nogulsnes, kas ķermeni un prātu padara smagu un saspringtu. Kāda ir izeja?
Stresa formulas nezināmie
Stipri vienkāršojot, varētu teikt, ka izejas ir divas – vai nu izlietot stresu līdz galam vai arī sakārtot galvu, lai tīģeri nerādītos tur, kur viņu nemaz nav.
Izlietot stresu – tas nozīmē to izdarīt fiziski. Izskriet, izvingrot, izbraukt uz riteņa, izsvīst, atstāt gaisā, ūdenī vai sniegā. Vai arī – izšķīdināt smaržīgā vannā, aiztecināt ar ūdeni, mierīgi mazgājot traukus, atdot grīdai, pastaigājot pa to basām kājām. Izlietot stresu, starp citu, ietver arī tiesības pēc vienatnes devas īpaši saspringtās situācijās.
Otrs risinājums – saprast, vai tas vispār ir tīģeris, kas stājas mums ceļā. Lai gan, kā jau minēts, fizioloģiskās reakcijas ir automātiskas, mēs tās nespējam ietekmēt, taču mūsu spēkos ir mēģināt saprast, vai tās briesmas nav izdomātas. Pārāk bieži mēs stresojam par pilnīgi iedomātām lietām.
Zīmējam galvā negatīvus scenārijus tā vietā, lai mēģinātu paskatīties un notikumu attīstību reāli.
Konstruējam shēmas par tēmu viņa mani šorīt nepasveicināja, tātad viņa mani necieš, lai gan cilvēks varbūt vienkārši bija iegrimis savās domās.
Viens no lielākajiem mūsdienu cilvēka stresa avotiem ir ciešanas, ko rada apziņa, ka cilvēki nerīkojas tā, kā esmu iedomājusies. Proti, mums galvā ir kāds notikumu scenārijs (kas pat var būt itin loģisks), piemēram, kā notiks darbinieku rotācija vai kā noritēs manas viesības.
Taču dzīvei, kā zināms, mēdz būt savi plāni, un pēdējais vārds tomēr pieder tai.
Notiek tā, ka kāroto amatu tomēr ieņem pavisam cits cilvēks, bet viesībās neviens negrib spēlēt spēles – tik pa kaktiem bučojas. Un te nu gluži kā budismā – ciešanas rada gaidas un pieķeršanās. Negaidi neko – un viss būs pārsteigums (kas, protams, nenozīmē, ka amati paši kritīs klēpī un viesības izdosies bez gatavošanās).
Vēl viens stresa faktors – perfekcionisms jeb vēlme sasniegt pilnību. Faktiski tā ir nemitīga stresa garantija – jo nekad jau nebūs tik labi, lai nebūtu vēl labāk. Narcisma laikmets, kurā dzīvojam, liek būt labākajam, veiksmīgākajam, izskatīgākajam un ievērotākajam. Ja tu tāds neesi, tātad tu jau esi mazliet, mazliet lūzeris. Vai nav jāsāk uztraukties? Vai tas nav gana labs iemesls stresam?
Paciest diskomfortu
Psihologi iezīmē arī vēl vienu tendenci stresa formulā – nespēju paciest jebko, kas nav patīkams. Mēs vairs neprotam ar godu izturēt skumjas pēc šķiršanās (uzreiz metamies jaunās attiecībās), neprotam pieņemt zaudējumus (meklējam mierinājumu alkoholā vai citās apreibinošās vielās), nespējam samierināties ar to, ka kādu laiku jāpadzīvo nabadzīgāk.
Lai gan cilvēki agrāk bija psiholoģijā daudz mazāk izglītoti, viņi krietni dabiskāk (varētu teikt – pazemīgāk) pieņēma to, ka dzīvei ir arī ēnas puse, ka ne visi būs veiksminieki, kas tiks dzīves virsotnē. Viņi par to savu reizi varbūt arī paskuma, taču nestresoja.
Mūsu norma ir nemitīgs pozitīvs, veiksme, komforts un bauda.
Mēs darām visu, lai tikai izvairītos no diskomforta – galu galā visa mūsdienu patēriņa sabiedrība būtībā balstās uz cilvēku vēlmi pirkt lietas vai pakalpojumus, kas ļauj mums sevi pasargāt, nomierināt un izklaidēt. Diemžēl ar to nokļūstam apburtajā lokā, jo pie esošā komforta līmeņa pierodam ļoti ātri: tas vairs neiepriecina un atkal gribas vairāk – psiholoģijā šajā sakarā pat parādījies jēdziens hēdonistiskā adaptācija. Tas ir, kad baudai vajag aizvien jaunus un spēcīgākus kairinātājus. Un tam līdzi nāk nemitīgs stress. Tas nudien ir apburtais loks – vairoties no diskomforta, mēs iegūstam stresu.
Ko darīt? Vieglas atbildes uz šo jautājumu nebūs, un tā arī nav iespējama. Vērtību maiņa – tas ir darbs ar sevi mūža garumā, un ir dažas garīgās prakses atbildētu, ka ne vienā mūžā vien.
Ieskaties acīs savam stresam!
Viens no pirmajiem grāvjiem ceļā uz stresa savaldīšanu – teikt sev: es nestresoju, man viss kārtībā, nekas nav noticis, elpoju dziļi… Ķermeni neapmānīsi – ja reiz tas ir sajutis zvēra smaku, tātad tas reaģēs. Labākais, ko šajā situācijā darīt – vērot sevi un savas reakcijas. Jo tas pirmām kārtām ļauj bīstamajam tīģerim ieskatīties acīs (un tas, kam ieskatāmies acīs, vairs neliek tik briesmīgs), un ir arī veids, kā iepazīt sevi.
Tātad – kas ar mani notiek, kā tieši izpaužas mans stress? Kuras ķermeņa zonas reaģē visjutīgāk un kā tas notiek? Viens no modes vārdiem šobrīd ir apzinātība, un tā izpaužas arī vērojot, kas ar tevi notiek, un nolasot ķermeņa reakcijas. Tas liek saprast – jā, es šobrīd izjūtu stresu, un tas ir tāpēc, ka… Kāpēc es reaģēju tā, kā reaģēju?
Ne jau vienmēr līdzīgās situācijās mēs reaģējam vienādi.
Dažkārt soda kvīts uz automašīnas loga par stāvēšanu neatļautā vietā mums liekas vesela traģēdija, bet citkārt, piemēram, pēc lieliski pavadīta vakara, tāds nieks vien ir.
Tas, cik dziļi mūs aizķer vai neaizķer kāds notikums, izteiciens vai informācija, ir atkarīgs no daudziem faktoriem. No tā, cik svarīgs mums ir cilvēks, ar kuru nonākam konfliktsituācijā; no tā, vai notiekošais atgādina kādu sāpīgu faktu no biogrāfijas; no tā, cik svarīgs mums citu viedoklis. Visa šī analīze neatturēs no pirmajām stresa reakcijām, taču palīdzēs tās ātrāk pārstrādāt un palaist prom no sevis.
Trīs īpaši padomi, lai stresa ir mazāk
- Izbaudīt to, kas ir, nevis pārdzīvot par to, kā nav! Tas ir tas pats vecais teiciens par to, vai glāze ir pustukša vai puspilna. Turklāt daudzās stresa situācijās var atrast arī pozitīvo elementu, piemēram, stāvot satiksmes sastrēgumā, beidzot var atrast laiku iztīrīt telefona atmiņu vai klausīties CD ar spāņu valodas mācību.
- Koncentrējies! Stresu nereti rada mētāšanās starp dažādām nodarbēm, uzmanības novēršana, saskaldīšana. Mēs zinām, cik viegli kaut ko darīt, kad ieejam radošā plūsmā, esam pārņemti ar kaut ko – tad pazūd laiks un no stresa ne vēsts.
- Atrodi jēgu tam, ko dari! Tas var likties kaut kas no augstiem filozofiskiem plauktiem, taču patiesībā nekas mūs neiedzen tādā stresā kā bezjēdzības sajūta. Tikai jēgas apziņa ļauj justies kaut cik droši eksistenciālā haosa priekšā un sajust jel kādu pamatu zem kājām.
