Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Zināju, ko nevēlos
«Jau no bērnības zināju, ko dzīvē nevēlos darīt. Man abi vecāki ir fiziķi, kuriem darbs vienmēr saistīts ar rakstāmgaldu un papīra kaudzēm. Zināju, ka tā negribu, ka negribu strādāt ar papīriem. Vienīgā saikne ar medicīnu manā ģimenē bija tēta domai to studēt. Viņš audzis pēckara gados, un, nonākot izvēles priekšā – fizika vai medicīna –, izvēlējās stabilu nākotnes nodrošinājumu – fizmatus. Ārsta profesija nav bijis mans bērnības sapnis.
Bērnudārzā man bija vēlme kļūt par suņu skolotāju, jo ļoti patika un joprojām patīk dzīvnieki. Patiesībā tā bija dilemma – veterinārā vai cilvēku medicīna. Beigās draudzene aizgāja mācīties par veterinārārsti, bet es kļuvu par bērnu ārsti.»
Dzīve apmeta loku un aizveda jauno sievieti tieši tur, no kurienes viņa bēga.
«Es gribēju prom no papīriem, bet esmu nonākusi tieši tur – manā darbā jāstrādā ar dokumentiem, un to ir daudz, tomēr to atsver emocionālais kontakts un bērna smaids,» Līga stāsta. Viņai ir trīsdesmit astoņi gadi un pašai ir trīs kolosāli bērni.
«Mazie bērni ir patiesi un sevi tīši nebojā. Žēl, ka pieaugušo kaitīgie ieradumi viņiem ir slikts piemērs. Reizēm gribētos, kaut bērni spētu kopēt tikai labo, bet ļaunajam paietu garām… Savā būtībā mazs bērns ir tik nevainīgs. Un palīdzēt viņiem ir mana prioritāte. Apjausma, ka vēlos ārstēt bērnus, pavisam skaidra kļuva studiju pirmajos gados, kad slimnīcās sākām apmeklēt pacientus un ievākt anamnēzi, slimības vēsturi, kas būtībā ir sarunas ar pacientiem par veselību. Sapratu, ka man ar pieaugušajiem slimniekiem nav pa ceļam. Ar bērniem ir citādi.
Jā, pirmajos gados bija emocionāli īpaši smagi strādāt ar slimiem bērniņiem, bet ar laiku iemācies no tā distancēties, citādi pats sadedz.
Ir bērni, kurus var izārstēt, un ir tādi, kuriem varam palīdzēt ikdienas aprūpē. Ir reizes, kad emocionāli tikt galā ar situāciju ļoti palīdz bērna ģimene. Reiz vecāki, kuriem auga neārstējami smagi slims bērniņš, teica, ka viņi visi ir laimīgi būt kopā. Tās gaišās, labās emocijas, ko viņi saņem no savas atvases, ir tādas, kuras nemainītu ne pret ko citu šajā pasaulē…
Stāsti, protams, mēdz būt dažādi, bet mēs koncentrējamies uz pozitīvajiem, kas motivē strādāt. No negatīvajām pieredzēm mācāmies.
Es pati savu bērnību pavadīju Rīgā. Mums bija māja ar dārzu, un omītei vienmēr palīdzēju dārza darbos. Dārzs man joprojām ir ļoti mīļa vieta. Dārza darbi ir sava veida psihoterapija un pašattīrīšanās, savu domu sakārtošana. Man patīk, ka dārzā viss ir skaisti – nopļauta zāle, izravētas dobes, smaržīgas puķes zied. Tas ir mans pozitīvās enerģijas lādiņš.»
Intervijas turpinājums:
