Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
24
-
0
-
0
-
5
-
1
-
0
-
0
-
Ideju piespēlēja pati dzīve
Ievas Reinholdes kabineta sienas rotā neskaitāmi mazo pacientu zīmējumi un apsveikumi, no kuriem uz daudziem rakstīts: Labākajai dakterei pasaulē.
«Ideja rakstīt grāmatu man nebija vajadzīga, ideja – tā ir mana neparastā dzīve, kura nu jau lēnām iet uz beigām. Dakteriem tāda dzīve kā manējā nemēdz būt. Jo parasti jau pēc augstskolas ārsts iegūst stabilu darbu, kurā no pirmās līdz pēdējai dienai nostrādā. Man ne tuvu tā nav bijis. Mans sākums bija ar ārkārtīgi lielām cerībām, bet tālāk no gludā lielceļa – ne miņas, ne ziņas.
Tiesa, mūsu ģimenē šī nav pirmā grāmata. Pirms trim gadiem iznāca mana brāļa Gvido Zemribo grāmata. Viņš ir Latvijā pazīstams jurists, vairāk nekā trīsdesmit gadus bijis Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Šajā amatā ievēlēts gan padomju gados, gan neatkarīgās Latvijas laikā. Četrus gadus bijis arī vēstnieks Dānijā. Brālis joprojām strādā advokatūrā. Par savu dzīvi viņš uzrakstīja ar manas klasesbiedrenes un draudzenes – žurnālistes Lias Guļevskas – palīdzību. Es savu grāmatu rakstīju pati, jo domāju – neviens labāk par mani to nevar izdarīt. Brāļa grāmata no pirmās līdz pēdējai lapai veltīta viņa profesionālajai dzīvei un panākumiem, viņš bija teicamnieks, viņam visi ceļi pavērās. Man vairāk gribējās uzrakstīt ne tikai par savu dzīvi, bet par mums visiem – par mūsu ģimeni, kādu to atceros.
Esmu kara laika bērns, – pēc kara dzīvojām ļoti trūcīgi, tēvs nomira, mammīte bija advokāte, beidzot universitāti, viņai bija tikai stažiera aldziņa, vecaimammai padomju laikā pat pensija nepienācās. Kad mums nebija, ko ēst, mamma visu, ko tik varēja, nesa uz uteni pārdot. Esmu aprakstījusi arī dakteri Nīmani, kurš nāca pie mana brāļa un kuru mammīte burtiski dievināja. Mammai bija divas sirdsdraudzenes – Zenta Krūmiņa, arī advokāte, kura nodzīvoja gandrīz līdz simts gadiem, un Margarita Stāraste, kas arī pie mums ciemojās… Tad vēl mammas māsīcai bija liela mīlestība ar Emīla Dārziņa dēlu komponistu Volfgangu Dārziņu, ko arī esmu aprakstījusi… Man gribas, lai mazmeitai un dēliem paliek atmiņas no laika, ko esmu piedzīvojusi.»
Man bija trīs mīlestības
«Mācījos Rīgas 50. vidusskolā, kur mums bija tāda angļu valodas skolotāja, kā nevienam, – viņa bija beigusi augstskolu Oksfordā un pirmā darbavieta viņai bija Anglijā. Visi, kas mācījās pie skolotājas Skujenieces, angļu valodu zināja perfekti. Viņai angļu valodā bija superizruna, un mēs visi gribējām viņai līdzināties, es tai skaitā. Tāpēc viena no manām sirdslietām un nākotnes plāniem bija studēt angļu valodu. Otra sirdslieta bija medicīna, trešā – kas arī nāca no skolas – mīlestība uz literatūru un teātri. Mums bija brīnišķīga latviešu valodas un literatūras skolotāja Luika, kas turklāt vēl skolā nodibināja literāri dramatisko pulciņu. Mūs apciemoja Eduards Smiļģis, Gunārs Priede, Pēteris Pētersons, Eduards Pāvuls, Roberts Ligers, Rasma Roga… Beidzu skolu 1961. gadā, un izvēlējos studēt medicīnu.
Tēvs nomira no vēža, viņu operēja Pauls Stradiņš.
Otro operāciju tēvs vairs neizturēja, un mammai teicu – es kļūšu par ārsti un iemācīšos ārstēt vēzi.
Jau pēc desmitās klases sāku strādāt par sanitāri poliklīnikā. Strādājošie jaunieši parasti gāja vakarskolā, bet es mācījos dienas skolā, turklāt skolā ar ļoti lielām prasībām. Man arī pašai pret sevi bija augstas prasības – vajadzēja ļoti labi pabeigt skolu, lai varu startēt uz Medicīnas institūtu. Konkurss tur bija milzīgs, jānokārto iestājeksāmeni fizikā, ķīmijā, angļu valodā un domrakstā. Strādāju Veidenbauma, tagadējā Baznīcas, ielā, kur atradās 5. poliklīnika, kas bija apvienota ar slimnīcu. Tur mūs komandēja vecākā māsa, un pirmais mans piedzīvojums sākās jau brīdī, kad viņa man lika aizstāt sanitāri zobārstniecības kabinetā un izliet spļaujamtraukus. Nekad to nebiju darījusi, tuvumā neviena, kam pavaicāt. Tas toveris izrādījās pagalam smags, vairāki litri iekšā. Kur lai tādu vispār izlej? Kā lai no vietas izkustina? Kaut kā aizstūmu līdz tuvākajai tualetei, izlēju. Un tualete tūliņ pat aizdambējās. Tā bija vienīgā vīriešu tualete… Bailēs trīcēdama, kaut kā galā tiku. Un jāatzīst – ne reizi vien man pašai bija jātiek ar visu galā.»
Bez piecām minūtēm disertācija
«Institūtā mums bija pasakaini pasniedzēji – profesors Rudzītis, profesors Lazovskis… Bioloģiju mācīja profesors Gērke, ar kuru saistās visjautrākās atmiņas. Pirmajā lekcijā viņš ar pamatīgu akcentu mums teica: «Jūs par mani nesmej, es jums lasīšu lekcijas latviešu valodā, bet es ir baltkrievs.» Zinātniskā terminoloģija viņam nesagādāja problēmas, bet vienkāršie sarunu valodas vārdi šad un tad piemirsās. Vienā reizē viņš saka: «Es jums stāstīšu par tāds dzīvnieks, kā viņu tur sauca, – četras kājas, gara aste.» Mēģinot atcerēties vārdu, jau kļūst nervozs. Viņš bija tāds ļoti impozants vīrietis, gara auguma, gaišie mati vienmēr gaisā. «Nu, kā viņu tur sauc?! Nu! Četras kājas, gara aste!» Pirmajā rindā meitenes saka – suns. «Nav suns!» Profesor, varbūt kaķis! «Nav kakis, kāds tur kakis – četras kājas, gara aste.» Vēl viens saka – pele. «Nu, nav pele!» Beigās kāds saka – profesor, varbūt žurka? Profesors atviegloti nopūšas: «Jā, protams, žurks!» Vai arī – stāsta mums par lenteni: «Nu, tāds – kā pa durvīm ārā, tā pa trepēm zemē.» Profesoram bija piemirsies vārds garš.
Institūtā biju teicamniece, līdz ar to man tika piedāvāti visādi labumi.
Mūsu studiju laikā rektors bija profesors Korzāns, gados jaunāks cilvēks, kas tiem laikiem bija liels brīnums. Viņš teica: «Mani studenti brauks praksē uz ārzemēm.» Pirmais brauciens man pēc otrā kursā kopā ar vēl deviņiem studentiem bija uz Čehoslovākiju, uz Prāgas Kārļa universitāti. Pirms brauciena salauzu kāju, man tikko noņemts ģipsis un vajadzēja braukt ar spieķi. Pa ceļam vilcienā vēl apzaga, toties mūs pieņēma čehu izglītības un zinātnes ministrs. Trešajā kursā aizgāju uz patanatomijas pulciņu, jo – kā jau teicu – biju nolēmusi iemācīties ārstēt vēzi. Tomēr ātri vien sapratu, ka mani vairāk interesē pediatrija, un no ceturtā līdz sestajam kursam biju pediatrijas pulciņā, gāju uz dežūrām bērnu slimnīcā, un to visu pamanīja Pediatrijas katedras vadītāja profesore Kurbatova. Viņa piedāvāja palikt aspirantūrā un iet zinātnes ceļu. Piektajā kursā apprecējos, un uz augstskolas beigšanu mums piedzima pirmais dēliņš. Aizgāju pie profesores jautāt, vai bērns nebūs šķērslis manai aspirantūrai. «Vai jums ir mamma, kas var palīdzēt, vai vīrs?» Protams, esmu precējusies, viss ir kārtībā. Reizē zīdainis un zinātne – tas nebija vienkārši. Dzīvoju Brīvības un Artilērijas ielas stūrī, Bērnu slimnīca – Vienības gatvē. No rīta braucu apraudzīt slimniekus nodaļā, tad pabaroju dēliņu, palaidu auklīti, sagaidīju vīru un braucu uz laboratoriju strādāt. Bet tur saskāros ar ko tādu, kam nebiju gatava…»
Darbs māsu solā
«Aspirantūrā visi bija par mani krietni vecāki kolēģi, kam šķita, ka tāds jauns skuķis uzreiz pēc augstskolas nevar būt aspirantūrā, turklāt – klīniskā disciplīnā. Fiziski jutu tādu saltumu – ar mani īpaši neviens nerunāja, neko nestāstīja, man iegrūda ārstēt vissmagākos slimniekus.
Mans pirmais slimnieks, meitenīte Sveta, nomira.
Kaut tobrīd neviens nespēja viņu paglābt no nieru mazspējas, meitenītes nāve man bija šausmīgs trieciens. Bet bija arī kas labs. Aspirantūras laikā vienu brīdi strādāju zīdaiņu nodaļā, ko vadīja profesora Bieziņa sieva Ella, brīnišķīga pediatre. No viņas daudz ko mācījos. Nodaļā bija divus gadus veca meitenīte, bārenīte, atvesta no Kuldīgas. Viņa man ļoti pieķērās. Vēlāk mani pārveda jau pie lielākiem bērniem, – tās nodaļas galā bija laboratorija, kur strādāju savu zinātni. Un arī to meitenīti pārveda, un mēs atkal satikāmies. Viņa katru vakaru nāca pie manis uz laboratoriju. Vīram teicu – ko darīsim, varbūt mums vajag to meitenīti ņemt pie sevis? Vīrs piekrita, bet tieši tobrīd meitenīti aizveda uz Kuldīgas slimnīcu… Pa to laiku pēkšņi uzradās kāda ģimene, kura ilgu laiku nevarēja tikt pie bērniņa, un es izstāstīju viņiem par šo meitenīti. Kopā aizbraucām uz Kuldīgu, viņa skrien man pretim: daktertante! Uz kādu nodaļu mēs braucam? Mēs nebraucam uz nodaļu, mēs braucam mājās… Tā viņa izauga šajā ģimenē…
Bet mana aspirantūra nevainagojās ar disertācijas aizstāvēšanu, kaut viss materiāls bija savākts un tēma prezentēta. Mana profesore pēkšņi aizgāja pensijā un aizbrauca uz Maskavu, bet disertāciju bez vadītāja nevar aizstāvēt. Tā tas viss palika. Aspirantūras laiks bija materiāli ārkārtīgi smags. Padomju laikā jauns ārsts, kas aizbrauca strādāt uz laukiem, pelnīja 110 rubļus mēnesī, klīniskais ordinators – jauns ārsts, ko paturēja pie augstskolas mācīties par ārstu klīnikā, – saņēma stipendiju 90 rubļus, bet tāds jauns ārsts, kas bija vislabāk mācījies un nokļuvis aspirantūrā, saņēma tikai 60 rubļu stipendiju mēnesī.
Tā bija traģēdija. Man bija viena kleita, kurai mainīju apkaklītes.
Mājā bērniņš, vīram arī švaka aldziņa. Pārdevām kāzu dāvanas, lai kaut kā izvilktu. Pēc aspirantūras man bija valsts sadale, kaut parasti tas tā nenotiek. Parasti visiem bija blati, jo lielākoties jaunie ārsti nāca no ārstu ģimenēm. Man tā nebija. Mani nozīmēja par pasniedzēju Rīgas 3. medicīnas skolā. Pirmajā brīdī jutos ārkārtīgi pazemota. Kā tā? Es mācījos aspirantūrā un mani noliek māsiņu skolā par pasniedzēju? Tiesa, mierināja – Vienības gatvē pašlaik ceļ jaunu korpusu, kad tur būs gastroenteroloģijas nodaļa (šajā jomā man bija disertācijas tēma), jums tur būs darbs. Bet tie nebija pāris gadi. Tie bija 25 gadi, līdz šo māsu skolu likvidēja. Bet māsu skolā mani pieņēma atplestām rokām. Tur bija brīnišķīgs pasniedzēju kolektīvs, un, kad sākās atmoda, mēs visi barā metāmies uz Mežaparku, uz tautas pasākumu. Mācīju topošajām bērnu māsiņām bērnu slimības un bērnu anatomiski fizioloģiskās īpatnības. Man uzticēja vadīt visus lielos sabiedriskos pasākumus. Pie mums notika praktisko iemaņu konkursi, uz kuriem brauca pat no Ļeņingradas, vadīju visus izlaidumus, pēdējos zvanus… Brīvi varēju runāt lielas auditorijas priekšā. Un ar lielu sajūsmu veicu pasniedzējas darbu. Ar dažām studentēm satiekamies joprojām.»
Černobiļas vasara
«Strādājot māsu skolā, man sāpēja sirds – daudzi bērni vasarā brauc uz jūrmalu vai uz laukiem. Manējam šādu iespēju nav. Biju dzirdējusi, ka dakteriem, kuri strādā pionieru nometnēs, dod istabiņu. Pionieru nometnes bija pakļautas arodbiedrībām, un tad es devos uz lielo arodbiedrību māju. Pirmā arodbiedrība, kas man patrāpījās, bija papīrrūpniecības arodbiedrība, kurai bija milzīga vasaras nometne Jaundubultos. Prasīju, vai nevajag ārstu. Jā, vajag! Un vēl pediatre! Tobrīd man nebija saprašanas, ko nozīmē strādāt ar 450 bērniem.
Skaidrs, ka darbs pionieru nometnē bija 24 stundas diennaktī, jo visu laiku kāds nobrāž celi, ir furunkuli, angīnas, klepus, uznāk astmas lēkmes…
Bija arī gadījums, kad spridzeklis jūrā bērnam norāva divus pirkstus.
Volejbola laukumā zēns zaudēja samaņu – bija plīsis asinsvads smadzenēs. Tad vēl bija gads, kad visā Jūrmalā bija šausmīga dizentērija, tā plosījās visās atpūtas nometnēs, sanatorijās utt. Slimnīcas bija pilnas, un bijām spiesti stacionāru ierīkot turpat nometnē… Vienā galā veselie, otrā – slimie. Un mēs esam viens dakteris un divas māsiņas. Bet galā tikām. Man pašai tai vasarā bija piedzimis otrs dēliņš, biju burtiski ar zīdaini uz rokām, vecākajam dēlam tobrīd bija septiņi gadi. Šodienas ārstiem grūti to aptvert. Jā, mani bērni bija svaigā gaisā, paēduši, bet darba bija ļoti daudz.
Tā es pionieru nometnē nostrādāju 17 vasaras. Pēdējā nometne bija 1986. gadā, un tā nebija parasta nometne.
Tajā vasarā nevienā nometnē neņēma Latvijas bērnus, visas vietas tika atdotas Černobiļas zonas bērniem.
Vistrakākais piesārņojums jau bija Baltkrievijā, pie Pripetas upes. Mums atveda bērnus no Baltkrievijas ciemata Kaļinkavičiem. Atbrauca divi ešeloni, katrā 1000 bērni, apstājās Dubultu stacijā, no kuras viņus izvadāja pa nometnēm. Mums bija 240 bērni vecumā no septiņiem līdz četrpadsmit gadiem. Man katrs bija jāapskata… Radioaktivitāte bija visiem. Viņi slimoja ārprātīgi, jo imunitāte bija nokauta. Ja angīna, tad ar 42 grādiem, ja plaušu karsonis, tad smagā formā…. Izolators nepārtraukti pilns. No slimnīcas kursēja ātrā palīdzība. Kad pienāca vasaras beigas, bērni negribēja braukt prom. Mani izsauca uz Veselības ministriju, lika parakstīt pavēli – vajadzīgi divi ārsti un divas māsiņas, kas pavadīs bērnus atpakaļ uz mājām. Tas papīrs bez vārdiem bija jāparaksta. Startējām no Dubultiem, braucām divas ar pusi dienas. Vilcienā segu nebija, tikai paladziņi uz koka lāvām. Rīgā ar nestuvēm pie vilciena pieveda un ienesa bērnus no slimnīcas. Eju visus skatīt, izklaušināt, māsiņas skrien ar špricēm. Tāds bija viss ceļš. Ministrijā mums teica, ka brauciens būs kā ekskursija, vilciens brauks līdz Gomeļai, tur mēs nakšņosim luksusa viesnīcā… Ne uz to pusi! Kad tikām Kaļinkavičos, skats bija neaizmirstams. Perons pilns ar mammām, viņas kā melni mēmi tēli tur stāvēja un gaidīja savus bērnus.
Mēs gaidījām, kad ātrās palīdzības atbrauks pēc slimajiem bērniņiem – tā mums teica Rīgā. Neviena neatbrauca. Ieradās gruzoviki, un tajos visus pēc kārtas salādēja.
Desmit minūšu laikā perons bija tukšs. Skatāmies – ko tagad darīt? Pienāk cilvēks armijas formastērpā, prasa mūsu komandējuma apliecības, apštempelē un saka: «Varat braukt atpakaļ.» Kā? Nevienu tas neinteresēja. Stacija – koka būdiņa, tur uzzinām, ka Kijevas vilciens uz Rīgu būs vakarā, bet biļešu vairs nav. Mēs esam radiācijas zonā – blakus Pripetas upe, ceļa malā sasēdušas tantiņas pārdod ābolus, bumbierus. Neviens nav informēts, ka tos nedrīkst ēst. Vakarā ejam atpakaļ uz staciju, kasiere saka – viena biļete tomēr ir. Bet mēs esam četras! Par laimi, vilciena pavadone ielaida mūs visas, un tā mēs atpakaļceļā to vienu sēdvietu uz maiņām dalījām.»
Sāk pūst jauni vēji
«Pienāca 1987. gads, un presē parādījās publikācijas par privātajām iniciatīvām. Apjautājos brālim, ko viņš domā par to, ja es mēģinātu atvērt privātpraksi? Strādājot pasniedzējas darbu māsu skolā, vakari man brīvi. Brālis teica, lai mēģinu, man tikai jāaiziet uz izpildkomiteju, jānokārto papīri. Tolaik dzīvoju Maskavas forštatē, māja – briesmīga, bet nu – kāda ir, tāda ir. Vecākais dēls tobrīd gatavojās kāzām un atdeva man savu istabiņu, noliku tur rakstāmgaldu, zīdaiņu svarus, bļodu, ziepes un lielu krūzi ar ūdeni. Ieliku sludinājumu Rīgas Balsī, lejā pie mājas izkāru izkārtni. Un sāka nākt cilvēki! Pati arī braucu mājas vizītēs. Atceros vēl, kā prasīju kolēģiem – man nav priekšstata, cik lielu naudu varu prasīt. Nospriedām – mazāk par pieciem rubļiem prasīt nevar, tas būs zem ārsta goda. Bet man tas galīgi nebija naudas darbs. Tas bija mans sirdsdarbs…
Biju pirmā ārste Latvijā, kurai bija privātprakse. Bet ar to vien izdzīvot nevarēja.»
Drūmie laiki…
«Kad māsu skolu likvidēja, man bija pāri piecdesmit. Biju izšķīrusi laulību, nebija vairs, kas mani atbalsta. Izlasīju avīzē, ka jaunizveidotajā sanitārajā robežu inspekcijā meklē ārstus, vetārstus un agronomus. Aizgāju pieteikties, man bija arī labas angļu un krievu valodas zināšanas. Mani pieņēma, un es nokļuvu pilnīgi citā ampluā. Angļu valodu gan tur nevajadzēja, pietika ar krievu valodu, ja mācēja runāt – es atvainojos – matom. Man bija divas muitas noliktavas, viena Maskavas ielas viņā galā, otra – Rankas ielā pie pašas Daugavas, tur pat lāgā trotuāra nebija, pa kuru varētu aiziet… Tur bija tādi šivermaņi! Vajadzēja kāpt gruzovikos un pārbaudīt preces. Domāju – ak Dievs, kur esmu nokļuvusi!
Un tad nejauši satiku paziņu, pediatrijas profesori, un viņa prasa, kā man iet. Saku – traki, strādāju šausmīgu darbu, bet man nav citas izejas. Iedomājieties, viņa man piedāvā darbu Universitātē, kur atjaunota Medicīnas fakultāte! Biju ar mieru strādāt kaut par apkopēju. Mani paņēma par studiju padomnieci, jo bija jau pirmie ārzemju studenti. Taču atkal ceļam pāri pārskrēja melns kaķis – viena saimniecības dāma dekānam par mani pasniedza ziņas, ka atvaļinājuma ailē es esmu sev ierakstījusi nez kādu algas ciparu… Es par tādām klačām šausmīgi apvainojos un uzrakstīju atlūgumu.
Aizgāju ar asarām, jo biju jutusies, kā nonākusi īstajā laikā un īstajā vietā.
Biju parādos, nevarēju par dzīvokli samaksāt. Jaunākais dēls tobrīd students, vecākais dēls – apprecējies. Situācija tuvojās totālam izmisumam. Nezināju, ko darīt. Satiku klasesbiedri Ingu Jērumu, un viņa teica: «Ieva, tev jābrauc strādāt uz Ameriku!» Par ko? «Par to, par ko tur var strādāt. Man ir viena draudzene Amerikā, mēģināšu viņu sazvanīt.» Tā nu draudzenes draudzene aizdeva man 2000 dolārus, nopirku lidmašīnas biļeti, noliku savu ārsta diplomu un aizlidoju uz Čikāgu, kur gadu nostrādāju veco ļaužu pansionātā par vecu, slimu cilvēku kopēju. Nokļuvu riktīgā ebreju rajonā, kur man uzreiz pateica, kuras karotes ir gaļai, kuras pienam. Manai kopjamajai Bertai, tā es viņu saucu, bija 96 gadi. Es viņai biju jau trešā kopēja, bet ar laiku saradām… Čikāgā klusā vientulībā nosvinēju savu sešdesmito dzimšanas dienu. Līdzi man no Latvijas bija tikai Jaunsudrabiņa grāmata Piemini Latviju un mazs tautisks spilventiņš.»
Beidzot man ir tas, par ko sapņoju!
«Kad pēc gada atgriezos, mani paņēma darbā par iecirkņa pediatru bērnu veselības centrā Ķengarags, un tieši tobrīd brīnumainā kārtā nāca piedāvājums pasniegt medicīnu tām māsām, kuras grib doties strādāt uz Ameriku. Ilgi šaubījos, līdz sapratu – tāda piedāvājuma otrreiz nebūs. Beidzot varēšu atdot visus parādus. Taču pēc laika firma pārcēlās uz Maskavu, un man atkal bija jādomā – ko nu? Tajā brīdī nāca liktenīgā ziņa, ka ir nodibinājies Nacionālais veselības dienests, kurš slēdz līgumus ar ārstiem un pediatriem vēl ir dažas brīvas vietas. Aizskrēju tā, ka kājas pie zemes nemetas. Dabūju praksei telpas, un nu jau pagājuši desmit gadi, kopš strādāju savā sen izlolotā darbā. Esmu valsts apmaksāta bērnu ārste. Jūtos ļoti, ļoti labi, ja vien man nebūtu tik daudz gadu, cik ir… Tas ir darbs, kuru man vajadzēja darīt visu manu mūžu. Es tik ļoti priecājos, ka vēl varu to darīt.»
