Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc depresija
Vispirms jāpieņem – sieviete nav vainīga, ka viņu piemeklējusi pēcdzemdību depresija. Tā nav slikta rakstura, slinkuma vai vājuma pazīme, bet – no viņas gribas neatkarīga slimība.
Viens no iemesliem – grūtniecības laikā sievietes organismā pastiprināti izdalās sievišķie hormoni progesterons un estrogēns, taču līdz ar dzemdībām tie strauji atgriežas normālā līmenī, un tas izraisa garastāvokļa lēkāšanu.
Pēcdzemdību skumjas lielākoties izplēn kā migla vasaras rītā, tomēr 10–20 procentiem māmiņu tās pāraug depresijā, kas parādās pirmā gada laikā un, iespējams, pat tikai tad, kad mazulis jau nostājies uz savām kājām. Smagas dzemdības, iepriekš vai patlaban piedzīvota vardarbība, psihiskās veselības traucējumi anamnēzē, tuvinieka smaga slimība vai nāve, šķiršanās, zemi ienākumi, bērna slimība, nevēlama grūtniecība, negatīvs priekšstats par būšanu mātei, ilgstošs stress – šie pārdzīvojumi vēl vairāk padziļina depresijas purvu, kurā iegrimusi māmiņa.
Kā atpazīt?
Bīstamība slēpjas faktā, ka pēcdzemdību depresija parādās pakāpeniski un tās simptomus var viegli norakstīt uz neizgulēšanos, pielāgošanos pārmaiņām un pieredzes trūkumu. Tāpēc tev jāzina, ka pat priecīgi notikumi – jā, jā, arī bērniņa ienākšana ģimenē – var izraisīt depresiju, jo dzīve burtiski sagriežas kājām gaisā. Karjera, ikdiena, plāni – viss ir mainījies.
Vienkārša analoģija… Iedomājies, tu uzņemies jaunu amatu, bet jau pirmajās dienās izrādās, ka miegam atvēlētais laiks vienmēr būs pārāk īss, lai atpūstos.
Drīz vien tu jūties tik pārgurusi, ka viss sāk iet šķērsām un tu zaudē pārliecību, ka jebkad spēsi labi paveikt savus pienākumus un piedzīvot prieku par to, ko dari. Lūk, tieši tā jūtas māmiņa, kurai ir pēcdzemdību depresija! Tikai nogurumam un bezcerībai pievienojas vēl citi simptomi.
- Skumjas un nomākts garastāvoklis var izpausties ļoti dažādi – kā raudulīgums, pārspīlētas raizes, trauksme, nemiers vai, gluži pretēji, apātija.
Jušanās bēdīgai šad un tad ir normāla parādība, bet biežas asaras un izmisums, ko izraisa būšana par mammu, var liecināt par pēcdzemdību depresiju.
Garastāvoklis svārstās no vienaldzības līdz pat karstām dusmām. Bieži vien liekas, ka izgulēsies un kļūs labāk, un reizēm tā arī notiek, bet, ja simptomi ieilgst, padziļinās, pirmais solis būtu mudināt māmiņu aprunāties ar ģimenes ārstu.
- Nogurums, no vienas puses, ir dabiska parādība sievietei ar jaundzimušu bērnu uz rokām, jo mazulis prasa aprūpi diennakts režīmā. Raizēties jāsāk tad, ja māmiņa pastāvīgi ir miegaina un grib gulēt arī dienas laikā vai – ja parādījušās ar bērnu nesaistītas grūtības iemigt, miega trauslums, ja gurdums neatkāpjas arī pēc atelpas brīža.
Viņai pašai ir grūti izšķirt, vai miega režīms nojucis negulēšanas vai depresijas dēļ.
Tāpēc mudini sazināties ar ģimenes ārstu un veikt depresijas paštestu, kurš atrodams te: depresija.lv/depresija/pasnovertesanas-tests. Lai izvērtētu, cik nopietna ir situācija, balstoties savos novērojumos, testu vari izpildīt arī tu, tomēr diagnozi uzstāda ārsts.
- Pazūd interese par to, kas agrāk paticis: mīļākā komēdija vairs neliek smieties, iecienītākais ēdiens negaršo, mīļoties ar bērna tēti arī negribas. Parādās grūtības veidot saikni ar bērnu, bet tas ir depresijas simptoms, nevis mātišķuma trūkums.
Slimību pavada nevēlēšanās rūpēties par mazuli un par sevi, nepārejošas bailes palikt ar bērnu divatā vai bažas par savām spējām uzņemties rūpes par bērnu.
Vēl vairāk – var parādīties domas par kaitējuma nodarīšanu sev vai bērnam vai pat par pašnāvību, un par tām māmiņa jūtas vainīga.
- Pēcdzemdību depresiju nereti pavada arī fiziski simptomi: galvassāpes, sirdsklauves, spiedoša sajūta krūtīs, gremošanas traucējumi, izmainīta apetīte un svara pieaugums vai samazināšanās, seksuālās vēlmes trūkums, koncentrēšanās grūtības, smagākos gadījumos – palēnināta runa.
Vēl dažas pazīmes…
- Kauna, vainas, nevērtības, bezcerības un bezpalīdzības sajūta. Kura gan savu reizi nepiedzīvo šaubas, vai ir gana laba māte? Taču pastāvīgs pārliecības trūkums nav norma.
Tādēļ ir svarīgi sadzirdēt māmiņas gaidas par to, kādai viņai būtu jābūt, jo tas liecina par iekšējiem pārmetumiem un vainas izjūtu.
Savukārt tuvinieku komentāri – piemēram, Tev taču ir vesels bērns, ko tu pārdzīvo?! – nereti to tikai pastiprina. Šī neizpratne kļūst par zīmogu sievietes pārliecībai, ka viņa nav pietiekami laba māte – viņa ir izgāzusies vienā no svarīgākajiem savas dzīves uzdevumiem. Un tad viņai šķiet, ka jāklusē un ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, jo citas, tās labās mātes, tiek ar visu galā bez problēmām. Turklāt ciešanas vienatnē situāciju tikai pasliktina.
- Pārliecības trūkums par savām kā mātes spējām vairo neizlēmību un nedrošību. Sievietei sāk kļūt grūti izšķirties par elementārām lietām, teiksim, ko darīt vispirms – paēst vai nomainīt autiņbiksītes bērnam, nomazgāties dušā vai pagulēt. Viņa vairs nejūtas pievilcīga un domā, ka vairs nekad nebūs tāda, kā iepriekš.
- Viens no depresijas simptomiem ir arī atsvešināšanās no tuviniekiem, un tas mēdz izraisīt nevajadzīgus konfliktus.
Ja tu šīs izpausmes novēro vismaz divas nedēļas, lūdzu, uztver tās kā signālu, kas liecina: vajadzīga palīdzība! Noliec malā savus priekšstatus un gaidas, kā tavai māsai, meitai vai vedeklai būtu jājūtas un kas viņai būtu jāvar kā mammai. Vērtēšanas un kritizēšanas vietā esi pieņemoša un atbalstoša.
SOS gadījumi. Tagad gan sauc ātros!
- Pēcdzemdību psihoze. Tā attīstās vienai, divām sievietēm no 1000 un parasti izpaužas pirmajās pāris nedēļās pēc dzemdībām. Par psihozi liecina halucinācijas, murgainas idejas, mānija, paranoja, apjukums, dezorientācija laikā un telpā – šķiet, māmiņa ir pazaudējusi saikni ar realitāti. Tas ir bīstams stāvoklis gan viņai pašai, gan bērnam!
- Ja māmiņa runā par pašnāvību, kaitējuma nodarīšanu sev vai mazulim. Necenties viņu apklusināt, nekaunini, bet mudini pastāstīt, kas viņu vedina uz tādām domām. Labāk, ja viņa runā, nevis klusē. Apliecini, ka esi norūpējusies, un mudini pierakstīties pie ārsta. Ja māmiņa nepiekrīt, tad gan sauc neatliekamo palīdzību, jo tu nevari būt pārliecināta, vai viņa savu ieceri neīstenos.
10 soļi, kā palīdzēt
- Saglabā interesi. Mazuļa dzīves pirmajā mēnesī tuvinieki parasti vēlas apciemot ģimeni un bērniņu, bet ar laiku šī interese izplēn, jaunie vecāki paliek vieni, un jautāts tiek tikai par to, kā aug mazulis, nevis – kā jūtas viņa māmiņa.
- Uzmanīgi klausies. Ja tuvā sieviete tev stāsta par saviem depresijas simptomiem, uztver tos nopietni, nevis centies iestāstīt, ka tas nekas nav un gan jau pāries. Akceptē māmiņas emocijas bez nosodījuma, vērtēšanas, pamācībām, nepārtrauc viņu. Atturies arī no salīdzinājuma ar sevi vai citām mātēm. Tā vietā uzdod jautājumus, ņemot vērā māmiņas sacīto, un atgādini, ka esi līdzās, lai parūpētos gan par viņu, gan bērnu.
Pievērs nedalītu uzmanību, pajautā, kas viņai palīdzētu justies labāk, un esi gatava to īstenot. Izvēlies piemērotu laiku sarunai: ja mamma ir aizņemta ar bērna aprūpi, tas nebūs īstais brīdis. Ja jūti, ka viņas sacītais liek tavām asinīm vārīties, paņem pauzi, bet neatsakies no sarunas pavisam. - Svarīgie jautājumi. Sarunas uzsākšanai var noderēt atvērtā tipa jautājumi, kas māmiņai liks justies pamanītai un atbalstītai. Piemēram, vai tu šodien paēdi, vai tev izdevās nosnausties, kamēr gulēja bērns? Vai tu saņem pietiekami daudz atbalsta un palīdzības? Kas tev sagādā grūtības? Kā realitāte atšķiras no gaidām par to, kāda būs tava dzīve pēc bērna piedzimšanas?
Ja māmiņa nevēlas atklāties, vari vaicāt biežāk vai uzdot konkrētākus jautājumus, teiksim: es zinu, ka daudzām mammām ir pēcdzemdību depresija. Kā jūties tu? Vai tev ir grūtības ar bērna aprūpi un jušanos kā mammai? Kā tu tiec galā ar pārmaiņām? Vai esi aprunājusies par to ar savu ģimenes ārstu? - Piedāvā konkrētu palīdzību. Ņemot vērā, ka pēcdzemdību depresija nāk komplektā ar grūtībām pieņemt lēmumus, neaprobežojies ar frāzi: ja tev ko vajag, tikai saki – es palīdzēšu. Depresija kavē lūgt palīdzību, bet konkrēti ierosinājumi atvieglos palīdzības pieņemšanu.
Piedāvā doties ar mazuli pastaigā vai pēc iepirkumiem, lai mamma varētu nosnausties, pagatavo maltīti, sakop māju. Uzaicini doties kopā ārpus mājas – uz kafejnīcu, pastaigā, izbraucienā, lai vairotu normālas dzīves sajūtu. Bet nesaki: lai tu justos labāk, tev ir jādara šis vai tas! - Apliecini, ka viņa ir laba māte. Pat ja tā nejūtas un ja ir grūtības sajust saikni ar mazuli. Reizēm sievietei liekas, ka viņa nav normāla, jo nejūt mīlestību pret bērnu, un domā, ka bērna piedzimšana ir atklājusi viņas patieso ļaundares dabu. Iejūtīgi pasaki, ka tā nav tiesa un ka emocijas, ko viņa pārdzīvo, ir slimības simptomi, nevis viņa pati, un ka pēcdzemdību depresija ir ārstējama.
- Esi vērīga un uzteic lietas, kas māmiņai izdodas. Vienkārši pasēdi kopā ar viņu, pamani viņas smaidus un labos brīžus un pasaki to. Tas ļaus arī viņai saskatīt, ka viss nav krāsojams tikai drūmos toņos. Nozīme ir pat mazām lietām, tāpēc nevilcinies atkārtot, cik viņa ir tev svarīga un ka tu viņu mīli!
- Nodrošini pamatvajadzības. Māmiņas aizkaitināmībai un dusmām var būt arī gluži fizioloģisks cēlonis – ja viņai nav laika regulāri paēst, zemais cukura līmenis asinīs var veicināt neapmierinātību un nomāktību. Apvaicājies arī par šo tēmu, piedāvā atvest vai pagatavot gardu maltīti. Uzņemoties rūpes par bērnu, tu vari gādāt, lai viņa kādas naktis var nogulēt vismaz piecas stundas bez pārtraukuma.
- Iedrošini meklēt ārsta palīdzību. Neārstēta pēcdzemdību depresija pati no sevis nepāries. Jo labākas ir jūsu attiecības un vieglāk runāt atklāti, jo lielāka varbūtība, ka māmiņa būs gatava pieņemt palīdzību. Vienojoties ar viņu, vizīti pie ģimenes ārsta, psihiatra vai psihoterapeita vari sarunāt arī tu.
Ja māmiņa atsakās doties pie speciālista, pajautā, kāpēc, un kas būtu vajadzīgs, lai viņa tomēr aizietu? Nomierini – ārsti un psihiskās veselības speciālisti pazīst pēcdzemdības depresijas simptomus, viņi nekauninās, nepārmetīs, neziņos bāriņtiesai un policijai, bet, tieši otrādi, palīdzēs izkļūt no bedres. - Ja ārsts nozīmē zāles, atbalsti sievietes izvēli lietot antidepresantus vai citus medikamentus pēcdzemdību depresijas ārstēšanai. Arī, ja tas nozīmē pārtraukt zīdīšanu, jo dakteris, izrakstot zāles, izvērtē ieguvumus un zaudējumus. Neārstēta mātes pēcdzemdību depresija mazulim var nodarīt lielāku kaitējumu nekā ēdināšana ar piena maisījumu.
- Palīdzi saskatīt gaismu tuneļa galā. Uzsākot ārstēšanu, uzlabojumi neradīsies vienā dienā – tas var prasīt nedēļas. Sākot lietot antidepresantus, pirmajās pāris nedēļās slimības izpausmes var pat pasliktināties, var parādīties pašnāvības domas, tāpēc paliec līdzās un iedrošini turpināt terapiju.
Populārākie raksti
