Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro: Dr. med. Andrejs Millers
*Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Medicīnas fakultātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs.
*Neirologs ar 35 gadu pieredzi, pacientus konsultē P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas konsultatīvā poliklīnikā.
– Profesor, mana paziņa savam tēvam sakarā ar citām veselības problēmām bija sarunājusi konsultāciju pie neirologa. Pie reizes dakterim arī pajautājusi: «Kāpēc tētim rokas tā trīc?» Diagnosticēja parkinsonu, izrakstīja zāles. Viņa šokā! Un tētis arī ļoti pārdzīvo – palikšot visiem par apgrūtinājumu. Vai tiešām nekas situāciju nevar mainīt?
– Nu ko lai saka jūsu paziņai?… Daudziem atmiņā palicis pāvests Jānis Pāvils II. Viņš devās vairāk nekā simts ārzemju vizītēs, viesojās arī Latvijā… Bet tikai retais zināja, ka Jāni Pāvilu II mūža pēdējos gados bija piemeklējusi Parkinsona slimība. Līdzīgs liktenis bija bokserim Muhamedam Ali, rakstniecei Airisai Mērdokai un daudziem citiem gaišiem, talantīgiem cilvēkiem. Bet ļaudis viņus cienīja arī tad, kad viņi bija ļoti, ļoti slimi.
Problēma ar Parkinsona slimību ir tāda, ka bieži vien sākotnēji šo diagnozi nemaz nevar noteikt. No vienas puses, nevajag domāt, ka mēs, ārsti, tikko ieraugām pacientu, kuram drusciņ trīc rokas, tā uzreiz zinām, ka viņam ir Pārkinsona slimība. Ka tas nav nekas cits un uzreiz jādod zāles! Nē, tā nav. No otras puses… negribu nevienu kritizēt, tomēr visai bieži mēs, ārsti, šo diagnozi pacientam uzliekam ļoti ātri, un vēlāk izrādās, ka viņam tomēr ir cita kaite. Tāpēc šos pacientus ar parkinsonisma izpausmēm vajag izmeklēt, nosūtīt pie speciālista, lai viņus izvērtētu un nekļūdītos diagnozē. Nav taču nekāds noslēpums, ka mums ir pacienti, kuri ilgstoši ārstēti ar Parkinsona slimības zālēm, jo trīc rokas, bet izrādās, ka cilvēkam ir, piemēram, esenciālais tremors, un šī medikamentozā terapija nemaz nepalīdz. Vispār iespējama diezgan plaša trīces diferenciāldiagnostika – tai skaitā psihogēna, distoniska trīce, arī dažādu blakussaslimšanu un medikamentu blakusparādību ierosināta trīce.
– Bet kas ir esenciālais tremors?
– Tremors ir abpusēja, simetriska roku posturāla trīce, kas parādās, kad tiek noturēta vai veikta kustība pret gravitāti. Piemēram, turot rokas izstieptas sev priekšā horizontāli pret zemi. Esenciālais tremors ir neiroloģiska slimība, kas bieži ir pārmantota autosomāli dominantā pārmāntošanas veidā. Vismaz pusei šo pacientu rokas ir trīcējušas arī viņu vecākiem vai vecvecākiem. Tā skar vīriešus un sievietes vienlīdz bieži. Roku trīce ir galvenā un nereti arī vienīgā šīs kaites izpausme, taču var būt arī galvas, retāk – balss trīce. Trīce gadiem ejot lēni progresē. Protams, trīce ir arī viens no Parkinsona slimības simptomiem, bet te ir ļoti būtiski speciālistam atšķirt no citiem trīces veidiem un provocējošiem faktoriem. Jāatzīmē arī, ka daudzas citas saslimšanas, piemēram vairogdziedzera disfunkcija hipertireoze, neiropātijas – un dažādi medikamenti ierosina līdzīgu trīces formu. ASV esenciālais tremors ir pieciem miljoniem pacientu. Tātad tā galīgi nav reta saslimšana. Bet sabiedrībai un pat mediķiem, ieraugot cilvēku, kuram kaut kas trīc, tas uzreiz asociējas ar Parkinsona slimību, lai gan tai ir arī raksturīgi citi simptomi kā kustību gausums, stīvums, depresija, rokraksta un stājas izmaiņas, un trīce ir tikai viens no daudzajiem simptomiem. Turklāt Parkinsona slimība sastopama desmit reižu retāk nekā esenciālais tremors.
– Kur problēma, ka neprot atšķirt?
– Negribu sacīt, ka neprot. Mums jācenšas nekļūdīties. Tādēļ ir tik būtiski iesaistīt specialistu, kurš noteikti var palīdzēt atšķirt šos daudzos iespējamos trīces veidus.
Cilvēki paši Parkinsona slimību parasti asociē ar motoriem simptomiem – trīce, lēna gaita, saliekta poza… Bet ne mazāk svarīgi ir nemotorie simptomi, par kuriem dakteris ne vienmēr pajautā, un, ja nepajautā, pacients tos varbūt saista ar kādu citu patoloģiju. Piemēram, 70 procentiem Pārkinsona slimības pacientu ir depresija, daudziem ir urinācijas traucējumi. Ļoti maz tiek runāts par veģetatīvām izpausmēm – cilvēks pārmēru svīst. Reizēm kā pirmais simptoms parādās ožas traucējumi.
– Tas ir viens no pirmajiem simptomiem?!
– Jā, pētījumi rāda, ka pat 70 procentiem! Ožas zudums parādās 2–5 gadus pirms motorajiem traucējumiem. Nevajag arī aizmirst, ka Parkinsona slimībai raksturīgās izpausmes var būt sastopamas pie daudzām citām kaitēm, kurām nav nekāda sakara ar Parkinsona slimību un kurām, kā jau sacīju, nepalīdz pretparkinsona zāles. Piemēram, cilvēkam bijis insults, un zemgarozas struktūras, kas atbildīgas par kustībām, tiek bojātas un līdz ar to parādās trīce. Tāpat iespējams, ka cilvēks ārstējas pie psihiatra un lieto nepieciešamās zāles, un pēc laika viņam parādās Parkinsona slimībai raksturīgie simptomi. Bet tie ir medikamentu izsaukti. Smagus parkinsonisma simptomus izraisa saindēšanās ar etanolu, ar mangānu. MDMA, populārā stimulantu narkotika pasaulē, ir neirotoksiska un bojā neironus galvas smadzenēs. Neiroinfekcijas var izraisīt bojājumus svarīgajā ekstrapiramidālajā sistēmā, kas nodrošina specializētām kustībām nepieciešamo pozu un visu kustību precīzu koordināciju, lai tās būtu tādas noapaļotas, pabeigtas…
Tāpēc cilvēkam būtu jāsaprot: ja tev trīc roka, šis jautājums nav jāatrisina šodien piecpadsmit minūšu laikā pirmajā neirologa konsultācijā! Svarīgākais uzdevums ir saprast, KĀPĒC trīc roka. Varbūt tas ir emocionālais stress, pilnīgi cits faktors, kāpēc parādījies šāds simptoms. Tāpat iespējams, ka cilvēkam viens asinsvads, kurš piegādā smadzenēm skābekli, ir pavisam ciet, otrs sašaurināts par 80 procentiem, līdz ar to apasiņošana un vielmaiņas procesi smadzenēs nenotiek, un tāpēc viņam parādās kādas kustību problēmas. Tā var būt. Jo kustību regulācijā iesaistās ļoti daudz struktūru. Tai skaitā galvas smadzenes, zemgarozas kodoli, trakti, kas savieno galvas smadzenes ar muguras smadzenēm, un, ja kaut kur ir kāds bojājums, atkarībā no tā lieluma un vietas parādās kustību traucējumi.
Līdz ar to pirmajā tikšanas reizē uzreiz uzlikt diagnozi Parkinsona slimība un sākt to ārstēt ar medikamentiem nav pareizi.
– Kas vispār ir Parkinsona slimība?
– Ar to saskaras viens vai divi cilvēki no simta. Parkinsona slimība rodas no tā, ka galvas smadzenēs netiek pietiekamā daudzumā saražota svarīga viela – dopamīns, kas, esot līdzsvarā ar citu vielu – acetilholīnu, gādā par impulsu pārvadi un nodrošina normālu muskuļu darbību un plastiskas locekļu kustības. Bet, ja dopamīna sinapsē – savienojumā starp nervu šūnām – nav pietiekami daudz, cilvēkam parādās palēnināta gaita (bradikinēzija), kustību nabadzība (oligokinēzija). Viņš iet sīkiem, šļūcošiem solīšiem, kājas tik tikko atraujot no zemes, samazinās vai vispār pazūd roku vicināšana. Rokas parasti ir nedaudz saliektas elkoņos, un ejot nav to līdzkustību. Ja cilvēku pagrūž uz priekšu vai pavelk atpakaļ, viņš krīt, nenotur līdzsvaru. Raksturīgs zobrata fenomens: proti, pārbaudot, kā cilvēks saliec roku elkonī, kustības vairs nav plastiskas, radot pretestību kustībai – atgādinot zobratu. Cilvēks ir mazliet saliecies uz priekšu – fleksorā pozā. Viņam parādās trīce, bieži vien vispirms vienpusēja, vienā rokā. Trīce parasti ir ritmiska un dažādās amplitūdās. Roku trīce atgādina naudas skaitīšanu vai zirnīšu ripināšanu… Tā izzūd vai samazinās, veicot apzinātas kustības, arī miegā. Vēlāk trīce var pāriet arī uz otru ķermeņa pusi. Raksturīgs ekstremitāšu stīvums (rigiditāte), paaugstināts muskuļu tonuss skartajā ekstremitātē, muskuļi netiek atslābināti, samazinās kustību apjoms locītavās… Tie ir tipiskie simptomi, ar ko ģimenes ārsti parasti asociē Parkinsona slimību.
Saslimšana sākas pakāpeniski – nedēļu, mēnešu, pat gadu ritumā. Pirmie simptomi var būt ļoti nespecifiski. Teiksim, cilvēks kļūst stīvāks, lēnīgāks, vairs nespēj tik ātri paveikt visu ikdienā nepieciešamo. Parkinsona slimība var sākties ar vienas vai abu roku trīci miera stāvoklī, ar spazmām līdzīgām sāpēm muskuļos naktī. Simptomi nepāriet, bet pamazām progresē… Vidējais vecums, kad sākas slimība ir 60 gadi, nosliece uz to nedaudz lielāka vīriešiem kā sievietēm.
Bieži vien Parkinsona slimību dažādās stadijās pavada arī citi augstākās nervu sistēmas darbības traucējumi: apātija, nogurms, domāšanas inertums, depresija, kognitīvi traucējumi, kas progresējot rada demenci. Novēro arī mazā iegurņa darbības traucējumus: urinācijas problēmas, vīriešiem impotenci… Ar to es gribu sacīt, ka Parkinsona slimība skar gandrīz visu organismu. Tāpēc bieži vien, ja neiedziļinās problēmā, diagnostika nav nemaz tik viegla. Ne velti tiem cienījamiem profesoriem, ar kuriem kopā esmu te un ārpus Latvijas organizējis neirologu konferences par smadzeņu slimībām, katram, vadoties pēc savas pieredzes, var būt drusku citādāks viedoklis par Parkinsona slimības ārstēšanu, taču visi kā viens uzsver: parkinsona pacients ir novērojams dinamikā. Laika gaitā, sekojot līdzi visam notiekošajam, parādīsies īstā klīniskā aina un tas, kura slimības forma ir. Nevajag visu sasteigt pirmajā vizītē, kad pacientu redzam desmit minūtes. Nevajag uzreiz sacīt: «Jā, viņam ir Parkinsona slimība!» Parkinsons var būt, kā jau minēju, arī sekundārs – kā sekas pēc kaut kā. Es ar Parkinsona pacientiem vienmēr esmu ļoti piesardzīgs – piesardzīgs labā nozīmē: iztaujājot, izmeklējot un saprotot, kā viņam palīdzēt ilgtermiņā. Ja cilvēkam ir šī slimība, mums jādomā, kā mēs viņu ārstēsim ilgstoši un pacientu atkārtoti jānovēro dinamikā , lai izvērtētu slimības klīniskās pazīmes un iespējams, pārskatītu diagnozi.
– Kāpēc jūs to uzsverat?
– Džeimss Pārkinsons aprakstīja Pārkinsona slimību 1817. gadā, nosaucot to par paralysis agitans jeb trīcošo trieku. Kas ir noticis pa pašiem 200 gadiem? Īstenībā mēs nevaram lielīties ar lieliem zinātniskiem ieguvumiem – vakcīnas, gēnu terapija… Nu nav nekā tāda! Protams, izpētīts, ka vainīgs dopamīna deficīts, to mēs zinām. Tā kā šūnas, kuras ražo dopamīnu, gājušas bojā, mēs trūkstošo dopamīnu neironiem tagad pievadām tablešu veidā. Dopamīna preparāti jeb levodopa joprojām ir zelta standarts Parkinsona slimības ārstēšanā. Proti, levodopa spēj šķersot hematoencefālo jeb asinsvada un smadzeņu vielas barjeru, un metabolizēta jeb pārvērsta dopamīnā, šādā veidā mazina Parkinsona slimības radīto dopamīna deficītu un simptomus. Medikamenta deva ar laiku jāmaina, tā ir jāpaaugstina. Sliktā ziņa ir tā, kas vairs nav nekāds pārsteigums – no levodopas preparātiem pēc 5–7 gadu regulāras lietošanas rodas blaknes. Kaut vai piesalšanas jeb freezing fenomens, kas izpaužas kā pēkšņa nespēja atraut pēdas no grīdas… Parādās diskinēzijas – sejas, mutes, roku un kāju patvaļīgas liekas kustības…
– Un kā var attālināt šīs blaknes? Zāles taču ir jālieto.
– Būtiski ir izvērtēt, ar kuru medikamentu grupu konkrētam pacientam uzsākt ārstēšanu un pacientu informēt par iespējamām zāļu lietošanas blaknēm. Arī par pareizu to lietošanu ir jāizstāsta – sasitībā at laiku un ēdienreizēm.
Iespējams, ka ārsts, uzsākot ārstēt slimības sākotnējos simptomus, izvēlas medikamentus, kas var mazinat dopamīna noārdīšanos starpneironālā sinaptiskajā spraugā.
– Kas tā tāda?
– Neiromediatori – vielas, kas caur sinapsi (caur savienojumu starp nervu šūnām) pārraida signālu, atrodas īpašos sinaptiskajos pūslīšos, kas sakārtoti zem sinapses presinaptiskās membrānas. Dopamīns arī ir neiromediators… Tātad tas no presinaptiskās membrānas tiek izdalīts sinaptiskajā spraugā un nonāk līdz postsinaptiskās membrānas receptoriem, bet Parkinsona slimniekam tā koncentrācija ir nepietiekama un atbildes reakcija ir slikta – kustību plasticitāte, maigi sakot, ir traucēta. Kamēr dopamīns no presinaptiskās membrānas nonāk līdz postsinaptiskajai membrānai, tas pa ceļam daļēji noārdās. Nu, lūk, un mums ir zāles, ka samazina šo noārdīšanos! Mums ir arī preparāti, kas palīdz to pašu dopamīna mazumiņu piesaistīt pie postsinaptiskās membrānas receptoriem labāk. Tās ir tās smalkās lietas. Medicīna ir māksla, un, ja dakteris zinošs, viņš padomās, kas konkrētajam pacientam būtu labāk.
2000. gadā ASV zinātnieki bija izdomājuši citu variantu: ja jau smadzenēm vajadzīgs dopamīns, tad mēs stereotakses ceļā attiecīgajās galvas smadzeņu vietās pārstādām, ievadām jaunas šūnas, kuras sāks ražot dopamīnu, un ar to problēma būs atrisināta! Taču bēda tāda, ka pirmie Parkinsona slimības simptomi paradās tikai tad, kad 50–60 procenti šo šūnu jau ir gājušas bojā, jo gudrie kompensatorie mehānismi smadzenēs, dažādi pielāgojoties, ir spējuši perfekti tikt galā ar dopamīna deficītu – tie ir noturējuši situāciju tādā līmenī, ka simptomi nav bijuši tik izteikti, lai tiem pievērsu uzmanību, un tāpēc šie cilvēki pie ārsta nav vērsušies. Bet pa to laiku turpinoties neirodeģenerācijas procesam kā rezultātā tā saucamais networking – smadzeņu šūnu sadarbības tīkls ir izzudis . Šīs saites zemgarozas struktūrās, kuras nodrošina neiromediatori, tai skaitā arī dopamīns, ir sabojājušās! Arī tas ārstam ir jāņem vērā, izrakstot zāles.
Tāpēc, atgriežoties pie jūsu paziņas tēva, es ieteiktu viņam konsultēties atkārtoti pie neirologa, kurš tieši specializējies Parkinsona slimības ārstēšanā un diagnostikā, nosūtot pacientu arī uz papildus izmeklējumiem, lai precizētu diagnozi.
– Konkrēti – kāds ir izmeklējumu standarts?
– Diagnostika katram pacientam atšķiras – tāpat kā slimības gaita un progress. Parkinsona slimība ir klīniska diagnoze. Ārsts diagnozi apstiprina pēc simptomu, dažādu izpausmju kopuma, pēc tam secīgi nozīmējot papildus diagnostkas metodes un asins analīzes, citu iespejamo cēloņu izslēgšanai.
Ārstam jāpārliecinās vai pacientam smadzenēs nav citi procesi –smadzeņu strukturālas izmaiņas, kas bojā zemgarozas struktūras, kuras atbildīgas par dopamīna ražošanu. Tas ir galvas smadzeņu magnētiskās rezonanses izmeklējums, ar kura palīdzību izslēgsim citas smadzeņu slimības – smadzeņu audzēju, hidrocefāliju, kas izsauc atipisku parkinsona sindromu, un tādas neirodeģeneratīvas slimības galvas smadzenēs kā multisistēmas atrofiju, progresējošu supranukleāru paralīzi. Loti sarežģīti nosaukumi nemediķa ausij, bet tā nu tas ir – neiroloģija ir sarežģīta joma…
Var veikt arī ultrasonogrāfiskos izmeklējumus galvas smadzeņu zemgarozas struktūrām.
Tālāk, ja mums ir diferenciālā diagnoze, tad jau varam lietot dārgākas, grūtāk pieejamas izmeklēšanas metodes. Piemēram, pozitronu emisijas tomogrāfiju jeb PET/CP, ar ko varam skatīties metabolismu galvas smadzenēs pie Alcheimera un citām neiroģeneratīvām slimībām, tai skatā pie demencēm, kurām arī ir parkinsonisma simptomi. Tāpat izmantojam SPEKT (Single-Photon Emission Computed Tomography) – tas ir izmeklējums gammas kamerā. Ievadām kontrastvielu un izvērtējam zemgarozas struktūras.
Sarežģītākos gadījumos, kad diagnoze joprojām nav skaidra un jāatšķir, kura no neirodeģeneratīvām slimībām ir par iemeslu klīniskām izpausmēm, nepieciešams specializēts neirologu un radiologu konsīlijs. Piemēram, Stradiņa slimnīcā šāds konsīlijs notiek katru nedēļu. Uz to pacientu var nosūtīt ne tikai neirologs, bet arī ģimenes ārsts…
Tātad tas viss nav vienas dienas vai nedēļas projekts – te vajadzīgs laiks un sapratne, kā šo pacientu izmeklēt un, ja ārstēt, tad kā ārstēt ilgtermiņā. Protams, arī ar modernākajām zālēm slimību pavisam izārstēt nevar, toties iespējams efektīvi samazināt tās simptomus un ilgstoši nodrošināt cilvēkam spēju pašam par sevi parūpēties un strādāt. Tāpēc ir ļoti svarīgi laikus saņemt profesionālu ārsta konsultāciju.
– Bet tamlīdzīgas pretenzijas no pašiem slimniekiem un viņu tuviniekiem ir arī tagad. «Okei, jūs tur gudri runājat, dopamīnu lietojam, bet labāk nav! Paskatieties, cik viņš slikti staigā. Cilvēks no gultas rītos netiek laukā! Viņam ir blaknes no tiem jūsu medikamentiem, ar kuriem viņu septiņus gadus barojat!»
– Problēma tā, ka dopamīns ir ik pēc četrām stundām jāpievada atkal no jauna, jo tas ātri izvadās no organisma. Tas nozīmē, ka sinapsēs, impulsu pārvades ceļos, notiek svārstības, un ar laiku atbildes reakcija kļūst sliktāka. Šādiem pacientiem ieteikt noteikti pārskatīt zāļu lietošanas shēmu, devas un vēlreiz pārrunāt to pareizu administrēšanu, apsverot pievienot vai nomainīt citu medikamentu kombinētu formu.
Ir arī neliela daļa pacientu, kuriem dzīves kvalitāte ir ļoti, ļoti slikta, pastāv izteiktas medikamenta lietošanas blakusparādības. Tad ir apsverama ķirurģiska ārstēšana. Pasaulē stereotakses funkcionālā neiroķirurģija attīstās, to izmanto gan Parkinsona slimības, gan epilepsijas ārstēšanā… Vēl izmanto dziļo smadzeņu stimulāciju. Šeit ir nozīmīga korekta pacientu atlase operācijai. Piemēroti ir pacienti, kuriem ir izteiktas medikamentu blaknes diskinēzijas, bet saglabāta reakcija uz levodopas preperātu un nav demences simptomu kā arī psihiatrisku saslimšanu.
Kā notiek operācija? Tās laikā pa nelieliem atvērumiem sadarbībā ar neiroķirurgu un neirologu komandu, galvaskausā ievada smadzenēs elektrodus, kuriem piestiprināts raidītājs – īpašs neirostimulators, kas pēc izskata atgādina sirds stimulatoru, ko iešuj zem ādas. Smalkie vadiņi ar impulsiem stimulē noteiktas smadzeņu zonas, kas atbild par normālām kustībām. Katram pacientam strāvas intensitāti, kas kairina smadzeņu centrus, pieregulē individuāli vairāku mēnešu garumā vēl pēc operācijas. Kad stimulators ir ieprogrammēts, cilvēkam izzūd vai ievērojami samazinās roku trīcēšana, normalizējas kustību koordinācija. Šādā veidā var arī samazināt pretparkinsona zāļu devas. Stradiņa slimnīcā pirms gadiem piecpadsmit, sadarbībā ar Neiroķirurģijas klīniku ar neiroķirurgiem profesoru Igoru Aksiku, kurš tolaik strādāja Neiroķirurģijas klīnikā, desmit pacientiem veicām šādas operācijas.
– Starp citu, man bija radies priekšstats, ka Parkinsona slimība piemeklē tikai cilvēkus gados…
– Nē, mums ir arī trīsdesmitgadīgi pacienti, un visā pasaulē pēdējā laikā ir novērota tendence Parkinsona slimībai kļūt jaunākai – to sastop jau no 35–40 gadu vecuma. Jauniem cilvēkiem Pārkinsona slimība biežāk ir pārmantota – problēmas ir tā dēvētajos Parkin gēnos. Bet nekādā gadījumā nevajag tagad domāt, ka visiem, kam rados kāds saslimis ar šo kaiti, tā obligāti pārmantosies – nē un vēlreiz nē, tā notiek reti.
– Tomēr kāpēc cilvēki saslimst?
– Tāpat kā daudzām hroniskām neiroloģiskām kaitēm, arī Parkinsona slimības cēloņi līdz galam nav skaidri. Galvenā problēma, ka šūnas, kas ražo dopamīnu, iet bojā, bet kāpēc – tur ir vēl daudz minējumu. Tagad runā arī par mikrobiomu, ka tas kaut kādā veidā ietekmē kuņģa un zarnu trakta caurlaidību un iespējama tālāka iekaisuma izplatība uz galvas smadzenēm…
Protams, mums būtu daudz vienkāršāk palīdzēt pacientam, ja skaidri zinātu cēloni. Bet mēs nezinām. Un tāpēc, kā pie daudzām neirodeģeneratīvām saslimšanām, mēs ar dažādiem simptomiem un savām tehnoloģijām tikai pierādām to, ka pacientam ir problēma, un problēmu mēģinām ārstēt simptomātiski. Diemžēl. Cīnāmies ar sekām.
Londonas Karaliskās koledžas pētnieki pierādījuši, ka, populācijai novecojot un attīstoties medicīnas tehnoloģijām, līdz 2050. gadam pacientu ar smadzeņu slimībām būs par 34 procentiem vairāk nekā šodien. Tas nozīmē, ka, paildzinot dzīvildzi, pieaugs dažādu neirodeģeneratīvu saslimšanu slogs. Kas, protams, ietekmēs dzīves kvalitātes radītājus cilvēkiem, piemēram, ar Parkinsona slimību, depresiju, dažādiem kognitīvajiem traucējumiem, Alcheimera slimību, demenci. Un šie jautājumi Eiropas Savienības valstīm būs jārisina arvien vairāk, tai skaitā Latvijai, jo iedzīvotāji noveco un viņu mūža ilgums kļūst arvien garāks.
– Tas ļoti ietekmēs arī ģimenes. To jau tagad var manīt.
Par to mums jāsāk domāt jau tagad – kur dabūsim naudu visām tām vajadzībām, kuras kļūs aktuālas. Parkinsona pacientu aprūpē būtiska loma ir multidisciplinārai komandai, kas ietver sevī ne tikai ārstu, bet arī psihoterapeitu, fizioterapeitu, logopēdu. Es runāju par rehabilitāciju, par citām nemedikamentozām aktivitātēm, kuras Parkinsona slimības pacientam uzlabo dzīves kvalitāti.
Piemēram, ar fizioterapijas un ārstnieciskās fizkultūras palīdzību, regulāri izpildot speciālus vingrojumus, cilvēks var likvidēt līdzsvara koordinācijas traucējumus vai muskulatūras tonusa izmaiņas. Princips tāds pats kā pie insulta: viena puse paralizēta, un, ja tu tā arī roku turēsi nekustīgu, piespiestu pie krūtīm, pēc laika tā vispār vairs nebūs atlokāma. Tāpēc ārstniecisko fizkultūru nevajag noniecināt. Dažos gadījumos tā ļoti palīdz. Arī logopēds ir neatsverams Pārkinsona slimības pacienta aprūpē, jo šīs slimības ietekmē zūd garīgā elastība: process saistīts ar pieres daivas disfunkciju, tāpēc grūti atcerēties vārdus un formulēt domu, komunikācija kļūst apgrūtinoša… Logopēds strādā ar mērķi uzlabot runas funkciju un veicināt artikulācijas aparāta darbību.
Loma arī ir dietologam, kad jāiegust profesionāla viedoklis sabalansētai diētai, kā arī slimības beigu stadijās par specializēta uztura nepieciešamību. Jo šiem pacientiem progresē rīšanas traucējumi. Parkinsona slimības pacientiem iesaka samazināt gaļas produktu lietošanu – ne biežāk kā vienā ēdienreizē dienā. Ir arī pētījumi par to, ka, piemēram, nepiesātinātās taukskābes vajag lietot, omega 3.
– Ko ģimene varētu darīt lietas labā?
– Ja cilvēkam parādījušās problēmas – trīce vai gaitas traucējumi –, pirmām kārtām viņam ir jābūt gribasspēkam un ticībai, ka var kaut kādā veidā lietas virzīt uz labu. Vai arī ticībai, ka situācija nekļūs sliktāka. Ja cilvēks jau pirmajā reizē zaudē ticību, tad arī mums, ārstiem, ir daudz, daudz grūtāk cīnīties pret slimību. Otrkārt, noteikti jābūt ģimenes atbalstam, jo – ja mēs iedrošināsim cilvēku tikt galā ar savu problēmu, tas gan nemazinās trīci, bet mazinās depresiju – cilvēks būs pozitīvāks pret savu situāciju, kas ir ļoti, ļoti svarīgi
Zināšanai! Kāpēc Pārkinsona slimība?
Trīcēšanas trieku pirmais aprakstīja angļu ārsts Džeimss Pārkinsons, un tas notika 1817. gadā.
Tas ir svarīgi!
Vienmēr, kad ģimenes ārstam radušās aizdomas par Parkinsona slimību, cilvēks būtu jāsūta uz konsultāciju pie neirologa!
Pirms tam jāveic:
*pilna asinsaina, urīna analīze;
*asinīs jānosaka glikozes līmenis, nieru un aknu funkcionālos rādītājus, elektrolītu līmeni, vairogdziedzera funkcionālos rādītājus;
*var ieteikt papuldus dupleksā skenēšanu jeb doplerogrāfiju (DUPLEX) smadzeņu un kakla asinsvadiem asinsvadiem;
*var ieteikt papildus datortomogrāfijas izmeklējumu galvas smadzenēm;
*neirologs izvērtēs magnētiskās rezonanses nepieciešamību galvas smadzenēm.
