Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Izspūrusi, ragaina, koka zarā aizķērusies rūķa bārda, kas mazliet izskatās pēc cilvēka plaušas, – tāds ir plaušķērpis (Lobaria pulmonaria), kurš satiekams senos, neizcirstos mežos. Tas pielāgojies tieši tādam mitrumam un apgaismojumam, kāds valda vecā mežā. Rets plaušķērpis ir gan tādēļ, ka šo sen neizcirsto mežu vairs nav tik daudz, gan tādēļ, ka pieder pie jutīgākajiem ķērpjiem, kuriem vajag tīru gaisu. Plaušķērpis dzīvo tikai kokos – zeme atstāta citiem ķērpjiem.
Vispār ķērpis ir mulsinošs radījums – ne augs, ne dzīvnieks, bet sēne un aļģe vienlaikus, vienā ciešā un draudzīgā ģimenē.
Tāds laulātais pāris, kur savs uzdevums ir sēnei, savs – aļģei. Sēne gādā par to, lai aļģei būtu drošas mājas, ūdens un minerālvielas, bet aļģe mājās gan sev, gan sēnei gatavo vakariņas – sintezē organiskās vielas. Ko tad ķērpis ēd? Svaigu gaisu un mīlestību. Daļu pārtikas saražo fotosintēzē, daļu uzsūc no lietus. Tāpēc arī ķērpis ir neaizsargāts pret piesārņojumu – jo pārtiek tieši no nokrišņiem un gaisa.
Ķērpji ir izturīgi un spēj pirmie iekarot neapdzīvotas teritorijas, akmeņus un kailas smilšakmens klintis. Sakņu ķērpjiem nav, tie pieķeras ar saviem sēņu pavedieniem. Tomēr daļa ķērpju ir ļoti kaprīzi pret piesārņotu gaisu.
Tie ir ziņotāji: ja es te augu, tātad gaiss ir tīrs!
Pētnieki tos arī nereti izmanto tam, lai spriestu par gaisa piesārņojumu. Pie šiem tīra gaisa mīlētājiem pieder arī plaušķērpis.
Latvijā ir ap 700 ķērpju sugu, un katrai no tām ir sava sēne, kas salaulājusies vai nu ar zilaļģi, vai zaļaļģi – ne gluži tām pašām ūdeņu aļģēm, bet to radiniecēm. Plaušķērpja ģimenē saimnieko zilaļģe. Zilaļģes ķērpjus var pazīt arī pēc tā, ka samirkstot tie maina krāsu. Arī plaušķērpis slapjā laikā kā tāda dāma uz iziešanu no pelēkbrūna uzkrāsojas brīnišķīgi koši zaļš. Plaušķērpis pieder pie lapu ķērpjiem un elpo ar visu ķermenīti – tā dēvēto laponi.
Bet kā tad ar ķērpju bērniem?
O, šī delikātā joma ķērpjiem ir izsmalcināta. Pie mazajiem ķērpēniem viņi tiek pat trijos dažādos veidos. Pirmkārt, ar sporām – tās izsējas un meklē zemē savu aļģi, kuru tad ar hifām apskauj. Otrkārt, vienkārši dalās gabaliņos, un katrs gabaliņš var izaugt par lielu ķērpi. Treškārt – veidojot vai nu tādus burbulīšus, sorēdijas, kur vidū sēž aļģes gabaliņš, vai izīdijas, kas izspraucas uz mizas kā koraļļu zariņi un gaida, kad vējš tās aiznesīs citur sākt patstāvīgu dzīvi. Tā arī mazie plaušķērpēni pārceļo no koka uz koku, mežus pamazām pārvēršot pasaku mežos.
Interesanti
Tautas medicīnā plaušķērpis, kura raksti atgādina bronhu kokus cilvēka plaušās, bijis iecienīts līdzeklis pret plaušu vainām un klepu. Tas lietots arī brūču un gremošanas sistēmas slimību ārstēšanai, plaušķērpim piedēvē pretiekaisuma īpašības.
Nesajauc ar Islandes ķērpi (Cetraria islandica), no kura ekstrakta gatavo pretklepus līdzekļus un kurā ir augsts antibiotisko vielu saturs!
Kur var redzēt?
- Aizsargājamās dabas teritorijās vecos mežos visā Latvijā uz visām savvaļā augošām koku sugām.
- Vēl retāk sastopami ir parastā plaušķērpja brālēni. Dobumainais plaušķērpis (Lobaria scrobiculata) balansē uz izmiršanas robežas visā Eiropā un pie mums aug atradnēs Slīterē un Gaujas Nacionālajā parkā. Bet plašais plaušķērpis (Lobaria amplissima), kuru līdz nesenam laikam vispār uzskatīja par Latvijā izzudušu, tomēr uziets divās atradnēs – Slīteres apkārtnē un Rietumvidzemē.
