Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man ir 57 gadi. Vienmēr lepojos ar izturīgu urīnpūsli. Organizētajās ekskursijās ar autobusu, kad citas dāmas nespēja bez apstāšanās līdz nākamajai tankštellei izturēt divas trīs stundas, man tas bija nieks. Bet tagad ievēroju, ka, piemēram, strādājot dārzā, negribas, negribas čurāt un tad pēkšņi tik ļoti sagribas, ka nezinu kur sprukt. Kājas krustā un piespiedu kārtā domāju tad par kaut ko citu, līdz tieku aiz kāda krūma, kur aptupties. Tā nenotiek bieži, bet pāris reizes mēnesī, lai gan esmu bijusi pačurāt. Visticamāk, šī lieta progresēs – kādi izmeklējumi man vajadzīgi, lai dotos pie urologa?
Signe
Citi lasa
Signe, ja mēs dzeram pietiekami daudz, kas ir apmēram 30 mililitri uz kilogramu svara dienas laikā, mums ir jāčurā ik pēc divām vai trim stundām – tā ir normāla urīnpūšļa fizioloģija. Ir cilvēki, kuriem tiešām ir izturīgs urīnpūslis, taču šis pluss ar laiku var pārvērsties mīnusā. Kāpēc? Normāli urīnpūslis uzpildās un tukšojas. Urīnpūslim pildoties, tā sieniņa, kas klāta ar muskuļu slāni jeb detruzoru, ir atslābinājusies, tas pasīvi izstiepjas, bet slēdzējmuskulis jeb sfinkters ir saspringts. Urinācijas laikā detruzors saraujas, sfinkters atslābinās… Savukārt kundzēm, kuras radušas ciesties, sfinkters vairāk atrodas sasprindzinājumā, un tad kaut kādā brīdī varētu rasties situācija, ka sfinkteram kļūst grūti atslābināties. Rezultātā veidojas tā dēvētā disfunkcionālā mikcija. Cilvēks ciešas, bet urīnpūslis vienalga sūta signālus, ka tam vajag iztukšoties, un, ja tā vēlmi ignorē, urīnpūslis kļūst pāraktīvs – sāk runāt pretī.
Tā bieži vien no vienas galējības – retas čurāšanas – var nokļūst citā galējībā – biežā čurāšanā.
Iespējams, ka tā ir arī jūsu diagnoze, bet, lai to noskaidrotu, vajadzīga urologa konsultācija un izmeklējumi. Rutīnā mēs sākam ar urīna analīzēm un ultrasonoskopiju – to var veikt ar ģimenes ārsta norīkojumu jebkurā medicīnas iestādē. Tikai – urīnpūslim jābūt uzpildītam, lai ko redzētu. Šie izmeklējumi vajadzīgi, lai noskaidrotu, vai nav kādas patoloģijas. Noslēdzošais etaps ir urodinamiskā izmeklēšana. Tad parasti cilvēks atnāk uz konsultāciju pie urologa, mēs saplānojam, kādi izmeklējumi jāveic līdz urodinamikai, kamēr pienāks viņa kārta. Kad cilvēks sagaida savu rindu uz urodinamiku, viņš ierodas ar visu analīžu rezultātiem. Tad mēs veicam izmeklējumu un apstiprinām vai neapstiprinām diagnozi. Urodinamika var būt neinvazīvs izmeklējums – cilvēks ierodas ar pilnu urīnpūsli un vienkārši čurā speciālā podā, bet mēs skatāmies strūklas ātrumu, urīnpūšļa tilpumu un attiecības starp šiem abiem rādītājiem. Bet tā ir diezgan ierobežota informācija, un ar to parasti nepietiek. Tāpēc mēs izmeklējuma laikā cilvēkam ievietojam divus tievus katetrus – vienu urīnpūslī, otru – taisnajā zarnā aptuveni trīs centimetru dziļumā, lai mērītu iekšējo spiedienu urīnpūslī un zarnā. Izšķir vairākus izmeklējumu veidus. Ir pildīšanās cistometrija, kad vienlaicīgi mēra spiedienu urīnpūslī un spiedienu vēdera dobumā. Ir mikcijas cistometrija, kuras laikā iespējams iegūt informāciju gan par urīna uzkrāšanas, gan urīna izvadīšanas fāzi. Šī izmeklējuma laikā iespējams arī izmērīt atlieku urīnu pēc urinācijas. Un ir uretras spiediena profilometrija, kad izmeklējuma laikā tiek mērīts spiediens dažādos urīnizvadkanāla punktos, izvērtējot tā funkciju. Tas viss ārstam ļauj atšķir nesaturēšanas veidus un saprast, kādu ārstēšanu piedāvāt – zāles vai operāciju, vai arī, ja redzams, ka process ir sākumstadijā, pietiek ar muskuļu trenēšanu.
