Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vispirms apsēdies, lai ērti un mugura taisna. Ievelc ar gaisu pilnas plaušas un izelpo tā, lai cilājas krūškurvis. Gaisu var vilkt tik dziļi, ka šķiet – krūtīs jau sāk sāpēt. Izdari vēlreiz un mēģini sajust, kā ķermenis lēnām nomierinās.
Sevis apzināšanai
Tagad dodies ciemos pie sevis. Aizver acis, mierīgi un dziļi ieelpo, izelpo un vēro, kā jūtas tavs ķermenis. Domās sajūti labās kājas īkšķi, nagus, pārskaiti pirkstus, tad sajūti pēdu, potīti, gūžu, pārej uz labo kāju, salīdzini sajūtas – varbūt viena kāja šķita siltāka vai vēsāka, varbūt pulsēja, varbūt bija smagāka. Nav nepieciešams neko formulēt – vienkārši sajūti! Pēc tam domās virzies uz augšu pa mugurkaulu, sajūti nieres, kreisajā pusē – liesu, labajā – aknas, pēc tam kuņģi, plaušas. Mierīgi elpo, lai tavs ķermenis ventilējas. Pārej uz kreiso roku, sajūti pirkstus, nagus, plaukstu, elkoni, plecu, tieši tāpat secīgi pārslīdi pāri labajai rokai – salīdzini tās abas un domās dodies uz sirdi, ieklausies sirdspukstos, sajūti pulsāciju. Virzies augšup uz galvu – sajūti ausis, vaigus, muti, pieri, matus, galvas ādu un visbeidzot visu ķermeni kopā. Vai jūti, kā tevī ir ienācis miers?
Tad domās dodies uz sirds apvidu un iztēlojies, kā gatavo dāvanu.
Liec tajā to, kas tev vislabāk patīk, smuki iesaiņo un domās sūti to caur mugurkaulu, kājām uz zemes centru. Sasveicinies, samīļo zemes kodoliņu un pasniedz savu dāvanu. Mirkli pavēro savu ķermeni un nāc atpakaļ. Pagatavo vēl vienu dāvaniņu un to caur kaklu un galvas augšpusi raidi kosmosā. Pasniedz to Radītājam, samīļo viņu un brītiņu atkal pavēro savu ķermeni. Nāc atpakaļ un ieklausies sevī: kā es tagad jūtos, kas mainījies? Un visbeidzot – sajūti telpu, kas ir ārpus tevis. Jauc nost visas sienas, saplūsti ar pasauli un tad nāc domās atkal atpakaļ pie sevis. Un atkal pavēro ķermeni. Visticamāk, tavs satraukums, tavas raižpilnās domas par darbu, par sadzīvi būs pagaisušas. Tevī būs patīkams miers. Piefiksē šo sajūtu, priecājies par to. Lēnām atver acis.
Enerģijas izlīdzināšanai
Aizver acis, iztēlojies sev virs galvas sauli, vēju, puķi, smaržu – jebko no dabas. Viss, kas tev jādara, – ar domas palīdzību iztēlotā saule caur galvas augšpusi, caur kaklu jāieelpo līdz saules pinumam un tad pa abām kājām cauri pēdām tā jāizelpo. Tieši tāpat – atpakaļ. Jāelpo mierīgi un pēc iespējas lēnām. Vingrojumu pabeidzot, saulei atkal ir jābūt virs tavas galvas. Nesteidzīgi atver acis. Pēc tam, kad būs vajadzīgās iemaņas, neko pat vairs nevajadzēs iztēloties – ne vēju ieelpojam, ne zvaigzni, ne staru.
Šis vingrojums ir pamatu pamats labai pašsajūtai!
Pirmais glābiņš, kad jūtam nemieru, trauksmi, stresu vai emocionāli citādi slikti jūtamies. Svarīgi gaisu ievilkt tik daudz, cik katrs var, ķermeni mocīt nevajag. Mēs elpojam un vienlaikus vadām domu. Ja kādā vietā doma pārtrūkst, tas nekas – tur vienkārši tīrās mūsu enerģijas kanāls. Šajā mirklī varam pasmaidīt: re, kā es atkal kaut ko domāju, – un atsākt vingrinājumu.
Labam miegam
Miegs ļauj atpūsties, un cilvēkam obligāti ir jāatpūšas. Tāpēc – nomierini prātu, lai vari mierīgi aizmigt. Tagad tu tēlosi tējkannu – vilksi gaisu caur galvas augšpusi, domās galvas augšpusē griezīsi virpuļus un tad laidīsi tos vienlaikus caur abām ausīm ārā. Iztēlojies, ka tas ir vējš, kas vēdina tavu prātu, – aizkari plīvo, koku lapas vējā griežas. Pirms tam vēl tikai mierīgi ieelpo un izelpo, aizver acis, un aiziet! Gaisu domās izpūt arī caur pakausi, caur deniņiem, caur acīm. Ar šo vingrojumu mēs faktiski iztīrām savu prātu.
Kāpēc elpošanā ir spēks?
Mēs elpojam gaisu, ko it kā neredzam, bet tas satur ļoti daudz informācijas, līdz ar to ieelpojam enerģiju. Ja ievelkam gaisu sevī apzināti, mēs uz to koncentrējamies. Tātad – koncentrējamies uz kaut ko vienu, un tas ir svarīgi, tā ir apzinātība. Kad ieelpojam, vērojam savu ķermeni, pievēršamies tikai sev.
Kad prāts saskaņojas ar ķermeni, sāk atslābt nervu sistēma, un skābekļa pieplūdumā notiek brīnumi – ķermenis pats sāk restartēties.
Faktiski šajā brīdī notiek tie paši procesi, kas naktī, kad guļam dziļā miegā. Ar elpošanu nevar kļūdīties – mūsu ķermenis jau tāpat strādā, mēs tikai tam pievēršamies un palīdzam izvēdināt vietas, kur kaut kas iestrēdzis. Mūsu emocionālais plāns mūs pamatīgi nobloķē. Ja ilgstoši dzīvojam, piemēram, ar aizvainojumu vai dusmām, prāts šīs emocijas sazipo un noglabā. Ar elpošanu mēs šos uzkrājumus varam izkustināt.
