Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pārāk daudz balstvakcīnu nesaņēmušo
Iepriekšējo uzliesmojumu piedzīvojām 2019. gadā, kad tika novērots augstākais rādītājs pēdējos 50 gados – 720 reģistrēti garā klepus gadījumi. Taču šogad oktobrī vien uzskaitīti 606 (!) garā klepus pacienti un kopš gada sākuma – jau 3123, ziņo Slimību profilakses un kontroles centrs.
Tas ir pamatīgs lēciens, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad infekcija tika apstiprināta vien 112 Latvijas iedzīvotājiem.
Speciālisti uzliesmojumu saista ar to, ka būtiski pieaudzis bērnu skaits, kas 7 un 14 gadu vecumā nav saņēmuši balstvakcīnu pret garo klepu: pērn bez potes bija palikuši 16 procenti septiņgadīgo un 21 procents pusaudžu. Jā, iepriekš saņemtās devas nodrošina zināmu aizsardzību, tādēļ pamatskolas vecuma bērni un pusaudži slimo salīdzinoši viegli, bez baisām klepus lēkmēm, un slimnīcā nonāk reti.
Taču viņi aplipina riska grupu pārstāvjus – zīdaiņus, seniorus, grūtnieces un cilvēkus ar novājinātu imunitāti.
Garais klepus ir sevišķi bīstams jaundzimušajiem, kuri vēl nav sasnieguši pusgada vecumu, jo viņiem nav pabeigts primārās vakcinācijas kurss. Visbiežāk, ja saslimst ar garo klepu, tieši tad nepieciešama ārstēšana slimnīcā.
Diemžēl šogad viens bērniņš no šīs infekcijas nomira, nesagaidījis divu mēnešu vecumu, kad tiek potēta pirmā vakcīnas deva. Tādēļ ir svarīgi, lai grūtniecības laikā topošā māmiņa izmanto iespēju saņemt valsts apmaksāto vakcīnu, –
viņas organisma veidotās antivielas pasargās bērniņu no garā klepus, līdz mazais pats saņems glābjošās injekcijas.
Diemžēl ir arī gadījumi, kad ārsti cenšas atrunāt topošās mātes no vakcinēšanās, tāpēc sievietes pieņem lēmumu nogaidīt un nesapotējas. Iznākums – pašlaik pret garo klepu nav sapotējusies pat puse visu grūtnieču.
Lipīgs un riebīgs
Kas tad īsti ir garais klepus? Ļoti, ļoti lipīga elpceļu infekcija, ko ierosina nūjiņveida baktērija Bordatella pertussis! Tā izplatās ar pilieniem – saslimušais nošķaudās, paklepo vai runā, un niknā baktērija – hops! – atrod nākamo upuri. Ja organismā nav antivielu pret garo klepu (tās veidojas vakcinējoties vai pārslimojot), pēc saskares ar bīstamo bacili slimība attīstās 70–75 procentos gadījumu.
Jā, slimo arī potētie, bet – viegli un bez vajadzības ārstēties slimnīcā.
Ne velti garo klepu mēdz dēvēt par simts dienu klepu – kāsēšana var ilgt divus, trīs mēnešus vai pat vairāk. Turklāt tas vis nav nekāds vieglais krekšķis – klepus lēkmes pamatīgi izsūc spēkus un var radīt virkni komplikāciju, sākot ar deguna asiņošanu un sāpēm krūškurvī, beidzot ar smadzeņu bojājumiem un nāvi.
Jāteic, garš ir ne tikai klepus, bet arī periods, kurā sirdzējs var aplipināt citus – vismaz trīs nedēļas, bet zīdaiņi, kam nav vēl gadiņš, ir infekciozi līdz pat sešām nedēļām.
Parasti slimība liek par sevi manīt 5–10 dienu laikā pēc inficēšanās, taču inkubācijas periods var sasniegt 21 dienu un vairāk.
No jēriņa par vilku
Sākumā garais klepus izskatās pēc visparastākās saaukstēšanās – pirmās divas, trīs dienas līdz pāris nedēļām degunu kairina iesnas, šad tad piemeklē sauss kāss, ir nedaudz paaugstināta temperatūra un, iespējams, asaro acis.
Nākamajās divās, trīs nedēļās klepus kļūst lēkmjveidīgs un mokošs.
Lēkmju laikā samazinās skābekļa daudzums, sirdzējs krampjaini tver pēc elpas, radot svelpjošu, kaucošu skaņu, it kā smaktu.
Zīdaiņiem raksturīgas lēkmes, kas var izraisīt elpas aizturi, kā arī nelabumu un vemšanu, jo izdalās liels staipīgu krēpu daudzums.
Ja ir skābekļa trūkums un bērns nevar ieēst vai nekas neturas iekšā, skaidrs, ka bez slimnīcas neiztikt. Dažkārt klepus lēkmes ir tik briesmīgas, ka acu ābolos rodas asinsizplūdumi vai pat lūst ribas. Turklāt zīdaiņiem slimība var būt bez klepus, toties ar apnoju – elpošanas apstāšanos.
Tad uzreiz sauc neatliekamo palīdzību!
Ļoti retos gadījumos garais klepus zīdaiņiem iegūst ļaundabīgu gaitu – vairākkārt pieaug leikocītu daudzums asinīs, un tas var izraisīt plaušu asinsrites bojājumus, samazinātu skābekļa daudzumu organismā, paaugstinātu spiedienu plaušu asinsvados jeb hipertensiju un pat bērna nāvi.
Ja nav komplikāciju, trešais – atveseļošanās periods – ilgst trīs, četras nedēļas. Klepus kļūst retāks, tas nav vairs tik plēsīgs, arī krēpas izdalās vieglāk. Taču kāss pavisam uzreiz nepazūd, un paiet ilgāks laiks, līdz tas izplēn kā nebijis.
Kā ārstēt?
Garā klepus baktērijai pretī var stāties vairākas antibiotikas, un pirmā izvēle ir makrolīdu grupas preparāti, piemēram, azitromicīns vai eritromicīns. Taču pretmikrobu līdzekļi, kuru uzdevums ir neļaut bacilim savairoties, vislabāko rezultātu dod agrīnā stadijā, pirms vēl klepus kļuvis intensīvs un mokošs.
Ja ģimenē kāds ir saslimis, riska grupu pacientiem – grūtniecēm, senioriem, zīdaiņiem un cilvēkiem ar novājinātu imunitāti – antibiotikas jālieto profilaktiski.
Tomēr klepus lēkmju atvieglošanai tās gan neko nedod, tieši tāpat kā pretklepus sīrupi un tabletes. Kāpēc? Tādēļ, ka lēkmes izraisa nevis pati baktērija, bet gan toksīni, ko tā izdala. Un pret tiem zāļu nav. Kaitīgās vielas samazina imūnšūnu spēju uzveikt mikrobus un noārda elpceļu skropstiņepitēliju. Tādēļ, no vienas puses, pastiprināti veidojas gļotas, bet, no otras, bārkstiņu neesamība apgrūtina to izvadīšanu.
Vienlaikus toksīni padara jutīgāku smadzenēs esošo klepus centru, un pat neliels kairinājums izraisa lēkmi.
Tātad atliek vien gaidīt un, ja starp klepus epizodēm bērna pašsajūta uzlabojas, panikai nav pamata.
Taču vislabāk ārstēšanu svarīgi uzsākt laikus, pirmajās trīs nedēļās, kad vēl nav sākušās baisās klepus lēkmes. Tas nozīmē, ka arī šķietami parasta saaukstēšanās tomēr prasa konsultāciju ar ārstu, it īpaši, ja bērns nav vakcinēts kā pienākas.
Diemžēl garais klepus ir slimība, pret kuru neveidojas imunitāte uz mūžu.
Piecu līdz septiņu gadu laikā pēc vakcinācijas vai pārslimošanas antivielu daudzums organismā sarūk un cilvēks var sasirgt atkārtoti. Taču tad, kā liecina prakse, infekcijas gaita ir vieglāka un krietni īsāka un klasiskie garā klepus simptomi var izpalikt.
