Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lasītājas vēstule: Dīvaina sakritība, bet mums, abām māsām (esmu 7 gadus vecāka, man ir 54 gadi), ģimenes ārsts (katrai savs, jo dzīvojam katra savā Latvijas malā) pirms pāris mēnešiem ieteica palietot dzelzs tabletes, tikai abām atšķirīgus preparātus un devas. Tagad uztaisījām analīzes – jēgas nekādas, situācija nav mainījusies. Tāpēc gribētos izlasīt kāda zinoša speciālista skaidrojumu par dzelzs preparātiem. Ar ko tie atšķiras, kad patiešām jālieto un cik ilgi? Inita
Vēstulē ir pārāk maz konkrētas informācijas, tāpēc tiešām varu izklāstīt tikai galvenās nostādnes, kas attiecas uz dzelzs preparātiem un to lietošanu.
Vispirms – kāpēc dzelzs vispār vajadzīga? Cilvēka asinīs cirkulē vairāku veidu šūnas, arī eritrocīti jeb sarkanās asins šūnas.
Katrā eritrocītā atrodas dzelzi saturoša hemoglobīna molekula, kas spēj no ieelpotā gaisa piesaistīt skābekļa molekulas un tās piegādāt organisma audiem.
Ar šo uzdevumu hemoglobīns lieliski tiek galā, ja organismam pietiek dzelzs rezervju un ja nav traucēta eritrocītu ražošana kaulu smadzenēs. Savukārt, ja cilvēkam ir samazināts eritrocītu vai hemoglobīna daudzums, parādās dažādi simptomi un sūdzības (nespēks, vājums, bālums, elpošanas grūtības slodzes laikā, paātrināta sirdsdarbība, galvassāpes, matu izkrišana, trausli nagi…), ko mēs, ārsti, kopējā vārdā dēvējam par anēmiju. Anēmijas ir dažādas, bet viena no biežākajām – dzelzs deficīta anēmija jeb, kā tautā saka, mazasinība.
Galvenais ir noteikt mazasinības vai latenta dzelzs deficīta iemeslu!
Citādi, ja cēlonis netiks noversts, ārstēšanai būs īslaicīgs efekts un problēma atkal atgriezīsies.
Lai iegūtu precīzu skaidrību, katram būtu vēlams nodot asins analīzes vismaz reizi gadā, nosakot hemoglobīna un feritīna līmeni, kas parāda, cik lielas dzelzs rezerves ir organismā. Kāpēc? Jo mēdz būt arī latents jeb slēpts dzelzs deficīts, kad hemoglobīna līmenis asinīs vēl ir normāls, taču dzelzs rezerves organismā – totāli izsīkušas.
Ja šāds stāvoklis turpinās un cilvēks nelieto dzelzs preparātus, iespējams, ka drīz izsīks arī serumā esošā dzelzs. Proti, tiks traucēta hemoglobīna sintēze, tāpēc veidosies sīkāki eritrocīti. Pamazām saruks hemoglobīna līmenis, un iestāsies dzelzs deficīta anēmija.
Tāpēc ir ļoti svarīgi atjaunot dzelzs rezerves organismā tieši feritīna veidā!
Vienkāršākos gadījumos – ja hemoglobīna līmenis nav zem 10–11 g/dl vai arī ja konstatē tikai latentu dzelzs deficītu –, ārstēšanu parasti uzsāk ar perorāliem jeb caur muti uzņemamiem dzelzs preparātiem. Visplašāk izmanto tieši divvērtīgās dzelzs (Fe2+) preparātus, jo tie labāk uzsūcas. Tabletes jālieto 2–3 reizes dienā, parasti kurss ilgst vismaz 5–6 mēnešus. Proti, sākot ārstēšanu, vispirms atjaunojas hemoglobīna līmenis.
Pirmās pārmaiņas parasti vērojamas pēc trim nedēļām, retāk – pēc deviņām nedēļām. Tad var uztaisīt asins analīzi, lai izvērtētu, vai terapija tiešām darbojas. Hemoglobīna līmeņa atjaunošanai parasti nepieciešami divi mēneši. Pēc tam dzelzs preparāti jāturpina lietot, lai izveidotu rezerves, un tas ilgst 3–6 mēnešus. Lai pieņemtu lēmumu par terapijas kursa beigšanu, jāņem vērā feritīna līmenis – tam jābūt vismaz 50–60 ng/ml.
Šādai ārstēšanai ir daudz blakņu. Biežākās? Vēdersāpes, aizcietējumi, caureja, vemšana.
No preparātiem šķidrā veidā krāsojas zobi. Šo nevēlamo parādību var mazināt, atšķaidot devu ar ūdeni vai sulu un dzerot ar salmiņu, bet, lai mazinātu kuņģa diskomfortu, svarīgi būtu, ieņemot dzelzs preparātu, uzdzert tam veselu glāzi ūdens. Iesaka arī ieņemt samazinātu devu vairākas reizes dienā, jo mazāks elementārās dzelzs daudzums neizraisīs tik spēcīgas blaknes. Trīsvērtīgās dzelzs (Fe3+) preparāti ir mazāk toksiski, taču tiem ir arī mazāka biopieejamība – dzelzs uzsūkšanās.
Tieši ko lietot un cik daudz, jāizlemj ārstējošajam ārstam. Pašlaik pasaulē ir vairāk nekā simt dažādu orāli uzņemamo dzelzs preparātu dažādās zāļu formās – tabletēs, putojošās tabletēs, kapsulās, šķīdumos, sīrupos, pilienos. Tiesa, tikai dažos no tiem elementārās dzelzs daudzums ir pietiekams dzelzs deficīta anēmijas efektīvai ārstēšanai.
Uzsūkšanās labāk notiek skābā vidē, tāpēc ieteicams dzelzs preparātu ieņemt kopā ar apelsīnu sulu vai C vitamīnu un pusstundu vai stundu pirms vai divas stundas pēc ēšanas.
Ja izteiktu dzelzs deficīta anēmiju neizdodas likvidēt ar tabletēm vai ir to nepanesība, tad dzelzs preparātu asinsritē ievada intravenozi – caur vēnu. Arī tad, ja pacientam ir iekaisīga rakstura izmaiņas zarnās (tajos apvidos, kas atbildīgi par dzelzs uzsūkšanu), perorālo līdzekļu efekts var būt ļoti vājš vai vispār nebūs, un šādos gadījumos nepieciešams izmantot intravenozas dzelzs formas. (Starp citu, dzelzs uzsūkšanas tests ļauj izvērtēt vai perorālie līdzekļi darbojas.)
Šādas terapijas riski ir alerģiska reakcija un pārdozēšanas varbūtība, nepareizi aprēķinot nepieciešamo dzelzs daudzumu. Tiesa, pēdējos gados te vērojams apvērsums. Agrāk, lai sasniegtu mērķa devu, bija nepieciešamas vairākas intravenozas dzelzs injekcijas un bija liels alerģisko reakciju risks, taču tagad ir jaunās paaudzes preparāti – dzelzs izomaltazīds un ferumoksitols, ar tiem mērķa deva sasniedzama jau pēc 1–2 injekcijām, turklāt alerģisko reakciju risks ir mazs.
Kas vēl jāzina? Kādreiz, ārstējot dzelzs deficīta anēmiju un lietojot dzelzs preparātus, analīzes parāda, ka organismā ir lielas dzelzs rezerves jeb feritīna līmenis, taču nepaaugstinās hemoglobīna līmenis.
Tādā gadījumā iespējams, ka tā nav dzelzs deficīta anēmija, – varbūt trūkst eritropoetīna, kas nepieciešams eritrocītu jaunradei.
Tad vajadzētu konsultēties ar nefrologu, lai speciālists izvērtē, vai nav hroniskas nieru kaites. Jo tieši nieru funkcijas samazināšanās ir iemesls eritropoetīna sintēzes zudumam. Tāpat jāņem vērā, ka ir tāda anēmijas forma, ko sauc par iekaisuma anēmiju. Šajā gadījumā mēs varam redzēt, ka feritīna līmenis ir augsts, bet iekaisīgo procesu iespaidā specifiskās olbaltumvielas nav spējīgas šo dzelzi atbrīvot – izvilkt ārā no aknām, lai varētu to izmantot.
Jāatceras, ka anēmijas gadījumā nedrīkst nodarboties ar pašārstēšanos, bet jāvēršas pie speciālista!
