Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sāksim ar to, ka bicepsa cīpsla mums ir ļoti svarīga, jo nodrošina rokas saliekšanu elkonī un apakšdelma rotāciju – to, ka apakšdelmu varam pagriezt uz augšu un uz leju. Cīpsla var noplīst, gan stumjot laivu, gan nesot klavieres, gan pārceļot dažādus smagumus, gan veicot līdzīgas darbības. Nereti šādu traumu gūst vīrieši, kas sevi pārslogo sporta zālē.
Kurš gals noplīsis?
Vispirms nedaudz par anatomiju. Pleca bicepsam ir divas cīpslas. Tuvāk galvai, pleca locītavā, atrodas cīpslas proksimālais gals jeb divgalvainā muskuļa augšgals, bet distālais jeb apakšējais gals stiprinās elkonī, pie spieķa kaula.
Galvenais vienmēr ir saprast, kurš gals noplīsis.
Ja atrauts elkoņa gals, noteikti pēc iespējas ātrāk jāveic operācija, jo tas atbild par elkoņa saliekšanu un apakšdelma rotāciju. Savukārt noplīsušu augšējo galu var arī neoperēt, bet tad jārēķinās, ka paliks kosmētisks defekts, jo bicepsa cīpslas galviņa noslīd uz leju, un to varēs pamanīt. Toties, ja noslīd cīpslas apakšējais gals, kas ir elkonī, tad muskulis uzraujas uz augšu.
Pārsvarā bicepsa cīpslas traumas gūst vīrieši, jo viņi biežāk ceļ smagumus, neizvērtējot vai pārvērtējot savu spēku.
Reti esmu redzējis, ka cīpslas distālais jeb apakšējais gals būtu norauts sievietēm. Dāmām, pēc manas pieredzes, vairāk raksturīgs cīpslas augšējā gala plīsums. Arī viņas kļuvušas aktīvākas, piedalās ekstrēmos sporta veidos un cenšas neatpalikt no vīriešiem.
Kāpēc tā notiek?
Galvenais bicepsa cīpslas plīsuma iemesls ir pārāk liela neparedzēta slodze, bieži vien uz hroniska iekaisuma fona. Pārsvarā šādas traumas gūst cilvēki gados. Tās var veicināt neārstēts hronisks iekaisums jeb tendinopātija, kad izmainās cīpslas struktūra, tā kļūst neizturīgāka un var vieglāk plīst. Tendinopātija ir ilgstošs cīpslas iekaisums, kas rada sāpes un diskomfortu pie ikdienas slodzes.
Kas par to liecina?
Parasti, plīstot bicepsa cīpslai, jūtamas asas sāpes – kā pātagas cirtiens – un ir dzirdams tirkšķis. Var būt arī kosmētisks defekts augšdelma priekšpusē, zemādas asinsizplūdums. Sāpes ar laiku mazināsies, taču, problēmu nerisinot, pie fiziskas slodzes uzliesmos.
Savukārt, ja sāpes no pleca priekšpuses ilgstoši izstaro uz elkoni un nav traumas epizodes, tas liecina nevis par plīsumu, bet iekaisumu, kas visbiežāk rodas no pārslodzes.
Kā rīkoties?
Ja pēc traumas jūtamas asas sāpes, nebūtu labi vilcināties, bet uzreiz jādodas pie traumatologa. Ārsts novērtēs situāciju, un, lai apstiprinātu diagnozi, būs jāveic ultrasonogrāfija.
Ja plīsis cīpslas apakšējais jeb distālais gals, tad ir jāoperē – cīpsla jāpiestiprina atpakaļ pie kaula.
Jo ātrāk to izdarīs, jo labāks būs rezultāts. Operāciju vēlams veikt divu nedēļu laikā. Vēlāk veiksmīgas ārstēšanas iespējas samazinās un, lai defektu labotu, būs jāizmanto paša cīpsla no kājas.
Vai operēt augšējo galu, var izvēlēties katrs pats. Jārēķinās, ka, to nedarot, paliks kosmētisks defekts un zudīs apmēram desmit procenti no rokas saliekšanas spēka elkonī.
Norauto bicepsa cīpslu operē vaļēji, fiksējot to atpakaļ pie kaula.
Distālajā galā kaula fiksācijai izmanto skrūves, enkurus vai arī, kā mēs, dakteri sakām, fiksē transosāli (iegremdējot kaulā un cauršujot), bet augšējā galā cīpslu piestiprina pie kaula ar enkuriem vai skrūvi, iegremdējot kaulā. Operācija parasti ilgst līdz stundai. Bicepsa cīpslas plīsuma fiksāciju var veikt jebkurš sertificēts traumatologs ortopēds. Jo svaigāks plīsums, jo vieglāk to vizualizēt un nofiksēt.
Jau nākamajā rītā pēc operācijas var doties mājās, bet 4–6 nedēļas, kamēr pieaug cīpsla, roku nedrīkst noslogot.
Tā jānēsā elkoņsomā, lai pasargātu un neizdarītu kādu nevēlamu kustību. Periodiski jāveic fizioterapeita ierādīti vingrinājumi ar otras rokas palīdzību, lai plecs un elkonis neiestāvētos. Pieļaujamo robežu, cik daudz drīkst roku kustināt, nosaka ārsts. Jo svaigāks plīsums, jo lielāka kustību amplitūda pieļaujama.
Rehabilitācija pēc operācijas ilgst apmēram divus mēnešus. Tās laikā veic pasīvu un aktīvu kustību izstrādi plecā un elkonī, vēlams fizioterapeita uzraudzībā.
Agrīnajā pēcoperācijas periodā lieto pretiekaisuma medikamentus, lai veicinātu dzīšanu.
Pilnīgs atlabšanas laiks atkarīgs no ikdienas slodzes, vēlmēm un vajadzībām. Smagu darbu nebūs iespējams veikt ilgāku laiku. Pēc savlaicīgi veiktas ķirurģiskas ārstēšanas vidējais rehabilitācijas laiks būs divi vai trīs mēneši. Tie, kas strādā pie datora, darbā varēs atgriezties ātrāk.
Diemžēl bieži vien lauku vīri, noraujot bicepsa cīpslu, sāpes ilgāki ignorē un atnāk pie ārsta pēc pāris mēnešiem, kad rokā trūkst spēka un vairs nespēj izdarīt to, ko agrāk.
Tad operācija ir daudz sarežģītāka, ilgāka, vajadzīgi implanti, materiāls cīpslas labošanai jāņem no kājas, sliktāk dzīst un palielinās ar operāciju saistītie riski, piemēram, infekcijas iespēja, kā arī transplantāts var tik labi nepieaugt.
Ja pārkāpj režīmu agrīnajā pēcoperācijas periodā un, arī vēlāk, ja notiek trauma vai ceļot pārāk lielus smagumus, pastāv iespēja cīpslu saraut atkārtoti.
Cīpsla ieplīsusi
Biežāk bicepsa cīpsla nav norauta pavisam, bet ir ieplīsusi stiprinājuma vietā pie lāpstiņas. Nedēļas laikā operēju divus trīs tādus pacientus. Plīsumi rodas pēc mikrotraumām, piemēram, pamežģot roku, boksējoties, metot smagumus un sitot bumbu, kā volejbolā gremdējot, nokrītot vai sunim paraujot aiz pavadas.
Tad vairākus mēnešus vai pat gadus, kustinot roku, ir diskomforts, iztaisnojot roku elkonī, kad nospriegojas bicepsa cīpsla.
Bet – tā kā sāpes nav stipras, cilvēki parasti uzreiz nevēršas pie ārsta. Taču, ja, piemēram, grib mest akmeni vai uzvilkt kleitu, pa bicepsa gaitu rodas sāpes, jo tiek plēsta glenoida lūpiņa – vieta, kur pie lāpstiņas stiprinās viens no bicepsa galiem.
Arī tad, ja pēkšņi izdomā braukt ar ūdensslēpēm, kaitot, spēlēt volejbolu vai boksēties, sāpes saasināsies. Tad pirms ārstēšanas taktikas noteikšanas – cīpslas refiksācijas vai tenodēzes (fiksācija pie pleca kaula) – diagnozes apstiprināšanai jāveic speciāli testi un magnētiskā rezonanse.
