Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro: Dr. med. HARIJS ČERŅEVSKIS
*Nefrologs un internists P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā kopš 1973. gada. «Esmu šajā slimnīcā dzimis, līdz 15 gadu vecumam dzīvojis. Vienmēr esmu strādājis šeit, Stradiņos.»
*Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors.
*Saņēmis balvu Gada cilvēks medicīnas izglītībā 2015.
*2018. gada Profesora Ilmāra Lazovska balvas laureāts.
– Šorīt braucu mašīnā un klausījos radio – tur stāstīja par bērzu sulām. Esot dikti labas, attīrot nieres…
– Attīra nieres… Kādreiz vecos laikos, kad tikko beidzu augstskolu, ja cilvēkam bija slimas nieres, viņu ielika uz desmit dienām slimnīcā: «Paskalosim nieres, pieliksim sistēmu, viņam kļūs labāk…» Cilvēks arī atzina, ka kļuvis labāk. Bet tagad – pagājušajā gadā un vēl divus gadus iepriekš – publicēti divi lieli pētījumi, kas pierāda: skalo, cik gribi, bet, ja nieres ir slimas, ar šķidrumu tās izārstēt nevar.
– Otra tēma, kas aktualizējas pavasarī, ir vecmāmiņu rūpes: «Tu tik, meitiņ, neapsaldē nierītes. Neskrien plika un nesēdi uz auksta akmens!»
– Apsaldēšanas iespējas pavasarī, protams, pastāv, kā arī gaisa temperatūras svārstības var kaut kādā veidā atstāt iespaidu uz nierēm. Taču tad mums uzreiz ir jānodala divas lietas. Proti, ir nieres kā tādas, un ir urīnizvadceļi, un tie sākas ar nieres bļodiņu, kas tālāk pāriet ureteros jeb urīnvados. Ureteri pēc tam atveras urīnpūslī, un no tā urīns tek pa uretru jeb urīnizvadkanālu ārā. Visbiežāk apaukstēšanās sākas no lejas: ar tā dēvēto uretrītu jeb urīnizvadkanāla iekaisumu, ar cistītu – urīnpūšļa iekaisumu, un tas, lūk, var aizceļot uz augšu un skart arī nieru bļodiņas. Tad cilvēks saka: «Man ir slimas nieres!» – lai gan faktiski ļoti bieži nieres parenhīma jeb funkcionālā daļa nemaz nav cietusi. Cietuši ir urīnizvadceļi, un tad ir paaugstināta temperatūra, nespēks, nogurums, sāpes.
– Kad iekaist urīnpūslis, ir sāpīga čurāšana, bieža čurāšana. Bet kā sāp pašas nieres? Parasti mēs rādām uz muguras sāniem, kur beidzas ribu loki…
– Pastāv divu veidu nieru sāpes.
Normāli niere ir 10 – 12 centimetru gara, un to ieskauj kapsula.
Ja nierē notiek iekaisuma process, tā paplešas, bet kapsula traucē, tāpēc palielinātā niere kairina kapsulas nervu galus. Cilvēks jūt trulas sāpes. Otra veida sāpes ir tādas, ka cilvēks rāpo pa sienām – kolikas. Rodas urīnizvadceļos urīna atteces traucējumu dēļ. Visbiežākais iemesls – iestrēdzis nierakmens un urīns nenotek. Cilvēku pārņem drausmīgs nemiers, viņš visu laiku dīdās, jo grib atrast labāko pozu, lai atvieglotu sāpes. Parasti tas neizdodas…
Tāpēc, runājot par nierēm, reizēm sakām, ka vajadzīga divu speciālistu cieša sadarbība: nefrologa, kas skatās nieres, un urologa, kas skatās urīnizvadceļus, un brīžiem abu interešu lauciņi pārklājas. Starp citu 2019. gadā ASV urologi pirmo reizi publiskoja vadlīnijas par apakšējo urīnizvadceļu iekaisumu ārstēšanu. Jo ir zināmi medikamenti, kurus nedrīkst lietot pie cistīta, bet kuri jālieto pie pielonefrīta, un otrādi – lai nākotnē nerastos problēmas ar mikrobu rezistenci jeb nejutību pret antibiotikām. Piemēram, ir trīs pirmās izvēles antibiotiskas vielas – fosfomicīns, nitrofurāni un kotrimoksazols –, kuras vajadzētu dot pie cistīta, un nevis smago artilēriju. Otrkārt, vadlīnijās noteikts, ka pie asimptomātiskas bakteriūrijas, kad urīna analīzē atrodam baktērijas, bet tās pacientam nerada nekādas sūdzības, vairs nav jācenšas ar antibiotikām baktērijas izskaust.
Ļoti bieži tas nemaz nav iespējams! Piemēram, cilvēkam ar cukura diabētu baktērijas ir un būs – glikoze urīnā izdalās, baktērijas no tās pārtiek, bet, ja dos antibiotikas vienreiz, otrreiz, trešoreiz, tad tajā brīdī, kad cilvēks patiešām nopietni saslims, šīs antibiotikas vairs nedarbosies. Mūsdienās tā ir ļoti nopietna problēma – pareiza antibiotiku atlase pie urīnceļu infekcijām.
– Bet šoreiz vairāk par nierēm… Atgādiniet, lūdzu, kāpēc mums pret tām būtu jāizturas cieņpilni un atbildīgi?
– Nieru funkcijas ir ārkārtīgi plašas. Kad 1898. gadā somu fiziologs Roberts Tigersteds Stokholmā, Karolinskas institūtā, priecīgs izsaucās: «Esmu atklājis eksperimenta dzīvnieka nierēs vielu, kas regulē cita eksperimenta dzīvnieka arteriālo asinsspiedienu!» – viņu izsmēja, nosvilpa no tribīnes. Tigersteds ar savām idejām palika neatpazīts, neatbalstīts vairāk nekā 37 gadus. Jaunatklāto vielu, kas rodas nierēs, zinātnieks, neraugoties uz visu, nosauca par renīnu – no latīņu vārda ren, kas nozīmē niere. 1923. gadā Tigersteds nomira, bet citi pētnieki pie šīs tēmas atgriezās tikai pagājušā gadsimta 30. gados, kad ASV veica pētījumu ar sunīti, kuram uzlika klemmes uz nieru artērijām – tātad traucēja nieru asinsapgādi –, un sunim attīstījās drausmīga arteriālā hipertensija, ļoti augsts asinsspiediens… Ar to es gribu teikt, ka nieres piedalās arteriālā asinsspiediena regulācijā.
Nieres piedalās arī visu elektrolītu – nātrija, kālija, magnija un kalcija jonu, kas atrodami sviedros un citos ķermeņa šķidrumos, – vielmaiņā. Nierēs atrodas miljoniem kamoliņu jeb glomerulu, kuros tiek filtrētas asinis un veidojas urīns, kas izvada laukā olbaltumvielu vielmaiņas galaproduktus, dažādas atliekvielas jeb šlakvielas, urīnskābi, sāļus un citas vielas. Nieres regulē skābju un sarmu līdzsvaru asinīs. Tās piedalās arī asinsradē, producē eritropoetīnu – vielu, kura regulē sarkano asinsķermenīšu nobriešanu. Vēl nierēs aktivējas D vitamīns, kas veidojas saulītes ietekmē ādā vai uzņemam ar uzturu. Ja cilvēkam ir slimas nieres, viņam D vitamīns neaktivējas, līdz ar to samazinās kalcija līmenis asinīs un sākas lielas problēmas ar kauliem, attīstās osteoporoze. Nieres ir ļoti sarežģīts orgāns.
– Sākumā gandrīz visiem nieres ir veselas, darbojas kā pulkstenis. Kā mēs tās sabojājam?
– Pētnieki noskaidrojuši, ka ne jau nieru slimības ir galvenās nieru bendētājas.
Pirmajā vietā ir 2. tipa cukura diabēts.
Tas pacientu noved līdz situācijai, kad nieres pilnībā atsakās strādāt un ir nepieciešama nieru aizstājterapija – esam spiesti izmantot mākslīgo nieri (hemodialīzi) vai peritoneālo dialīzi (ķermeņa attīrīšanu no nevajadzīgām vielām caur vēderplēvi), vai nieres pārstādīšanu. Amerikāņu pētnieki izrēķinājuši, ka 40 procentiem cukura diabēta pacientu ir nieru bojājums.
– Ja rēķina, ka Latvijā 2. tipa cukura diabēts oficiāli konstatēts teju 87 tūkstošiem…
– Nefrologam šos slimniekus, ja tā drīkst sacīt, piedāvā endokrinologi – viņi pacientus ārstē, un tad nonāk līdz brīdim, kad nieres atsakās strādāt. Proti, ir jāārstē cukura diabēta sekas.
Otra slimība, ka sabojā nieres, atkal nav nieru kaite, bet gan primāra arteriālā hipertensija, tātad augsts asinsspiediens. No tā cieš 20 procenti jeb katrs piektais ar neveselām nierēm. Un tikai trešo vietu starp nieru bendētajiem ieņem nieru slimība – glomerulu jeb nieru kamoliņu iekaisums, glomerulonefrīts. Ceturtajā vietā ir nieru policistoze jeb policistiskā nieru slimība, kad nieres ir pilnas ar cistām un orgāns praktiski nespēj strādāt.
Šāds ir slimību savirknējums, lai cilvēks aizietu bojā ar nieru patoloģiju. Redzams, ka nieru slimības nav pirmajā vietā, bet tajā pašā laikā nieru slimības reaģē uz citu orgānu slimībām. Tāpēc nefrologam un pacientam, kuram šīs kaites ir, būtu ļoti svarīgi pasekot līdzi savu nieru funkcijai.
Nieru spogulis ir urīna analīze, pēc kuras varam novērtēt, kāds ir iespējamais nieru bojājums.
Aprēķināts arī – ja saskaita visas nieru slimības dažādās stadijās, sākot no brīža, kad konstatējam hronisku nieru slimību, līdz brīdim, kad pacientam nieres vairs nestrādā, tie ir 15 procenti no populācijas.
– Liels cipars!
– Vai varam teikt, ka mūsu vidū ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kuriem nestrādā nieres un kuriem vajadzīga nieru transplantācija? Nē. Šī aisberga redzamā daļa ir maza, tikai 0,2–0,3 procenti. Visi lielie cipari attiecas uz agrīno stadiju, kad pacientam ir cukura diabēts un viņam pirmo reizi parādās doma, ka radies arī nieru bojājums – 40 procentos gadījumu tas patiešām būs, 60 procentos gadījumu nebūs. Un to var pateikt pēc urīna analīzes. Pēc tā, ka analīzē parādās mikroalbuminūrija, kas jānosaka katram 2. tipa cukura diabēta pacientam vienreiz gadā, bet 1. tipa cukura diabēta pacientam pēc pieciem gadiem kopš saslimšanas brīža. Kad ar analīzēm pierāda, ka olbaltums urīnā parādās, sakām, ka šis slimnieks ir tāds, kuram cukura diabēts ir sabojājis nieres.
– Vai tas var notikt arī tad, ja cilvēks ārstē savu cukura diabētu, precīzi izpilda visus endokrinologa un ģimenes ārsta norādījumus?
– Var. Kuram mikroalbuminūrija attīstīsies un kuram tās nebūs? Ideālais variants, kā to iepriekš konstatēt, būtu – iedurt nierītē, paņemt audu gabaliņu, izpētīt mikroskopā, un tad redz: tev būs slimas nieres, bet tev – ne. Teorētiski to var izdarīt, bet praktiski nedara. Jo – cik tūkstoši mums ir cukura diabēta pacientu?! Nieru biopsiju punkcijas veicam tikai tādos gadījumos, kad tas ir ļoti svarīgi ārstēšanai. Pie cukura diabēta ārstēšana ir skaidri zināma. Ja mēs pierādām, ka cilvēkam ar cukura diabētu nieres ir slimas, dodam attiecīgus medikamentus, kas samazina nieru filtrāciju. Tā cenšamies panākt, lai olbaltums, kas sācis izdalīties ar urīnu, vairs neizdalās, jo šis olbaltums nierēm ir kaitīgs. Faktiski sanāk, ka mēs cukura diabēta pacientu, kuram ir normāls asinsspiediens, ārstējam ar preparātu, kas šo asinsspiedienu pazemina, jo tā blakusefekts ir olbaltuma izdales samazināšana. Ļoti bieži tāpēc rodas pārpratumi, pacienti ir nesaprašanā: «Kā tā?! Dakteris man izrakstījis zāles, kuras ir pret augstu asinsspiedienu, bet man taču tas ir normāls! Dakteris kļūdījies!» Nē, viss ir pareizi. Varētu sacīt, ka konkrētajam medikamentam asinsspiedienu pazeminošais efekts ir blakus efekts, bet patiesībā šīs zāles dodam cita iemesla dēļ – lai saglābtu nieres. Lai tās pie cukura diabēta neaizietu bojā!
– Šīs zāles izraksta nefrologs?
– Nē, to var darīt ģimenes ārsts, internists, endokrinologs – jebkurš. Nefrologa konsultācija nepieciešama tad, ja pakāpeniski attīstās hroniskā nieru slimība. Proti, cilvēkam izpaužas pamatslimības simptomi (ja viņam ir glomerulonefrīts, tad glomerulonefrīta simptomi; ja pielonefrīts, tad pielonefrīta simptomi; ja cistiska nieru slimība, tad tās izpausmes; ja cukura diabēts, tad tas…), bet – visiem samazinās nieru funkcionālās spējas, un to mēs varam noteikt ar analīzēm.
Ir četri laboratoriskie kritēriji, kurus nosakot asinīs varam aprēķināt tā dēvēto glomerulu filtrācijas ātrumu (GFĀ).
To izmanto kā pamatu, lai konstatētu hroniskās nieru slimības attīstības stadiju. Pavisam tādas ir piecas. Pirmā: nieru funkcija vēl ir normāla, filtrācijas ātrums ir 90 mililitri minūtē, bet pēc analīzēm nieres ir slimas, un slimas ilgāk nekā trīs mēnešus. Tāpēc mēs arī sakām, ka tā ir hroniska (!) nieru slimība. Šāds termins tika ieviests 2002. gadā ASV. Tas sevī iekļauj gan nieru bļodiņu iekaisumu, gan nieres parenhīmas iekaisumu, autosomāli dominantu nieru policistozi – tā ir ģenētiski pārmantota kaite, izpaužas ar tendenci nierē veidoties cistām. Daudzajos nieru kanāliņos uz sāniem veidojas iztilpumi, tie aug lielāki un lielāki, līdz nieres izskatās nevis gludas, bet kā vīnogu ķekars – visas vienās cistās, tad nieres parenhīma aiziet bojā. Ja šī slimība attīstās, klīniskās izpausmes parasti sāk parādīties 40–50 gadu vecumā, kad pacienta nieres atsakās strādāt. Autosomāli dominantu nieru policistozi ir ļoti grūti apturēt. Mūsdienās radīti medikamenti, ar kuriem mēģina piebremzēt tās progresēšanu, bet izārstēt pavisam nevar, jo ģenētiskais bojājums, kas skar 16. vai 4. hromosomu, nav koriģējams. Latvijā ir relatīvi daudz šādu pacientu – no visiem tiem, kuriem uzsākta nieru aizstājterapija, 7–12 procenti.
– Un kāda ir hroniskas nieru slimības otrā stadija?
– Cilvēks joprojām slimo ar blakus kaitēm, kas bojā viņa nieres, klīniskā aina vēl neliecina par nieru funkciju traucējumiem, bet laboratoriskie cipari kļūst sliktāki – filtrācijas ātrums samazinās no 90 līdz 60 mililitriem minūtē. Tātad kaut kas lietas labā jādara – jāpaskatās, ko var pamainīt pacienta ikdienā, varbūt jāsamazina olbaltuma patēriņš, varbūt sāls lietošana jāierobežo, varbūt jāpiekoriģē galveno blakusslimību ārstēšana, medikamentu lietošana.
Trešā stadija dalās divās apakšstadijās: 3.a ir tāda pati kā otrā, nekas nemainās, vienīgi analīzes kļūst vēl sliktākas – filtrācijas ātrums ir no 60 līdz 45 mililitriem minūtē, un 3.b stadijā sāk parādīties pirmās hroniskās nieru slimības izpausmes, proti, intoksikācija. Filtrācijas ātrums ir no 45 līdz 30 mililitriem minūtē, organismā sakrājas šlakvielas, kurām būtu caur nierēm jāizdalās ārā. Šlakvielas iedarbojas praktiski uz visu organismu, bet visjutīgākā vieta ir galvas smadzenes. Kā mēs sakām, urēmiskās šlakvielas pacientam iesit pa smadzenēm!
Viņam mazlietiņ pamainās raksturs, samazinās darbaspējas, parādās nogurums, velk pa dienu pagulēt, naktī nenāk miegs.
Vēl – ja arteriālais asinsspiediens viņam kādreiz ir koriģēts ar diviem medikamentiem, tagad jādod varbūt trīs un pat četri dažādi preparāti. Cilvēkam sāk parādīties mazasinība. Ārsts viņu satiek uz ielas: «Ko tu vairs pie manis nenāc?» – «Dakter, ko es iešu pie jums?! Jūtos lieliski. Naktī pat divas vai trīs reizes eju čurāt! Un čurāju daudz, un tas taču labi, nieres strādā!» Nav labi. Ja pacientam pa nakti jāiet čurāt, tas nozīmē, ka urīns netiek koncentrēts, tātad nieres kanāliņu sistēmā kaut kas nav riktīgi. Pēc tam noteikti parādās kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumi.
Savukārt nākamās stadijas ir pašas smagākās. Ceturtajā praktiski visi orgāni un sistēmas cieš no intoksikācijas: elpošanas sistēma, gremošanas sistēma, centrālā nervu sistēma, perifērā nervu sistēma, asinsvadi, sirds.
– Kā cilvēks pats jūtas?
– Slikti. Viņam ir katras šīs slimības simptomi. Pacientam var būt augsts asinsspiediens, kurš vairs nekoriģējas. Klepus un elpas trūkums, kas parādās pie fiziskas pārslodzes. Var būt galvas reiboņi, var būt anēmijas izpausmes – vājums un nespēks. Asiņošana no deguna, jo trombocītu daudzums asinīs samazinās. Var būt cita veida asiņošanas – no kuņģa, no zarnu trakta. Viss ciešs. Cilvēks ir ceļā uz piekto stadiju, kad nieru filtrācija ir ļoti zema, nokrītas līdz 15 mililitriem minūtē – tas ir brīdis, kad jau nepieciešama nieru aizstājterapija. Šajā situācijā mēs lietojam jēdzienu – termināla nieru mazspēja. Termināls nozīmē – pēdējā stadija, kad nieres aiziet bojā.
Vai visi, kam nieru hroniskā slimība ir pirmajā stadijā, sasniegs piekto? Nē, daudziem tā tiks izārstēta pirmās vai otrās stadijas līmenī. Piemēram, pielonefrītam iestāsies stabila remisija. Bet, ja ne, tad, dodoties uz terminālas nieru mazspējas pusi, pa ceļam būs problēmas. Šiem pacientiem, kuriem ir hroniskas nieru slimības vidējās stadijas, parādās lielāka saslimstība ar sirds un asinsvadu kaitēm un arī mirstība. Cilvēks aiziet bojā nevis no nieru mazspējas, bet sirds problēmu dēļ – vai tie ir sirds ritma traucējumi, vai aterosklerozes straujāka progresēšana, vai tā ir sirds išēmiskā slimība – stenokardija, infarkts…
– Sacījāt, ka pirmajā stadijā slimība nekādi neizpaužas. Kā var ienākt prātā pārbaudīt nieres, ja tu jūties absolūti vesels kā rutks?!
– Viens no būtiskākajiem nieru funkcijas rādītājiem ir kreatinīns. Taču tā līmeņa kāpums asinīs var būt normas robežās līdz pat brīdim, kad jau sācies ievērojams nieru funkcijas zudums. Tāpēc ārstam ir svarīgi izvērtēt slimības riska faktorus laikus, vēl pirms kreatinīns signalizē par draudošu nieru slimību.
Vajadzētu meklēt tās saslimšanas, kuras visbiežāk var atstāt kādas pārmaiņas nierēs.
Ja galīgi nav nekādas vainas, tad atsijājošā metode ir urīna analīze, uz kuru nosūta ģimenes ārsts. Urīnā iemērc testa strēmelīti, un tā visu pasaka priekšā. Ko mēs skatāmies? Vai nieres izdala olbaltumu vai neizdala? Nedrīkst izdalīt! Ja sāk izdalīt olbaltumu, tas pakāpeniski sāk bojāt nieres.
Filtrācija notiek, kā jau pieminēju, nieru kamoliņos, bet vispār nieres sastāv no miljoniem filtram līdzīgu struktūru, kuras sauc par nefroniem. Nefronu veido šis asinsvadu kamoliņš jeb glomeruls – to apņem kapsula, no kuras atiet kanāliņš. Katram nefronam ir pievadošais asinsvads, aizvadošais asinsvads – tātad asinis ienāk iekšā kamoliņā, un tajā caur sīko kapilāru tīklu notiek filtrācijas process. Tad izdalās pirmurīns, kas nokļūst kanāliņā jeb tubulīti . Tajā notiek reabsorbcija – daļa izfiltrēto vielu, piemēram, ūdens, glikoze, aminoskābes, elektrolīti, uzsūcas atpakaļ asinsritē – vai arī kādu šlakvielu izdalīšana jeb sekrēcija. Tātad daudzajos kanāliņos, kuri atrodas nieres parenhīmā, nepārtraukti notiek maiņa. Beigās miljons šādu tubulīšu sanāk kopā vienuviet, ir izveidojies urīns, kas ietek gala caurulītē – urīnvadā, nonāk urīnpūslī un tiek izvadīts no organisma…
Problēmas var rasties visos posmos! Un urīna analīze ir viena no tām, kas mums pasaka priekšā, kurā vietā meklēt patoloģiju.
– Labi, sīkāk par izmeklējumiem izstāstīsit nākamajā IEVAS Veselības žurnālā, bet – kā cilvēks pats var saudzēt savas nieres?
– Jāklausa savam ģimenes ārstam. Ja viņš nozīmējis kādus izmeklējumus, tad tie ir jāveic, un, ja izrakstījis medikamentus, tad tie jālieto. Jo sliktais olbaltums, kas izdalās ar urīnu, ir jāmazina. Ja to nedarīs, nieres lēnam ies bojā.
Vēl viens ļoti svarīgs noteikums – tu nedrīksti pats savu dzīvi bojāt. Smēķēšana. Tā sašaurina asinsvadus. Un, tiklīdz sašaurinās asinsvads nierē, tā ir skābekļa badā, un uzreiz sākas arī renīna izdale. Renīns veicina arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos, kā arī renīna un angiotensīna kaskādi. Proti, enzīms angiotensīns, kas aktivējas, kad uz to iedarbojas renīns, izraisa išēmiju nierēs – skābekļa badu, un išēmijas dēļ atkal veidojas išēmija. Rodas nepārtraukts apburtais loks, turklāt angiotensīns vēl palaiž iekaisuma procesu, savukārt iekaisuma sekas ir fibroze – nieru audi pārvēršas saistaudos, nieres vairs nestrādā.
Tātad smēķēšana nav laba. Tādā ziņā alkohols uz nierēm neatstāj tik sliktu iespaidu kā nikotīns.
– Droši vien sāli nedrīkst ēst saujām…
– Vārāmajā sālī esošais nātrijs organismā aiztur šķidrumu, un veidojas tā dēvētā hipervolēmija. Nātrijs ir viens no elementiem, kas veicina asinsspiediena paaugstināšanos. Tātad visiem, kam asinsspiediens ir par augstu un kam veidojas tūska, mēs sakām, ka vāramā sāls lietošanu vajag ierobežot. Bet principā nav arī tā, ka visos gadījumos, kad slimas nieres, tu nedrīksti lietot sāli. Piemēram, ja ir pielonefrīts un nav ne tūskas, ne paaugstināta asinsspiediena, šis teiciens īsti neder.
– Parasti, cik esmu lasījusi, dažādu specialitāšu ārsti atgādina, ka mēs par maz dzeram ūdeni. Cik vajadzētu?
– Cilvēkam ar nierakmeņu slimību mēs iesakām daudz dzert un daudz čurāt – tā skaitās ārstēšana. Jo mazāk sāļu urīnā izgulsnēsies, jo mazākas iespējas, ka veidosies akmens.
Par izdzertā apjomu… Kritērijs ir – cik konkrētais cilvēks izčurā. Ja dienā tie ir divi litri urīna, tad mēs sakām, ka viņš drīkst iedzert par 500 mililitriem vairāk, nekā izčurā. Kāpēc? Jo 500 mililitri diennakts laikā izdalīsies ar elpošanu, izkārnījumiem un ar sviedriem – ja būs fiziska slodze, tad vēl vairāk. Bet mēs nedrīkstam pacientam ieteikt, lai dzer trīs litrus šķidruma dienā, ja urīns izvadās tikai ap litru, jo šādi viņu uzpūtīsim kā balonu. Izvadītā un uzņemtā šķidruma daudzumam ir jābūt līdzīgam – tātad nedrīkst dzert arī pārāk maz.
Ko dzert? Ūdeni. Dzeramo vai minerālūdeni? Minerālūdens ar augstu nātrija saturu cilvēkam, kuram ir paaugstināts asinsspiediens, nav vēlams. Jo tad, kad nātriju uzņem, gribas dzert vēl vairāk, un – jo vairāk iedzer, jo vairāk šķidrums izpleš asinsvadus, jo stiprāka tendence asinsspiedienam paaugstināties un ir apgrūtināta sirdsdarbība.
– Ja par maz dzer? Vienkārši neprasās.
– Piemēram, karsējas pirtī un nedzer… Tad asinis sabiezē un var veidoties problēmas ar trombiem. Ja viņš ilgstoši nav pietiekami dzēris, rodas akūta nieru mazspēja. Krievijas karaspēka aplenktajā Mariupolē, kas tagad ir bez elektrības, ūdens, gāzes un sakariem, tieši no atūdeņošanās bija miris kāds cilvēks gados un bērns. Ja šķidruma organismā pietrūkst, nokrītas asinsspiediens un nieres apstājas.
– Daudziem patīk dzert nieru tējas.
– Neviena nieru tēja jau nav īsti garšīga, tāpēc ikdienā, lai padzertos, diezin vai kāds to lietos. Bet, ja lietos, sliktāk nebūs!
