Mūžīgā tēma – sāpītes, sāpes un milzu sāpes

Skaidro Dr. med. Iveta Golubovska

*Anestezioloģe, reanimatoloģe un algoloģe jeb sāpju ārste Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāja.

*Pacientus konsultē arī klīnikā «Ortomed» un «Dr. Mauriņa Lazermedicīnas klīnikā».

*Docētāja Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē.

*Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente.

*Latvijas Sāpju izpētes biedrības valdes locekle.

– Atceros, kad biju maza, mamma man mācīja: «Ja pakrīti un sasit celi, pieliec klāt ceļmallapu un domā pie sevis: «Nesāp!» "Nesāp!" «Nesāp!»» Manuprāt, sāpes patiešām ātri pārgāja, un tagad es uzvedos līdzīgi un arī saviem mazbērniem mācu to pašu. Cik ļoti sāpju mehānisms ir saistīts ar galvu?

– Man grūti sacīt, ko par šo jautājumu domā psihoterapeiti, bet algologi, sāpju ārsti, uzskata, ka sāpes nāk no perifērijas.

Tātad mums kaut kur perifērijā ir kāds kaitīgs stimuls, kad audi tiek bojāti vai iekaist: trauma, ķirurģiska iejaukšanās, infekcija, išēmija jeb skābekļa bads. Šī kaitīgā stimulācija izsauc ķīmisko mediatoru noplūdi no bojātajām šūnām – prostaglandīni, bradikinīni, serotonīns, kālijs, P viela, histamīns un citi  ķīmiskie mediatori aktivē, sensibilizē tā dēvētos nociceptorus, kas izvietoti ādā, muskuļos, saistaudos, kaulos, locītavās vai, piemēram, kuņģa un zarnu traktā. Veidojas sāpju impulss. No perifēriem receptoriem informācija vispirms nonāk līdz muguras smadzeņu mugurējiem ragiem, tad no muguras smadzenēm līdz galvas smadzenēm. Tur notiek sāpju impulsa percepcija (uztvere) un pārstrāde, sāpes kļūst par apzinātu daudzdimensiju pieredzi. Tiek aktivētas dažādas smadzeņu stumbra, talāma un smadzeņu garozas struktūras, kas atbild par autonomo un motorisko atbildi uz sāpēm, interpretē sajūtas, lokalizē sāpju sajūtu, salīdzina ar iepriekšējo sāpju pieredzi un veic izziņas darbības. Limbiskā sistēma ģenerē emocionālo atbildi, garastāvokli un sāpju atmiņu. Pēc tam mums ir lejupejošie sāpju ceļi, kas sāpes samazina. Tie ietver nomācošo jeb inhibējošo transmiteru produkciju, kuri bloķē vai daļēji bloķē sāpju impulsu un izdala pretsāpju jeb analgēzijas vielas. Tādi ir endogēnie jeb iekšā ķermenī radušies opioīdi (enkefalīni un endorfīni), serotonīns, norepinefrīns, gamma aminosviestskābe, neirotensīns, acetilholīns, oksitocīns… Bioķīmija. Pie šī skaidrojuma pieturas tādi kā es – algologi un anesteziologi.

Savukārt psihoterapeiti, kuru skolas arī atšķiras, uzskata, ka sāpju izcelsme “ir galvā”.

Un daudzi pētījumi arī pierāda, ka iepriekšējā dzīves pieredze – bērnība, attiecības ar tuviniekiem, kultūra, viss, kas atrodas apkārt, – «galvā saliekas mozaīkā», un no tās pamatā ir atkarīgs katra cilvēka subjektīvais sāpju līmenis.

– Runa ir par sāpju sliekšņiem? Proti, ka tā paša stipruma sāpes viens iztur dziedādams, bet otrs jau ir beigts, vai ne?

– Kam ir zems sāpju slieksnis, tiem ārkārtīgi sāp.

Uzbudinājums nāk no perifērijas – no receptoriem, kas atrodas ādā vai audos, un, pat ja ir niecīgs kairinājums, cilvēkam liekas, ka ir ļoti, ļoti stipras sāpes. Savukārt citam, kam ir augsts sāpju slieksnis, pēcoperācijas sāpes desmit ballu skalā tiek novērtētas, piemēram, ar 7, taču cilvēks neizjūt diskomfortu. Tā mēdz būt.

– Kurš nosaka šo skaitli septiņi? Ārsts vai pacients?

– Cilvēks pats, bet mēs mēģinām izskaidrot, ka desmit ballu skalā līdz 3 ir vājas sāpes, no 4 līdz 7 – mērenas sāpes, bet no 7 līdz 10 – ļoti stipras sāpes. Kad rezidenti praktiskajās nodarbībās runā ar pacientiem un pēta akūtās pēcoperāciju sāpes, viņi diezgan izbrīnīti stāsta, ka kāda kundze sēž, ēd brokastis, ķemmē matus un tajā pašā laikā stāsta, ka viņas sāpes ir 8 un pat 10 balles stipras. Savukārt cita paciente, spriežot pēc mīmikas un kustībām, acīmredzot stipri cieš no sāpēm, jo, kad mēģina piecelties vai kustināt izoperēto kāju, visu dara saviebjoties, taču stāsta, ka sāpes ir ciešamas.

– Vai, esot stresā, sāp vairāk?

– Ir ļoti dažādi. To mēģinu uzzināt no pacientiem, kuri sūdzas par ārkārtīgi stiprām sāpēm, kas viņus ikdienā pavada. Vaicāju: «Kad jūs skatāties savu mīļāko seriālu vai strādājat, vai tad, kad jums ģimenē ir kāds svarīgs notikums – priecīgs vai bēdīgs –, kas notiek ar sāpēm?»

Stress, vienalga priecīgs vai negatīvs, bieži vien liek aizmirst par sāpēm – vienkārši cilvēka uzmanība pārslēdzas uz citu kairinātāju.

– Patiesi! Nesen lasīju par Albertas Universitātes klīnisko pētījumu, kas publicēts žurnālā «JAMA Pediatrics», ka mūzika samazina bērniem sāpju sajūtu. Proti, pētījuma dalībniekiem, kas bija vecumā no 3 līdz 11 gadiem, neatliekamās palīdzības nodaļā bija jāsaņem šprice vēnā, un injicēšanas laikā daļa klausījās mūziku, daļa ne. Pētnieki mērīja bērnu distresu, sāpju līmeni, sirds ritmu un atklāja, ka tiem, kuri injekcijas laikā klausījās mūziku, bija mazāk sāpju tūlīt pēc potes, nekā bērniem, kuri mūziku neklausījās. Re, kā! Mūzikas atskaņošana sāpīgu medicīnisku manipulāciju laikā ir lēts un viegli īstenojams pasākums, kā atvieglot bērna ciešanas!

– Piekrītu.

– Savukārt pieaugušo lielā dilemma ir – kā akūtas sāpes nepadarīt par hroniskām? Daudzi, kad sāp, cenšas nelietot pretsāpju zāles, cerot, ka sāpes pāries, un nav ko ar zālēm sevi bendēt! Bet vai neārstētas, neapslāpētas akūtas sāpes neiestaigā taciņu hroniskajām sāpēm?

– Par hroniskām sāpēm uzskata sāpes, kas ilgst ilgāk par trim mēnešiem.

Īstenais hronisko sāpju cēlonis un mehānismi joprojām nav skaidri. Ir pieņēmumi, ka pēc primārā kaitējuma notiek ātras un ilgstošas izmaiņas tajās centrālās nervu sistēmas struktūrās, kas atbild par sāpju transdukciju un modulāciju. Proti, ir vēlīni sāpju uztveres un analīzes sistēmu bojājumi. Pastāv tāds «wind-up» fenomens muguras smadzenēs, kuru var raksturot kā hiperjutīgumu un spontānu aktivitāti. «Wind-up» notiek, ja kaitīgie impulsi ilgstoši nepārtraukti bombardē mugurējo ragu neironus. Pacienti jūt intensīvas sāpes kā atbildi uz kairinājumiem, kuri parasti tādas neizsauc. Piemēram, pieskāriens. Šī nepareizā sāpju apstrāde perifērajā nervu sistēmā un centrālajā nervu sistēmā kļūst neatkarīga no sākotnējā bojājuma. Hroniskas sāpes bieži attīstās, kad akūtā slimība jau sen beigusies un brūces sadzijušas, un tādējādi sāpēm vairs nav aizsargfunkcijas, nedz arī kāda cita lietderības attaisnojuma. Proti, akūtas sāpes ir normāla fizioloģiska reakcija, kas brīdina mūs par briesmām. Tā ir atbilde uz stimuliem, kas bojā vai potenciāli var bojāt normālus audus. Taču hroniskām sāpēm šādas misijas nav!

– Ja nu vienīgi mocīt cilvēku…

– Tieši tā! Hroniskas sāpes nav arī vienādas, tās dalās neiropātiskās, iekaisīgās jeb nociceptīvajās un disfunkcionālās. Piemēri: sāpes muguras lejasdaļā, artrīta sāpes, fibromialģija, migrēna, audzēja sāpes, trigemināla neiralģija jeb trīszaru nerva saslimšana, neiralģija pēc herpesvīrusa infekcijas, diabētiska neiropātija, fantomsāpes, kad amputētā kāja joprojām sāp kā dzīva. Bet atbildot uz jūsu jautājumu par iestaigāto taciņu… Vienas no pazīstamākajām akūtajām sāpēm ir pēc operācijas. Izpētīts: ja pacients pirms operācijas ir labi atsāpināts, proti, ja cilvēkam bijusi kāda pamatsaslimšana un viņš tās dēļ lietojis pretsāpju zāles, kuras labi palīdzējušas, tad viņam pēcoperācijas hronisko sāpju attīstības iespējamība ir 8 procenti. Savukārt, ja viņš nelietoja zāles un ilgu laiku apņēmīgi pacieta sāpes, tad šī iespēja palielinās līdz 30 procentiem.

– Tātad ciešanu upuris nav tā vērts!

– Protams. Ja ir stipras sāpes, noteikti jādodas pie speciālista un problēma jārisina profesionāli. Nevar vienkārši uz savu galvu nopirkt aptiekā «kaut kādus» pretsāpju medikamentus un tos lietot. Maija vidū Lietuvā notika liela starptautiska sāpēm veltīta ārstu konference, un mēs runājām par to, ka mums tomēr ārkārtīgi daudz medikamentu tiek pārdoti kā bezrecepšu zāles.

– Jūs uzskatāt, ka par daudz?! Vispār jau tagad neko īsti nevar aptiekā nopirkt, izņemot paracetamolu un ibumetīnu.

– Bez receptes var nopirkt ļoti daudz! Jauktos preparātus, kuros kodeīns ir kopā ar paracetamolu. Naproksēnu («Nalgedol», «Nalgesin», «Epromul»), ibuprofēnu, «Dolmen» pulverīšos – tajos gan ir maza aktīvās vielas deva, bet ļaudis taču ir atjautīgi… Mūsu nelaime ir tā, ka cilvēki netiek pie ģimenes ārsta un tad viņi pretsāpju zāles miksē. Piemēram, lieto vairākus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus vienlaikus – ibuprofēnu kopā ar naproksēnu vai dolmenu.

– Bet jūs taču arī sāpes ārstējat, miksējot vairākas zāles kopā!

– Mēs kombinējam medikamentus no dažādām zāļu grupām, lai mazinātu iespējamās blaknes un lai tie cits citu pastiprinātu, darbotos sinerģistiski, un tad varbūt ir pat jālieto mazākās devās. Piemēram, paracetamolu var kombinēt ar ibuprofēnu un diezgan veiksmīgi. Jo šiem medikamentiem ir dažādi iedarbības mehānismi. Ibuprofēns, klasiskais neselektīvais nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, vairāk strādā uz iekaisuma mediatoriem prostaglandīniem, kas izdalās, kad ir sāpju kairinājums. Paracetamols (acetaminofēns) vairāk darbojas centrāli, mazina sāpes, bet tam nav nozīmīga pretiekaisuma efekta. Arī blaknes atšķiras.

Pastāv liela varbūtība, ka no ibuprofēna paaugstināsies asinsspiediens, no ilgstošas lietošanas var attīstīties kuņģa čūla vai tikt bojātas nieres.

Savukārt paracetamols pamatā bojā aknas. It īpaši, ja pārdozē vai cilvēkam jau ir kāda aknu kaite… Tātad mēs mēģinām sakombinēt medikamentus, kuriem iespējamas dažādas blaknes. Bet, ja ibumetīnu miksē, piemēram, ar naproksēnu, tad visas blaknes būs vērstas vienā virzienā.

Ir arī selektīvie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi «COX-2» inhibitori, tā dēvētie «koksibi», kuriem piemīt pretdrudža, pretsāpju un pretiekaisuma darbība. Tie ir ievērojami mazāk toksiski kuņģim un nierēm nekā klasiskie neselektīvie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kādi ir ibuprofēns un tikpat populārais diklofenaks, bet – nav īpaši labi cilvēkiem, kuri slima sirds un asinsvadu sistēma. Vēl kāda nianse… Visiem nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem raksturīgs griestu efekts. Proti, palielinot devu līdz noteiktam slieksnim, nepieaug pretsāpju efekts, toties būtiski pieaug toksicitāte. Īpaši uzmanīgi šie medikamenti jālieto pacientiem, kam bijusi kuņģa asiņošana, čūlas slimība, ja lieto asinis šķidrinošus preparātus un kortikosteroīdus. Pie ilgstošām sāpēm, lai pasargātu kuņģa gļotādu no nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu kaitīgās ietekmes, papildus noteikti jālieto protonu sūkņa inhibitori, tātad esomeprazols, pantoprazols vai omeprazols.

– Vēl, cik zinu, ārsti izraksta muskuļu atslābinātājus.

– Godīgi teikšu, es nē. Ir miorelaksanti un ir antikonvulsanti. Gabapentīns un pregabalīns tiek saukti par antikonvulsantiem, bet izrādījās, ka tie ir neatsverami arī sāpju ārstēšanā. Antikonvulsanti mazina perifēro un centrālo sensibilizāciju, neirālo uzbudināmību, tāpēc tos lieto hronisko neiropātisku sāpju ārstēšanā un pašlaik arī akūto pēcoperācijas sāpju gadījumā, lai mazinātu asas, durošas, dedzinošas sāpes. Gabapentīns un pregabalīns ir efektīvi arī diabētiskai polineiropātijai un postherpētiskai neiralģijai.

Medikamenti var radīt reiboni, miegainību, tāpēc nozīmējami lēni pieaugošās devās, jālieto vakarā.

Savukārt miorelaksantus jeb muskuļu relaksantus algologi izmanto maz.

– Kāpēc? Ģimenes ārsti taču izraksta!

– Tad jābūt noteiktam iemeslam. Jābūt muskuļu spasticitātei, tāpēc laba indikācija miorelaksantu izrastīšanai ir, piemēram, pēcinsulta vai pēctraumas spasticitāte. Bet vispār, lai noņemtu muskuļu spasticitāti, nav labāka līdzekļa par fizioterapiju. Fizioterapeits izmeklē muskuļu grupas, pasaka, kuri muskuļi ir spastiski, kuri ir saīsināti, kuriem ir sāpīgi trigerpunkti, un parāda ārstnieciskos vingrojumus, kas jāizpilda. Jo pārsvarā mēs visi ciešam no miofasciālām sāpēm. Es pat teiktu, ka tie ir 70 procenti no visām sāpēm. Miorelaksantu lietošana tomēr ir tāds pakārtots, otršķirīgs pasākums.

– Un antidepresanti?

– Antidepresantu nozīmēšana ir viena no vecākajām medikamentozajām ārstēšanas metodēm hronisku sāpju gadījumā.

Gan tricikliskajiem antidepresantiem (amitriptilīns, imipramīns, nortriptilīns un desipramīns), gan serotonīna, noradrenalīna atpakaļsaistīšanās inhibitoriem piemīt laba pretsāpju darbība, un tie der gan pacientiem, kam ir depresija, gan tiem, kuriem tās nav. Analgētiskais efekts tiem parādās ātrāk nekā antidepresantu efekts. Tomēr jārēķinās ar triciklisko antidepresantu blaknēm – miegainību, aizcietējumiem, ķermeņa masas pieaugumu, tos neiesaka lietot pacientiem ar glaukomu un prostatītu. Senioriem labāk lietot nortriptilīnu vai dezipramīnu.

– Vēl cilvēki uzskata, ka pretsāpju zāles, kas nopērkamas aptiekā bez receptes, ir «baigi švakās». Stiprās ir tās, kuras drīkst izrakstīt ārsts. Šī bieži vien ir galvenā motivācija, kāpēc cilvēks dodas pie daktera.

– Vispār ir trīs soļu jeb trīs pakāpju sistēma, pie kuras pieturas, ārstējot sāpes. Ja ir vieglas sāpes no 1 līdz 3 ballēm, tad kombinē paracetamolu ar nesteroīdo pretiekaisuma medikamentu, iztiek ar bezrecepšu zālēm. Ja sāpes ir stiprākas – pārsniedz 4 balles –, tad jāvēršas pie ārsta. Vidēji stipras sāpes nav viennozīmīgas, to iemesls var būt arī kāda nopietna pavadošā patoloģija – iekaisums, infekcija, audzējs, diska trūce. Tātad jāizmeklējas. Otrajā solī sāk lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus plus paracetamolu, un plus vieglos jeb vājos opioīdus – tramadolu vai kodeīnu. Kodeīns Latvijā pieejams kombinēto preparātu sastāvā, tādi ir, piemēram, «Co-Codamol», «Ultracod», «Solpadeine». Savukārt pie ļoti stiprām sāpēm ir trešais solis: pāriet uz stiprajiem opioīdiem kā morfīns, oksikodons, fentanils. Bet pa vidu ir adjuvanti.

– Kas tie tādi?

– Adjuvanti ir dažādu grupu medikamenti, kas ietekmē kādu noteiktu sāpju veidošanās mehānismu.

Pie adjuvantiem var pieskaitīt antidepresantus, pretepilepsijas līdzekļus, miorelaksantus, arī kortikosteroīdus.

Dažus adjuvantus lieto, lai pastiprinātu pretsāpju efektu, bet citus – pretsāpju līdzekļu izraisīto blakņu mazināšanai.

– Cik ātri akūtām sāpēm jāpāriet, ja sāk lietot zāles?

– Kā notiek ideālajā pasaulē? Ārsts izraksta zāles pacientam, un, ja trīs, maksimāli piecu dienu laikā nekļūst vieglāk, cilvēks atkal sazinās ar ārstu, kurš palielina iepriekš lietotajām zālēm devu vai pieliek klāt vēl vienu medikamentu. Protams, mūsu ārsti nav tik pieejami, vēl jo vairāk neirologi un algologi. Līdz ar to rodas problēmas. Ar ko es sastopos? «Jums ģimenes ārsts izrakstīja medikamentu… Vai jūs lietojāt?» – «Nē, man tā viena paciņa beidzās, un ģimenes ārstam vairs nepiezvanīju un neturpināju lietot.» Bet – sāpes ir jāturpina ārstēt! Turklāt ārsta izrakstītie pretsāpju medikamenti jālieto pēc viņa noteiktās shēmas, noteiktos laikos, nevis, kā bieži vien notiek, – pacients lieto, «kā sanāk», vai tad, kad sāpes vairs nevar izturēt. Nē, ja ir noteikts, ka tā tablete jāieņem ik pēc 6 stundām, tad tā arī jādara!

Nākamais, ko esmu novērojusi… Kad cilvēks beidzot pēc divu mēnešu gaidīšanas rindā laimīgi ticis pie algologa, viņš stāsta: «Dakter man sāp, kā sāpēja. Nekas nelīdz.» Skatos izrakstā un redzu, ka ir rekomendēti trīs medikamenti. «Vai jūs tos lietojāt?» «Nē, dakter. Es izlasīju anotāciju. Tās taču ir zāles epilepsijai!» Vai – «Man, dakter, nav depresijas, bet tās zāles ir pret depresiju!» Jā, taču šim pacientam konkrētais medikaments ir izrakstīts ar pavisam citu mērķi. Arī olas der gan kultenim, gan kūkas cepšanai! Kad izrakstu zāles, pacientiem to visu izskaidroju, bet nākamajā reizē man tik un tā atkal jāklausās viņu argumenti: «Kaimiņiene teica, lai nelietoju…»

Ar opiātiem, ja algologs tos izraksta, situācija ir vēl sliktāka.

No ģimenes ārstu puses sagaidāma ārkārtīgi atšķirīga reakcija: vai nu viņi šo zāļu nākamo iepakojumu pacientam neizraksta nekādā gadījumā, vai arī izraksta pārāk daudz. Tiesa, otrais variants sastopams ļoti reti.

– Bet, ja izlieto vienu iepakojumu, otru, trešo, un sāpes nav pārgājušas…

– Tad jāmeklē palīdzība un jāpievieno, iespējams, kādas invazīvas ārstēšanas metodes. Piemēram, blokādes. Un jāizmeklējas! Sāpju ārstēšanā, kā jau teicu, ir izstrādātas diezgan noteiktas shēmas, striktas vadlīnijas, kāds ceļš ideālajā pasaulē ejams. Taču, runājot ar pacientiem, atklājas problēmas – pirmā ir, jau pieminētā sliktā ārstu pieejamība. Otra – vai cilvēks ieteiktās zāles lieto. Trešā – vai ārsts, kurš viņu ārstē, pieturas pie ideālās pasaules vadlīnijām. Piemēram, ja cilvēks apgalvo, ka viņām sāp uz visām desmit ballēm, mēs viņu nesāksim ārstēt ar paracetamolu un bezrecepšu nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem, bet uzreiz nozīmēsim kādus stiprās iedarbības medikamentus. Un uzreiz jānosūta uz izmeklējumiem. Ir tā dēvētās sarkano karogu pazīmes, kad tas jādara, – paaugstināta temperatūra, nakts sāpes, mazā iegurņa darbības traucējumi, «krītoša» pēda. 

– Ar kādām problēmām cilvēki visbiežāk vēršas pie jums kā algoloģes?

– Pirmajā vietā noteikti izvirzās muguras lejasdaļas sāpes – tādas ir ap 60 procentiem manu pacientu.

Nākamās ir locītavu – gūžu, ceļu, plecu – sāpes. Šķiet, ka plecu locītavu sāpes mūsdienās kļuvušas par pandēmisku problēmu! Nākamās biežākās sāpes ir perifērā polineiropātija – cilvēkiem, kam attīstījusies ateroskleroze, cukura diabēts, vairogdziedzera funkcijas traucējumi, bijusi ķīmijterapija. Pie manis nāk arī cilvēki ar galvassāpēm. Un vēl, kad pēc traumatiskiem bojājumiem radies kompleksais reģionālais sāpju sindroms. Reizēm ārsti to neatpazīst vai arī neaizdomājas par tā iespējamību, tāpēc nespēj piedāvāt adekvātu ārstēšanu.

– Kas ir kompleksais reģionālais sāpju sindroms?

– Hroniska neiroloģiska iekaisīga, arī metaboliska slimība, kuras iemesls joprojām nav skaidrs. Fenomens, ko neviens īsti nav izpētījis, bet tas attīstās, kad bijusi sāpīga manipulācija. Vistipiskākā situācija: apakšdelma lūzums, cilvēkam uzliek ģipša longeti, pēc kāda laika attīstās nežēlīgas sāpes, parādās tūska un izteikti kustību, varbūt arī jušanas ierobežojumi, viņš neko nevar satvert. Noņemot ģipsi, sāpes nepāriet. Mēģina līdzēt ar fizioterapiju – nesanāk. Tad cilvēku sūta pie algologa. Ārstēšana ir diezgan komplicēta. Fizioterapija līdz, taču paralēli, lai veiktu fiziskos vingrinājumus, vispirms vajag atsāpināt. Kad noņem sāpes, tad var strādāt kopā ar fizioterapeitu un ergoterapeitu.

Kompleksais reģionālais sāpju sindroms mēdz attīstīties ne tikai rokā, bet arī kājā pēc lūzuma vai operācijas, pēc viena izolēta nerva bojājuma. Nav īsta zelta standarta, kā to atpazīt, taču, ja pacients stāsta par mokošām sāpēm, uzmanība jāpievērš vairākām pazīmēm… Proti, sākotnējās sāpes pēc traumas, operācijas vai sastiepuma ne tuvu nav bijušas tik intensīvas kā tās, kas sākas, bojājumam dzīstot. Šīs ir dziļas, dedzinošas vai stindzinošas (dažreiz ekstremitāte salst), āda ir pastiprināti jutīga.

Cilvēks jūt sāpes pat no viegla auduma pieskāriena, dušas strūklas.

Mēdz būt arī tādi simptomi kā pastiprināta svīšana, pastiprināta nagu un matu augšana, par vismaz vienu grādu paaugstināta vai pazemināta temperatūra bojājuma apvidū… Kompleksais reģionālais sāpju sindroms praktiski nav sastopams bērniem pirms desmit gadu vecuma un senioriem. Visbiežāk no tā cieš sievietes.

– Ko jūs sakāt par pretsāpju ziedēm, geliem?

– Cilvēki bieži ar tiem ārstējas… Pētījumi rāda, ka nesteroīdo pretiekaisuma gelu un ziežu efekts ir mazliet labāks par placebo efektu – atšķirība ir, bet ļoti niecīga. Aktīvā viela no gela un ziedes ādā uzsūcas, taču līdz bojājuma vietai tikt nespēj – ja kādam šie līdzekļi palīdz, te drīzāk savu lomu nospēlē psiholoģiskais moments. Ir pētījumi, ka «metilsalicilātu» saturošas ziedes pie ceļu locītavu sāpēm tās varētu mazināt. Bet jāņem arī vērā, ka mūsdienās pētījumi ir dažādi, un tie, kurus veikušas farmaceitiskās firmas, ir vairāk atbalstoši saviem produktiem.

– Kā tikt pie sāpju speciālista algologa, un kā sagatavoties konsultācijai?

– Pie manis parasti nonāk cilvēki ar neirologa, ģimenes ārsta, mugurkaula ķirurga vai ortopēda ieteikumu – tad pacientam parasti ir jau izmeklējumi un zāļu lietošanas vēsture. Šis ceļš ir pareizais. Patiesībā es jūtos ļoti izbrīnīta, ja pie manis ierodas 27 gadus vecs jauneklis, kurš treniņā sastiepis kāju, – viņš nav gluži algologa kontingents, toties puisim ir laba veselības apdrošināšanas polise, kas apmaksā speciālista konsultāciju, un viņš to izmanto… Savukārt, ja ar algologu vēlas konsultēties pacients, kuram ilgstoši nevedas ar sāpju ārstēšanu, bet ārsta nosūtījuma nav, tad viņam, lai pie sāpju speciālista lieki nekavētu laiku, daudzas lietas ir jāsagatavo iepriekš.

Savā prātā jāprecizē, kas sāp, cik ilgi sāp, kādi simptomi.

Jāņem līdzi visa medicīniskā dokumentācija, izraksti no iepriekšējo speciālistu konsultācijām, atzinumi. Jābūt līdzi diskam ar attēldiagnostikas izmeklējumu bildēm vai «DataMed» pieejas parolei. Uz lapiņas jāuzraksta visi medikamenti, kas lietoti un kurus pašlaik lieto pret sāpēm. Otrs saraksts – ar visiem tagad ikdienā lietotajiem medikamentiem.

Dažas vietas, kur pieņem algologi

Algoloģija ir papildspecialitāte, un algologs var būt gan ģimenes ārsts, gan anesteziologs, neirologs, terapeits, ķirurgs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts…

*Traumatoloģijas slimnīcas Sāpju kabinets. Pirmā konsultācija: 40 eiro.

*Klīnika Ortomed. Pirmā konsultācija 50 eiro.

*Rīgas 1. slimnīcas Sāpju centrs. Pirmā konsultācija: 42–52 eiro.

*GK neiroklīnika. Pirmā konsultācija: 65 eiro.

*D.A.P. Sāpju klīnika. Pirmā konsultācija: 40 eiro.

*Lāzermedicīnas klīnika. Pirmā konsultācija: 50 eiro. 

Sāpju intensitātes skala

«Mēra ballēs pēc subjektīvajām izjūtām…»

0… sāpju nav

1–3… atbilst vieglām sāpēm

4–6… atbilst vidējām, mērenām sāpēm

7–9… stipras sāpes

10… visstiprākās iespējamās

Sāpju ceļš

«Tas iedalās 4 pamatprocesos.»

1. Transdukcija – maņu stimula pārvēršana no vienas formas citā, rodas sāpju impulss.

2. Transmisija – sāpju impulsa pārvadīšana.

3. Percepcija – sāpju impulsa uztvere, izvērtēšana, sapratne, notiek galvas smadzenēs.

4. Modulācija – sāpju impulsa parametru mainīšana.