Mutes gļotādas ārste Ingrīda Čēma: Vedinu pacientus domāt, vai grib dzīvot vai vairs negrib

Anamnēze

• Mutes, sejas un žokļa ķirurģe ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi. Specializējusies mutes gļotādas slimību un onkoloģisku kaišu mutē un uz sejas ārstēšanā.
• Pacientus pieņem Stomatoloģijas institūtā un Latvijas Onkoloģijas centrā.
• Rīgas Stradiņa universitātes profesore un habilitētā medicīnas zinātņu doktore.
• Desmit gadus bijusi Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultātes dekāne – turējusi rūpi par jauno zobārstu izglītības līmeņa celšanu, joprojām turpina to darīt, vadot Mutes medicīnas katedru.
• Apbalvota ar Veselības ministrijas Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu studentu izglītošanā, pētniecībā un orālajā patoloģijā Latvijā un pasaulē.
• Amerikas Orālās medicīnas akadēmijas goda biedre.
• Pirmā darbavieta, ko atceras ar mīļumu, – Matkules doktorāts Tukuma novadā.
• Patīk lasīt stāstus par vēsturiskām personībām, piemēram, žurnālā IEVAS Stāsti.
• Viens no dzīves vadmotīviem – nebūt kategoriskai.
• Bērnībā un jaunībā aktīvi spēlējusi klavieres un nodarbojusies ar mākslas vingrošanu.
• Aizrauj opera un dārzs, īpaši rododendru krāšņums. 

– Kad pa telefonu sarunājām tikšanos, izklausījāties pamatīgi sašūmējusies. Pastāstiet, kas atgadījās!

– Nu jau sašutums ir norimis, bet bija tā…

Pie manis uz pieņemšanu atnāca paciente, kura ar savu problēmu mutē bija apbraukājusi tik daudzus ārstus, bet neviens īsti nebija spējis pateikt, kas sievietei kaiš un ieteikt pareizu ārstēšanu. Taču – tiklīdz paciente atvēra muti, jau bija skaidri redzams, ka viņas sūdzību iemesls ir sēnīte. Un, kas vēl trakāk, – kāds viņu bija centies ārstēt ar antibiotikām! Bet sēnītēm antibiotikas patīk, tā ir laba augsne, to ietekmē sēnīte tikai savairojas. Ticu, ka katrs kolēģis pēc savas saprašanas cenšas palīdzēt ar labu nodomu, bet skumdina, ka tiek zaudēts laiks.

Tāpēc arī biju sašūmējusies, jo mani uztrauc, ka pacients ar mutes gļotādas vainu bieži vien ir apstaigājis entos ārstus un tikai kā pie pēdējā nonāk pie zobārsta, kurš pastāsta, ka Stomatoloģijas institūtā ir speciālisti, kas nodarbojas tieši ar gļotādas slimībām. Tas, ko man gribētos, – lai pārējo specialitāšu ārsti nesūta pacientu uz riņķi pie dažādiem speciālistiem, bet atpazīst pacienta sūdzības un sūta pie mums. Lai pacients nestaigā falšus, maldu ceļus! Pie ādas ārsta, gastroenterologa, neirologa…

– Atvainojiet, kāds sakars nervu ārstam ar muti?

– Ir gan sakars. Orālajā medicīnā ir tāda lieta kā dedzinošās mutes sindroms, ko neirologiem vajadzētu atpazīt un zināt, kā ārstēt, taču ne vienmēr tā notiek. Padomju laikā to sauca par glosalģiju, kas tiešā nozīmē ir sāpes mēlē, bet – praktiski sāpes var būt ne tikai mēles galā, bet skart arī mutes dobumu kopumā, lūpas iekšpusi.

Ir pētījumi, ka te varētu būt vainojama nepareiza nervu impulsācija, kā iemesls minēta arī sēņveida kārpiņu savairošanās, kas anatomiski atbildīgas par saldas garšas atpazīšanu… Lai atvieglotu ārstiem šo rēbusu, pašlaik dedzinošās mutes sindroms iedalīts divās kategorijās – primārs, kad neko citu neatrod, un sekundārs, kad dedzināšanai mutē var atrast kādu citu iemeslu, piemēram, dzelzs deficīts, nekvalitatīva protēze… Primārā sindroma gadījumā nekādu citu vainu atrast nevar, bet pacients saka: «Dakter, man dedzina.»

– Un kā jūs viņam varat palīdzēt?

– Vispirms jāizlemj, vai sūdzības tiešām atbilst primāra mutes dedzināšanas sindroma ainiņai. Un ar ko ārstē?… Ļoti vienkārši – ar zālēm, kurās ir aktīvā viela gabapentīns.

Vispār mans ceļš, kad beidzu savus obligātos zobārsta darba gadus ārpus Rīgas, aizveda līdz onkoloģijai, kur joprojām darbojos. Vairs neveicu apjomīgas sejas un žokļu operācijas, bet trešdienās visu dienu joprojām konsultēju pacientus Latvijas Onkoloģijas centrā, piedalos konsilijos. 

Man ir ļoti svarīgi saglabāt onkoloģisko modrību, lai spētu pacientiem palīdzēt izārstēties no tiešām ļaunām slimībām.

Joprojām ambulatori noņemu bazaliomas jeb ļaundabīga ādas audzēja veidojumus uz sejas vai mutē, nēvusus, diagnosticēju audzējus mutes gļotādā… Bet arī te gadās kuriozi, piemēram, – citreiz ģimenes ārsts drošībai atsūta pie mums uz Onkoloģijas centru pacientu ar fistulu, mazu bumbiņu pie zoba. Fistula – tas nozīmē, ka zem zoba saknes ir iekaisuma process, kas caur kaulu izlauzies uz āru. Tam vajadzētu tikai zobārsta apmeklējumu un zoba rentgenu, lai nozīmētu ārstēšanu, bet tā vietā cilvēks ir pierakstījies pie manis, diezgan ilgu laiku gaidījis, turklāt mākslīgi pagarinājis rindu citiem pacientiem.

– Cilvēks un ģimenes ārsts satraucas – droši paliek nedroši, ja nu tomēr onkoloģiska vaina.

– Tas ir saprotams, bet būtu jāspēj šīs vainas diferencēt, atšķirt. Bet, protams, ir jau arī lietas, par kurām tiešām ir jāreaģē ātri, un labi vien, ka cilvēks nonācis pie mums.

– Kad ir vērts satraukties, ja kaut kas aizdomīgs pamanīts mutē?

– Biežāk mutē ir hroniskas čūlas, kas nesāp. Sākumā var pasāpēt, kamēr ir akūta, bet vēlāk vairs ne. Tiesa, vēlīnās stadijās sāpes var atgriezties un izstarot uz kaklu vai ausi, bet to parasti notur par saaukstēšanos un ārstē kā jebkuru elpceļu vīrusu.

Arī gļotādas krāsas izmaiņas nedrīkst atstāt bez ievērības.

Piemēram, ja gļotāda nokrāsojas baltā krāsā, ko sauc par leikoplakiju, tādā situācijā tomēr būtu labi aprunāties ar mutes gļotādas speciālistu. Sliktāk, ja gļotāda laukumiem kļūst jutīga, sūrstoša un iekrāsojas sarkanīga – to sauc par eritroplakiju, kas medicīniski uzskatāms jau par vēža stāvokli.

Manā praksē bijušas arī situācijas, kad audzēja šūnas radušās vietā, ko noberzis protēzes āķītis. Arī tā kādreiz ir problēma.

Bet, ja cilvēks ar savu sūdzību atnāks pie orālās patoloģijas speciālista Stomatoloģijas institūtā, šeit visprecīzāk varēs noteikt, kas tā ir par vainu, mums vienīgajiem Latvijā ir speciālas aparatūras, kas palīdz atpazīt izmaiņas mutes gļotādā.

– Cik noprotu, jūs kaismīgi iestājaties par mutes gļotādas speciālistu izglītošanu un šīs specialitātes nostiprināšanu Latvijā.

– Pirmā, kas par mutes gļotādas slimībām kā atsevišķu lauciņu sāka runāt, bija pirmā latviešu zobārste Late Veibele-Jakovļeva – vēstures arhīvos minēts, ka jau Otrajā zobārstniecības kongresā viņa runāja par to, kas iespaido mutes gļotādu. Vēlāk, padomju laikā, Terapeitiskās zobārstniecības klīnikas un katedras vadītāja bija docente Pakalna, un viņa bija atbildīga arī par mutes gļotādas slimībām. Viņa savu pieredzi nodeva manai kolēģei dakterei Ingrīdai Krastai, un viņa šo lietu turpina joprojām.

Šobrīd Stomatoloģijas institūtā esam pieci mutes gļotādas speciālisti, un, paldies Dievam, mūsu pulciņš aug.

Kopš beidzu savas dekānes gaitas, man ir plāns strādāt pie tā, lai nostabilizētu orālās patoloģijas ārstu specialitāti un šo jomu vispār. Protams, viss notiek, attīstība ir, mums pat ir atsevišķa Mutes medicīnas katedra, bet pašlaik bieži vien atduramies pret valstiskām lietām.

Jāteic, ka ne visās valstīs orālā medicīna ir kā atsevišķa specialitāte, visattīstītākā tā ir Anglijā – angļi vienmēr uzskatījuši, ka pie viņiem ir galvenais centrs, un, ja kāds vēlas šajā jomā darboties, lai dodas pie viņiem mācīties. Ārpus Eiropas ļoti attīstīta orālā medicīna ir Amerikā, to māca gandrīz katrā zobārstniecības skolā. Un daudzi amerikāņu kolēģi devuši savu ieguldījumu orālās patoloģijas nozares izveidē pie mums Latvijā. Ļoti interesanta personība ir profesors Sigurds Krolls, kurš diemžēl pirms diviem gadiem aizgāja viņsaulē, vēl palicis profesors Teiboss, kurš šogad būs arī Latvijā – par godu Rīgas Stradiņa universitātes septiņdesmitajai gadadienai.

Pašlaik vēlētos kopā ar citiem kolēģiem, mutes gļotādas speciālistiem, sarakstīt grāmatu par orālās patoloģijas problēmām, jo tās ir un turklāt diezgan plaši izplatītas.

– Par jums ir priekšstats kā par stingru dakteri.

– Bet joki šeit tiešām mazi!

Stingrību esmu mācījusies no daktera Jura Tāra, mutes, sejas un žokļa ķirurga Latvijas Onkoloģijas centrā. Viņš perfekti prot runāt ar cilvēkiem un ārkārtīgi labi jūt, kāds ir cilvēks, kurš sēž pretī. Man, starp citu, mēdz pārmest, ka es par ilgu runāju ar pacientiem, ka tas aizkavē rindu…

Bet arī dakterim Tāram tas ir raksturīgi – viņš ar katru pacientu runā ilgi, jo viņam ir svarīgi, lai cilvēks, izejot no kabineta, visu ir sapratis.

Ir reizes, kad dakteris Tārs pat spēj pateikt skaidri un gaiši: «Vai jūs saprotat – ja nenāksiet ārstēties, jūs varat nomirt?»

Es tā laikam vēl neprotu, bet, jā, esmu pacientu vedinājusi domāt: vai jūs gribat dzīvot vai vairs negribat? Pirmā domā komunikācijā man vienmēr ir – lai cilvēks neapvainojas.

– Jūsu zinātnisko interešu lokā ir arī viroterapijas – slavētā un peltā Latvijas lepnuma rigvira – izmantošana melanomas ārstēšanā. Kas tagad notiek rigvira sāgā – tā ražošana un izmantošana esot apturēta…

– Godīgi sakot, šai sakarā esmu satriekta līdz sirds dziļumiem, un arī tagad, par to runājot, nāk raudiens. Domāju, tā ir visiem, kas ar rigviru strādājuši.

Rigvirs ir profesores Ainas Mucenieces mūža darbs, un es ar to strādāju jau kopš laika, kad sāku strādāt Onkoloģijas centrā, tātad no 1988. gada. Pazinu profesori Mucenieci personīgi, un viņa pati mani ir mācījusi, kā ar rigviru strādāt.

Daudzi mani pacienti ir izārstēti, un tas ir pierādījums, ka rigvirs tiešām ir unikāls izgudrojums, lai ārstētu melanomu.

Jā, ir pacientu grupa, kam rigvirs nestrādāja, bet tas nozīmē tikai to, ka melanomas šūnās ir kaut kas tāds, kas neatpazīst preparāta aktīvo vielu. Tas bija lauciņš, kur varētu pētījumus turpināt, meklēt atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Zinu, ka profesorei Muceniecei pašai bija pētījumi arī par citiem audzēja veidiem, ne tikai melanomu. Visiem gudriniekiem, kas runā pret rigviru, ieteiktu izlasīt grāmatas, kas par to sarakstītas, turklāt latviešu valodā. Viena no tām – Kā atpazīt imunitāti.

Kas attiecas uz pēdējo – ažiotāžu ap Lielbritānijā veiktajām analīzēm, kurās atklāts, ka rigvirs sastāv no tīra ūdens… Arī to man mācīja pati profesore Muceniece – vīrusam, no kura sastāv preparāts, jābūt sasaldētā veidā, bet, ja to atkausē un tad sasaldē par jaunu, tas zaudē savu aktivitāti uz pusi vai pat simtprocentīgi. Un neviens jau nezina, kā preparāts uz Lielbritāniju, kur tika veiktas analīzes, tika transportēts. Te ir daudz nekonkrētības, par ko grūti kaut ko komentēt.

– Bet profesores Mucenieces novēlējums bija – lai rigvirs ir bezmaksas ārstēšanās iespēja Latvijas cilvēkiem.

– Tieši tas man sāp visvairāk. Reiz, uzstājoties Onkoloģijas centrā, profesore pati teica, ka japāņi piedāvājušies par lielu naudu pārpirkt rigviru, bet profesore bija nepierunājama: «Nē, tas ir mans veltījums Latvijai.»

Arī 90. gados, kad kolēģi no ārzemēm biežāk brauca pie mums, dažs bija gatavs to pārpirkt, bet profesore allaž teica nē – lai kādu naudu solītu.

Man liekas, tieši tas, ka to padarīja par biznesu, ievirzīja visu negatīvās sliedēs. Ļoti ceru, ka profesores mazdēlam Jurģim ceļā gadīsies profesionāla un krietna komanda, kas palīdzēs tālāk darboties, kas viņu atbalstīs, nevis būs tikai popularitātes censoņi.

– Runājot par jums pašu, lasīju, ka jūsu mamma, nopelniem bagātā bērnu ķirurģe Tamāra Čēma, vēlējās jūs aizkavēt, lai nekļūstat par ārsti, bet jūs tomēr spītīgi jau piecu gadu vecumā esot zinājusi savu ceļu.

– Vispār jā – vēl negāju skolā, kad man bija skaidrs, ka būšu ārste. Vide, kurā uzaugu un cilvēki, kas pie mums mājās viesojās, bija iespaidīgi, un tas droši vien veicināja manī to izjūtu, ka es arī vēlos būt daļiņa no tā.

Atceros, pie mums regulāri uz mājām brauca ciemos profesors Kristaps Rudzītis, viņi ar mammu daudz diskutēja… Es bērnībā spēlēju klavieres, tās stāvēja manā istabā, un vienmēr, kad profesors atnāca, viņš kaut ko nospēlēja. Viņš daudz ar mani runājās.

Reiz viņš man, kad biju vēl tiešām maza, pajautāja, kā es domāju, vai Dievs ir un kas ir mīlestība?

Ja es spētu ko līdzvērtīgu atsacīt pretī un zinātu, ko pajautāt, mūsu diskusijas būtu līdzvērtīgākas. Bet tolaik es varēju tikai pavērtu muti klausīties. Tagad ar savu pieredzi spēju to novērtēt, bērns būdama, varbūt vēl nesapratu tam vērtību.

– Bet šīs tikšanās jūsos atstāja skaistus nospiedumus…

– Bez šaubām! Profesora Rudzīša zināšanas un plašā erudīcija jebkurā jomā bija apbrīnojama. Daudzas lietas no tā, kas mūsdienās ir jau ierasta lieta, reiz ir tikušas viņa pirmoreiz pieminētas. Piemēram, par to, ka sirds slimniekus ietekmē magnētiskās vētras – agrāk par to nerunāja, bet mūsdienās tas tiešām ir apstiprinājies.

Profesora Rudzīša domas ir bijušas pravietiskas. Arī citi mammas kolēģi bija ļoti iedvesmojoši un cienījami cilvēki.

No malas raugoties uz viņu komunikāciju, man pret to bija bijība, tas likās svētums, kas caurstrāvoja ārsta misijas apziņu.

– Jūsu pašas darba gaitas sākās laukos.

– Daudziem tas bija pārsteigums, jo visi domāja, ka noteikti palikšu Rīgā. Es sadalē parakstījos doties uz Matkuli, netālu no Tukuma. Reģistrators, kurš toreiz aizpildīja dokumentus, pat nevarēja atrast, kur tas kartē atrodas, bet es jau iepriekš biju izpētījusi. (Smejas.)

Uzskatu, ka jaunam speciālistam aiziet strādāt uz laukiem ir liela svētība – tu esi viens, galvenais, tev ir jātiek galā ar visu.

Ja kaut ko nezini, ņem grāmatu un lasi, nav citu variantu. Es Matkules ambulancē strādāju par zobārsti, bet Tukuma poliklīnikā skaitījos gan zobārste, gan sejas žokļu ķirurģe. Nostrādāju tur desmit gadus, pēc tam atnācu uz Rīgu, un man piedāvāja – varbūt varu darboties onkoloģijā?

Sāku strādāt augustā, un pirmajā darba dienā asistēju profesoram Skaģeram operācijā, kur grieziens bija sejas ārpusē – diezgan radikāls… Ģībt es neģību, bet nodomāju – nē, to nu gan es nevarēšu. Tad gadījās tā, ka aizbraucu ar studentiem uz laukiem strādāt kolhozā, līdzi paņēmu grāmatu par onkoloģiju un operācijām, katru brīvu brīdi to kārtīgi studēju un, septembrī atgriežoties, tomēr sāku strādāt Sejas un kakla ķirurģijas nodaļā.

Pirmajā vasarā man bija trīspadsmit dežūras mēnesī, viegli nebija… Sievietei sejas un žokļu onkoloģija vispār ir smaga lieta, bet daudz kas atkarīgs arī no rakstura. Man liels prieks, piemēram, par jauno kolēģi Elzu Rāti – viņa gan ir otorinolaringoloģe, bet – spīdoši veic lielās operācijas. Arī manai kolēģei Annai Kazancevai-Ivanovai ir ķēriens un veiklas rokas. Būtībā ar lielajām sejas un žokļu operācijām nodarbojas tikai Rīgā, citur ārsti šīs lietas neņemas operēt.

– Esat lielas skaņuplašu kolekcijas īpašniece un operas cienītāja. Kādi ir jūsu pēdējā laika muzikālie atklājumi?

– Jā, tā gan ir skaista aizraušanās, un esmu pateicīga saviem tuviniekiem, kas mani mazu stiepa uz operu. Pirmā opera, ko redzēju piecu gadu vecumā un kas iespiedās man dziļi sirdī, bija Antona Rubinšteina Dēmons. Bērnībā gāju arī mākslas vingrošanā pie Veltas un Aleksandra Krasovskiem, un atskaites koncertos divreiz esmu pat uzstājusies uz operas skatuves – man bijusi tā laime.

Balets man ļoti patīk.

Bērnībā man bija laime redzēt Žizeli ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu – biju ar to tik pārņemta, ka mājās pieprasīju, lai vecmamma uzšuj man līdzīgu tērpu.

Tagad esmu laimīga, ka atklāju Metropolitan izrādes, ko rāda kinoteātrī Forum Cinemas. Tajās ar dekorācijām ļoti precīzi tiek atainota vide, kurā notiek darbība, un tas dod ļoti spēcīgu iespaidu – skatoties jūtos tiešām aizgrābta.

Vēl apmeklēju visas Nacionālā teātra izrādes, man jau daudzus gadus ir abonements. Bet ar to iet visādi… Man ir kolēģi, kas pateikuši – viss, vairs neturpinās abonementu, jo redzēt tāpat nav ko! Es tomēr konsekventi turpinu, jo tas piespiež, mobilizē kaut kur aiziet, tā kā cilvēks nevar izdzīvot tikai no darba un mājām. Kaut kur jāizraujas un jāizvēdina galva.

– Man pašai pēdējais patiesais baudījums Nacionālajā teātrī bija Pūt, vējiņi!

– Jums patika?

– Ļoti.

– Jāteic, ka no pēdējā laikā redzētajām izrādēm tā laikam ir labākā.

Bet vispār jāatzīstas, ka cilvēkos pēdējā laikā trūkst vieduma, ne tikai par teātri runājot. Nezinu, kas ir noticis… Kad tikko sāku strādāt, vecākā paaudze, kas nu jau ir aizgājusi, šķita gudrāki, viedāki. Tagad ir izaugušas citas paaudzes, un attieksme un tas, ko cilvēks reizēm pasaka, mani pārsteidz. Kaut kas ir zudis. Varbūt cilvēki nelasa grāmatas un presi? Finansiālās iespējas nav?

– Bet kā jūs pati vēl pabarojat savu dvēseli?

– Dārzā. Pļauju zāli, grābju lapas. Mūsu mājās Babītē agrāk bija ļoti liels ābeļdārzs, tagad tas vairs nav tik liels kā senāk, bet tāpat ir pietiekami, ko darīt.  Ir ābelītes, esmu sastādījusi daudz rododendru – tie man ir īpaši mīļi, varbūt tāpēc, ka dzīvoju netālu no Latvijas Universitātes rododendru dārza Babītē.

Bet vispār man patīk katra puķīte, kas dārzā uzzied. Priecājos par vijolīti, kas uzzied rudenī, un varu jūsmot pat par pienenēm. Man ļoti patīk arī amoliņi – citi saka, ka tie jārauj ārā, bet es pļaujot citreiz speciāli atstāju.

Starp citu, kādreiz, kad ielaista zāle, mēdzu vicināties pa dārzu arī ar izkapti. Ļoti labi – uztur formā!

Man patīk fizisks darbs. Tiesa, pēdējos piecus gadus biju izgājusi ārpus ierindas, tikai tagad sāku labāk justies, lai atkal rosītos dārzā ar pilnu atdevi.

– Kas notika?

– Pati biju vainīga… Oktobris, biju saaukstējusies, bet kādā brīvdienā izdomāju, ka man vajag pārbīdīt klavieres uz meitas istabu. Vienai. Bet man ļoti veikli gāja, biju nopirkusi speciālas ādiņas, lai labāk slīd. Nākamajā dienā temperatūra bija augšā, bet – vai tad pirmoreiz temperatūra, kad tik un tā jāiet uz darbu? Tāpēc uzmanību tam nepievērsu.

Tam vēl novembra sākumā sekoja disertācijas aizstāvēšana manam doktorantam, es kostīmiņā un kurpītēs mazos mīnusos nolēmu izskriet no mašīnas līdz universitātei un vēlāk atpakaļ. Tad gan sākās tādi drebuļi, kādi vēl nekad dzīvē nebija bijuši! Bet es joprojām nelikos ne zinis, jo cerēju, ka viss pāries. Protams, saprotu, ka īpaši gudri tas nebija, un nevienam neiesaku rīkoties līdzīgi. Pievērst uzmanību manai pašsajūtai sāka profesors Skaģers, kurš bija domīgs – vai tik nebūsi dabūjusi reimatismu…

Būtībā viņš mani aizdzina pie ārsta!

Sākumā centos izmēģināt dabisku terapiju – antropozofo medicīnu, homeopātiju –, bet šoreiz nekas no tā īsti nelīdzēja. Dabūju lietot prednizolonu, jo iekaisums bija skāris gan locītavas, gan mīkstos audus, kļuva grūti staigāt… Kaite saucās – reimatiskā polimialģija, un paldies reimatologam dakterim Arājam – viņš man piemēroja zāļu lietošanas shēmu, ka beidzot varēju sākt justies labāk.

Šis gadījums man bija mācība – ja slikti jūties, nav jāpārbīda mēbeles un jāiet uz darbu, bet jāārstējas. Nu ir pirmais gads, kad jūtos puslīdz labi, tomēr garus gabalus nostaigāt tik un tā nevaru, sāp kājas. Taču, neskatoties uz to, šogad man ir ļoti lieli plāni.

– Pieminējāt antropozofo medicīnu un homeopātiju. Tātad jūs neesat netradicionālās medicīnas pretiniece?

– Absolūti nē. Atzīstu arī ājurvēdu, kur ļoti spēcīgi darbojas daktere Ilona Ābele-Šrenka. Pārliecība, ka jebkuru slimību ārstēt var arī dabas vielas, man nāca laikā, kad mūsu, Stomatoloģijas institūta, aptiekas vadītāja Sigita Čulkstena rakstīja maģistra darbu par āmuli. Es biju darba recenzente un šajā darbā pirmoreiz uzzināju, cik daudz ir āmuļu veidu, uz kādiem kokiem tie aug, cik daudz ir sezonālo atšķirību, kurā laikā tos vāc, kādas preparātu variācijas iespējamas…

Zinu, ka ārstu vidū ir ļaudis, kas netradicionālo medicīnu strikti neatzīst, man pašai iznācis par to pārliecināties, taču man liekas – labi, nelieto savā praksē, bet uzzini, kas tas ir, izlasi, papēti.

Tas ir līdzīgi kā ar rigviru – vienmēr bijuši pretinieki. Bet man tādiem cilvēkiem gribas teikt – pirms strikti postulē, ka tās ir muļķības, izlasi pētījumus, iepazīsties ar literatūrā aprakstīto. Ja vēl tad tu domā, ka tās ir muļķības, tad diskutējam – lūdzu, liec pretī argumentus! Un tā ar visām lietām. Pat Jēzus ir teicis: «Ja esat svēti, tad metiet akmeni, bet, ja tādi neesat – nemetiet.»