Mums nekad nebūs nierakmeņu! Vai tiešām?

– Dakter, kā tad ir ar tiem pāraugušajiem rabarberiem? Vai taisnība, ka pēc Jāņiem tos nevajag ēst? Rabarberos ir daudz skābeņskābes, un tās ietekmē veidojoties kalcija oksalātu sāļi urīnā un nierakmeņi…

– Rabarberi paši par sevi daļai var provocēt nierakmeņus, ja vien cilvēkam ir uz to nosliece jeb, kā mēs, ārsti, sakām, predispozīcija. Akmeņi atšķiras pēc ķīmiskā sastāva, un katram ir savi riska faktori. Bet man gribas uzsvērt pilnīgi citu vasaras aktualitāti, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tas, ko gandrīz vai simtprocentīgi droši varu apgalvot, – vienalga, kāda ir nosliece uz nierakmeņu veidošanos, ja cilvēks izdzer pietiekami daudz šķidruma dienā, tie neveidojas.

– Pietiekams daudzums ir?

– Tik, lai būtu pusotra, līdz diviem litriem urīna dienā, kas nozīmē, ka jāizdzer ievērojami vairāk. Karstā laikā vēl vairāk. Vienalga, ir nosliece vai nav noslieces, – ja urīns nav koncentrēts, tad akmeņi praktiski neveidojas. Taču šādu ūdens apjomu cilvēki parasti neizdzer, un tad tiem, kam ir nosliece uz akmeņu veidošanos, tie rodas.

– Runā, ka ar šo lietu ļoti mokās ķirurgi, kas garas stundas operē.

– Ir specialitātes, kurās, strādājot intensīvajā darba ritmā, ir daudz grūtāk regulāri padzerties, – ķirurgi, šoferi, ceļu būves strādnieki, viņus mēs biežāk satiekam urologa konsultācijās. Tās ir skolotājas – viņas arī nevar jebkurā laikā aizskriet uz tualeti, tāpēc ierobežo dzeršanu… Taču jāņem vērā, ka šis lielais šķidruma daudzums jāuzņem diennakts laikā. Tātad visu var salāgot, ja pacenšas.

Jā, būs stundas, kad nevarēsim tik daudz izdzert, bet būs citas stundas, kurās būsim brīvāki un varēsim padzerties. Vienīgi… tam jāpievērš uzmanība. It īpaši karstā laikā.

Ja paskatās uz globusu, skaidri iezīmējas nierakmeņu slimības izplatības josla. Tā ir diezgan plata, lielākā riska zona ir ap ekvatoru. Cēlonis? Klimats. Tādā bagātā valstī kā Katara urologi ik dienu veic simtiem nierakmeņu operāciju. Ir karsts, cilvēki caur ādu un elpojot zaudē daudz šķidruma, un tas jāaizvieto.

Pretējā gadījumā urīns kļūst koncentrēts un risks izveidoties nierakmeņiem radikāli pieaug.

Arī Latvijā nierakmeņi ir ļoti izplatīta problēma, un es to saistu pamatā ar ūdens nedzeršanu. Mums Stradiņos nepaiet neviena dežūra, kad nebūtu vismaz divi, trīs, pat pieci pacienti, kas iestājas slimnīcā ar nierakmeņu lēkmēm jeb kolikām. Katru dienu mūsu operāciju zālē notiek vismaz piecas endoskopiskas operācijas, lai ārstētu nierakmeņus.

– Es domāju, ka ļoti būtiski būtu par ūdens dzeršanu atgādināt omēm un opīšiem. Jo viņiem dzert negribas. Kad pavaicā: «Vai tu padzēries?» – parasti skan žigla atruna: «Jā, jā, es visu laiku dzeru…» Lai gan glāze ar ūdeni tā arī stāv neaizskarta.

– Absolūta taisnība! Lieta tāda, ka slāpju sajūta līdz ar vecumu pamazām izzūd. Bērnam ar ūdens dzeršanu vispār nav problēmu – tiklīdz slāpt, viņš uzreiz padzeras. Vidējā vecumā slāpju sajūta pakāpeniski plok, un tad aktualizējas jautājums: kad mēs iemācāmies padzerties?

Vecumā regulāra padzeršanās ir apzināta darbība, kas ir speciāli jāmācās.

Vai otrs variants – tā ir jau dzīves laikā perfekti apgūta, pieņemta par absolūtu normu, un tad padzeršanās notiek jau automātiski.

Kā to nokontrolēt? Gaužām vienkārši! No rīta noliek uz galda izdzeramā ūdens apjomu, teiksim, divas pusotra litra pudeles. Tad tas ir ļoti skaidrs vizuāls rādītājs, cik tālu ar ūdens dzeršanu pa dienu esi ticis. Nevis pļāpāšana: «Varbūt izdzēru, varbūt neizdzēru, varbūt aizmirsu, varbūt neaizmirsu…» Nē, tagad stāv divas lielas pudeles ar ūdeni, un es redzu, ka pulkstenis jau vienpadsmit, un es tikai vienu knapi esmu iesācis!

– Ko dzert? Tas tiešām ir ūdens vai pie šķidruma daudzuma var pieskaitīt arī kafiju, tēju, sulu, zupu?

– No urologa viedokļa svarīgs ir šķidruma daudzums, kas tiek izčurāts. Citi speciālisti varētu šim manam viedoklim nepiekrist, taču, kas attiecas uz nierakmeņiem, ir pilnīgi vienalga, kas tas ir par šķidrumu, ko dzer, – tas var būt ūdens, tā var būt tēja, tas var būt arbūzs.

– Alus?

– Nepromotējot alkoholisko dzērienu lietošanu, tai skaitā alus. Lai gan, no otras puses… Ir urīnskābes grupas akmeņi, kuri veidojas augsta purīnvielu satura dēļ, un tad attiecīgi tiem, kam ir podagra, ar alus dzeršanu jābūt ļoti uzmanīgiem.

– Vai tas, ka cilvēkam ir podagra, nozīmē, ka viņam būs arī nierakmeņi?

– Nav tā, ka tiem, kas slimo ar podagru, obligāti būs nierakmeņi, un otrādi. Tajā pašā laikā abas šīs slimības var būt saistītas, jo abām galveno lomu spēlē urīnskābe, kuras daudzumu var objektīvi izmērīt asinīs un urīnā. Bet labā ziņa, ka zāles arī ir vienas un tās pašas! Gan podagru, gan attiecīgās grupas nierakmeņus ārstējam ar vieniem un tiem pašiem medikamentiem.

– Runājot par nierakmeņiem… Cik saprotu, ziepes sākas tikai tad, kad akmens no nieres migrē un nosprosto urīnvadu.

– Jā, kamēr akmeņi sēž nierēs un nerada urīnvada nosprostojumu, sāpju var nebūt vispār. Kad akmens no nieres iekrīt urīnvadā, tas to nosprosto, bet niere, loģiski, turpina ražot urīnu, un tajā rodas akūts urīna sastrēgums. Niere, var sacīt, sapampst – rodas tūska, kuras rezultātā iestiepjas nieres saistaudu kapsula, kas izpaužas ar neciešamām, ļoti spēcīgām viļņveida sāpēm – nieru kolikām.

Jauks video, kas vienkāršā valodā izskaidro, kā un kāpēc veidojas nierakmeņi:

– Bet citādi akmeņi nierē var veidoties, un, ja cilvēks kādā citā sakarā neaizietu uz vēdera ultrasonogrāfiju, viņš nemaz neuzzinātu par saviem akmeņiem un laimīgi dzīvotu tālāk!  

– Gan jā, gan nē. Taisnība – akmens, kamēr guļ nierē, vairumā gadījumu netraucē. Ja, piemēram, cilvēks, kuram sāp mugura, uztaisa ultrasonogrāfiju un atklājas, ka nierē ir akmeņi, joprojām ir skaidrs, ka  sāp mugura, nevis akmens, jo tam nav nervgalu.

Nierakmeņi sāk traucēt tikai tad, kad tie no nieres izkustas.

Vai tas nozīmē, ka akmeņus nevajag izmeklēt? Nē, plānveida ultrasonogrāfijas ir jāveic dažādu iemeslu dēļ. Arī tāpēc, ka vēdera dobuma ultrasonogrāfija ir ātra, lēta, vienkārša, nekaitīga, viegli pieejama skrīninga izmeklēšana metode, kas var ļoti agrīni uzrādīt visvisādas lietas, tai skaitā nierakmeņus. Bet uzreiz arī sacīšu, ka nierakmeņu diagnostikā ultrasonogrāfija ir neprecīza metode, tāpēc satraukties par to, ka tikai (!) ultrasonogrāfijā ieraudzīti akmeņi, nav pamata.

Tādā gadījumā vajadzētu savam ģimenes ārstam palūgt nosūtījumu uz nieres datortomogrāfiju vēl pirms konsultācijas ar urologu.

Iespējams, cilvēkam būs jābrīnās: ultrasonogrāfijas izmeklējumā rakstīts, ka viņam ir akmeņi, turklāt abās nierēs, bet datortomogrāfijas izmeklējuma slēdzienā – ka akmeņu nav! Bet tā var būt. Jātic datortomogrāfijai.

Vai vajag ārstēt visus akmeņus, kas atrodas nierēs un nerada nekādas sūdzības? Tas ir jautājums, kurš jālemj kopā ar urologu. Svarīgi, cik daudz akmeņu ir nierē, cik lieli. Ir, piemēram, tā dēvētie koraļļakmeņi, kad visa niere – visa urīna savācējsistēma – ir piepildīta ar vienu lielu akmeni, un cilvēks var to būtiski nejust.

Taču šajā gadījumā akmens noteikti jālikvidē, jo citādi niere lēnām iet bojā.

Tikpat labi var būt mazs akmentiņš nieres apakšējā daļā, un, saprotot, ka riska nav nekāda, ka tas izkustēsies, visi vienojas akmeni neaiztikt – neārstēt. Tajā pašā laikā tieši tāds pats mazs akmentiņš nieres augšējā daļā varbūt tomēr ir jāārstē, jo risks, ka tas varētu izkustēties, ir daudz lielāks, un, ja akmens nonāks urīnvadā, būs akūta situācija ar sāpju lēkmi.

Bet problēma tā, ka mēs nekad nevaram pateikt, kad tas notiks.

Tāpēc, zinot, ka nierē ir kaut vai viens mazs akmentiņš, bet ar risku, ka varētu būt traucējošs, tas droši vien ir laikus jālikvidē. Un metodes, kā to izdarīt, tad varētu būt saudzīgākas.

– Iespējams. Taču tagad, kad izmeklējumu kvotas līdz gada beigām teju izsmeltas, cilvēkiem daudz kas jāveic par savu naudu. Savukārt, ja viņš akūtā situācijā nonāk slimnīcā, tad visu izdara ātri un par valsts naudu!

– Ja cilvēks gatavs riskēt ar to, ka nierakmeņu lēkme var sākties jebkurā brīdī un iztraucēt visus plānus, teorētiski tā drīkst darīt. No otras puses… Ja to mazo akmentiņu ārstē plānveidā, tad nav steigas.

Tas nozīmē, ka nav obligāti viss jādara par savu naudu un jau rīt jāskrien uz datortomogrāfiju.

Nē, pieraksties rindā uz valsts apmaksātu izmeklējumu. Tāpat pieraksties uz konsultāciju pie urologa – nekādas steigas. Kas attiecas uz ārstēšanas sadaļu, tad man jāteic, ka pēdējos trīs četros gados neatceros situāciju, kad mums būtu pietrūkušas kvotas, lai ārstētu nierakmeņu pacientus par valsts naudu.

– Tātad ārstiem plānveida operācijas patīk labāk nekā akūtās.

– Protams, ārstēšanas rezultāts neatšķirsies, jo mēs jebkuru operāciju vai jebkuru manipulāciju veicam atbildīgi – vienalga, vai tā ir akūta vai plānveida. Bet kur slēpjas knifs? Ja ārstēšana nav realizējama vienā piegājienā, tad, mierīgi saplānojot, mēs varam izveidot ārstēšanas grafiku tādu, kas būs pacientam zināms, pārskatāms, racionāls un kopumā īsāks, nekā ārstējoties akūti. Kāpēc?

Daļu urīnvadā iesprūdušo nierakmeņu mums izdodas endoskopiski izvilkt uzreiz, bet lielu daļu ar pirmo piegājienu izdabūt nesanāk, jo ir risks ievainot urīnvadu, kas radītu liekas problēmas.

Tāpēc visbiežāk pirmais aktīvas ārstēšanas etaps ir augšējo urīnceļu atslogošana, radot brīvu urīna atplūdi un mazinot sastrēgumu nierē, ko panāk, urīnvadā ievadot stentu – vienkāršu plastmasas caurulīti. Niere strādā normāli, un nav akūtu sāpju. Bet tālākie ārstēšanas etapi būs pieejami tikai tad, kad tie būs pieejami.

Šobrīd rinda ir divi trīs mēneši, kas nozīmē, ka pacients visu šo laiku staigās ar stentu, bet tam ir arī savas blaknes.

Ja stentu liekam plānveidā, tad varam saplānot nākamo ārstēšanas posmu pēc nedēļas, vēl nākamo atkal pēc nedēļas. Tātad divu nedēļu laikā viss izdarīts, nav jāgaida rindā.

– Sakiet, kas tās ir par situācijām, kad ar nierakmeņu lēkmi cilvēku aizved uz slimnīcu, un, kā viņš pats pēc tam stāsta: «Tur man neko nedarīja – palaida mājās!»

– Tā notiek, kad mēs zinām, cik akmens liels, un varam pamatoti prognozēt, ka akmens iznāks laukā pats pa dabīgiem ceļiem. Ja šāda iespēja ir liela, mēs uzreiz aktīvi procesā neiejaucamies. Labāk, lai cilvēks pats to akmeni izčurā laukā.

– Akmens noskan podā?

– Akmens iznāk laukā, jā. Pēc kāda laika to vajag nokontrolēt, jāuztaisa datortomogrāfijas izmeklējums. Kādreiz akmens neiznāk laukā, tad ārstējam ar citām metodēm.

Te ir viena svarīga lieta, kas cilvēkam jāatceras, un tam jāpievērš uzmanība arī ārstiem, kuri agrākos laikos mācījušies… Proti, kad sāk sāpēt sāns, niere, kādreiz standartmetode bija iedzert nošpu. Man gribas atgādināt: «Nekādā gadījumā to nedariet!»

Nošpas iedzeršana varbūt uz pusstundiņu atvieglos sāpes, bet – traucēs akmenim iznākt laukā.

Lēkmes laikā vajag iedzert pretsāpju tableti – visparastāko, ko var bez receptes nopirkt aptiekā. Fenomenāli, bet, jā, ibuprofēns un paracetamols nieru koliku ārstēšanas vadlīnijās ir nosaukti kā pirmās izvēles zāles un arī praksē izrādās ļoti efektīvas. Bieži vien pat iedarbīgākas par narkotiskajiem līdzekļiem – ja ibuprofēnu vai paracetamolu lieto tieši nierakmeņu sāpju lēkmes mazināšanai.

Vēl, izvērtējot riskus, izrakstām zāles, kas mazliet atslābina urīnvadu, palīdz akmeņiem iziet laukā.

Vajag dzert ļoti daudz ūdens, daudz jākustas, jāskrien, jālēkā, jābrauc ar riteni. Ja vien pastāv šāda iespēja, jājāj ar zirgu – tas ir ļoti efektīvi, lai nierakmens pats iznāktu laukā.

Tajā brīdī, kad cilvēku ar nierakmeņu lēkmi aizsūtām mājās, process tiek kontrolēts. Pirmkārt, mēs zinām, kas ir sāpju iemesls – tas ir nepārprotami noskaidrots. Otrkārt, pacients ir sagatavots tālākajam: viņam ir izstāstīts, ka sāpes būs, bet, jau laikus iedzerot pretsāpju zāles, tās vairs nebūs tik lielas.

– Tik un tā esot traki…

– Nierakmeņu sāpes tiek uzskatītas par vienām no stiprākajām, tās salīdzina ar dzemdību sāpēm.

– Cik svarīgi pēc nierakmeņu lēkmes noskaidrot, kas tas bija par akmeni?

– Ja akmeņi konstatēti, parasti izvērtē, cik liels ir risks, ka tie veidosies atkal. Ja bijis viens akmentiņš pirmoreiz dzīvē, pavisam sīciņš, pats ticis laukā, un mēs nedomājam, ka ir liela nosliece veidoties jauniem akmeņiem, tad varbūt šos izmeklējumus nav jēgas taisīt. Taču, ja bijušas vairākas lēkmes, ja ir vairāki akmeņi vai arī, kad akmens atklāts, tas ir bijis liela izmēra, es sacītu, ka ir jēga noskaidrot, kas tas par akmeni.

Izmeklēšana nozīmē gan asins analīzes, gan padziļinātākas urīna analīzes, gan paša akmens sastāva noteikšanu.

Motivācija ir tikai viena: lai pēc tam rīkotos profilaktiski. Te katram cilvēkam ir brīva izvēle, kurš no variantiem viņam pašam šķiet labāks. Var pārbaudīt, noskaidrot iemeslu, kāpēc veidojas akmeņi, un pēc tam attiecīgi rīkoties, lai tie vairs neveidotos, vai – samierināties ar situāciju, pieņemt, ka akmeņi regulāri veidojas un gaidīt nākamo lēkmi.

– Nedaudz vēl par iemesliem, kāpēc rodas akmeņi…

– Biežākais ir ūdens nedzeršana, tas ir universāls cēlonis visu tipu akmeņiem. Proti, nierakmeņi veidojas situācijā, kad urīns ir pārsātināts ar dažāda veida sāļiem vai arī urīnā trūkst vielu, kas sāļus šķīdina. Pārsātinājuma rezultātā sāļu pārpalikums izkrīt nogulsnēs un veido kristālus, kas turpina augt, un rodas nierakmeņi.

Vairums akmeņu sastāv no kalcija sāļiem, pārsvarā oksalātu vai fosfātu veidā. Pārējie ir organiskas vielas saturoši akmeņi – urāti, struvīti un cistīna akmeņi.

Nosliece uz akmeņu veidošanos izpaužas kā dažādu veidu hormonālas izmaiņas, kas saistītas ar kalcija metabolismu vai urīnskābes metabolismu. To var noskaidrot, un uz šo faktoru var iedarboties gan ar zālēm, gan ar diētu. Nākamais iemesls: iedzimtas vai iegūtas anatomiskas izmaiņas, tās redz vizuālajos izmeklējumos.

Nierakmeņu veidošanos mēdz ietekmēt arī vienas nieres zaudējums, plašas zarnu rezekcijas jeb saīsināts kuņģa trakts, bariatriskā ķirurģija, ko veic ar mērķi samazināt lieko svaru.

Protams, anatomiskas izmaiņas lielākoties nevar uzreiz un viegli ietekmēt. Vēl risku veidoties akmeņiem rada ilgstošs infekciozs iekaisums nierēs, kurš var noritēt, varbūt cilvēkam pašam nemaz nemanot. Piemēram, hronisks pielonefrīts, tad veidojas infekcijas tipa akmeņi. Ilgstošu periodu ārstējot iekaisumu, lietojot antibiotikas un kontrolējot urīna analīzes un urīna uzsējumus, pēc tam jauni akmeņu vairs neveidojas vai vismaz risks tiem veidoties samazinās.

Te īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem, kuri varētu būt imūnsupresēti  – kam ir ļaundabīgas slimības un kuri saņem specifiskus medikamentus, kas izmaina imunitāti.

Ja runājam par tipiskiem urīnskābes vai urātu akmeņiem, tie biežāk ir vecāka gadagājuma ļaudīm, piemēram, ar cukura diabētu – viņiem ir hronisks urīnceļu iekaisums. Tas nozīmē, ka urīnceļos dzīvo baktērijas, kuras ražo olbaltumus, savus dabīgos dzīvības procesu atkritumus. Un, ja urīnā peld kādas mikrodaļiņas, tās aplīp arvien vairāk un vairāk ar sāļiem, ko satur urīns. It īpaši, ja urīnā ir skāba vide, ko rada tie paši urīnceļu iekaisīgie elementi.

– Reizēm nierakmeņus atklāj grūtniecēm.

– Sievietēm stāvoklī nedrīkst veikt datortomogrāfiju, kas ir nierakmeņu standartizmeklējums. Ko ir grūti atšķirt tieši sāpju brīdī – vai tās izraisa akmeņi vai fizioloģisks urīna sastrēgums nierēs grūtniecības dēļ. Jo arī pati grūtniecība var izraisīt urīna sastrēgumu nierēs jeb ureostāzi.

Ja ir otrs gadījums, tad jāievēro atslogojoša pozīcija, un, tiklīdz bērniņš piedzimst, šī problēma pāriet bez sekām un viss ir kārtībā.

Bet, ja sāpju iemesls ir nierakmeņi, tad parasti jāatslogo nieres, proti, jānodrošina urīna atplūde no tām: endoskopiski vai caur ādu sānā jāieliek stents. Nieres tajā brīdī atkal var strādāt normāli, jo urīns aiztek pa stentu lejup, bet pati nierakmeņu problēma tiek atrisināta pēc grūtniecības.

– Jūs nemaz neesat pieminējis nierakmeņu skaldīšanu! Bija laiks, kad prese par distances litotripsiju rakstīja bieži kā par unikālu iespēju.

– Medicīnā viss attīstās un mainās! Vaļējas operācijas nierakmeņu ārstēšanā, paldies Dievam, ir jau vēsture, un šodien tādas gandrīz vairs neveic. Tagad lielākoties izmanto endoskopisku ārstēšanu – ar endoskopiskajiem instrumentiem tiekot līdz nierei gan caur apakšējiem urīnceļiem, gan veicot dūrienu sānā caur ādu, kad nieri sasniedz pa tiešo, saskalda akmeni un pa gabaliņam izņem ārā, to sauc par perkutāno nefrolitotripsiju. Ja vajag akmenim vienlaikus piekļūt gan no augšas, gan no lejas, arī tas tiek darīts.

Metodes izvēlas atkarībā no nierakmeņa vai nierakmeņu atrašanās vietas un izmēra.

Piemēram, ja ir daudz sīku akmentiņu, mēs ar maza diametra instrumentu, kam galā ir kamera, no apakšas caur pacienta urīnceļiem ielienam nierē un tos visus izlasām – ar speciālām cilpām akmentiņus saķeram un izvelkam ārā. Ja ir lielāks akmens, tad darbojamies ar lāzera iekārtu, kas to skalda. Caur endoskopa darba kanālu ievada nierē lāzera stīgu un tās galu pieliek pie akmens un sadrupina.

Drupināšanai arī ir trīs varianti atkarībā no akmens struktūras.

Vai nu akmeni noslīpē, saberž putekļos – kā pie zobu higiēnista norīvē, tikai šoreiz līdz pamatiem. Citreiz akmenim ir rupji kristāli un to nevar saberzt līdz putekļiem. Tad, izvēloties lēnāku, bet spēcīgāku ritmu, sasit akmeni vairākos gabalos un izvelk pa vienam laukā. Vēl viens variants – ja akmens ir stipri liels un nepakļaujas putekļošanai, sašķeļot daudz mazākos akmentiņos, to skaits krietni pieaugtu.

Tāpēc lielo akmeni ieliek nieres augšējā daļā, un tur notiek tā dēvētais popkornings – akmeni saskalda smiltīs, kas pēc tam ar urīnu izdalās laukā.

Ar endoskopijas metodi tagad iespējams cilvēkam likvidēt ne tikai to akmeni, kas viņam traucē, bet arī akmeņus blakus un otrā nierē. Un to visu apmaksā valsts, ja pacients ticis Stradiņa vai Austrumu slimnīcā.

Video, kā endoskopiski notiek nierakmens sadalīšana un izņemšana:

– Atvainojos, bet kā vīrietim ar instrumentu var ieiet urīnvadā?…

– Tāpat kā sievietei, vienīgi vīrietim urīnizvadkanāls ir garāks, taču no urīnpūšļa uz augšu – tātad urīnvads vīrietim un sievietei būtiski neatšķiras. Ar endoskopijas instrumentu mēs bieži vien ejam līdz pašai nierei, un tur urīnvads, starp citu, ir ievērojami šaurāks nekā urīnizvadkanāls. Jāsaprot, ka šie instrumenti ir ļoti, ļoti maza diametra, un tas arī ir iemesls, kāpēc nierakmeņu skaldīšana ar distanci ir mazinājusies, – jo mūsu iespējas palīdzēt pacientam endoskopiski ir ievērojami augušas.

Mums ir labāki instrumenti, mums ir jaudīgāki lāzeri, ar kuriem saskaldīt akmeņus.

Tas nenozīmē, ka distances litotripsija būtu izzudusi, absolūti ne! Šī metode tiek izmantota un no visām ir vissaudzīgākā. Ilgst apmēram 40 minūtes, pēc stundas pacients jau dodas mājās. Bet – kas laika gaitā ir mainījies? Šodien daudz rūpīgāk tiek izvērtētas situācijas, kurās distances litotripsija tiešām būs ar augstu efektivitāti, un tad to lieto.

Ja paredzamā efektivitāte nav pietiekami augsta, tad labāk veikt endoskopisku operāciju, kurā mēs visu redzam un varam akmeņus kontrolēti gan skaldīt ar lāzeru, gan izvilkt laukā.

Kad notiek distances skaldīšana, cilvēkam pēc tam tās saskaldītās šķembas ir pašam jāizčurā laukā. Jā, šķembas ir sīkas, bet tās var būt ar asām maliņām, var cita ar citu saķerties un izraisīt sāpju lēkmes.

– Distances skaldīšanu valsts apmaksā?

– Šobrīd ar urologa nosūtījumu tā ir valsts apmaksāta procedūra.

Latvijā pieejamas visas nierakmeņu ārstēšanas iespējas. Ja kaut kādu iemeslu dēļ ārsti izlemj lielus akmeņus izņemt laparoskopiski, arī to mēs pilnīgi mierīgi varam izdarīt, pieredze ir liela. Ļoti ilgi Latvijā nevarēja noteikt nierakmeņu sastāvu…

Šogad arī tas ir iespējams, un nu varam pacientiem nodrošināt pilnvērtīgu profilaksi, lai nierakmeņi vairs neveidotos.

Vārdu sakot, nierakmeņi nav tā problēma, kuras dēļ tagad vajadzētu doties medicīniskajā tūrismā uz citām valstīm!

– Ko jūs pats darāt no visa šā arsenāla?

– Veicu endoskopiskas operācijas gan no lejas, gan lielu akmeņu gadījumā veicu perkutānas operācijas – ar dūrienu caur ādu pa tiešo nierē.

– Ar ko perkutāna operācija atšķiras no laparoskopijas?!

– Ievērojami atšķiras! Veicot perkutānu operāciju, tas tomēr ir viens neliels dūriens – nav jāveic griezieni. Skaidrs, ka bojājums nierei ir, un šī sadzijusī zona pēc tam strādā vājāk, bet tā ir ievērojami mazāka nekā tad, ja taisa griezienus, kā tas notiek, veicot laparoskopiskas operācijas.

Turklāt ne visus akmeņus var ārstēt laparoskopiski, tikai retās situācijas šai metodei ir priekšrocības.

Šobrīd pasaule arvien vairāk pāriet uz perkutānu ārstēšanu: viens dūriens, instruments iekšā nierē, tad ar atbilstošu akmeņu skaldītāju sadrupina akmeni, šķembas izskalo vai izvelk ārā, un niere ir tīra!

Latvijā nav daudz speciālistu, kas veic perkutānas nefrolitotripsijas. Stradiņa slimnīcā esmu viens no diviem, otrs ir dakteris Oskars Jakušenoks. Austrumu slimnīcā perkutānas operācijas sveic dakteris Arvis Freimanis. Trešā vieta, kur to Latvijā dara, ir Rīgas 1. slimnīca, tur tas ir maksas pakalpojums. Savukārt urologi Ivars Geldners un Pēteris Vaganovs Stradiņos ir pirmā lieluma zvaigznes nierakmeņu ārstēšanā ar apakšējo endoskopisko pieeju. Austrumu slimnīcā – spēcīgākais šajā jomā, cik zinu, ir dakteris Linards Rēdmanis.

Nieru koliku pazīmes

Nierakmens nosprostojis urīnvadu…

• Ļoti spēcīgas sāpes sānos.
• Sāpes var izstarot uz vēdera priekšējo sienu, vēdera lejasdaļu, sēkliniekiem.
• Nevar atrast pozu, lai nesāpētu, ir slikta dūša, pat vemšana.
• Bieža nepieciešamība čurāt mazām porcijām.
• Var būt asins piejaukums urīnam.