Ja tas ir tas…
«Es esmu likuma paklausīgs cilvēks un ja ne katru, tad vismaz ik otro gadu izeju visas lielās medicīniskās pārbaudes. Tā arī pagājušā gada pavasarī, kad abi ar vīru Aivaru pārcēlāmies uz dzīvi Jelgavā, pierakstījos pie dēla ieteiktās ģimenes ārstes Evitas Valdmanes. Ja jūs zinātu, kā viņa rūpējas par saviem pacientiem!
Toreiz, maijā, ārste man nozīmēja vēdera dobuma sonogrāfiju un analīzes. Viss bija kārtībā. Dzīvoju mierīgi, bet rudenī sāka sāpēt mugura. Daktere teica, ka vajag, lai mani apskata neirologs. Nozīmēja pretsāpju drapes, bet drīz vien jutu, ka man tās tabletes lāgā nepatīk. Likās, ka kuņģis vai nieres netiek galā.
Kad pasūdzējos ārstei, viņa reaģēja momentā: «Uztaisīsim analīzes!» Un tas izrādījās pareizs lēmums.
Analīzes atklāja, ka visi aknu rādītāji, tai skaitā, ALAT un bilirubīns, ir kosmosā.
Kad devos pie ārstes, viņa teica: «Ja tas ir tas, tad rīkosimies šādi.» Viņa nepieminēja vēzi, bet to jau pati sapratu – ja kādam rādītājam augšējā normas robeža ir 35, bet man analīzēs parādās 600–700, lieta ir nopietna. Daktere uzreiz lūdza savai palīdzei, lai zvana uz Stradiņiem un sarunā vizīti pie ārsta un veselības centrā – datortomogrāfiju. Man bija skaidrs – aha, tas ir zaļais koridors!
Divu nedēļu laikā viss bija izdarīts, devos vizītē pie ķirurga daktera Māra Pavāra, un 11. novembrī, Lāčplēša dienā, uzzināju savu diagnozi. Esmu laimīga, ka man ir tāda ģimenes ārste, jo nekas netika vilkts garumā. Jūtos droša, ka varu paļauties uz savu dakteri.»
Skaties man acīs!
«Stradiņos dakteris Pavārs man uzreiz nozīmēja operācijas datumu 5. janvārī, bet vispirms vajadzēja likt stentu žultsvadā, citādi es operāciju nesagaidītu. Aknas nedarbojās, kā nākas, visa biju dzeltena. Bet briesmīgākais, ka mana miesa dega kā ugunīs.
Nebija nevienas vietiņas, kas nesviltu. Divus mēnešus vispār nebiju gulējusi.
Ārsti mierināja, ka pēc stenta ielikšanas mocības mazināsies, un tā arī bija – mazliet vieglāk kļuva, bet būtiski labāk – tikai pēc laparoskopijas. Šī blakne joprojām mazliet ir saglabājusies, un bilirubīna analīzes joprojām nav īsti labas, bet nu jau ir krietni vieglāk.
Ķirurgu Sergeju Šapovalovu, kas veica unikālo aizkuņģa dziedzera galviņas laparoskopijas operāciju, ieraudzīju tikai pēc tās. Viņš parādījās kā filmā – smaidīgs un šķelmīgs. Dzirde pēc narkozes atgriežas pirmā, un vienā brīdī saklausīju, ka kāds ārsts satraucies prasa otram, kāpēc nevar to cilvēku atvest no operāciju bloka – cik stundas vēl būs jāgaida? Bet tas atbildēja: «Ko jūs brīnāties? Ināru atveda tikai astoņos vakarā!» Pirms operācijas biju paskatījusies sienas pulkstenī – astoņi no rīta.
Tātad operācija bija ilgusi divpadsmit stundas, veselu dienu biju gulējusi uz galda! Tad gan sapratu, ka tas ir kaut kas grandiozs!
Lūk, tad es uzzināju par dakteri Šapovalovu un drīz vien ieraudzīju arī sejā. Viņš atnāca un prasīja, kā es jūtos. Un izspēlēja savu galveno triku – spiež man vēderu kreisajā pusē un saka: «Skaties man acīs! Skaties man acīs!» Skaidrs, ka tad viņš redz īsto sāpju reakciju, jo tu jau ar acīm neko nevari notēlot, tur viss ir redzams kā uz delnas. Tā nu katru reizi man bija jāskatās dakterim acīs.»
Brīnišķīgs ārsts
«Nezinu, tā bija trešā vai ceturtā diena pēc operācijas, kad dakteris Šapovalovs man pateica, ka šādu operāciju veicis pirmo reizi. Tas man bija pārsteigums! (Smejas.) Biju pārliecināta, ka, operējot aizkuņģa dziedzeri, griezīs pušu visu vēderu, bet man neviens nebija teicis, kā viņi to darīs, un labi vien ir. Kāpēc gan man būtu jāzina medicīniskas detaļas?!
Kad Panorāmā bija sižets par šo unikālo operāciju, profesors Gardovskis, Stradiņa slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs, teica, ka aizkuņģa dziedzera galviņas operācija ir viena no sarežģītākajām operācijām – vēl lielāka ir tikai aknu transplantācija. Domāju: ja man nozīmēja tādu operāciju, gan jau ārsti saprata, ka šī varētu izvilkt. (Smejas.)
Vēlāk piedzīvoju, ka dakteris Šapovalovs ir cilvēks, kas ies līdz galam, lai izglābtu pacientu.
Ceturtdien mani operēja, bet piektdien vēlu vakarā, kad citi ārsti jau sen bija mājās, viņš uzradās, jo nestrādāja caurulītes, pa kurām man no vēdera dobuma maisiņā tiek izvadīts šķidrums. Dakteris, šķiet, kādu stundu tā-ā-ā cīnījās, lai iedarbinātu tās trubiņas! Beigās teica, ka būs jāpaciešas, jo mazliet jāpiešuj. «Nekas, izturēsim!» es atbildēju un sakodu zobus. Jā, tu saproti, ka sāp, un, ja vēl piedomā, tad šķiet pavisam briesmīgi, bet tas ir tevis pašas labā. Lai izglābtu! Citādi operācija būtu bijusi par velti.
Turklāt ārsts teica, ka nākamajā rītā – tātad sestdienā – būs klāt, un tā arī notika. Svētdien tas pats.
Pamanīju, ka dakteris Šapovalovs vienmēr izvirzīja mērķus ar virsuzdevumu. Ja jāceļas no gultas un jāmēģina staigāt, tad pa gaiteni. Man likās – ārprāts! Bet es klausīju ārstu un sāku tik kustināt kājas. Pirmajā dienā čāpoju pa palātu desmit metrus šurp un turp, bet vismaz centos.
Kad biju kļuvusi drusku stiprāka, dakteris teica, ka laidīs mājās. Bažījos, kā tikšu galā. Pēdējā nakts slimnīcā bija traka. Mani ielika palātā ar kundzīti, vecumā pie deviņdesmit gadiem. Viņa visu nakti runāja un dikti gribēja kaut ko darīt un man palīdzēt. Komiskākais bija tas, ka mēģināja vingrināties, kā man uzlikt un noņemt pamperu.
Pēc tās nakts visas raizes par došanos mājās bija pazudušas, un domāju – kaut kājām aiziešu uz Jelgavu!
Labi vien bija, ka mani izrakstīja! (Smejas.)
Es jūtos pateicīga, un man ir liels prieks redzēt ārstu, kam deg acis par savu lietu. Sapratu, ka dakteris Šapovalovs ne tikai grib palīdzēt, bet viņam tiešām patīk tas, ko viņš dara, un trakoti interesē, kā novērst problēmu. Kad jau devos mājās, dakteris iedeva savu tālruņa numuru un piekodināja, lai katru dienu sūtu vacapiņā ziņu par to, cik daudz šķidruma iztecējis maisiņā. Brīnišķīgs ārsts!»