Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
34
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Parasti lauku darbu piebeigtie ir pensijas vecuma ļaudis. Jo viņi nerēķina, ka gadi nāk klāt, gribas pašiem izaudzēt savu, ziemai krājumus sagādāt. Visu mūžu viņi to ir darījuši, un nepienāk brīdis, kad viņi sacītu: «Pietiek, šogad kartupeļus pirksim veikalā!» Jo tas neatmaksājas – kartupeļus izaudzēt, norakt un pēc tam rudenī un ziemā tērēt naudu dārgiem izmeklējumiem, konsultācijām pie ārstiem, lai līdz pavasarim atkal būtu līmenī un varētu rušināties dārzā. Nav vērts!» saka Dr. Osītis.
– Bet ir arī brīdinošie signāli, kurus var gudri uztvert un iepriekš just, ka teju, teju būs muguras problēmas…
– Cilvēki gados ir neticami izturīgi, iet uz galējām robežām. 2017. gada rudenī Latgalē bija plūdi un raža apslīka. Cilvēks cienījamā vecumā man stāsta: «Jaunie teica – ja apslīka, tad apslīka, vairs neko, atstājam! Bet es nespēju noskatīties, man tur zem zemes tāāādi kartupeļi – kulaka lielumā – paliek, un es bridu un tos raku nost…»
Raka, raka kartupeļus, līdz pārlūza mugurkauls uz pusēm.
– Naturāli pārlūza?!
– Jā, osteoporotisks lūzums. Tā gadās. Tāpēc ir vērts, kā Rietumu valstīs, jau laikus, profilaktiski aprunāties ar savu ģimenes ārstu, pirms kas slikts noticis. Izmeklēties, noskaidrot, kādā stāvoklī ir mugurkauls un ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Varbūt papildus jāpalieto D vitamīns, kalcijs, medikamenti pret osteoporozi, jāvingro…
– Un jāiemācās pareizi noliekties, pareizi nest maisu!
– Maisu būs grūti nest pareizi. Ne velti tagad no celtniecības veikaliem praktiski izzuduši 40 un 50 kilogramus smagie maisi. Birstošie substrāti tiek fasēti tikai 20 vai 25 kilogramu maisos, jo neviens lielo maisu nevar panest pareizi, un arī jauni, spēcīgi vīri, kas strādā celtniecībā, ar tiem sačakarē savu muguru. Tāpēc jau Eiropas Savienības līmenī nolemts mazumtirdzniecībā pāriet uz mazākiem iepakojumiem.
– Jaunajiem muguru droši vien sabeidz arī sēdošais darbs?
– Jā, tur nekas nav mainījies. Sēdošais darbs ir galvenais iemesls. Otrs – cilvēki stipri pārstrādā savas darba stundas, sēž bez pārtraukumiem.
Muguras sāpēs iedzīvojas tie, kuru mugurkaulam nevis sēdēšanas slodze būtu par lielu, bet gan tieši ilgums.
Nekustīgais periods, saspringtā mugura, pie galda ir nevis sešas, bet, piemēram, vienpadsmit stundas, jo kolēģis ir saslimis, darba devējs aizvietotāju neņem, vai arī cilvēks pats savus darbus tā iekārtojis, ka citādi viņš neko nevar nopelnīt. Tas ir iemesls. Kur nu vēl paņemt darba laikā kādas pauzes, pavingrot?! Viņš skatās uz ārstu un saka: «Dakter, tās ir nereālas rekomendācijas. Jo tad es nevaru bērnus skolā palaist – man ir jāstrādā, kā strādāju.» Ārstam šādā situācijā ir grūti ko palīdzēt. Nu ko tu vari ieteikt?! Pretsāpju tabletes? Bet tas jau muguras problēmu neatrisina, tālākā nākotnē pārstrādāšanās tomēr novedīs pie lielākas vai mazākas nespējas veikt darbu, ko cilvēks ikdienā dara.
– Varbūt problēmas var mazināt burvīgs ergonomisks datorkrēsls?
– Krēslam anatomiski jābalsta mugura, jābūt atbilstošam augstumam, jāņem vērā, cik gari ir augšstilbi, lai iesēstos krēslā līdz galam. Skaidrs, ka regulējams krēsls būs labāks, kaut kādu procentu muguras veselībai tas dod.
Bet tik un tā es likmes vairāk liktu nevis uz krēslu, bet uz pārtraukumiem darba dienā un mērķtiecīgām aktivitātēm tajos.
Var, pieņemsim, nevis ēst pusdienas turpat pie datora vai ātri notiesāt pasūtīto ēdienu, kas atvests uz ofisu, bet kājām pa trepēm nokāpt vairākus stāvus uz leju, iziet papusdienot ārpus ofisa. Tas cilvēku mazliet aktivizētu, izkustinātu ķermeni, uzlabotos asinsrite, tiktu atslogots prāts.
Šoferiem mugura ir sliktā stāvoklī. Viņi arī sūdzas par ļoti garām darba stundām. Tiem, kas brauc tālajos reisos, reģistrē laiku, cik ilgi viņi drīkst vadīt auto, bet tie, kas riņķo apkārt pa Latviju busiņos, izvadā preces, tie var laist 24/7 režīmā, un nekāda kontrole nenotiek. Viņi pārstrādā stundas un iedzīvojas muguras pārslodzes problēmās. Mūsu ķermenis var diezgan daudz ņemt pretī, taču – līdz robežai.
– Pēdējā lakatiņa sindroms, kuru uzmet uz pārkrautā drēbju statīva, un tas no smaguma sabrūk?
– Ir cilvēki, kas šo robežu jūt, un ir tādi, kas nejūt, kad jāapstājas un sev strikti jāsaka: «Viss! Tagad man šī veida muguras slogošana ir jāpārtrauc, neraugoties ne uz ko.» Kamēr nav par vēlu, uz šīm lietām jāskatās pragmatiski: VAI MAN TO VAJAG? Tas attiecas gan uz kartupeļu rakšanu, gan pārstrādāto laiku. Bet diemžēl cilvēks jau tāds ir: «Ai, šodien, šogad vēl ne, nākamgad…»
– Tomēr – ir divi cilvēki ar vienādu slodzi, un vienam mugura sāp, otram ne!
– Daudzas lietas noteiktas ģenētiski. Pirmais, kā bioķīmiski ir būvēti saistaudi – ar lielāku izturību vai mazāku. Otrs, kas iedzimst, – kāda mums katram ir asinsrite, kas šos saistaudus baro, un tai skaitā arī mugurkaulā. No tās daudz kas atkarīgs. Tāpēc, piemēram, bērni un pusaudži mazāk cieš no muguras sāpēm, jo asinsrite ir intensīvāka, un viņiem viss ātrāk pāriet.
Svarīgi, cik nu kuram agri asinsrite sāk pasliktināties un cik izteikti, tas var ietekmēt mugurkaula veselību.
Vēl? Grūti pateikt, cik tur ir ģenētika, cik kas cits, bet ir cilvēki, kuriem ir stiprs raksturs vai iekšējā garīgā stabilitāte un pretestība sāpēm. Viņi atnāk pie ārsta ar samērā pabriesmīgām izmeklējumu bildēm, kurās skaidri redzams, ka izmaiņas, kuras konstatētas magnētiskajā rezonansē vai datortomogrāfijā, varētu izraisīt ļoti stiprus veselības traucējumus vai sāpes, bet viņu sūdzības ir minimālas: «Drusciņ traucē…»
Un ir cita pacientu grupa, kuriem ir dažu milimetru liela starpskriemeļu nobīde vai neliela tūska locītavā, un viņi ir pilnībā izsisti no sliedēm. Nespēj ne strādāt, ne sakarīgi domāt, jo visas izjūtas koncentrējušās uz muguru. Tiek izmēģinātas dažādas zāles, daudz kas cits, nekas nelīdz. Jā, kāda nu kuram ir pretestība, jutība pret sāpēm…
Cilvēks var visu dzīvi nostrādāt par šoferi, šad tad kaut kas mazliet pasāp, bet viņš no tā lielu brēku netaisa, un tikai gadu pirms pensijas, kad jau nekādi nevar: «Dakter, nespēju pakustināt pēdu – nospiest mašīnai pedāli…», tad atnāk pie ārsta.
Un speciālists konstatē, ka cilvēkam mugurkauls sagruvis visos līmeņos, daudzās vietās iespiesti nervi, bet viņš nav pat slimības lapu ņēmis!
Arī tas nav labi – būt tik iecietīgam pret sāpēm un laist visu pār galvu. Šie abi pēdējie ir galējie varianti, un ārstam tas jājūt, jo cilvēka būtību, viņa garīgo serdi, mēs pārtaisīt nevaram. Vismaz tas nav manā kompetencē.
Ārstam jānosaka, kura tipa cilvēks pacients ir, un pēc tā var tālāk plānot ārstēšanu. Es pat teiktu tā: vājā tipa pacienti, kuri salūst pie niecīgām izmaiņām savā ķermenī, mums, ķirurgiem, mēdz sagādāt galvassāpes. Vizuālā bilde pēc operācijas var būt laba, operācija izdevusies, viss kārtībā, bet cilvēks ne par gramu nejūtas labāk vai pat kļūst sliktāk. Protams, jāanalizē, vai nav kāda ārstēšanas kļūda, bet bieži vien kļūda netiek atrasta, jo tādas vienkārši nav. Tad tiek izdarīti secinājumi, ka pārmērīgi jutīgiem cilvēkiem jāpiedāvā pēc iespējas mazāk agresīvas ārstniecības metodes, jo katra iejaukšanās viņa ķermenī, pat veiksmīga, stāvokli neuzlabos.
– Visai komplicēti…
– Mugurkaulāja sāpes ietver daudz ko. Piemēram, atnāk uz konsultāciju sieviete, kurai sāp mugura, bet attēldiagnostika īsti nesakrīt ar to, ko viņa stāsta. Tad dažkārt ir vērts pajautāt, kas vēl viņas dzīvē pēdējo divu gadu laikā mainījies, un nākas konstatēt, ka sieviete psiholoģiski cieš – ir bijuši konflikti ģimenē, arī darbā radušās problēmas, kuras nevarēja atrisināt, un beigu beigās tas viss koncentrējas muguras sāpēs.
Ir cilvēki, kas caur muguras sāpēšanu cenšas apkārtējiem pateikt, ka – man ir nepieciešama palīdzība, viņi meklē, alkst pēc līdzjūtības. Slimot ar muguras sāpēm skaitās pieņemami.
– Pieklājīgi!
– Tieši tā! Ja kāds teiks – dodos pie muguras speciālista aprunāties, tas izklausās respektabli, bet, ja kāds darbā prasīs brīvdienu, jo gribu aiziet pakonsultēties pie psihiatra, uz šo cilvēku skatīsies citādi.
Jā, arī ar to mēs, ķirurgi, ikdienā saskaramies – nāk pacienti, kuriem mugura sāp emocionālu problēmu dēļ. Ārstiem ir izstrādāta sava jautājumu sistēma, pēc kuras uzreiz, jau sarunas sākumā, var konstatēt, cik nopietna ir muguras vaina. Piemēram, ja cilvēks stāsta, ka viņam masāža un manuālā terapija labi palīdz, tas uzreiz samazina to punktu skaitu, kas liecina par nopietnāku problēmu un ķirurģiska rakstura slimībām. Ja vaina ir pietiekami liela, masāža un manuālā terapija nepalīdzēs.
– Bet jebkurā gadījumā šis jautājums – operēties vai neoperēties – cilvēku, kuram ilgstoši sāp mugura, nodarbina.
– Pacienti ir stipri mainījušies pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Ja agrāk varēja pavaicāt kaimiņam, radiniekam, varbūt palasīt kādu medicīniska rakstura populārzinātnisku grāmatiņu, tagad informācijas apmaiņa, ko nodrošina internets, ir milzīga. Pacienti paši daudz ko izlasa par savām slimībām vai par slimībām, kuras, viņuprāt, viņiem ir. Pēta izmeklējumu izrakstus, ārstu slēdzienus, tos visus analizē internetā, tīmeklī apspriežas ar citiem tādiem pašiem cietējiem, ievāc informāciju par ārstiem.
Ķirurgs jau draud ar operāciju, apmet loku vēl pie viņam līdzvērtīgiem speciālistiem, tos neinformējot, un izveido savu aritmētisko vidējo spriedumu, ko darīt… Es to nekādi nenosodu.
Vienīgi nevajag pārkāpt galējās robežas, nedrīkst izšķiest ārsta laiku, piemēram, sarunājot operāciju pie viena speciālista un tajā pašā laikā vēl pie trim citiem.
Operācija ir iekļauta darba grafikā, bet viņš nemaz netaisās ierasties! Tas nav labi. Ārsti ir diezgan noslogoti, un tukši robi mūsu grafikā, kad kāds pacients neierodas, liedz iespēju konsultēties vai operēties citam pacientam, kas varētu atnākt.
Ķirurģiski varianti jāmeklē tad, ja cita veida ārstēšana cietusi neveiksmi. Ir stāvokļi, kad mēs jau zinām, ka cita veida ārstēšana agrāk vai vēlāk nolemta neveiksmei. Piemēram, ja nervu struktūras, kuras mugurkauls saudzē, ir tajā iespiestas kaulu izmaiņu dēļ. Skaidrs, ka, vienalga kādas tabletes lietosi vai procedūras veiksi, kauli neizgaisīs, tie neuzsūksies, neatkāpsies no esošās vietas, telpa nepaplašināsies un turpinās spiest uz nervu, tas pietūks.
Bet arī tad ne vienmēr jāmetas uzreiz operēt – ja kustību traucējumu nav un ja ir izdevies atrast labas medikamentu kombinācijas, ja ir izieta kvalitatīva rehabilitācija un cilvēkam kļuvis labāk, tad nav jāoperējas – tas nekas, ka izmeklējumu bilde slikta! 2018. gadā valsts apmaksāto pakalpojumu klāstam nākušas klāt starpskriemeļu disku operācijas, bet viens no kritērijiem – zināmu laiku jābūt bijušai konservatīvai ārstēšanai, nevis parādās problēma un pēc nedēļas jau operē.
– Kā mainījušās muguras ārstēšanas iespējas šo gadu laikā? Piemēram, blokādes mugurai… Tagad tās, cik saprotu, veic rentgena iekārtu kontrolē, kad ārsts monitorā redz, cik dziļi un kur tiek iedurta adata.
– Muguras sāpju ārstēšana invazīvā veidā tagad ir populāra. Blokādes samazina pretsāpju medikamentu lietošanu. Faktiski tur nekāda brīnuma nav, mēs ievadām zāles precīzi mērķstruktūrā, kas muguras sāpes izraisa, un nav nepieciešams ar tām piesātināt visu organismu, kā tas notiek, apēdot tableti, kad aktīvā viela ar asinsriti nonāk gan rokā, gan kājā, gan sāpošajā mugurā.
Un vēl – precīzās medikamentu injekcijas ārstiem palīdz saprast, kas tad īsti sāp.
Ir cilvēki, kam izmeklējumi uzrāda, ka ir gan nodilums mugurkaula locītavā, gan nervs ir kairināts un vēl iegurnī kādas izmaiņas. Tas pats sakāms par roku tirpšanu… Lai precizētu, kura no izmainītajām vietām izraisa sāpes, tajā injicē zāles, jau iepriekš zinot, ka šī manipulācija neko neizārstēs, bet tālāk jau var veidot ārstēšanas plānu. Sliktāk ir tad, ja šo pārbaudi, vai sāpes nāk no mugurkaula vai citas vietas, veic ar operācijas palīdzību.
Piemēram, ja ir padilusi gūžas locītava, var ielikt jaunu un tad skatīties, vai velkošās sāpes mugurā pāries vai ne. Var atvērt mugurkaulu un tajā ievietot titāna elementus, un vērot, vai kļūst labāk… Tad es ieteiktu šos eksperimentus veikt ar blokādēm, jo tām ir daudz zemāki riski nekā rezerves daļu nomaiņai, kura arī ne vienmēr noved pie situācijas uzlabošanās.
– Varbūt tad pie reizes atbildēsiet uz šo lasītājas vēstuli, kundzei ir 64 gadi… «Jau pavasarī man sāka sāpēt abas rokas – mazliet zem pleciem, abas vienādi, it kā būtu manšetes uzvilktas. Sākumā sāpēja ļoti, tad sāpes mazinājās, bet tad atkal pieauga. Ja sākumā sāpēja tikai tad, kad sastrādājos (ravēju dārzu, pļāvu zāli), nu sāp visu laiku. Pat tik stipri, ka naktīs nevaru gulēt, un pretsāpju medikamenti nelīdz vai palīdz uz īsu brīdi. Nesen man tika veikta magnētiskā rezonanse un atklāja, ka kakla daļā divi mugurkaula skriemeļi ir izbīdījušies par 3–4 mm. Vertebrologs uzstāj, ka jāoperē, jāliek titāna stienis. Kad jautāju par citām iespējām, viņš sadusmojās un izsmējīgi sāka rakstīt: fizioterapija, teipi, zāles – Arcoxia 90 un Gordium… Tā ka operācijai vēl neesmu saņēmusies, turklāt tā ir arī ļoti dārga (ap 6000 eiro), gribu noskaidrot vienu lietu… Zinu, ka pie muguras sāpēm tiek veiktas blokādes. Man to nedara, nepiedāvā. Kāpēc? Vai tiešām nav citu iespēju, tikai operācija?»
– Mugurkaulāja kakla daļa un izstarojošas sāpes uz rokām un pleciem… Tur ir ļoti augstas drošības prasības – blokādēm pie nerva jābūt ārkārtīgi precīzām, un tas ir iespējams. Latvijā datortomogrāfijas vadītas blokādes kakla daļā pie nervu saknītēm ir maz pieejamas. Strīdīgos gadījumos Stradiņa slimnīcā mēs tādas veicam. Te gan jāpiebilst, ka situācijās, kad rodas šaubas, vai sāpes tiešām nāk no mugurkaula vai no locītavām, no perifēro nervu kairinājuma, adekvāti būtu, ka ārsti apspriestos ar saviem kolēģiem – ķirurgi ar neirologiem, arī ar radiologiem.
Dažkārt ir vērts aprunāties klātienē, ne tikai izlasīt viņu slēdzienu. Jo tad kļūdu, kad tiek izoperēta kāda mugurkaula daļa, kas ir vizuāli izmainīta, bet operācija nedod gaidīto uzlabošanos, būtu daudz mazāk.
– Droši vien tas iespējams lielajās slimnīcās…
– Stradiņos, es pat teiktu, tā ir prasība – sarežģītus, diskutablus gadījumus mēs nedrīkstam operēt, pieņemot vienpersonisku lēmumu, jānotiek ārstu apspriedei. Tā ir laba tradīcija. Un ir reizes, kad speciālisti, kas nav ķirurgi, mūs, ķirurgus, ir uzveduši uz pareizā ceļa un pasargājuši no kļūdām.
– Bet kā cilvēkam no ielas tikt pie šāda komandas darba?
– Diemžēl sistēma vairs neatbalsta to, ka cilvēku varam uzņemt Ķirurģiskajā nodaļā un tad jau slimnīcas apstākļos viņu testēt ar izmeklējumiem, piesaistīt dažādus speciālistus, nezinot, vai galarezultātā būs operācija vai ne. Tas neskaitās labais tonis, jo rada slimnīcai un nodaļai zaudējumus. Proti, ja tiek atzīts, ka šis pacients nav jāoperē, par viņa ārstēšanu slimnīca no Nacionālā veselības dienesta saņem minimālu samaksu. Sistēma atbalsta, ka slimnīcā iestājas izmeklēts pacients, kuram jau ambulatori noteikts skaidrs ārstēšanas mērķis. Tad cilvēks iestājas slimnīcā uz maksimāli īsu laiku, uzreiz tiek izoperēts un pēc iespējas ātrāk dodas mājās. Tad tu esi labs ārsts, ja vari klīniku nodrošināt ar šāda veida pacientu apriti.
Bet es administrāciju par to nenosodu, apmaksas sistēma Latvijā ir tāda, kāda ir.
Tāpēc pacienti, kuriem ir neskaidrības, kas viņiem īsti kaiš, izmeklējas ambulatori, riņķo no viena speciālista pie cita, un nevienam nav pienākums to bildi salikt kopā.
Ja kāds ārsts grib savu divdesmit minūšu konsultāciju pārvērst pusotras stundas konsultācijā par to pašu naudu, tad viņš var mēģināt uzņemties būt par to, kurš veidos kopainu, bet – nevienam jau tas nav izdevīgi.
Tāpēc sanāk absurds, ka pacients pats mēģina saprast, kas viņam kaiš, bet ārsti, jūtot, ka īsti skaidras diagnozes nav, nevēlas šo cilvēku uzņemt daudzprofilu slimnīcā, jo būs nepieciešams daudz dārgu izmeklējumu, nav zināms, cik dienu viņš stacionārā ārstēsies, bet samaksa būs tāda pati kā par daudz vienkāršākiem gadījumiem.
– Skarba patiesība. Un ko pie šādas sistēmas darīt cilvēkam?
– Sistēma attīstās. Nav jau tā, ka veselības aprūpes finansētāji būtu pret to, ka mēs pacientus vairāk, padziļinātāk izmeklējam, analizējam, pētām, bet ir arī jāsaprot sāpīgais fakts, ko nepopularizē, ka nauda, kas paredzēta pacientu izmeklēšanai un ārstēšanai, ir četras, piecas reizes mazāka par naudas summu, kas tiek izmantota šim pašam mērķim uz tādu pašu cilvēku skaitu kādā Rietumu valstī. Tātad jau automātiski pakalpojumu līmenim Latvijā ir jābūt zemākam! Bet to neviens negrib atzīt. Cilvēki vēlas saņemt tādu pašu medicīnisko servisu un tikpat skaidri nonākt pie savu veselības problēmu risinājuma, kā tas notiktu kādā spēcīgākā Eiropas Savienības valstī, bet mūsu politiķi viņiem nepasaka: «Jums jau defoltā tas nav paredzēts!» Rupjš salīdzinājums…
Ja naudas makā ir tik, cik ir, tad, aizejot uz autoveikalu, tu vari skatīties uz smukām mašīnām, cik gribi, bet tev par savu naudiņu sanāks zapiņš, un viss.
Tu, protams, vari iebilst: «Nu, nē, ir jābūt kaut kam labākam. Šis man neder, ir par mazu, spiež un rūc!» Bet tas ir tas, kas par to naudu sanāk. Tāpēc jāpriecājas, ka veselības aprūpes produkts Latvijā vēl ir tāds, kāds ir, – ka daļai cilvēku tomēr izdodas ārstēties valsts programmā un saņemt valsts apmaksātos pakalpojumus. Nav slikti!
Nedrīkst aizmirst arī to, ka Rietumeiropā 80 procentus no medicīnas izdevumiem veido personāla algas… Mums tiek uzskatīts, ka medicīna ir dārga, jo dārgas ir būves, dārgas ir iekārtas, zāles, materiāli, bet personāls patiesībā ļoti daudz strādā par lētu naudu uz entuziasma pamata, jo – nav citu variantu, strādā vairākos darbos, pārstrādā stundas. Un tieši tāpēc medicīna Latvijā vēl diezgan daudz var izdarīt.
– Jūs jau arī strādājat vairākās darbavietās – trīs valsts iestādēs un vienā privātā. Un šī saruna, starp citu, notiek pusvienpadsmitos vakarā, jo tikai pirms pusstundas no jūsu kabineta izgāja pēdējais pacients…
– Tā ir. Ielādēsim tagad Latvijas medicīnas personālam Vācijas algas un paskatīsimies, kas tad paliek pāri, lai cilvēkus ārstētu, cik tad varam izdarīt! Pacientiem pieejamo valsts apmaksāto pakalpojumu skaits samazinātos trīs reizes.
– Godīgs skaidrojums. Un tomēr es atkal par to pašu – ko darīt cilvēkam, viņam mugura sāp šeit un tagad. Kā viņam nokļūt līdz skaidrībai? Atliek doties uz privāto medicīnu?
– Privātā – maksas – medicīna Latvijā piedzīvo uzplaukumu tieši uz šīs situācijas fona, lai gan vairumam mūsu cilvēku joprojām naudas resursi nepieļauj ārstēties privāti. Viņiem naudas trūkst, toties valsts apmaksātā medicīna diemžēl nav pietiekami pieejama.
– Turklāt, ja pie jums sāk ārstēties privāti, uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem cilvēkam vairs nav ko cerēt!
– Nē, tā nu gan nav, ka, tikko esi konsultējies pie speciālista privāti, privātpraksē vai privātklīnikā, tu vairs nedrīksti tālāk ārstēties valsts sistēmā.
Es varu pacientam konstatēt problēmu un tālāk viņu virzīt uz valsts slimnīcu, jo viņam šī medicīniskā palīdzība ir nepieciešama.
Parasti informēju ģimenes ārstu, un viņš pacientu sūta pie manis uz konsultāciju otrreiz, nu jau valsts slimnīcā. Privāti, par maksu, konsultēties šis cilvēks bija ieradies tikai tāpēc, ka viņam pie valsts apmaksāta speciālista ir bijis jāgaida ļoti garā rindā.
– Sakiet, lūdzu, kā, izvēloties maksas medicīnu, neiet greizus ceļus un netērēt lieki naudu un laiku?
– Lai šautu precīzi, pirmkārt, cilvēkiem jārespektē, ka viena vizīte pie ārsta viņa problēmu neatrisinās. Pirmajā reizē varbūt tiek izveidots tikai plāns, kā problēmu tālāk pētīt. Un, ja pacients nevar tikt pie risinājuma uzreiz, tāpēc ārsts nav slikts. Tam nepieciešams laiks. Bet, protams, jāskatās arī kritiski, ja vizītes seko cita citai un nekas nenotiek.
Otrkārt, veciem cilvēkiem noteikti vajag ģimenes atbalstu. Es saprotu, ka jaunajiem grūti izbrīvēties no darbiem, tomēr nav slikti, ja mammai vai tēvam pie ārsta atnāk līdzi meita, mazmeita, krustdēls. Viņi palīdz izveidot saikni ar ārstu, pareizi izprast, ko speciālists saka, viņi pēc tam var vecajam cilvēkam izskaidrot, kāpēc vajag veikt konkrēto izmeklējumu.
Ja cilvēks cienījamos gados atnācis pie ārsta viens, viņš mēdz izdarīt savus pārsteidzīgus secinājumus, vienkārši kaut ko nesadzirdēt, pārprast, aizmirst, jo ne jau viss būs uzrakstīts uz papīra.
Trešā lieta, kas jāņem vērā, jābūt dokumentam par tikšanos ar speciālistu – skaidri salasāmam un noformulētam –, par ko runāja, kāda bija problēma un kāds ir ārsta viedoklis vai diagnoze, paraksts un zīmogs. Tas ir produkts, ko tu, ejot pie ārsta, esi nopircis. Katrā ziņā, ja cilvēkam ir drukāts papīrs, viņš var šo savu problēmu pētīt tālāk, iet pie citiem speciālistiem, bet, ja iedots nesalasāms papīrelis, tad ar to arī viss beidzas. Saruna aizmirsīsies, un no konsultētāja puses arī nav nekādas īpašas atbildības.
– IEVAS Veselībai cilvēki bieži sūta vēstules, kurās burtiski jāiztulko ārstu uzrakstītais slēdziens, jo viņam nekas nav sīkāk paskaidrots vai arī cilvēks ārsta sacīto nav sapratis, uztvēris. Tad mēs jau ar citu speciālistu konsultantu palīdzību darbojamies kā tulki. Lūk, viena no tādām IEVAS Veselības lasītājas vēstulēm… «Man 2013. gadā tika veikta operācija muguras jostas daļā. Uzreiz pēc operācijas likās, ka stāvoklis mazliet uzlabojās. Bet nepagāja ne pusgads, kad sāka sāpēt abas gūžas (lai gan magnētiskā rezonanse nekādas patoloģijas neuzrāda). Kopš tā laika sāpes ir visu laiku – sāp ne tikai gūžās, bet arī muguras lejasdaļā. Diagnoze: jostas daļas L3-L4-L5-S1 transpedikulāra fiksācija ar HT sistēmu. L3-L4-L5 laminektomija. Ileo sakrāls sāpju sindroms. Jostas daļas sāpju sindroms. Vai iespējams sāpes mazināt? Man ir 79 gadi.»
– Ir vēl viens faktors, ko cilvēki piemirst, – mēs nebeigsim savu dzīvi tikpat veseli un skaisti kā jaunībā. Mums ir jānolietojas, tā ir neizbēgama patiesība. Taču ķermenis nolietojas nevis kaut kādā vienā punktā, kuru medicīna var savest kārtībā un tad sāpes zudīs, bet nolietošanās notiek plašāk, vairākās mugurkaula daļās, dažādos stāvos.
Tad ārsti var izārstēt to sliktāko, kritiskāko līmeni, kas draud ar kustību traucējumiem, bet pārējais paliks, sāpēs, turpinās nolietoties. Dažkārt cilvēkam pirms vairākiem gadiem veikta operācija, un viņš stāsta: «Sākumā bija labāk, bet tagad vēl tur un tur sāp…» Visas nākamās veselības problēmas, kas ir pavisam citās vietās, vienalga tiek pielaulātas šai operācijai, viņš meklē vainīgo… Bet pie tā nav kādam obligāti jābūt vainīgam. Vainīgs tur ir Radītājs.
– Šī ir atbilde uz vēstuli?
– Nē, es gribu sacīt, ka tad, kad ķermenī ir izārstēts viens objekts, citi, kas atrodas blakus, no tā nekļūst labāki un turpina nolietoties. Atbilde lasītājai… Vēstulē jaušama noskaņa, ka ir zaudēta uzticība kādam ārstam, jo pacientei šķita, ka pēc operācijas būs ilgstošāka vai lielāka uzlabošanās, bet tā ir bijusi mazāka un īslaicīgāka. Tajā pašā laikā redzams, ka trīs mugurkaula stāvi ārstēti ar operāciju, tātad ir bijusi plaša mugurkaula nolietošanās un varbūt vēl kāda problēma, jo, atverot mugurkaulu un tās vietas, kas nerviem kļuvušas par šaurām, ievietota fiksējoša armatūra. Bet kas tieši tagad sāp, nav zināms, un pēc rakstītā es neredzu, kas darīts, lai situāciju apzinātu un pētītu. Diagnožu apraksts beidzas ar vārdiem sāpju sindroms. Tas ir ļoti plašs jēdziens. Tātad atkal jāveic izmeklējumu aplis pie viena ārsta, varbūt ietverot arī invazīvas izmeklēšanas metodes, lai precīzi noteiktu, no kurienes sāpes nāk, un tad var meklēt risinājumu.
Padoties drīkst tikai tad, kad iespējamais, kas sāp, ir izpētīts un ķirurgs paziņo, ka šo sāpju gadījumā nekādu risinājumu nav.
Bet – tas, ka nav ķirurģiska risinājuma, nenozīmē, ka vispār nav risinājuma. Vēl jau ir tāda medicīnas nozare kā algoloģija, sāpju ārsti, kas palīdz pacientiem, kad jāārstē sāpes, tās mazinot, notrulinot, apspiežot ar mērķtiecīgām medikamentu kombinācijām, lai izbēgtu no haotiskas pašārstēšanās, kad cilvēks lieto pretsāpju un pretiekaisuma zāles lielās devās un nemērķtiecīgi.
– B grupas vitamīni, kurus ārsti mīl izrakstīt, mazina muguras sāpes?
– Drīzāk tā ir tradīcija. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri apgalvo – jā, viņiem kļūst labāk, bet uz pieradījumiem balstītā medicīna saka ko citu: vitamīnu trūkums nav tas, kas izraisa sāpēšanu mugurā, un vitamīnu piegāde organismam ļoti lielās devās šīs sāpes nespēj pārtraukt.
Līdzīgi kā ar hormonu lietošanu pie mugurkaula traumām. Lai gan visi zina – pieradījumu, ka tie palīdz, nav, tik un tā hormoni joprojām tiek doti, un neviens nevienam nepārmet: «Nevajadzēja, jo var būt arī slikti blakus efekti.» Mani izbrīna kas cits… B grupas vitamīni tiek injicēti. Bet, ja nav pieradījumu, ka tie palīdz, kāpēc B grupas vitamīnu preparāti jāspricē muskulī?! Retos gadījumos tas var novest pie problēmām – injekciju vietās veidojas sacietējumi, iekaisumi. Tāpēc es daudzkārt atgādinu: tāda paša nosaukuma tablete jums iedarbosies tāpat, tikai lēnāk.
– Tiešām?
– Nevajadzētu būt lielai atšķirībai. Iespējams, ka tabletē būs lielāka aktīvās vielas deva, lai kompensētu to, kas pazūd uzsūcoties. Bet tik un tā es palikšu pie pavisam vienkārša un skaidra formulējuma: ja ir tik slikti, ka nepieciešamas injekcijas – lai panāktu ātrāku medikamenta iedarbību vai arī šis medikaments caur muti kaut kādu apstākļu dēļ nav uzņemams –, zāles jāievada vēnā, nevis muskulī.
Zāļu spricēšanai muskuļos es saku kategorisku NĒ!
– Arī pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus ievada vēnā?
– Tos, kam ir intravenozās formas, jā.
– Vai ir pretiekaisuma zāles, kas skaitās labākas mugurai?
– Nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem parasti funkcionē princips: tiem, kuri ir labāki un kurus pacienti atzīst par stiprākiem, bieži vien ir arī stiprāki blakus efekti, savukārt tiem, kas tautas acīs skaitās vājāki, arī blakus efekti ir mazāki.
Tāpēc vēl joprojām tautā ļoti populārs ir diklofenaks – laba cena, samērā spēcīga iedarbība, cilvēki paši lieto augstās devās, pēc izjūtām, bieži vien netiek kombinēts ar citiem preparātiem.
– Sacījāt – nelieto kombinācijās… Vai pie muguras sāpēm zāles vajag kombinēt?
– Atkarībā no tā, cik liela ir problēma. Ja sāpju sindroms ir izteikts, cilvēks lieto vienu medikamentu lielās devās un prasa tās arvien palielināt, tad noteikti jādomā par zāļu kombinēšanu, jāpieliek klāt medikaments no citas grupas ar citu iedarbības principu. Medikamentu nozīmēšanas lauciņā būtu diezgan maz akmeņu metams, jo, ja cilvēki pirkuši zāles ar ģimenes ārstu receptēm, tās parasti ir sakombinētas un sakombinētas pareizi.
Pretiekaisuma līdzekļu augstu devu lietošana vairāk raksturīga pašārstēšanai.
– Un kāpēc izraksta divas pretiekaisuma zāles?
– Iespējams, ka ārsts kombinējis lēnas iedarbības pretiekaisuma līdzekli, kurš darbojas visu diennakti, un otru tādu, kurš ir ar ātru iedarbības sākumu un ātrām beigām. Lai lietotu divus vienas grupas preparātus, jābūt kādam īpašam pamatojumam. Jo parasti tā nedara, parasti kombinē dažādu grupu medikamentus, citādi komplikāciju risks strauji pieaug.
– Sāp mugura, ģimenes ārsts nosūta uz rentgenu. Ar vārdiem: «Datortomogrāfiju nevajag, nav ko velti staroties…»
– Neesmu pret rentgenu, jo tas ir ātrs un lēts izmeklējums. Var redzēt, vai mugurkauls ir taisns, šķībs, vai nav salūzis, attālumus starp skriemeļiem. Bet, ja jāizmeklējas sīkāk… Tad pirmā jāveic magnētiskā rezonanse, un jādodas pie speciālista ar to un parasto rentgenu, un, ja paliek kādi neskaidri jautājumi, kurus varētu precizēt ar datortomogrāfiju, ārsts nosūta uz to.
Jā, magnētiskā rezonanse ir mazliet dārgāks izmeklējums, bet – muguras sāpju gadījumā lietderīgāks.
To gadījumu, kad pēc magnēta jātaisa vēl datortomogrāfija, ir daudz, daudz mazāk nekā situāciju, kad cilvēks izmeklēts, entās reizes cirkulāri apstarojot ar jonizēto starojumu, ar datortomogrāfu, – un jau pirmajā konsultācijā, kad viņš izstāvējis garu rindu vai samaksājis lielu naudu, speciālists viņu nosūta vēl uz magnētisko rezonansi. Tas nav labi, cilvēki ir frustrācijā. Tad ejam uzreiz uz magnētu!
– Tas nekaitē veselībai?
– Nē, magnētiskajā rezonansē tiek izmantots magnētiskais lauks. Abi izmeklējumi ir informatīvi, bet magnētiskā rezonanse sniedz atbildes uz daudz plašāku jautājumu loku.
Biežākie hronisko muguras sāpju iemesli:
- Starpskriemeļu diska bojājums, izmaiņas starpskriemeļu locītavās.
- Deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā, kas lielākoties saistītas ar vecuma izmaiņām un var radīt mugurkaula kanāla sašaurinājumu, nervu saknīšu nospiedumu.
- Gūžas un citu locītavu nodilšana un deformēšanās, nervu bojājumi.
- Osteoporoze – ar kaulu blīvuma samazināšanos saistīti skriemeļu lūzumi.
- Mugurkaula deformācijas, piemēram, skolioze.
- Pārciestas operācijas un traumas.
- Hronisks muskuļu disbalanss, ko izraisa muskulatūras pārslodzes ikdienā. Ilgstošs muskulatūras sasprindzinājums.
- Biopsihoemocionālie fenomeni.
