Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Neņēma kosmonautos
Lai arī ar apendiksa iekaisumu sirga jau senatnē, medicīnas terminos šī slimība parādījās tikai deviņpadsmitā gadsimta beigās. Precīzāk – 1887. gadā. Mūsdienās aklās zarnas piedēkli izoperē vidēji desmit procentiem cilvēku no visas populācijas. Tātad Latvijā – vidēji divsimts tūkstošiem ļaužu. Iespaidīgs skaitlis, vai ne? Un jāatzīst, arī es esmu viena no viņiem, lai gan profesors Andrejs Pavārs teic, ka vīriešiem šis tārpveida piedēklis iekaist pusotras reizes biežāk nekā sievietēm. Kāpēc, īstas skaidrības nav, tāpat kā joprojām nav saprasts, kāda loma atvēlēta šim mazajam veidojumam.
«Šajā jautājumā zinātne mīdās uz vietas. Pēdējās kaut cik pamatotās ziņas nāk no amerikāņu kosmonautu brigādes. Septiņdesmitajos gados par kosmonautu nevarēja kļūt, ja šis orgāns bija izoperēts. Uzskatīja, ka tad cilvēkam ir pazemināta imunitāte. Es gan neredzu īpašu pamatojumu, kāpēc cilvēkam šis orgāns ir nepieciešams, turklāt citiem zīdītāju klases pārstāvjiem apendikss ir liels retums,» atklāj Andrejs Pavārs, piebilstot, ka gluži par lieku šo orgānu uzskatīt arī nevajadzētu. Būtu diezgan neticami, ka mūsos izaudzis kaut kas, kas patiesībā nemaz nav vajadzīgs. Tātad zinātnes lauciņā vēl daudz darāmā.
Bet kas tad īsti ir šis aptuveni piecus centimetrus garais aklās zarnas piedēklis? Lai arī tas patiešām ir akls, pati aklā zarna tāda nav. Tajā iestiepjas tievā zarna, kas savukārt ir resnās zarnas sākums, pa kuru dabiskā ceļā no organisma tiek izvadīts viss liekais. Savukārt aklās zarnas tārpveida piedēklis tiešām ir akls un gremošanas procesā nekādi nepiedalās. Tam apkārt ir limfmezglu sakopojums, un, kā jebkuru orgānu, arī aklās zarnas piedēkli apasiņo asinsvadi – tajā iestiepjas neliela artērija un vēnas. Tātad piedēklī ir gan arteriālā, gan venozā asinsrite un limfātisko mezglu sakopojums. Patiesībā šī ir viena no tālākajām limfas ceļu perifērijas vietām.
Citi lasa
Kāpēc iekaist?
Slimība ļoti populāra, taču tās īstie iemesli zināmi nav, līdz ar to arī nav izgudrotas profilakses iespējas. Kā saka profesors – vai nu šī slimība ir, vai tās nav. Taču, kā zināms, nekas nenotiek bez iemesla. Un arī par aklās zarnas piedēkļa kaiti izvirzītas vairākas teorijas, kāpēc tā notiek.
Viena no tām vēsta, ka apendikss iekaist tad, kad nosprostojas artērija.
Piemēram, grūtniecības laikā, kad dzemdes sieniņa augot spiež uz augšu piedēkli, tā izraisot apasiņošanas traucējumus.
«Ir gadījumi, kad pēc operācijas, apskatot izgriezto veidojumu, redzam, ka tajā esošā artērija ir trombozēta jeb nosprostota. Tomēr vairumā gadījumu tā nenotiek,» saka Andrejs Pavārs.
Vēl kāda versija vēsta, ka aklās zarnas piedēklī pa limfātisko ceļu vai asinsriti nokļūst infekcija no zarnu trakta, bet trešā varbūtība – ka pārtrauktās asinsrites dēļ atmirst zināma daļa šūnu un tajā iesprūst daļiņa resnās zarnas satura jeb zarnu akmens, ko tautas valodā saucam par izkārnījumu sacietējumiem. Tie ieķīlējas, piedēkļa sieniņā veidojas izgulējumi, kuru dēļ var rasties iekaisums un pat veidoties caurums.
Vēl pie vainas var būt arī cērmes vai spalīši, kas iekļūst piedēklī un veicina tā iekaisumu.
Kā pazīt apendicītu?
Profesors stāsta, ka aklās zarnas piedēkļa iekaisums ir ļoti dīvaina un bīstama slimība, jo bieži vien to atpazīt nemaz nav iespējams. Ielaistas kaites gadījumā cilvēks var arī nomirt. Statistika ir skaudra – aklās zarnas piedēkļa iekaisuma dēļ gada laikā Latvijā nomirst vidēji viens cilvēks. Tas gan notiek tiešām ļoti smagos gadījumos, tāpēc negaidi ne mirkli un dodies pie ārsta vai zvani ātrajai palīdzībai, ja tev ir kāds no šiem trim klasiskajiem apendicīta simptomiem:
- Visbiežāk iekaisums par sevi liek manīt ar sāpēm starp ribām jeb tur, kur ir kuņģa augšdaļa.
- Otrs klasiskākais simptoms iekaisuma sākumā ir slikta dūša vai vemšana vienu divas reizes.
- Trešais – pēc noteikta laika sāpes noslīd vēdera lejasdaļā labajā pusē. Cik ilgi tās uzkavēsies pakrūtē, iepriekš zināt nevar. Biežākajos gadījumos tās ir četras līdz sešas stundas, bet tikpat labi ribas var sāpēt divas vai pat divpadsmit stundas.
«Var vispār nebūt šā simptoma, un uzreiz sāp vēdera lejasdaļa labajā pusē,» stāsta Andrejs Pavārs. Viņš arī norāda, ka dažādos uzziņas avotos var atrast ap septiņdesmit simptomu, kas it kā raksturīgi iekaisušam apendiksam. «Tas nozīmē tikai to, ka neviens no tiem īsti nav tipisks šai slimībai,» uzsver profesors.
Bet kā ar uzspiešanu aklās zarnas rajonā un strauju atlaišanu? Izrādās, asā sāpe, kas rodas, strauji atlaižot pirkstus no iespiestā vēdera, liecina nevis par apendicītu, bet gan par vēdera plēves iekaisumu. Jo tieši tādas pašas sajūtas būtu, iespiežot vēderu jebkurā citā vietā – kaut vai nabas rajona vai kreisajā sānā. Ja tur būs iekaisusi vēdera plēve, cilvēks sajutīs asu, griezīgu sāpi. Tiesa gan, šādā gadījumā jebkuram dakterim ir pilnīgi skaidrs, ka situācija ir draudoša un jāveic steidzama operācija.
Tikai operācija
Tāda ir patiesība – vienīgais risinājums iekaisuša apendiksa gadījumā ir operācija. Profesors gan atklāj, ka mēdz būt situācijas, kad iekaisums pierimst un cilvēks mierīgi dzīvo tālāk ar visu aklās zarnas piedēkli, taču, ja reiz recidīvs bijis, tas noteikti kaut kad atkārtosies. Turklāt, atliekot šo problēmu uz vēlāku laiku, var veidoties saaugumi vai sacietējumi šajā vietā, tie var sastrutot, un tad jau operācija un atlabšana pēc tās būs sarežģītāka.
Un šāda situācija ir bīstama arī tāpēc, ka šie saaugumi vēdera dobumā var izraisīt zarnu darbības traucējumus un pat pārtraukumus.
«Tāpēc jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma apendicīta pamatārstēšanas metode ir operācija. Risinot problēmu laikus, operācija ir vienkārša un arī atlabšana pēc tās ir ātra,» stāsta Andrejs Pavārs.
Arī no savas pieredzes varu teikt, ka tas tiešām tāds nieks vien ir. Protams, bailes pirms operācijas uzmācas, kā jau pirms jebkuras tādas asās manipulācijas, taču tas viss notiek narkozē. Kad pamosties, jau esi palātā, bet pēc divām trim dienām droši var doties mājās, ja vien nav radušies kādi sarežģījumi.
Bet kas īsti notiek narkozes laikā, kamēr atrodies uz operāciju galda bez apziņas? «Apendiksu var operēt divos veidos – ar skalpeli vai laparoskopiski,» saka profesors. «Grieziens ar skalpeli ir neliels – vidēji piecus centimetrus garš. Kad visi iekaisušie audi izņemti, brūci smuki sašuj, un pēc tam paliek neliela rētiņa vēdera lejasdaļā labajā pusē. Operējot ar laparoskopu, veic trīs vai četrus aptuveni desmit milimetrus lielus iegriezumus, kurus arī pēc tam sašuj.
No kosmētiskā viedokļa raugoties, katram pašam jāizšķir, kas ir labāk, – viena piecus centimetrus liela rētiņa vai trīs četras centimetru garas rētas.»
Latvijā iekaisušu aklās zarnas piedēkli ar laparoskopu operē tikai pēdējos aptuveni divdesmit gadus, taču šo metodi noteikti neizmanto tad, ja apendikss jau sastrutojis vai iekaisums izpleties tālāk par piedēkļa robežām.
«Ja iekaisums nav ielaists un nav sastrutojis, pēc operācijas cilvēkam nenozīmē medikamentus. Tikai daudz jādzer šķidrums. Ja pacients nespēj uzņemt vajadzīgo šķidruma daudzumu, tad to ievada intravenozi caur sistēmu. Savukārt sastrutojuša apendiksa vai iekaisušas vēderplēves gadījumā gan pirmajās dienās vajadzēs lietot antibiotikas,» atklāj Andrejs Pavārs. «Citādi mēs iesakām tikai turēt pa rokai pretsāpju tabletes, ja nu griezuma vieta sāk sāpēt tā stiprāk.»
Vēl pirmajās dienās pēc operācijas noteikti nevajadzētu pārēsties vai lietot uzturā tādus produktus un dzērienus, kas uzpūš vēderu. «Klasiski pirmajā dienā iesaka vispār neko neēst, bet dzert šķidrumu. Pēc tam var aizmirst, ka tāda operācija vispār bijusi un sēsties pie galda kopā ar pārējiem. Tikai ar fiziskajām aktivitātēm pirmajā mēnesī jābūt piesardzīgākam,» norāda profesors.
