Rīga +8°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lauzts mugurkauls un Gleizda foto
Tālajā 1978. gadā Zaiga cieta smagā avārijā, pēc kuras divus gadus gulēja Traumatoloģijas institūtā. «Tas bija ļoti smagi, bet man arī toreiz bija stipra motivācija, jo ļoti gribēju apprecēties un kļūt par mammu. Tas bija lielais sapnis un mērķis, par ko cīnīties.
Pēc diviem gadiem, kad piecēlos no gultas, no jauna mācījos staigāt. Pirmie solīši, pirmie kritieni…»
Tādu, pēc avārijas sperot pirmos soļus, Zaigu iepazina slavenais fotogrāfs Jānis Gleizds, kurš pats bija bez rokām. Viņš institūtā strādāja pie leģendārā profesora Viktora Kalnbērza, iemūžinot plastiskās operācijas, un kādu dienu jauno sievieti uzrunāja. «Gleizds teica, ka viņam ārkārtīgi patīk mani garie mati un tumšās acis, tāpēc vēlas mani nofotografēt.
Nebiju pārliecināta, vai tas būs iespējams, jo tobrīd knapi spēju noturēties kājās.
Bet viņš mani kaut kā atbalstīja pie sienas un fotografēja. Teica, lai nebrīnos, ka kādreiz būšu mākslas fotoalbumā. Un tas tiešām piepildījās!»
Apstādina insults
Pirms desmit gadiem Zaiga piedzīvoja insultu, un tas bijis viņas dzīves pagrieziena punkts – septiņus mēnešus Zaiga bija piekalta ratiņkrēslam.
«Man bija pilnīga kreisās ķermeņa puses paralīze, un ārste slimnīcā atklāti pateica, ka manā situācijā cilvēki parasti neizdzīvo…
Bet Dievs mani pažēloja, un tas nozīmē, ka vēl esmu vajadzīga cilvēkiem.»
Daktere teikusi – ka tā ir zīme, lai Zaiga beidzot apstātos un vairs nedarītu sev pāri, par daudz strādājot, jo darba slodze tolaik tiešām bijusi ļoti liela. «Lai gan pati esmu mediķe un zinu, kas ir insults, tobrīd dakteres teikto tā īsti neuztvēru. Prasīju, kad varēšu braukt ar auto. Daktere man smaidot atbildēja, ka tajā dienā, kad es braukšu pa ielu ar auto, viņa uz darbu labāk nenāks…»
Taču Zaigai bijusi ārkārtīgi liela motivācija dzīvot, un paradoksālā kārtā papildu jaudu devis tas, ka pēc insulta izjukušas viņas attiecības ar dzīvesbiedru:
«Viņš vienkārši neizturēja… Redzot, kādā stāvoklī esmu, viņš neticēja, ka kādreiz vispār varēšu atlabt.»
Un Zaigā pamodies spīts pierādīt, ka viņa varēs atkal staigāt. Viņa pēc dabas ir cīnītāja un vienmēr pēc dzīves sitieniem piecēlusies, tāpēc Zaigai bija pārliecība, ka izdosies arī šoreiz.
Visu sarunu ar Zaigu Briedi lasi digitālajā žurnālā SANTA+ un žurnāla «Ieva» 2025. gada 5. numurā.
