Man ir diska trūce…

 – Manam radiņam – feinam, spor­tiskam puisim – akūti izoperēja diska trūci. Mēs visi bijām, kā tagad saka, šokā – kāpēc ne no šā, ne no tā sagrābj tāāādas muguras sāpes, ka ne pakustēt?!

– Pirms pāris dienām pie manis uz konsultāciju arī ieradās jauns vīrietis, kuram jau astoņpadsmit gadu vecumā bija operēta mugura, un tā sāp jo­projām. Kāpēc? Jo cilvēki vispār neaizdomājas, ka pastāv riski.

Paši pacienti ik pa laikam publiski dalās ar citiem pieredzē, kā viņiem plīsis disks un kas būtu jādara, lai tā nenotiktu, bet – neviens taču, kamēr mugura nesāp, šajos stāstos neklausās. Lūk, lielākā problēma! Bet diska trūces riski – IR, un pret tiem laikus jānodrošinās. Tāpat kā mašīnai jāuzliek ziemas riepas un jāielej nesasalstošais logu šķidrums.

– Tieši par ko jūs runājat, par pārmērīgu slodzi?

– Ne tikai. Starpskriemeļu disks ikdienā darbojas kā mugurkaula amortizators – slāpē svārstības un triecienus, kas mugurkaulā rodas ejot, lecot, skrienot, lokoties. Disks sastāv no blīva ārējā gredzena un mīksta kodola iekšienē.

Salīdzinājumi ir dažādi. Daži saka: disks ir kā marmelādes konfekte ar pildījumu, un, ja mēs to ilgstoši mokām, vidus iztek – tā tad būtu diska trūce.

Citi saka – disks ir kā olas dzeltenums uz pannas: ja uz tā vieglītēm uzspiež, dzeltenums spiedienu amortizē, bet, ja uzspiežam vienā malā, ārējais apvalks plīst un dzeltenums izplūst. Diska trūce, kad iekšpusē esošais kodols caur gredzena plīsuma vietu izspiežas uz ārpusi, patiesībā ir dažādu faktoru iedarbības sekas.

– Un, ja novērš iemeslus, līdz sekām var nemaz nenonākt… Kas ir šie iemesli?

– Pirms dažiem gadiem veikts pētījums parādīja, ka Latvijā vairāk nekā 90 procentiem bērnu ir nepareiza stāja. Lūk, arī pirmais risks! Jo normāli mugurkaula fizioloģiskie izliekumi ir mehānisms, kas mugurkaulu amortizē. Par to jebkurš var pārliecināties, kad nolec no ķeblīša, neietupstoties ceļos, – uzreiz jūtams, kā mugurkaulā atbalsojas trieciens.

Kāpēc nepareizā stāja veidojas? Šobrīd, cik zinu, skolās vairs nav kā agrāk, kad priekšējie soli bija zemāki, aizmugurējie augstāki, – tagad pie vienādiem galdiem un vienādos krēslos sēž meitene, kurai devītajā klasē augums ir metrs piecdesmit, un puisis, kuram ir metrs deviņdesmit, un tad nu viņš saliecas deviņos līkumos.

– Bet ne jau visiem, kam nepareiza stāja, sāp mugura… 

– Nākamais – bērni izvēlas nepareizus sporta veidus, atkal risks diska trūcei nākotnē. Normāli muskuļiem būtu jābūt līdzsvarā – kā siena zārdam, un tad nekas slikts nenotiks.

Piemēram, starp skriemeļiem atrodas sīki muskulīši, kas trenējas, ja staigā basām kājām pa nelīdzenām virsmām. Labi ir vingrojumi uz lielajām bumbām, jo tu uz tās sēdi, un, cenšoties noturēt līdzsvaru, mugurkaula sīkie muskulīši spiesti sasprindzināties. Ir arī želejveida pankūkas, ko sēžot paliek zem dibena, un, kad pankūka šūpojas, mazie starpskriemeļu muskulīši trenējas.

Svarīga arī vispusīga fiziskā attīstība. Bet, ja tu visu enerģiju liec tikai uz vienu sporta veidu, vairāk tiek trenētas lielās muskuļu grupas, un tad rodas muskuļu disbalanss.

Piemēram, airētājiem biežāk cieš muguras un ceļu locītavas; hokejistiem un futbolistiem – mugura un gūžas. Rudenī Mežaparkā nejauši vēroju jauniešus, kas gatavojās maratonam… Skatos uz tām mugurām un saprotu: šis pēc skrējiena dosies pie daktera, šis un arī tas… Jo, ja mugura ir par taisnu, bez fizioloģiskiem izliekumiem, – tātad tai nav vajadzīgās amortizācijas, un tad skriet nevajag, labāk varbūt slēpot, skrituļot, slidot. Vai arī, ja tu tiešām mīli krosiņu, pirms skrējiena vēlams veikt speciālus stiepšanās vingrinājumus, lai samazinātu diska trūces riskus.

Vēl viens iemesls – ilgstoša atrašanās vienā pozā. Ja mēs pie datora sēžam šķībi – viena roka uz peles, tad visi mugurkaula skriemeļi ir mazliet ievērpušies, iegriezušies uz vienu pusi. Mēs pieceļamies, un tie tā arī paliek, viegli ierotējuši. Bet, ja skriemeļi iegriezušies, apkārtējās audu struktūras mugurkaula vienā pusē tiek iestieptas, otrā – saspiestas, tur muskuļi saīsinās. Un, ja muskuļi saīsināti, tad šī viena puse ir saspringta, un disks tiek spiests uz otru – nesaspringto, vaļīgo – pusi. Spiež, spiež, kamēr izspiež.

Tipiska situācija maizes cepējiem vai strādniekiem, kas kaut ko krauj no slīdošās lentes kastē, jo kustība nepārtraukti notiek uz vienu pusi. Vai arī friziere – viņa jau neko daudz, tikai katru dienu stundām griež matus un pati iegriežas, jo tā ērtāk… Pat tīrot sniegu no celiņa, mēs sašķiebjamies! Ja mestu sniegu pamīšus uz vienu un uz otru pusi, risks diska trūcei būtu mazāks, taču – nē, uz vienu pusi taču ērtāk!

Kāpēc diski vispār plīst? Krāvēji gadiem cilā kastes, un nekas, bet tad kādā brīdī sakrājas kāda apstākļu summa. Viņš bija bišķi šķībs, tad vēl kaut ko padarīja un – diska trūce!

Tāpat, cilvēkam asimetriski noliecoties, disks velvējas uz otru pusi. Ja muskuļi ir līdzsvarā, mēs varam locīties, atliekties, un disks uzvedas kā bumba, uz kuras sportojot sēž, – piepūstais pūslis zem svara staigā šurpu turpu un nepārplīst. Bet, ja slodze uz muguru ir neadekvāti ilgi vai arī stipra, diska velvēšanās notiek tālāk un rodas diska trūce.

Nākamais iemesls – psiholoģiskais fons un stress. Vakarā pārrodamies mājās, un mums pat žokļi ir saspringti, it kā visu dienu būtu smaidīts no sirds… Bet – muskuļi ir saistīti ar emocijām. Ja bērns domā, ka kaut ko sliktu izdarījis, viņš uzreiz saraujas un muskuļi saspringst. Kā sēž teicamnieks? Taisni izslējies. Un kā izskatās nesekmīgais, kurš negrib iet pie tāfeles? Sarāvies, pleci uz iekšu, mugura apaļa: lieciet mani mierā, es nē… Muskuļi ir saistīti ar emocijām, un, ja mēs runājam par muguras muskuļiem, tad tās ir bailes, nedrošība, strupceļš. Arī depresija. Nebūtu cilvēkam depresijas, nebūtu diska trūces.

– Lai dotos pie neirologa vai neiroķirurga, vispirms vajag magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Bet tas jāgaida ilgi, jo, piemēram, Austrumu slimnīcā visas kvotu vietas uz martu tika aizņemtas dienas laikā – 1. februārī. Izmeklēties par maksu nozīmē vismaz 140 eiro no sava maciņa. 

– Lūk, nākamā problēma, ka pacients saka – «Es jau nevaru ārstēties, kamēr man nav uztaisīta magnētiskā rezonanse…» Bet šis izmeklējums pieejams pēc trim mēnešiem, un pa to laiku, ja jumts tek un to nesaremontē, visa māja līdz pagrabam būs slapja.
Vārdu sakot, ārstēšanās jāuzsāk uzreiz, nevajadzētu gaidīt tos trīs mēnešus un ļaut sāpēm kļūt hroniskām, jo pēc tam gan būs grūti palīdzēt.

– Bet kā tad jūs bez izmeklējumiem sapratīsiet, kas par vainu?!

– Kāds mans pacients pirmajā konsultācijā šausmīgi sadusmojās: «Kāpēc jūs mani nopratināt? Ar kādām tiesībām!» Cilvēks bija vienkārši atnācis uz vizīti: «Man sāp mugura. Kā visiem…», un es viņam prasu: «Kā tas ir – kā visiem? Vai jums sāp dienā vai naktī?» – «Dienā…» – «Vai sāp sēdus vai stāvus?» – «Jūs mani nopratināt!» viņš uzšvirkst. Bet patiesībā cilvēka sūdzības pasaka priekšā, kas par vainu, – tās ir sešdesmit procenti no diagnozes. Svarīgi saprast, vai sāpes sākās pēkšņi vai pakāpeniski? Kas bija pirms tam – fizis­ka pārslodze, apaukstēšanās, stress?

Kādus medikamentus pacients regulāri lieto – varbūt osteoporoze?… Ja muguras sāpes parādās, ilgstoši stāvot, tā, visticamāk, ir spondilolistēze, kad skriemeļi viens gar otru izslīd jeb nobīdās.

Vēl ir spondiloartroze, deģeneratīvas pār­­­maiņas skriemeļos – tas ir tad, kad mugura īd naktīs. Bet, ja, piemēram, mugura sāp sēžot, vislielākā varbūtība, ka tā ir diska trūce. Starpskriemeļu diska kodola izvirzījums piespiež nervu saknīti, un, atkarībā no cilvēka stāsta, var pateikt, tieši kur mugurkaulā problēma radusies. Ja sāpes un tirpšana ir kājas lielajā pirkstā, skaidrs, ka piespiesta piektā saknīte. Ja sāpes un tirpšana ir pēdā, zināms, ka piespiesta jostas krustu daļas pirmā saknīte. Kādreiz cilvēks stāsta, ka viņam sāp viena kāja, citreiz otra, dažreiz sāpes izstaro uz abām… Visticamāk, tā ir paramediāna diska trūce.

Šobrīd pasaule vienkārši ir ļoti aizrāvusies ar tehnoloģijām. Bet – vajag taču kaut ko darīt, ārstēt! Medicīnā ir jēdziens – simptomātiska terapija. Ja ir klepus, tu vispirms dzer karstu tēju, pretklepus tabletes un pēc tam taisi rentgenu, skaties, vai nav plaušu karsonis. Tāpat ar muguru – ja tā sāp, skaidrs, ka tur ir iekaisums, pietūkums, dažādas bioķīmiskas izmaiņas, un var izmantot līdzekļus, kas to visu mazina. Nekas slikts no tā vien, ka cilvēkam nav veikta magnētiskā rezonanse un tāpēc nezinām konkrētās trūces lielumu – vai tā ir pieci milimetri, septiņi, vai desmit –, nenotiks. Pat otrādi – bieži vien, kad pēc trim mēnešiem pienāk rinda uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu, cilvēkam tas vairs nav vajadzīgs, jo mugura nesāp.

– Kas ietilpst šajā simptomātiskajā terapijā? Pretsāpju zāles, blokādes?

– Vispirms vajag saprast, ka tagad, mīļā, jāapstājas, jāārstējas. Ka vajadzīga atslodze. Taču cilvēki dažādu iemeslu dēļ negrib neko savā dzīvē mainīt. Dažreiz viņiem šķiet, ka slimojot zaudēs darbu. Piespiedu kārtā guļ mājās un nervozē, ka netiek strādāt, uz fitnesa zāli.

Jautāju pacientam: «Vai jūs manus norādījumus ievērojāt?» – «Dakter, jā, es uz darbu neeju. Dzeru zāles, dzīvoju mājās, bet man tik un tā nav labi.» – «Ko jūs mājās darāt?» – «Neko. Uztaisu ēst, nomazgāju traukus, iztīru māju ar putekļ­sūcēju. Neko nedaru!» Cilvēki mājas darbus, kas mugurai nav tie veiksmīgākie, neuzskata par darbu un nedomā, ka arī tie ārstēšanās laikā būtu jānoliek malā.

– Labāk trīs dienas mierīgi nogulēt gultā?!

– Un putekļus noslaucīsi pēc tam – ārstēšanās iznāks lētāka un veiksmīgāka. Gulēšanas mērķis ir atslogot mugurkaulu. Ja mēs guļam, slodze uz disku ir nekāda. Ja stāvam, tad četras reizes lielāka, sēžot tā ir vēl lielāka, tīrot zobus, mazgājot traukus vislielākā, jo noliecoties skriemeļu pusītes vēl vairāk cita citai pietuvinās un saspiež vienu diska malu. Tātad, lai muguru atslogotu un lai uz diska trūci nebūtu spiediena, vajag gulēt un drīkst staigāt. Vēl – stiepjoši vingrojumi un medikamenti.

Par zālēm… Mēreni sāp mugura, diska trūce, tātad tur ir tūska un iekaisums. Bet ko cilvēks parasti saka? «Gan pāries. Varu sāpes paciest.»

Dažreiz tās arī pāriet, dažreiz ne, bet process notiek, un, kad uztaisa rentgenu, atrod spondilofītus, ko tautas valodā sauc par radziņiem, un tas jau liecina, ka mugura vairākas reizes mēreni sāpējusi, bet nav ārstēta. Radziņi no zila gaisa nerodas! Tāpēc pretsāpju līdzekļi, kas darbojas arī pret iekaisumu, ir jālieto. Ļoti akūtā stāvoklī jāliek pat sistēmas. Var izmantot blokādes. Jādzer zāles, kas regulē muskuļu tonusu, – magnijs un B grupas vitamīni.

– «Olfena, neiromidīna un neirorubīna injekciju kursi veikti, bet uzlabojuma nekāda,» raksta kāda lasītāja.

– Bet vienas pašas blokādes un citas zāles nenostrādās, tik un tā vajadzīga kombinēta terapij­a. Zaldāts, kurš vārīja zupu no cirvja, beigās ļoti daudz ko pielika klāt. Katrai darbībai, katrai metodei ir kāda jēga, un tās cita citu pastiprina.

– Pretiekaisuma ziedes?

– Pie diska trūcēm tās droši vien nebūs pietiekama terapija. Valda uzskats, ka geli ādā iesūcas dziļāk, un tomēr to iedarbība ir pārāk virspusēja. Varbūt Olfen plāksteris dažreiz varētu līdzēt, aktīvās vielas ieiet dziļāk nekā no ziedes.

Bet kā profilaktisks līdzeklis ziedes gan noder. Reizēm dejotāju un sportistu garderobē smaržo kā pie omītēm, jo pirms slodzes uz aizdomīgajiem muskuļiem var likt sildošās ziedes, lai uzlabojas asinsrite, un pēc slodzes – atvēsinošas ziedes, lai noņemtu tūsku un venozo stāzi. Cik zinu, daudzi dejotāji un sportisti ziedes izmanto gudri. Tā darīt drīkst un pat vajag, ja iepriekš zina, kuriem muskuļiem būs pārslodze.

– Ārstnieciskā vingrošana?

– Ar to cilvēkiem ir juceklis… Akūtā periodā vajag dažas vienkāršas stiepšanās, kas jāveic vairākas reizes dienā, ar nolūku noņemt sāpes. Subakūtā periodā (tātad laikā starp akūtu stāvokli un problēmas nomierināšanos) jau ir cita vingrošana, tad nepieciešama mugurkaula muskuļu korsetes nostiprināšana. Bet, ja cilvēks šos vingrojumus veic jau akūtajā stadijā, tad gan ir slikti. 

– Masāžas?

– Daži speciālisti ir par, daži pret. Masāža vairāk ir relaksējoša, bet ne vienmēr tā ir pietiekami efektīva. Var pievienot ārstēšanai tādas metodes kā osteopātiju, lietišķo kinezioloģij­u, manuālās terapijas tehnikas, kad pēc ārsta dota impulsa sākas ķermeņa iekšējā pašregulācija un pašdziedināšanās. Speciālisti, kas interesējas par muguras sāpēm, pārvalda daudzus paņēmienus. Es savās pieņemšanās arī lietoju vairākus. Jo, kā jau sacīju, nepieciešama kompleksa terapija, un katra metode dara savu darbiņu.

– Un tad tiešām izdodas muguru saglābt bez operācijas?!

– Ļoti svarīga ir arī paša cilvēka attieksme, vēlēšanās atlabt.

Kāds puisis, kurš sacīja, ka «vēlas visu saprast», un es viņam arī pacietīgi skaidroju, otrajā raundā atzinās: «Bet es nemaz negribu būt vesels.»

 «Veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga atšķiras nevis ar krišanas daudzumu, bet ar piecelšanās ātrumu,» es viņam saku. «Nokriti, ir problēma, vienkārši ceļamies augšā!» – «Esmu pāris reizes mēģinājis, bet man galīgi nepatīk tas, ko redzu, kad pieceļos. Es negribu celties.»

– O, kāds filozofs!

– Ārstam nākas uzklausīt visvisādus stāstus. Tāpēc es saku, ka šobrīd ir ļoti daudz psiholoģisku problēmu, kas var novest pie muguras sāpēm. Latviski tik labi neskan, bet krieviski ir vārds ņeprijaķije. Tātad – es nepieņemu. Nu, kā var tā dzīvot  un kā var ēst šito?!… No kurām bitītēm šis medus vispār nācis, no kuras dravas?… Svecīte – no kā gatavota?… Nu, kas tā par ziemu – paslēpot varēja tikai trīs nedēļas!… Milzīga ņeprijaķije, stress, un tas saēd cilvēka veselību.

Bet vispār – jā, bieži kompleksa konservatīva ārstēšana ir pietiekami efektīva.

Agrāk mēs teicām: ja radusies diska trūce, tā var kļūt tikai lielāka – ja gredzenveida šķiedras plīsušas, tās atpakaļ vairs nevaram dabūt. Bet tagad redzu – ja cilvēks dara to, to, to, mugurkaulā notiek dažādi vielmaiņas procesi, un rezultātā, ja pēc ilgāka laika veic atkārtotu magnētisko rezonansi, izrādās, ka diska trūce tomēr ir samazinājusies. Tātad nav tik bezcerīgi! Tāpēc arī saku: ja sāp mugura, pirmkārt, tas nebūt nenozīmē, ka obligāti plīsis disks. Un, otrkārt, nav ko gaidīt trīs mēnešus rindā uz magnētisko rezonansi, bet  – jāsāk kaut ko darīt.

Ak jā, un vēl kas! Tam jaunajam vīrietim, kam operēja muguru astoņpadsmit gados un sāpes saglabājās, vispirms bijuša­s  problēmas ar celi, un viņš to sāka sargāt. Rezultātā pārslogoja otru kāju, izveidojās skolioze un – diska trūce. Proti, ja mēs neizārstēsim celi, viņam nekad nebūs laba mugura, jo viņš visu laiku būs šķībs. Tātad ne vienmēr problēma ir mugurā – vispirms jāizārstē pēda, potīte, gūža. Tie, kam ir ļoti sliktas locītavas un draud endoprotezēšana, bieži nāk pie neirologa, jo sāp arī mugura. Izoperē locītavu un arī muguras sāpes pazūd.

– Vai saviem pacientiem ar diska trūci esat ieteikusi operāciju?

– Esmu. Bet – ir noteikti kritēriji, kad to daru. Ja sešas nedēļas pie adekvātas ārstēšanas sāpes tomēr nepāriet; ja ir pēdas parēze – tās nespēks; ja sāpes ir ļoti intensīvas un no veiktajiem pasākumiem nemazinās. Tad.

– Trūces lielumam ir nozīme?

– Jā un nē. Parasti spinālais kanāls ir apmēram 15 milimetrus plats, bet dažiem tas var būt drusku šaurāks, un tad pat relatīvi maza diska trūce rada lielu simptomātiku. Toties citreiz trūce ir ļoti liela, bet sāpju un tirpšanas kājās cilvēkam nav.

Tātad visu nosaka pacienta sūdzības.

Ja mēs tagad pirmajiem simts, kas nāk pa ielu pretī, uztaisītu magnētisko rezonansi, domāju, ka daudziem atklātos diska trūces, taču – tās viņiem netraucē. Arī, kad cilvēku izārstē, viņam magnētiskajā rezonansē redz tādu pašu diska trūci, taču – tā vairs nerada sāpes. Jo mēs ar ārstēšanu noņēmām tūsku, kas spieda uz nervu saknīti, cilvēks vairs nav asimetrisks, savērpies. Iedomājieties: ieaudzis nags, sāp, kurpe spiež… Bet, ja mēs to kurpi dabūjam platāku, nags ir tāds pats, taču vairs nesāp. Diska trūces konservatīva ārstēšan­a nenozīmē tās likvidēšanu, bet vienkārši cietušajam diskam tiek sarūpēti optimāli apstākļi, un lai tas tur dzīvojas. Ja ar diska trūci gudri apietas, tā var arī gadiem netraucēt.

– Bet ķirurgs no problēmas atbrīvo pāris stundu laikā – izoperē, un rīt kāja vairs nesāp!

– Medicīna pēdējos desmit gados tiešām ļoti attīstās, un daudz kas mainījies – operācijas kļuvušas saudzējošākas. Tagad ķirurgs mikrodiskektomijas laikā caur nelielu griezumu izņem to diska gabaliņu, kas izvelvējies spinālajā kanālā, atbrīvo nospiesto nervu. Bet vienalga… operācijas nespēj atrisināt visu. Statistika, ko zinu, vēsta: 75 procenti ir veiksmīgas operācijas, bet 25 procentos gadījumu tomēr rodas problēmas.

– Nervs joprojām kāju neatlaiž, sāp? Lai gan operācija maksājusi aptuveni 800 eiro…
– Nu ja. Nav tik viennozīmīgi, ka visiem uz urrā būs labi un pēc operācijas dejos valsi. Lasīju pat pētījumu, ka operētā un neoperētā grupa pēc diviem gadiem ir līdzvērtīga. Taču… pētījumi arī ir visvisādi, un to rezultāti patiesībā ir tikai tāds pieņēmums, vispārinājums.

– Jūs gribat sacīt, ka ķirurgi mēdz pārspīlēt ar griešanu?

– Viedokļi atšķiras. Kādam pacientam bija desmit milimetrus liela diska trūce. Pirms gadiem x arī es pati noteikti būtu teikusi, ka tik liela diska trūce jāoperē. Bet tagad vairs ne, jāskatās individuāli. «Tev ir riski, bet tas nenozīmē tikai operatīvu ārstēšanu.» Fakts, ka magnētiskajā rezonansē vai datortomogrāfijā redzama liela diska trūce, vēl nav pamatojums operācijai. Indikācija operācijai, kā jau sacīju, ir parēze – samazināta spēja kustināt un kontrolēt pēdu, un kad sāpes ir neizturamas.

– Galu galā varbūt tiešām nav, kur steigties, jo izoperēt diska trūci vienmēr var pagūt. 

– Lūk, tā gan nav taisnība! Ja cilvēkam ir nevis mērenas sāpes, bet jau pēdas parēze, un, ja sešu nedēļu laikā ārstē un pēda nekļūst stiprāka, tomēr būtu jāoperē. Jo, ja tu izdomāsi operēties pēc pusgada, diska trūce uz kāju ejošo nervu būs tik ilgi nospiedusi, ka tas vairs īsti labi neatjaunosies – nervs ir jau neatgriezeniski bojāts, kas nozīmē paliekošas izmaiņas. Šajā gadījumā nebūtu korekti teikt, ka ķirurgs veicis nesekmīgu operāciju. Lai gan, no otras puses, gadās pacienti, kam nervs atjaunojas arī pēc ilgāka laika.

– Dakter, kā dzīvot tālāk, kad diska trūce pēc ārstēšanas pierimusi vai arī izoperēta? Zinu, ka daudzi turpmāk pirms mugurai kaitīgiem darbiem ieņem pretiekaisuma tabletīti. Drošībai!

– Drīzāk būtu vērts iepriekš iedzert magniju, pirms slodzēm uzlikt korseti.

– Magnijs tiešām vajadzīgs, vai arī, tā teikt, – reklāmas projektiņš?

– Magnija joni regulē nervu un muskuļu tonusu, atslābina muskuļus, samazina stresu. Patiesībā, ja ir magnija deficīts, ir divi varianti: vai nu magnija ir par maz uzturā, vai arī tas tiek par daudz izlietots, un, ja mums ir stress, fiziska pārslodze, sportistam sacensības, tad magniju vajag uzņemt papildus. Arī, ja sāp mugura.

– Preparāti ir dažādi.

– Reizēm cilvēki, kas lieto magniju, no tā nejūt nekādu labumu – kājās tāpat ir kramp­ji, mugura sāp… Tas nozīmē, ka magnijs organismā neuzsūcas. Ja sīkāk papēta preparātu ķīmisko formulu, var secināt, ka ir magnija laktāts, magnija glikonāts, magnija citrāts – dažādas otrās puses. Valda uzskats, ka dažkārt organisms labāk izmanto vienu, dažkārt citu magnija formu. Tātad, ja konkrētais preparāts simptomus nenovērš, varbūt jāpamaina magnija forma. Es biežāk parakstu MagneMix, tur ir trīs dažādi magniji kopā, un tad ir grūti netrāpīt īsto. Patīk arī Magnesium Diasporal.

– Un devas, cik tās svarīgas?

– Jautājums – kāds ir magnij­a deficīts organismā… Bet cilvēkam būtu jāzina, ka magnijs organismā neuzkrājas – nav tā, ka es tagad saēdīšos magniju un man pietiks nedēļai uz priekšu. Savukārt, ja organismā magnija būs par daudz, lieko tas izvadīs laukā – būs šķidrs vēders.

– Par korsetēm, ko pieminējāt. Tās arī ir dažādas.

– Atšķirība ir ribiņās – tās veidotas no metāla vai no plastmasas. Diska trūcēm piemērotāka būtu puscietā korsete. Pie spondilolistēzēm, kad notiek disku nobīde, kas ir vēl nopietnāka problēma, vajadzīga stingrāka korsete, cietā. Lai gan korsete nenoņems vērpi, tomēr tā balstīs mugurkaulu un samazinās slodzi diskiem. Turklāt ar korseti grūtāk pieliekties, un šādā veidā tā piespiež padomāt, ka tik strauji kustēties tomēr nedrīksti.

Vispār uzskati ir trejādi… Vieni uzskata: valkāt korseti nav nekas slikts. Otri saka: ar korseti muskuļi slinko, mugura ir kā ģipsī – tātad, jo ilgāk un biežāk nēsā korseti, jo vairāk jāvingro. Savukārt trešie ir kategoriski pret korseti.

Bet – vēl taču ir mūsu pašu personīgā muskuļu korsete, kuru var un vajag uztrenēt! Ja vēdera taisnie un slīpie muskuļi un muguras muskuļi būs stipri, tie saturēs mugurkaulu. Tāpēc vienam, darot to pašu kustību, mugura nesāp, bet otram sāp. Jo ir šie izkritušie vēderiņi un atšautie dupsīši, un iemesls – vēdera muskuļu vājums, nav jostas muskuļu korsetes.

– Kā nostiprināt vēdera muskuļus? Jāatceras skolas laika presīte?

– Nē, jo lokoties tu atkal saspied diska vienu malu, kas ir nepareizi.
Visvienkāršākais vingrojums: izelpa un – savāc vēderu! Proti, vēders ievelkas uz iekšu, sasprindzinās. Un ar sasprindzinātu vēderu tā arī dzīvojam.

– Stāvi korķī un trenē! Vai arī garlaicīgā sapulcē.

– Bet protams! Es pati esmu slinka un saviem pacientiem mācu slinkos vingrojumus, kurus viņi var darīt jebkur. Bet vislabāk tomēr būtu pakonsultēties ar fizioterapeitu, lai tas parāda divus trīs vienkāršus vingrojumus, kurus atkārtot dienas laikā un kas neaizņemtu daudz laika, neprasītu speciālus apstākļus un spētu samazināt sāpju risku.

– Slavenā Ziņģīte, rāpošana un diska trūce?

– Problēma tā, ka cilvēks visu uztver burtiski. Izlasījis, ka Ziņģīte rāpo, bet pašam ceļu locītavas slimas, un pēc rāpošanas nu tās ir pavisam pagalam! Kā es saku, stāsts par Ziņģīti patiesībā ir nevis par rāpošanu kā vienīgo pareizo metodi pie diska trūces, bet – par neatlaidību. Varde, kura kuļā kājas, izkulsies no nelaimes.

Kas ir visharmoniskākās aktivitātes mugurkaulam? Ikviena dzīvā šūna, ja mēs to pētām mikroskopā, kustas ritmā, katram orgānam un visam organismam ir savs ritms. Bet, ja šūniņai uzpilina sāls šķīdumu, tā stresā saraujas.

Tāpat cilvēkam, dzīvojot stresā, katra šūniņa saraujas. Tāpēc visas aktivitātes, kas atjauno ritmu, der. Pacientiem, kuriem sēdēšana ir slikta, bet kuri iet uz reitterapiju, diska problēmas pazūd. Jo, jājot uz zirga, ķermenī atjaunojas ritms. Tāpat kā nūjojot, raitā solī pastaigājoties – viena kāja un roka uz priekšu, tad otra… 

– Un pēdējais jautājums, dakter: tad ko darīt – operēties vai ne?

– Saprotu, cilvēks apjucis: viens ārsts saka diska trūci operēt, otrs – nekādā gadījumā… Man vienmēr mācīja tā: konsultanta priekšā jānoņem cepure, bet ne galva. Uzklausi un pārdomā! Jo mana patiesība arī nav vienīgā. Jā, ar tām zināšanām, kas šobrīd ir, man šķiet, ka jādara tā.  Bet – paklausies vēl citus ārstus un izvēlies savu variantu.

Kur visvairāk magnija?
Vidējais magnija saturs 100 gramos produkta

• Graudaugi un graudu produkti (klijas, rupja maluma milti) – 60–240 mg
• Auzu pārslas, miežu putraimi – ap 100 mg
• Pākšaugi (zirņi, pupas, sojas pupiņas) – 100–250 mg
• Rieksti – 170–230 mg
• Šokolāde un kakao pulveris – 100–300 mg
• Pilngraudu rupjmaize – 85–90 mg
• Žāvēti augļi – 60–100 mg
• Tumšzaļo lapu salāti (spināti, pētersīļi, salāti, dilles) – 50–60 mg
• Gaļa – ap 70 mg
• Banāni – ap 40 mg
• Vairums dārzeņu – 10–40 mg
• Zivis – ap 30 mg
• Piens – ap 20 mg
• Ogas, augļi – ap 15 mg

Diennaktī tev jāuzņem ap­mēram 300–400 mg mag­nija. Ja ir paaugstināta fiziskā slodze vai stress – vēl vairāk.

Pozas un vingrojumi, kas noņem akūtas sāpes

1. Guļot uz muguras, kājas uzliec uz krēsla vai bumbas tā, lai starp augšstilbiem un apakšstilbiem veidotos taisns leņķis. Zem jostasvietas paliec nelielu spilventiņu, lai neveidotos sprauga starp grīdu un ķermeni. Dziļi un mierīgi elpo 10–15 minūtes, cenšoties atslābināt visu ķermeni.
2. Guļot uz muguras, kājas saliec ceļos. Zem tiem novieto pietiekami mīkstu priekšmetu, kas tomēr varētu noturēt kāju smagumu. Lai mazinātu sāpes, šādi drīksti gulēt visu nakti.
3. Guļot uz muguras, ar rokām pārmaiņus pievelc vienu, tad otru celi pie vēdera.
4. Guļot uz muguras, ar rokām pievelc abus ceļus pie vēdera tā, lai iestiepjas muguras apakšējā daļa. Šādā pozā paliec pāris sekundes, pēc tam lēnām ieņem sākuma stāvokli. Vingrojumu atkārto 5 reizes.