Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Līdz 2019. gada nogalei Emīlam ar veselību nebija ne mazāko problēmu. Taču, ja atskatās hronoloģiski, jau rudens sākumā iezīmējās psiholoģiskas grūtības. Emīla tētis, kuru viņš tik ļoti, ļoti mīl, pēkšņi paziņoja, ka uz pusgadu dosies jūrā, un tas puisim bija liels trieciens. «Emīls man atklājās un teica, ka notiekošais viņam atgādinot bērnības sāpes, kad es un viņa tēvs izšķīrāmies. Šī situācija bija kā Pandoras lāde – neparedzamu seku avots –, kuras atvēršana mums prasīja garas pārrunu stundas vakaros un sagādāja Emīlam daudz skumju brīžu. Visticamāk, viņa imunitāte tika spēcīgi saviļņota. Nākamos trīs mēnešus Emīls ar lielu azartu nodevās sportam – apmeklēja basketbola treniņus četras reizes nedēļā, nedēļas nogalēs piedalījās mačos. Tas viss tika apvienots ar treniņiem snovbordā Lietuvā.
Teica, ka gribot paspēt visu, it kā bēgot no savām sajūtām. Taču gada nogalē Emīlu apstādināja smags akūts elpošanas ceļu vīruss. Pēc simptomātikas aizdomīgi līdzīgs Covid-19 vīrusam – pazuda smaržas, garšas sajūta, ēstgriba, temperatūra nekritās vairāku dienu garumā, bija vērojams spēku zudums, lēkmjveidīgi apgrūtināta elpošana, plaušās parādījās trokšņi. Ārste izrakstīja stipras antibiotikas, pēc kuru lietošanas sekoja lēna, bet stabila atlabšana. Pēc divām nedēļām Emīls jau vēlējās atgriezties sportā. Taču bezspēks vajāja tik un tā,» atceras Anna.
2020. gada janvārī sporta dispansers piefiksēja Emīla niecīgo svara pieaugumu un atzīmēja, ka plaušu tilpums un elpas dziļums pie slodzes ir samazināts. Taču nodarboties ar sportu neaizliedza, tik vien kā aicināja atgriezties uz pavasara beigām, lai pavērotu svara pieaugumu un nepieciešamības gadījumā nozīmētu augšanas hormona analīzes. Taču tik tālu ģimene nemaz netika. «Pēc mēneša Emīls sāka sūdzēties par sliktu pašsajūtu, redzes un uzmanības traucējumiem. Pirms vēl paspēju pieteikt vizīti pie acu ārsta, dēls strauji zaudēja spēkus, pieprasīja daudz ēdiena, ūdeni, un pēc problēmām ar vēderu, ar kurām 7. februārī tika nogādāts slimnīcā, viņš iekrita hiperglikēmiskajā – paaugstināta cukura līmeņa – komā.»
Asinsvadus bija grūti atrast, divi ārsti dūra deviņas reizes, līdz beidzot spēja ievadīt Emīlam nepieciešamos medikamentus, no kuriem bija atkarīga viņa dzīvība.
«Smagākā nakts manā mūžā»
Anna atstāsta liktenīgajā dienā notikušo: «Redzot, cik dēlam slikti, izsaucu ātro palīdzību. Mans vienmēr stiprais Emīls gulēja bez kustībām, un dakteri nevarēja atrast vēnu, kur ievietot katetru. Pa ceļam uz slimnīcu viņš zaudēja samaņu. Lai gan ožamais spirts līdzēja, uzņemšanas nodaļā, gaidot rindā, samaņa tika zaudēta vēlreiz. Kad apkalpojošais personāls to pamanīja, Emīlu nekavējoties ievietoja intensīvās terapijas nodaļā. Gaidot analīžu rezultātus, samaņa jau atkal ik pa brīdim zuda. Tad pienāca ārsts un paziņoja, ka Emīls steidzami jāpieslēdz pie sistēmām, jo patlaban viņa asinis līdzinās etiķainam sīrupam. Tā kā asinsvadus bija grūti atrast, divi ārsti dūra deviņas reizes, līdz beidzot spēja ievadīt Emīlam nepieciešamos medikamentus, no kuriem bija atkarīga viņa dzīvība. Man šķita, ka sajukšu prātā! Tā bija smagākā nakts manā mūžā. Tā lūgusi Dievu es vēl nebiju nekad! Pa nakti medmāsas ļāva man gulēt Emīlam blakus.»
Nākamajā rītā tika paziņota diagnoze – autoimūns 1. tipa cukura diabēts. Tā kā Emīla mammai nebija ne jausmas, ko šī diagnoze sevī ietver, ārsts virspusēji ieskicēja slimības būtību. «Tā bija pirmā reize, kad līdz galam nespēju pieņemt to kā mūsu stāstu. Iedzimts? Autoimunitāte? Manam sportistam un čalim, kurš neslimo vispār?» Laiku slimnīcā Anna atceras kā lielu murgu: «Emīls zaudēja redzi. Lai gan ārsti teica, ka tas ir pārejoši un saistīts ar netīro asiņu ietekmi uz acīm, četras dienas nevarēju rast mieru. Naktīs raudāju un bez apstājas studēju publikācijas Pasaules Diabēta centra mājaslapā. Noskaidroju, ka lielākoties šai slimībai ir autoimūns cēlonis. Taču, aprunājoties ar ārstiem, uzzināju, ka Latvijā par autoimunitāti bērniem slimnīcā nepārliecinās. Tas notiek tikai atsevišķos gadījumos – diagnozes apstiprināšanai. Emīlam šāda izpēte tika nozīmēta, un atklājās, ka rezultāti ir negatīvi!»
Anna atzīst, ka ir viena no tām mammām, kuru ārsti diez vai vēlas sev par pacienti. «Ļoti daudz jautāju, skaidroju, uzmeklēju, lūdzu papildu analīzes, izmeklējumus. Šāds stāvoklis, kad saslimst bērns, ir ļoti smags ne tikai vecākiem, bet arī ārstiem. Mani lūdza apmeklēt slimnīcas psihologu, un pie trešā aicinājuma es arī turp devos. Ieguvu pirmo miera lāsi, jo bija sajūta, ka kāds mani uzklausa. Ārstiem ikdienā nav ne pienākuma, ne intereses izglītot vai uzklausīt bēdu sagrautu vecāku. Viņiem ir analīzes, secinājumi un nākamais pacients. Tas, cik ārsts ir empātisks, atkarīgs tikai no viņa paša vēlmes un iespējām. Psihologa kabinetā es runāju, un manī klausījās. Jā, padomu nebija, bet saprotošs skatiens dažkārt ir vienīgais, kas spēj atgriezt ticību labajam.»
Šaubas par diagnozi
Mēneša beigās Emīls tika izrakstīts no slimnīcas. «Atceros to drūmo, pelēko februāra dienu, kad atgriezāmies mājās. Bijām kā svina pielieti ar bailēm, neizpratni, pārgurumu un dziļām skumjām. Vīrs bija iekūris kamīnu, pie kura visi sagūlām un, cieši apskāvušies, aizmigām. Iestājās miers… Taču tas nebija ilgs. Simptomi – vēdersāpes, bezspēks un vemšana, ko slimnīcā maldīgi noturēja par vēdera vīrusu, – Emīlam turpinājās arī mājās. Bija biežas hipoglikēmijas – pazemināta cukura līmeņa – lēkmes. Vēders bija sapūties tā, ka vizuāli atgādināja bērnus, kuri fotografēti Āfrikā – bada skartajos rajonos. Steigšus atradu funkcionālo ārstu. Bija aizdomas, ka antibiotiku lietošanas rezultātā Emīla kuņģis un zarnu mikrobiota vairs nespēj pilnvērtīgi pārstrādāt virkni barības vielu, tāpēc tika nozīmēta diēta, izslēdzot no uztura glutēnu, laktozi, saharozi. Un – palīdzēja! Bet analīzes uzrādīja cinka iztrūkumu asinīs, kas izsauca disleksiju – mācību traucējumus, kuri izpaužas kā nespēja lasīt, saprast izlasīto, – un dusmu, nesavaldības lēkmes. Par laimi, ārsta vadībā, sakombinējot cinku, kalciju un dzerot tos lielās devās, pusotras nedēļas laikā situācija normalizējās.»
Taču par slimnīcā noteikto diagnozi – autoimūns 1. tipa cukura diabēts – Anna joprojām šaubījās. Viņa stāsta: «Sazinājos ar laboratoriju un noskaidroju visas iespējamās autoimunitāšu analīzes, kas saistītas ar 1. tipa cukura diabētu. Daļa no analīzēm bija jāsūta uz Beļģiju, atbildes jāgaida trīs mēnešus. Atceros, tās bija Lieldienas, kad visi sēdējām pie pusdienu galda un atnāca rezultāti. Te nu bija – Emīlam neapstiprinājās neviena no autoimunitātēm, kas saistītas ar diagnozi! Jutos kā spārnos, jo sapratu, ka mums nav darīšana ar neatgriezeniskiem procesiem.
Kā turpmāk risinājās Emīla ārstēšana, lasi žurnālā Ievas Veselība vai Santa+.
