Mamma un dēls dziednieki: Ja kaut vienu izdodas glābt no nāves, tā ir uzvara

Viss sākās ar depresiju

Sanda Keiša un Mārtiņš Liukišs Latvijā ir vienīgais tāds tandēms – māte un dēls dziednieki. Liela loma izaugsmē un nebūt ne vieglā amata izvēlē ir dziedniekam Mārtiņam Rodem jeb Bebru Mārtiņam. 

Pirms astoņiem gadiem cēsnieces Sandas Keišas dzīvē bija sarežģīts posms. Viņa strādāja krāšņās dabas un dzīves telpas Amatciems apzaļumošanā, bet tad no dzīves aizgāja brālēns, bija vilšanās arī pašas personiskajā dzīvē, un Sanda saslima ar smagu depresiju. Trīs gadus viņai bija pilnīga vienaldzība pret dzīvi, ģimeni, dēlu. Bija tik smagi, ka viņa pat nemēģināja celties no gultas. «Tie trīs gadi man no atmiņas ir dzēsti, it kā to nebūtu,» par mammas slimību saka dēls Mārtiņš. «Kad man jautā, kā klājās skolā, ar ko es nodarbojos brīvdienās, es nevaru atbildēt. Es mammu pārsvarā redzēju guļot.» – «Es jau nebiju aizmigusi,» piebilst mamma. «Visu laiku blenzu griestos. Pilnīga apātija mijās ar enerģijas uzplūdiem – divos naktī cēlos augšā un pārstādīju istabaugus, kārtoju skapjus, pieliekamo. Sekoja kritums, kad nevarēju pakustēties. Visiem tas bija smags laiks. Mana mamma bija tuvu izmisumam. Mārtiņam tikai 14 gadi, pusaudža vecums, kad bija vajadzīga mamma, bet manis nebija. Nē, es nedomāju par pašnāvību. Trīs reizes dienā izdzerot sauju zāļu, cilvēks nespēj līdz tam aizdomāties.» – «Mammai bija izrakstīts tik daudz zāļu, ka sākās mēnessērdzība,» dēls atceras. «Viņa naktīs cēlās, bet neatcerējās, ko darījusi. Ieslēdza gāzi un gāja gulēt. Mēs viņu vaktējām.»

Viss mainījās vienā naktī. Sanda Keiša: «Sapnī redzēju aiz sevis stāvam gaišu tēlu un sevi ļoti laimīgu. Tajā brīdī fiziski jutu, ka mans ķermenis atdzīvojas, piepildās ar dzīvotgribu, iedvesmu. Es pirmo reizi mūžā sajutos laimīga. Man visapkārt bija gaisma, šķita, ka no laimes es varētu pacelties gaisā. Prieks bija liels, kad dzima Mārtiņš, bet tās bija citas izjūtas. No rīta laimes sajūta nebija zudusi, aiz laimes un pateicības pat sāku raudāt. Zvanīju mammai un teicu, ka esmu laimīga. Viņa, protams, par tik spējām pārmaiņām bija neizpratnē. Atkal ieraudzīju savu māju, savu attēlu spogulī, ieslēdzu pat televizoru, ko gandrīz visu šo laiku nebiju skatījusies. Un tieši tad kādā raidījumā dziednieks Mārtiņš Rode stāstīja par bebru dziedzeru uzlējumu, pieminēja, ka tas palīdz pret psoriāzi. Atcerējos, ka mamma uz nervu pamata jau gadiem ilgi mokās ar šo slimību, un pēc dažām dienām aizvedu viņu pie dziednieka. Pati gan iekšā negāju. Mamma darīja visu, ko Mārtiņš lika, un viņai kļuva labāk. Kad vedu viņu pie dziednieka otrreiz, Mārtiņš mani ieaicināja pie sevis – laikam mamma bija pačukstējusi par manu depresiju. Mirklī, kad Mārtiņš nostājās man aiz muguras, aizvēru acis un atcerējos sapni, gaišo tēlu sev aiz muguras… Mammu pie dziednieka vedu vēl pāris reižu un atkārtoti tikos ar Mārtiņu. Zāles noliku malā. Dziednieks strādāja ar savu enerģiju, es dzēru bebru dziedzeru uzlējumu, lavandas eliksīru, vīgriezes tēju, lietoju arī citus ārstniecības augus. Pēc pēdējā seansa Mārtiņš Rode teica: «Ir laiks pašai sākt dziedināt. Tev ir spējas, kas jāattīsta. Esmu gatavs dalīties ar savām zināšanām.» Samulsu. Man piemita laba intuīcija, jutu cilvēkus, bet – lai dziedinātu? Bebru Mārtiņš parādīja ceļu, pa kuru iet. Tā ir viņa skola – strādāt ar savu enerģiju, rokām.

Mārtiņš mani dabūja uz strīpas un ierādīja dziednieka darbu. Divus gadus strādājām plecu pie pleca, jo nebiju pārliecināta, ka varu to darīt. Kad parādījās rezultāti, man radās interese. Aizvedu arī dēlu pie Rodes, lai paskatās, vai Mārtiņš var dziedināt.» – «Man bija veselības likstas, un dziedinot Rode ielika domu, ka es gribēšu, varēšu un spēšu palīdzēt cilvēkiem,» stāsta viens no jaunākajiem dziedniekiem Latvijā Mārtiņš Liukišs. «Viņš teica, ka es, tāpat kā mamma, varēšu dziedināt, un vienreiz mani uzaicināja strādāt ar viņa pacientu. Pēc nedēļas man zvanīja, ka cilvēkam kļuvis labāk…

Slimības no mazotnes ir mana dzīves skola. Man šķiet, ka nav vainas, ko neesmu izslimojis.

Slimojot esmu mācījies, kā tikt ar tām galā. Strādājot jebkuru darbu, kas nesaistījās ar dziedniecību, es saslimu. Astroloģe teica, ka mans dzīves ceļš saistīts ar slimībām, un es sapratu – man jāsāk pašam dziedināt, citādi turpināšu slimot. Mamma gan negribēja, lai tik jauns strādāju ar cilvēkiem, taču, kopš dziedinu, neesmu slimojis.»

Brīnumus nesola

«Mēs strādājam ar rokām,» dziedināšanas noslēpumu atklāj Sanda. «Neesam rentgeni, diagnozi neuzstādām. Kad atnāk cilvēks, kurš apmeklējis vairākus ārstus, nodevis analīzes, kas neuzrāda saslimšanu, ar rokām centimetru pa centimetram skenējam ķermeni. Roka jūt, kur ir slimība. Nelielus nierakmeņus vai žultsakmeņus dedzinām ar roku kā ar liesmu, un tie drūp. Taču ne visus akmeņus var saskaldīt.

Vieglāk slimība padodas, ja cilvēks ievēro mūsu ieteikumus – lieto dabiskus līdzekļus, uzlējumus, kustas, dzer ūdeni. Svarīgi strādāt kopā – es daru, slimnieks dara un Dieviņš no augšas palīdz.» Mārtiņš piebilst: «Viegli strādāt ar kaulu vainām, ja cilvēks bijis uz izmeklējumiem pie ārsta un noteikta diagnoze. Ja celī trūkst šķidruma, plīsis menisks, nodilusi kaulu locītava, uzlieku rokas, domās atjaunoju to, kā orgānam trūkst, saaudzēju menisku. Vizualizējot veselu orgānu un dodot enerģiju, tas atjaunojas un kļūst vesels. Mamma slēpojot nokrita uz muguras un iešķēla muguras skriemeli. Piecos vakaros es to atjaunoju. Taču ne vienmēr ir simtprocentīgs rezultāts, tāpēc brīnumus nesolām. Ja cilvēkam ir saasinājums vai atvieglojums pēc pirmā seansa, tā ir zīme, ka varam turpināt strādāt. Ja nekas nemainās, iesakām palīdzību meklēt citur.» Sanda un Mārtiņš slimības arī vārdo, taču katrs ar saviem vārdiem. Vienādi viņiem ir tikai rozes vārdi. «Katrs dziednieks izvēlas savus vārdus, kas viņam strādā,» saka Sanda. «Man ir ļoti daudz vārdojumu, taču es no tiem izmantoju tikai dažus. Man iedevu biezu vārdojumu grāmatu krievu valodā, kuru pēc divām dienām bija jāatdod. Visu nakti šķirstīju, meklēju, izrakstīju vārdus, kas man šķita spēcīgi. Skaitu tos krieviski, un praksē esmu pārbaudījusi, ka tie palīdz.

Ar nožēlu jāatzīst, ka dziednieki aizejot mantojumā neatstāj spēcīgus vārdus.

Raunā dzīvoja tāda Bērziņtante, kurai bija stipri alerģijas vārdi. Nevienam to nav. Šodien daudzi mokās ar alerģijām, un tie būtu ļoti noderīgi. Žurnāla Zintnieks redakcija izdevusi četras Labo vārdiņu grāmatas. Tajās apkopotie vārdojumi ir ļoti labi un palīdz. Palīdz arī tautasdziesmas. Ja ir kreņķi, paskaita Bēdu manu lielu bēdu,/ Es par bēdu nebēdāj’ .. un kļūst vieglāk.

Mums patīk, ja cilvēks vispirms vēršas pie daktera un tad nāk pie dziednieka, taču uzskatu, ka ārstiem ar dziedniekiem jāsadarbojas. Ir situācijas, kad ķīmiskās zāles var aizstāt ar dabīgiem līdzekļiem. Kāpēc dakteris, gudrs cilvēks, redzot, ka pacientam ir roze, raksta antibiotikas?! Var taču pateikt, lai dodas pie vārdotājas. Pēc vienas vārdošanas tā pazudīs! Pa telefonu var norunāt rozi. Ja jostas roze ir ielaista, parādījušās čūlas, bojāti audi, tad gan jābrauc vismaz divas reizes un jāvārdo klātienē. Varam sāpes noņemt no attāluma, taču tikai saviem klientiem, kurus esam dziedinājuši ar rokām. Dziedinot no attāluma, svarīgi vizualizēt, sajust cilvēku.» – «Ir cilvēki, kas lieto sauju zāļu, bet tās saēd nieres, aknas, kuņģi, uztūkst kājas un parādās citas blakusparādības,» norāda Mārtiņš. «Vizuāli atšķiras cilvēks, kurš visu mūžu pārsvarā lietojis dabiskus preparātus, – viņš ir kustīgs, dzīvespriecīgs, viņa sejā nav noguruma pēdu. Tam, kurš dzīvo uz zālēm, ir vesela buķete vainu, viņš ir nīgrs un noguris.» – «Ja ir akūts iekaisums, vīrusinfekcija, sāpes, nevar gaidīt, kamēr dabas zāles iedarbosies, taču pēc antibiotiku kursa organisms ir jāattīra,» dēlu papildina mamma. «Nereti cilvēks četrdesmit gados aiziet pie ārsta ar paaugstinātu asinsspiedienu, un ārsts izraksta zāles, kas viņam jādzer līdz mūža galam. Tas nozīmē, ka pēc dažiem gadiem viņam parādīsies problēmas ar sirdi un būs jādzer sirds zāles, pēc tam sāksies problēmas ar nierēm… Kad viņš saprot, ka nekļūst labāk, nāk pie dziednieka un pusstundu stāsta par savām vainām. Es tad sāku domāt, kā ar vienu dabas līdzekli nošaut vairākus zaķus, varbūt kādas zāles var aizstāt ar homeopātiju. Nē, tas nenozīmē, ka vedinu atteikties no visām zālēm. Cilvēks pats ar savu enerģiju var pazemināt asinsspiedienu, ar rokām to no augšas virzot pa savu ķermeni uz leju. Var dzert aroniju vai granātābolu sulu. Ja spiediens nekrītas, jādzer zāles.»

Zeķu ziede un cepti krupji

Mazais zviedru rūgtais, pienenes, strutenes, zaļā valrieksta, kalanhojes, bērzu čagas, bebru dziedzeru, purva vārnkājas, ceriņu, lavandas uzlējums – tie ir eliksīri, kurus lietojot var tikt pie veselības. Sanda Keiša daudz eksperimentējusi, radot smēres, uzlējumus, eliksīrus dažādu slimību ārstēšanai. Dziedniece receptes iesaka klientiem, prasmēs dalās ar kolēģiem. «Man labi padodas psoriāzes ārstēšana,» dziedniece saka. «Esmu radījusi smēri uz tauku, varžu ādu un kaulu bāzes. Mana friziere to sauc par zeķu ziedi, jo tā nelabi ož. Pati gatavoju vairākus eliksīrus.

Pašu radīti līdzekļi ir vērtīgāki, jo cilvēks tos gatavo ar domu atveseļoties.

Arī pašu vāktas zāļu tējas palīdz labāk, nekā aptiekā pirktas, kas, iespējams, lasītas ar nolūku nopelnīt. Bebru dziedzeru uzlējums stiprina imunitāti, tāpēc to īpaši ieteicams lietot rudenī. Eliksīrs uzlabo vielmaiņu, novērš nervu sistēmas traucējumus, dod enerģiju. Kad sāku to lietot pret depresiju, man kļuva sliktāk, taču mamma uzstāja – vajag! Pēc tam jau jutos labāk. Daudziem saviem klientiem iesaku Mazo zviedru rūgto. Rūgtvielu maisījums palīdz pret 47 vainām – siekalu un kuņģa sekrēcijas veicināšanai, žults sintēzei, kuņģa, zarnu un žultspūšļa darbības normalizēšanai, aknu funkciju aktivizēšanai, nervu sistēmas normalizēšanai, gremošanas trakta stimulēšanai un citām vainām. Aptiekā nopērk Mazā zviedru rūgtā tēju, aplej ar divām pudelēm 0,7 litru šņabja, divas nedēļas notur un tad lieto kopā ar zāļu tēju. Piemēram, ja ir problēmas ar nierēm, tējkaroti eliksīra pievieno tīruma kosas vai citām nieru tējām. Tēja palīdz rūgtvielu maisījumu novirzīt uz konkrētu orgānu. Var dzert arī profilaktiski, uzlējumu pievienojot glāzei ūdens. Mārtiņš vairāk strādā ar kaulu un locītavu slimībām un saviem klientiem iesaka lietot purva vārnkājas uzlējumu, kas šķīdina sāļus un izvada tos no locītavām. Uz sāpošajām locītavām var likt uzlējuma kompreses. Savukārt ceriņu ziedu uzlējums ir vērtīgs līdzeklis asinsvadu attīrīšanai. Zilo vai balto (neizmanto potēto ceriņu ziedus) ceriņu ziedus izkaltē, samaļ un lieto pustējkaroti no rīta un vakarā pirms ēšanas. Virsū uzdzer siltu ūdeni. Var gatavot arī uzlējumu – ceriņus aplej ar šņabi. Lavandas uzlējums uzlabo miegu, nomierina nervu sistēmu. Tas ir antibakteriāls līdzeklis.

Pret saaukstēšanos, vīrusinfekcijām un imunitātes stiprināšanai vienādās daļās sajauc medu, citronu un ingveru. Citrona vietā var likt cidoniju. Vīrusu laikā var lietot arī maisījumu, kurā vienādās daļās samaisa ķiplokus, dzērvenes un medu. Šie maisījumi aizstāj vitamīnus. D vitamīnu gan vajadzētu lietot, pirms tam pārbaudot tā klātbūtni organismā, jo saules mums ir maz un daudziem tā trūkst. Neiesaku aizrauties ar uztura bagātinātājiem.

Strutenes palīdz pret ērču kodumiem. Ērču encefalītu un Laimas slimību ārstē dzīva vardīte. Bērniņam bija piesūkusies ērce, un es uz koduma vietas citu pēc citas uzliku četras vardītes. Tās izvilka infekciju. Pēc tam aizveda ērci pārbaudīt un konstatēja, ka tā inficēta ar encefalītu, taču bērnam bīstamo slimību neatklāja. Mūsu omei laukos visai bieži iekož ērce, un viņa jau ir ietrenējusies – tūlīt iet pēc vardes un liek uz koduma vietas. Ja vardīte sēž, ērce var būt inficēta, un ir jānomaina kādas trīs vardes, ja bēg prom – viss kārtībā. Uz koduma vietas vardi tur 15 minūtes, tad maina. Vardīte, uzsūkusi infekciju, var noģībt, bet pēc tam to ieliek zālītē, zeme izvelk nelabumu, un varde žiperīgi aizlec. Domāju, jebkurš var noķert vardīti, lai palīdzētu tuviniekam. Tiesa gan, vardīšu paliek arvien mazāk, tās apēd stārķi.

Mēs ļoti daudz esam eksperimentējuši uz sevis, lai pēc tam varētu palīdzēt cilvēkiem. Daudz esam palīdzējuši manai mammai. Pirms septiņiem gadiem viņa dzēra zāles, sēdēja dārza malā un nevarēja neko izdarīt, bet, kopš sāku dziedināt, viņa iet kā tanks. Mammai ir 78 gadi un vairs nav ne psoriāzes, ne citu vainu. Viņai viegli palīdzēt, jo viņa mums tic. Ja kaut kur sāp, piemetam roku un sāpes pāriet.»

Vieni ar savām rokām

«Lai gan esam palīdzējuši vēža slimniekiem, mēs neņemam onkoloģijas pacientus. Mēs varam konsultēt, vārdot, zinām, kādus produktus, līdzekļus katram vēža veidam lietot – aprikožu kauliņus, melnās ķimenes vai bebru žulti –, taču nevēlamies strādāt ar rokām, velti dot cerību… Tas ir ilgs un smags darbs. Mēs sarodam ar cilvēku un, kad viņš aiziet no dzīves, jūtamies smagi.

Kādreiz cilvēks pirms nāves atbrauc atvadīties, paldies pateikt…

Šis ir bīstams darbs, jo, žēlojot cilvēkus, esmu pārķērusi to vainu sev. Paldies Dievam, tiku ātri ar to galā. Kolēģi mūs māca – nedrīkst žēlot. Ir jāizdara darbs un, kad cilvēks pagriež muguru, jāaizmirst. Mums nesanāk.» – «Mēs esam riska grupā, strādājam ar savu enerģiju, rokām un varam uzņemt svešu enerģiju, slimību. Atnāk cilvēks, kuram sāp celis. Es ar viņu strādāju, bet, kad viņš aizgājis, man sāk sāpēt tas pats celis un jāprasa mammai, lai viņa ņem vainu nost. Paši sev nevaram noņemt pat galvassāpes.» Sandai gan ir vienkāršs paņēmiens, kā atbrīvoties no galvassāpēm: «Es tās sev noņemu paklepojot – pāris reizes stipri ieklepojos, un sāpes pāriet. Domāju, ka šādi var atbrīvoties no galvassāpēm, ja asinsvadā sāk krāties holesterīns vai kaut kas atlobījies, bloķējot smalkos galvas kapilārus. Ieklepojoties bloku izsit laukā, un galvassāpes pāriet. Bet Mārtiņam taisnība – pašiem sev palīdzēt grūti. Tāpēc palīdzam viens otram, attīrām māju, atīrām paši sevi.

Esmu mēģinājusi strādāt ar rūnām, gaismas kanāliem, taču esmu palikusi pie dziedināšanas ar rokām. Šādi varu palīdzēt vislabāk. Reiki skolotāja teica: «Tev laikam paliks pats grūtākais. Nebūs, kas palīdz, – ne rūnas, ne gaismas kanāls, tu paliksi viena ar savām rokām.» Šis nav viegls darbs. Strādājot ar cilvēkiem, dziednieks zaudē enerģiju, un ne vienmēr starp klientiem atliek laika aiziet pie koka atgūt spēku. Man ļoti patīk braukt ar mašīnu, bet nebraucu uz Rīgu ar mašīnu, jo pēc sešu stundu darba ar cilvēkiem neatceros, kā esmu nokļuvusi mājās. Vīrs man jautā – pa kuru ceļu brauci, sastrēgumi bija? Es nevaru atbildēt… Ja divas reizes neatceries, saproti, ka tas ir bīstami. Mēs ar Mārtiņu uz Rīgu braucam ar autobusu.

Ne visas slimības var izārstēt un ne visus var izārstēt. Var nesaderēt enerģijas ar dziednieku. Slimība var būt karmiskais sods, un, ja cilvēkam jāizcieš samaksa par saviem vai senču grēkiem, neviens dziednieks viņam nepalīdzēs. Tāpat – ja cilvēks nevar noskaitīt Tēvreizi, netic Dieviņam, nevar likt lielas cerības uz izdziedināšanos.

Mēs uzreiz pasakām – ar asinsvadu veģetatīvo distoniju, sirds slimībām, vēzi nestrādājam, taču neatsakām, ja cilvēkam ir nepieciešama konsultācija. Ir jābūt stipram mugurkaulam, lai cīnītos ar slimību, bet ne visi gatavi iet tam cauri, strādāt ar sevi. Kad es trīs gadus biju slīgusi depresijā, biju gatava darīt visu, lai tikai tiktu no tā murga laukā. Vispirms jāattīra organisms, lai uzsāktu dabas līdzekļu kursu. Tabletes, ko saujām trīs reizes dienā dzēru, man trīs gadus tīrījās laukā kā lipīgi, smirdīgi sviedri. Baltās pelītes nav mīts. Es zāles biju atrijusies līdz baltajām pelītēm. Man tās līda virsū, un es nevarēju nokratīt nost. Nespēju pamosties, man bija šausmīgas bailes. Kad pārtraucu dzert zāles uz nakti, es divas nedēļas negulēju. Tomēr sapratu: ja iedzeršu tableti vienu nakti, to izdarīšu arī nākamo, aiznākamo… Katru nedēļu pa ceturtdaļai samazina zāļu porciju, un, kad paliek ļoti maz, sāk organismu attīrīt ar Mazo zviedru rūgto, bebru dziedzeru uzlējumu, baldriāniem. Tā organisms tiek pārstartēts. Soli pa soli slimība ir uzveicama, bet ne visiem pietiek spēka un pacietības.

Mans skolotājs teica – ja kaut vienu izdodas glābt no nāves, tā ir uzvara. Mēs ar Mārtiņu esam daudz strādājuši kopā un esam apmierināti ar rezultātu. Ja nepieciešams, viens otru pamācām, dalāmies ar pieredzi, bet rokas, mūsu darba instruments, mums katram strādā citādi. Zilākalna Marta, kurai līdzvērtīga dziednieka Latvijā nav, ir teikusi: «Dziednieki, esiet vienoti.» Diemžēl tā nav. Mēs esam pateikuši kolēģiem – nedrīkst ņemt tādas summas par dziedināšanu, aicinājuši neturēt sveci zem pūra, dalīties ar zināšanām, sūtīt pie cita dziednieka, ja tas spēj palīdzēt labāk. Mēs kopā būtu milzīgs spēks. Varētu palīdzēt vēža pacientiem, bet neesam vienoti.»