Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro:
Dr. med. MĀRCIS LEJA 
- Gastroenterologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas zinātniskās daļas vadītājs. Līdzdarbojies zarnu vēža skrīninga ieviešanā Latvijā.
- Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors.
- Latvijas pārstāvis Eiropas Vēža misijas padomē, kuras mērķis ir izmantot zinātnes atklājumus ārstniecības praksē.
– Profesor, uz ko šis aicinājums – veikt zarnu vēža skrīningu – attiecas?
Citi lasa
– Vecums ir galvenais zarnu vēža riska faktors, deviņiem no desmit to atrod pēc 50 gadu vecuma. Tāpēc skrīninga mērķa grupa ir gan sievietes, gan vīrieši no 50 līdz 74 gadiem, un valsts šo pārbaudi apmaksā. Tātad, tiklīdz tev paliek 50 gadi un vēlāk jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, kurš iedos testu asiņu noteikšanai izkārnījumos, un, ja šis tests būs pozitīvs, ģimenes ārsts tevi nosūtīs uz zarnu endoskopisko izmeklējumu kolonoskopiju. Pozitīvs, apstiprinošs slēpto asiņu testa rezultāts vēl nenozīmē, ka cilvēkam noteikti ir zarnu vēzis – asiņošanai var būt vairāki skaidrojumi, piemērām, hemoroīdi, un kolonoskopija ir vienīgā precīzā metode iemesla noteikšanai.
Zarnu vēzis ir viens no tiem audzējiem, ar kuru saslimst visvairāk – Latvijā ik gadu tie ir vairāk nekā 1100 cilvēki. Turklāt, lai cik dīvaini tas šķistu, vīriešiem ir lielāks efekts no skrīninga izmeklējuma nekā sievietēm.
– Kā to saprast?
– Vīriešiem rezultāts biežāk ir pozitīvs, tātad skrīninga ekonomiskais efekts ir lielāks.
Katru gadu vairāk nekā 1100 cilvēki – tas ir absolūtos skaitļos. Bet, ja salīdzina ar citām Eiropas valstīm, izrādās, ka mūsu situācija nav nemaz tik slikta, mēs neesam starp valstīm, kur ir augstākā saslimstība ar zarnu vēzi. Uz to var palūkoties no diviem aspektiem. Pirmais – bagātākajās valstīs saslimstība ar zarnu vēzi ir augstāka. Varbūt tas liecina par to, ka mēs vēl neesam tik bagāti, lai gan, mūsu turībai pieaugot, arī saslimstība ar zarnu vēzi Latvijā pieaug. Tas parādījies arī mūsu pētījumos – apmēram 30 gadu periodā saslimstība ar zarnu vēzi absolūtos skaitļos ir gandrīz dubultojusies.
Diemžēl! Organizēts kolorektālā vēža skrīnings Latvijā notiek kopš 2009. gada. Taču to izmanto ļoti maz iedzīvotāju – tikai 16% no skrīninga mērķa grupas.
– Gaļu par daudz ēdam?
– Gaļa uzturā ir tikai viens no riska faktoriem. Protams, uzlabojusies arī diagnostika.
Savukārt, ja mēs paskatāmies, kas notiek pēc tam, kad slimība diagnosticēta, tad aina kļūst sliktāka. Pirms dažiem gadiem kādā starptautiskā konferencē prezentējām ziņojumu par Latvijas epidemioloģisko situāciju, un pēc tam pie mums pienāca kolēģis no Anglijas, kur saslimstība ir krietni vien augstāka nekā Latvijā, un teica: «Jums situācija ir vienkārši traģiska.» Tāpēc, ka mums no saslimušajiem ar zarnu vēzi apmēram 70 procenti slimības dēļ nomirst. Attīstītās Eiropas valstīs šis rādītājs tuvojas 40 procentiem. Tātad šādā ziņā situācija ir patiešām traģiska. Un tas notiek ne tāpēc, ka ārsti ārstētu slikti, un ne tāpēc, ka nav pieejami medikamenti, bet gan pārsvarā tāpēc, ka slimība tiek atklāta novēloti. Loģiski, ka ārstēšanas rezultāti tad ir stipri bēdīgi. Šajā ziņā mēs kādu brīdi bijām absolūtie līderi, šobrīd dažas valstis Latviju ir apsteigušas, bet arī mums situācija nav uzlabojusies.
– Kāpēc slimību atklāj novēloti?
– Jo novēloti tiek veikta diagnostika. Vai nu cilvēki paši laikus neaiziet pie ārsta vai ārsts uzreiz nenosūta izmeklēties. Tāpēc gribu akcentēt: ja kādam, it īpaši pēc 50 gadu vecuma, sākušies tādi zarnu simptomi, kas iepriekš nav bijuši, piemēram, vēdera izejas traucējumi: caureja vai aizcietējumi, vai asins klātbūtnes paradīšanās izkārnījumos, nemaz nerunājot par vispārējām pazīmēm – novājēšana bez iemesla, nogurums –, cilvēks jānosūta izmeklēties. Nevis uz zarnu vēža skrīningu, bet standarts šajā gadījumā ir kolonoskopija. Tā ir ambulatori veicama procedūra, kuras laikā taisnās un resnās zarnas iekšpuse tiek apskatīta ar speciālas garas, lunkanas, aptuveni pirksta resnuma zondes – endoskopa – palīdzību. Ja kāds zarnas rajons jāvērtē detalizētāk, caur endoskopu zarnā ievada instrumentu, lai paņemtu audu parauga. Šis izmeklējums ļauj atrast pirmsvēža stāvokli – specifiskus polipus. To atklāšana un noņemšana var ne tikai samazināt mirstību no zarnu vēža, bet arī saslimstību ar šo ļaundabīgo audzēju. Jo, ja polipu noņem, zarnu vēzis vairs neattīstās.
– Cik zinu, dažās valstīs kā skrīninga metodi izmanto nevis slēpto asiņu testu, bet uzreiz kolonoskopiju. Acīmredzot tas ir mērķtiecīgāk.
– Pilnīga taisnība. Ir valstis, kurās kolonoskopija ir skrīninga metode. Tradicionāli tā notiek ASV, bet arī mums kaimiņos Polijā ir šāda veida skrīnings. Kolonoskopiju parasti iesaka veikt reizi desmit gados. Slēpto asiņu testi šobrīd pēc mūsu ieteikuma jāveic katru gadu. Bet konceptuālā atšķirība starp abām skrīninga metodēm ir tāda, ka cilvēki, ja viņiem nekas no zarnu puses nekaiš, daudz labprātāk piedalās programmā, kurā tiek veikti neinvazīvi testi. Atsaucība ir daudz lielāka. Tas ir viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc Eiropā akceptē gan vienu, gan otru skrīninga pieeju, bet kopumā Eiropas vadlīnijas vairāk sliecas slēpto asiņu piejaukuma noteikšanas virzienā. Ir valstis, kur šīs abas diagnostikas metodes kombinē. Piemēram, Vācija mēģina to darīt, Čehija. Šobrīd jaunu zarnu vēža skrīninga pieeju ievieš Anglijā, kur tiek veikts slēpto asiņu tests kombinācijā ar apakšējo endoskopiju, taču izmeklē nevis visu resno zarnu, bet pārskata tikai vienu tās daļu – kreiso pusi, kur visbiežāk parādās sliktie polipi un pēc tam audzēji. Tātad – vienkāršots izmeklējums.
Es teikšu tā: nav pat svarīgi, kuru skrīninga metodi izvēlēties – cilvēkiem vajag piedāvāt tādu skrīninga programmu, kas tiek reāli izpildīta. Tāpēc valstiskā mērogā loģiskāka šobrīd ir slēpto asiņu piejaukuma noteikšana izkārnījumos, jo diezin vai mēs panāktu ļoti plašu iedzīvotāju aptveri ar kolonoskopiju. Bet vēlreiz gribu akcentēt – gadījumā, ja parādās sūdzības par savu vēderu, no onkoprofilaktiskā viedokļa nevienam Latvijas iedzīvotājam pēc 50 gadu vecuma kolonoskopijas veikšana nenāk par sliktu.
– Ģimenes ārsts var uz šo izmeklējumu nosūtīt par valsts naudu?
– Var, ja ir aizdomas par kādu problēmu. Tad nevis var, bet vajag nosūtīt uz kolonoskopiju! Šajā gadījumā, ja ir patiešām pamatotas aizdomas par nopietnu slimību, kolonoskopija tiek veikta zaļā koridora ietvaros un, manuprāt, tā ir unikāli laba iespēja cilvēkam visai ātri tikt pie diagnozes vai arī novērst bažas un pārliecināties, ka viss tomēr ir kārtībā. Taču tāpat vien – kā uz skrīningu – ģimenes ārsts savus pacientus uz kolonoskopiju par valsts naudu nedrīkst sūtīt. Šāds pakalpojums Latvijā netiek apmaksāts.
– Ir piecdesmitgadnieki, kas ļoti rūpējas par savu veselību, arī finanses to atļauj – vai jūs kā speciālists akceptējat, ka viņi vienkārši profilaktiskos nolūkos veic kolonoskopiju par savu naudu, lai gan ar vēdera izeju viss ir kārtībā un cilvēks jūtas absolūti vesels? Un pēc tam, ja izmeklējumā neko sliktu neatrod, tad, kā jūs sacījāt, desmit gadus dzīvo bez bažām un šo laiku neveic arī valsts apmaksāto slēpto asiņu testu?
– Raugoties uz pasaules pieredzi, pilnīgi noteikti – jā, tā var rīkoties. Tomēr ir vērts par šo plānu pakonsultēties ar kādu ārstu – ģimenes ārstu vai gastroenterologu. Kaut vai viena iemesla dēļ – ja cilvēks, piemēram, sirds slimību dēļ lieto asinis šķidrinošos medikamentus, iespējams, kaut kas jāpamaina terapijā, varbūt kolonoskopija uz kādu laiku jāatliek. Bet citādi veselības profilakses nolūkos kolonoskopija ir viens no tiem izmeklējumiem, kam pilnīgi noteikti ir pozitīvs efekts.
– Vai kolonoskopija ir izteikti subjektīvs izmeklējums, un vai tāpēc ir svarīgi, kur, kas un ar kādu aparatūru to veic, lai izmeklējums būtu kvalitatīvs?
– Ne tik daudz aparatūra, cik speciālista kvalifikācija – viņa zināšanas, prasmes un pieredze – ir kolonoskopijas kvalitātes atslēga. Latvijā pārsvarā izmeklējumus veic labi speciālisti, taču ir jābūt standartam, kā mēs mērām katra speciālista individuālo darba rezultātu. Latvijā tas pagaidām nenotiek. Līdz ar to es varu teikt: jā, diemžēl ir atšķirības starp medicīnas iestādēm, ko katra dara vai nedara. Proti, vai dara to, kas izmeklējuma laikā būtu jādara.
– Vai ir plānots šo situāciju izvētīt – varbūt pat kādam aizliegt veikt kolonoskopiju valsts apmaksātā skrīninga ietvaros?
– Esmu Veselības ministrijai pirms vairākiem gadiem aizsūtījis priekšlikumus, kā būtu mērāma kolonoskopijas izmeklējuma kvalitāte. Pagaidām reakcijas šajā virzienā nav bijis.
– Kad resnajā zarnā izveidojušies polipi – priekšvēža stadija, vai šīs izmaiņas var konstatēt arī ar slēpto asiņu testu? Vai tajā jau parādās kādas norādes?
– Ļoti labs jautājums.
Vispirms cilvēkiem būtu jāsaprot, ka visi polipi resnajā zarnā nav vienādi nikni. Ir tādi, kuriem piemīt ļoti augsts risks pārvērsties par ļaundabīgu audzēju; ir polipi, kuriem šis risks ir vidējs; un ir tādi, kuriem vispār nav nekāda riska, ka no tiem varētu attīstīties vēzis. Līdz ar to kādreiz cilvēki, kas kaut ko dzirdējuši par polipiem, no kuriem rodas zarnu vēzis, brīnās: kāpēc viņam, lūk, izmeklējumā konstatēti pat vairāki polipi, bet ārsts atbildējis, ka tie nav bīstami un nav pamata uztraukumam. Jā, jo polipi ir dažādi.
Otrkārt, pastāv konceptuālā atšķirība starp skrīningu, kur tiek izmantota asins piejaukuma noteikšana izkārnījumos un kolonoskopijas skrīningu. Ar slēpto asiņu piejaukuma testu parasti ļoti veiksmīgi izdodas atrast pašu audzēju – ja tāds ir.
Polipus? Dažkārt, ja tie ir lieli un jau asiņo. Taču vairumā gadījumu polipi nedos pozitīvu slēpto asiņu piejaukuma testa reakciju. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc šis zarnu vēža skrīnings pēc noteikta laika obligāti jāatkārto. Savukārt kolonoskopija nenoliedzami ir daudz, daudz precīzāka metode, lai atrastu polipus, turklāt izmeklējuma laikā tos var arī noņemt.
– Nekorekts jautājums, un tomēr – veicot slēpto asiņu testu, kāda ir mazākā stadija, kurā var konstatēt zarnu vēzi?
– Teorētiski, ja audzējs būs ļoti, ļoti maziņš un nebūs devis asiņošanu, tādā gadījumā cilvēkam, veicot testu atkal pēc gada, audzējs vienalga vēl nebūs izaudzis liels, un, pat tad noķerts, tas, visticamāk, būs radikāli ārstējams ar operāciju. Tātad, ja tiek ievēroti skrīninga pārbaužu intervāli – to gan ir pieradījuši lielie pasaules pētījumi –, zarnu vēzi var atrast laikus.
Te man gribas atgādināt, ka cilvēkiem, kuriem ar slēpto asiņu testu konstatētas izmaiņas, vairumā gadījumu nekāds audzējs vai polips pēc tam netiks atrasts. Apmēram pieciem procentiem pacientu no tiem, kam slēpto asiņu tests būs pozitīvs – atradīs audzēju. Proti, ne vienmēr pozitīvs slēpto asiņu tests nozīmē, ka cilvēkam ir zarnu vēzis. Tāpēc vajag izmeklēties tālāk, precizēt diagnozi.
Bet ar to, lūk, mums ir bijusi arī nelāga pieredze… Cilvēks ar pozitīvu testu aizgājis pie sava ģimenes ārsta, tas pacientu nosūtījis uz kolonoskopiju. Pacients domā citādi – ka pie slēptās asiņošanas vainīgi hemoroīdi – un pats dodas pie proktologa. Šis speciālists viņu apskata un arī iesaka kolonoskopiju. Toties cilvēks joprojām pieķeras domai, ka viņam ir hemoroīdi, un kolonoskopiju neveic. Pēc vairākiem gadiem viņam tiek atrasts zarnu vēzis diezgan vēlīnā stadijā. Neraugoties uz to, ka cilvēkam jau bija pozitīvs slēpto asiņu tests, viņš pats pēc savas iniciatīvas nav aizgājis tur, kur ārsti viņu tomēr bija sūtījuši.
– Kur šos slēpto asiņu testus dabūt? Vai tikai pie sava ģimenes ārsta?
– Šodien skrīninga aptvere Latvijā ir atkarīga tikai un vienīgi no ģimenes ārstu ieinteresētības. Ja cilvēks ir sasniedzis 50 gadu vecumu un ģimenes ārsts nav viņu nosūtījis veikt slēptā asiņu piejaukuma testu fēcēs, pacientam pašam jāatgādina, lai iedod testu.
Cita sistēma ir, piemēram, Kanādā, Ontario provincē – tur testu izsniedz ģimenes ārsts, bet, ja cilvēks testu no daktera nav saņēmis, pēc kaut kāda laika tas tiek centralizēti aizsūtīts pa pastu. Pasaules pieredze rada, ka šī sistēma strādā. Tātad, ja arī mēs savai zarnu vēža skrīninga sistēmai pievienotu vēl šādu soli, tad tiktu sasniegta lielāka iedzīvotāju aptvere. To mēs esam pārbaudījuši arī pilotpētījumā Latvijā. Un patiesi dīvaini – izrādās, ka tas, kas strādā citur pasaulē, strādā arī pie mums! (Smaida.) Cilvēki patiešām aizpildīja šos testus un nesa uz laboratoriju. Tātad arī Latvijas iedzīvotāji ir gatavi to darīt, bet līdz šim mums nav šādas sistēmas, kas to ļautu.
– Ja ģimenē nevienam nav zarnu vēža, vai skrīnings jāveic tik un tā?
– Jā, pat tad jāpiedalās skrīninga programmā. Jo tikai 10–20 procentiem pacientu, kam konstatēts zarnu vēzis, tas ir bijis arī kādam ģimenē. Savukārt, ja pirmās pakāpes radiniekam bijis jebkāds vēzis, šīs lietas jāpārrunā ar savu ģimenes ārstu vai gastroenterologu, un, iespējams, tev uzreiz vēlama kolonoskopija, turklāt agrāk, jau 40 gadu vecumā.
Mazā vārdnīciņa
- KOLOREKTĀLS – saliktenis no grieķu cilmes vārda colon – resnās zarnas daļa, sākot no aklās zarnas, un latīņu valodas vārda rectum – taisnā zarna, kas arī ir viena no resnās zarnas daļām.
- SKRĪNINGS – profilaktiska sijājošā diagnostika ar mērķi atklāt pirmsvēža slimības un vēzi agrīnā stadijā, kad tas vēl nekādi neizpaužas, lai varētu laikus uzsākt ārstēšanu.
Kā veikt jauno skrīninga testu?
Pērnā gada nogalē slēpto asiņu tests tika krietni uzlabots, un Centrālā laboratorija tagad ir vienīgā Latvijā, kas ar to piedalās valsts skrīninga programmā.
Skaidro:
Dr. JANA OSĪTE 
- Laboratorijas ārste, Centrālās laboratorijas vadītāja.
Galvenais, kas cilvēkiem jāzina, ka šie testi vairs nav tādi, kādi bija pirms diviem un desmit gadiem, – šis ir konceptuāli jauns bioķīmisks tests, ļoti jutīgs un specifisks, reaģē tieši uz cilvēka hemoglobīnu. Iepriekš izmantoja citu testsistēmu — dabiskos gvajaka sveķus, kas impregnēti standartizētā filtrpapīrā. Gvajaka tests bija veicams no trim secīgām vēdera izejām, no katras vēdera izejas vajadzēja ievietot testsistēmā trīs fēču paraudziņus… Sarežģīti. Testa veikšanas laikā vajadzēja ievērot diētas ierobežojumus, jo to rezultātu ietekmēja augu peroksidāze, kas atrodas, piemēram, mārrutkos, uzturā lietotās gaļas dzelzs un cimetidīns, arī C vitamīns vairāk nekā grams dienā. Testa rezultātu ārsts nolasīja vizuāli: uz sausām fēcēm ar gvajaku impregnētos testa laukumiņos uzpilināja pāris pilienus peroksīdu saturoša šķīduma un pēc 30 sekundēm līdz 2 minūtēm skatījās, kas notiek. Katra zilas krāsas parādīšanās ap izkārnījumu paraugu tika uzskatīta par pozitīvu testu. Bija daudz viltus pozitīvu rezultātu. Vecais tests bija subjektīvs.
Tagad analīžu paraugus analizē automatizētas iekārtas – speciāli analizatori, un tas nozīmē, ka dati tiešām ir uzticami un kļūdas iespējamība ir izslēgta. Turklāt analīzēm pietiek tikai ar vienu fēču parauga porciju.
Vienīgais, ko varu piebilst, ka cilvēki bieži vien pārcenšas – pārpilda paraugu stobriņu pilnu. Bet pārpildīt nav nekādas vajadzības. Citu kļūdu nav. Tests ir ļoti izturīgs, fēču paraugam savākšanas stobriņā ir pievienots speciāls konservants un tumšā telpā, plus 2–8 grādos tas var glabāties pat divas nedēļas.
Kā uzzināt analīžu atbildi? Tā tiek nosūtīta elektroniskā veidā gan ģimenes ārstam, gan pacientam uz to e-pasta adresi, kuru viņš pats norādījis. Sensitīvus datus mēs bez paša pacienta rakstiskas atļaujas nedrīkstam nevienam citam dot. Tāpēc visas mūsu e-pasta ziņas ir kodētas. Tātad pacientam atnāk īsziņa ar kodu, ar kuru viņš var atvērt savu e-pasta vēstuli ar analīžu rezultātu. Atbilde ir ar visiem references intervāliem, ar paskaidrojumiem. Savus testa rezultātus pacients var redzēt arī Datamed datu bāzē, ieejot tajā caur savu internetbanku.
Es saprotu, ka ne visiem pieejams internets… Tādā gadījumā cilvēks var vērsties jebkurā Centrālās laboratorijas filiālē, un tur viņa testa rezultāta datus izdrukās.
Gados vecāki cilvēki bieži vien lūdz savus pieaugušos bērnu apskatīties viņu analīzes… Tādā gadījumā, piemēram, meita var saņemt mammas testa rezultātus, ja viņa ierodas Centrālās laboratorijas filiālē ar rakstisku mammas atļauju. Otrs variants, ka mamma pati analīžu pieteikumā norāda meitas e-pasta adresi un arī meitas telefona numuru. Tad meitai atnāks īsziņa ar kodu. Tādas tiesības pacientei ir.
Tas, kad būs gatavi analīzes rezultāti, atkarīgs no tā, cik ātri tās var nogādāt Rīgā, jo šos testus veic centralizēti – tikai vienā Centrālās laboratorijas laboratorijā, Šarlotes ielā. Ja analīzes nodotas Rīgā, rezultātu saņem ātri, parasti jau tajā pašā dienā. Ik dienu tiek testēts apmēram 700 paraugu, izņemot brīvdienas. No visiem veiktajiem testiem pozitīvs rezultāts ir visai bieži. Tātad slēptās asinis fēcēs nav retums, un ārstam pēc tam jāatrod īstais iemesls.
Ja cilvēks nav attiecīgajā vecumā, kuri iekļauti zarnu vēža skrīninga programmā, viņš var šīs analīzes nodot par maksu – ģimenes ārsts uz tām nosūtīs, cena ir 6 eiro.
No zarnu izmeklējuma NAV jābaidās
Dr. BAIBA PUTNIŅA 
- Ķirurģe proktoloģe jeb zarnu ārste Veselības centru apvienības poliklīnikās Elite, Pulss 5, Dzelzceļs un Aiwa Clinic.
Parasti pacientus pie proktologa atved asiņošana pēc lielajām darīšanām. Sāpes, nieze – retāk. Mūsu uzdevums ir noteikt pareizo diagnozi un, pats galvenais, – nepalaist garām ko būtisku. Kad proktologs tūpli paskatās ar anoskopu, lielākoties diagnozi jau var noteikt. Mēs atrodam plaisas, fistulas, ļoti bieži ir anālā kanāla polipi un hemoroidālā slimība, varam konstatēt arī anālā kanāla vēzi. Tad uzreiz paņemam biopsiju – mazu audu gabaliņu – un nosūtām pacientu pa zaļo koridoru pie onkologa un uz kolonoskopiju.
Arī tos pacientus, kuriem anoskopijas laikā neatrodu nekādu iemeslu, kāpēc varētu būt asiņošana, sūtu uz kolonoskopiju. Un vēl – pēdējā laikā pacientus vecumā no 45+ uzrunāju veikt slēpto asiņu testu. Tas gan ir par viņu līdzekļiem, bet – ir tā vērts, jo arī šajā vecumā kādreiz atrod polipus, kas varētu pārvērsties par vēzi.
Esmu novērojusi, ka pacienti baidās no kolonoskopijas. Pirmais, kas viņus satrauc, – sāpēs vai arī būs narkoze. Tad cenšos pacientus pārliecināt, ka mūsdienās praktiski visās medicīnas iestādēs kolonoskopiju veic sedācijā, vieglā miedziņā, kas neatstāj nekādas sekas.
Nākamais, kas pacientus satrauc, – gatavošanās izmeklējumam. It sevišķi, ja jau bijusi negatīva pieredze… Proti, ka «vajadzēs dzert to negaršīgo šķidrumu un daudz ūdens, lai iztīrītos zarna»… Tad man nākas pacientu pārliecināt, ka nav tik traki. Tagad ir daudz jaunu preparātu, ar patīkamu garšu, kurus var kombinēt pat ar tēju, kafiju, dzidru buljonu un sulām.
Vēl – sievietes negrib izmeklēties pie vīriešiem endoskopistiem, un otrādi… Tad vienmēr pacientiem stāstu, ka pirms kolonoskopijas procedūras tiek iedota speciāla vienreizlietojama veļa. Tātad nekādas intīmas nianses ne speciālists, ne medmāsa neredz, un cilvēkam nav jākautrējas. Speciālists neko citu nevērtē, kā tikai skatās zarnu no iekšpuses.
Pacienti ļoti baidās no tā, ka izmeklējuma laikā pārplēsīs zarnu… Tas ir visai izplatīts uzskats. Un aplams! Pasaules statistika rāda, ka zarnas perforācija endoskopijas laikā notiek ļoti, ļoti, ļoti reti – 0,01 procentos gadījumu. Mūsu speciālisti ir ļoti labi, un nav ko baidīties, jo šis viens izmeklējums atsver risku – kolonoskopija ir vienīgā metode, kas ļauj agrīni diagnosticēt gan kolorektālo vēzi, gan polipus, kas var liecināt par pirmsvēža izmaiņām zarnās, un, tos laikus noņemot, pacients tiek pasargāts no zarnu vēža attīstības. Tāpēc kolonoskopija ir bezgala svarīgs izmeklējums, kas bieži vien izšķir cilvēka likteni.
No nelieliem polipiem iespējams atbrīvoties jau kolonoskopijas izmeklējuma laikā, izmantojot mehāniskas papildierīces.
