Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ar kādām problēmām bērni atnāk?
– Pandēmijas laikā izteikti pieaudzis pašnāvību risks – domas par pašnāvību, pat plāns vai mēģinājums to izdarīt, depresija, nomāktība. Trauksme, bailes, neziņa. Sākumā mazinājās ar skolas vidi saistītās problēmas, bet vēlāk konflikti pārgāja uz virtuālo vidi. Attiecības ģimenē. Par laimi, daudziem ģimene ir labs resurss, bieži tieši vecāki vēršas pēc palīdzības, bērns pats arī ir motivēts, viņi visu ko var izrunāt, bet vecāki vienkārši nezina, ko darīt.
Pusaudžu resursu centrs tika veidots ar domu palīdzēt preventīvi, lai bērns var vērsties pie mums ar vismazākajām grūtībām un saņemt atbalstu. Varbūt tad pietiktu ar pāris konsultācijām, bet šobrīd, izejot no reālās situācijas, strādājam ar ļoti sarežģītiem gadījumiem.
Vidēji pusaudzis mūsu aprūpē ir četrus mēnešus, reizēm – pusgadu, un retos gadījumos lūdzam Labklājības ministrijas atļauju vēl pagarināt atbalsta sniegšanu. Arī pēc programmas beigām sazināmies un apjautājamies, kā iet. Mēs gribējām izbeigt sistēmu, ka palīdzības saņemšanai nepieciešams nosūtījums – pusaudzis taču neies to prasīt ģimenes ārstam! Profilakse ar nosūtījumu – tas ir ačgārni! Paldies, ka Labklājības ministrija un Veselības ministrija piekrita – reģistrā neliksim un nosūtījumu nevajadzēs, galvenais, lai palīdzība ir pieejama. Pusaudži pie mums var vērsties paši.
Kaut arī šī gada laikā esam būtiski palielinājuši kapacitāti un ikdienā strādājam ar vairāk nekā 150 pusaudžiem vienlaikus, Rīgā vietu programmā gaida 189 bērni.
Vasarā atvērām filiāles reģionos. Domāju, ka pamazām, pamazām, bet – hops! – pirmo divu nedēļu laikā visas vietas jau bija pilnas, Valmierā un Ventspilī pusaudži stāv rindā. Trīs gadu pieredze rāda, ka vasarā vienmēr ir mazāks pieprasījums, un ar visu to vidēji mēnesī saņēmam 120 jaunus palīdzības pieteikumus. Bet skolas laikā tas kļūst vēl aktuālāk. Bērni gaida trīs līdz četrus mēnešus, un tas nav labi.
Lai viņus neatstātu vienus, esam ieviesuši luksofora sistēmu. Piemēram, ja ir augsts pašnāvības risks, cenšamies atrast veidus, kā nodrošināt tūlītēju palīdzību. Tagad ikviens var piezvanīt arī uz mūsu konsultatīvo tālruni, un otrā galā ir nevis vienkārši apmācīts krīzes intervences speciālists, bet gan klīniskais psihologs, kurš var sniegt konsultāciju un, ja nepieciešama steidzama iejaukšanās, vienoties par papildu tikšanos klātienē vai attālināti, lai pusaudzim ir, pie kā pieturēties līdz brīdim, kad ņemam viņu programmā.
Kovida laikā palīdzības ārkārtīgi pietrūkst. Cilvēki grib nokļūt pie mums, ir gatavi maksāt, bet mēs naudu neņemam, primāri koncentrējamies uz valsts apmaksātajām programmām, lai ikviens pusaudzis var tikt pie mums, neatkarīgi no ģimenes finansiālajiem apstākļiem.
– Kas ir lielākā problēma – nauda vai speciālisti?
– Mūsu gadījumā – nauda, kas palīdzētu mazināt rindas un sniegt pusaudžiem palīdzību laikus. Atbalsts pusaudžiem ir dārgs pakalpojums, un mēs tirgū konkurējam ar privātpraksēm, kurām ir krietni mazāk klapatu ar dokumentiem. Tomēr var arī saprast, ka valsts grib zināt, kā tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda, un, neskatoties uz atskaitēm, speciālisti vēlas pie mums strādāt.
Bet – kā izmērīt rezultātu mentālās veselības jomā? Skaidrs, ka konsultāciju skaits neko neliecina par sasniegto. Šajā gadījumā es personīgi uzņemos atbildību, ka, lūk, šie cilvēki sniedz pakalpojumu, un tā ir ļoti sensitīva joma, jo nekompetents speciālists var nodarīt lielu ļaunumu.
Visu sarunu lasi Santa+ vai žurnālā Ievas Veselība, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
