Rīga +7°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kanisterapeite Inese Krastiņa un astoņus gadus vecais borderkollijs Lūks pie senioriem uz dienas aprūpes centru Žubītes un sociālās aprūpes centru Mežciems dodas jau trešo gadu. Kā Inese nonāca līdz suņu terapijai?
«Katrs līdz šai terapijai nonāk savā veidā. Katram cilvēkam ir savas traumas, ar kurām jātiek galā, un sunītis tās lieliski palīdz ieraudzīt un atrisināt.
Sākumā man nebija domas, ka kļūšu par kanisterapeiti, arī sunīti neņēmu, domājot par to, ka viņš darbosies šajā lauciņā.
Un tomēr – gan Lūka mamma, gan tētis ir kanisterapeiti, tajā brīdī abi ar to arī nodarbojās. Pie manis Lūks nonāca, kad bija divus mēnešus vecs – šis kucēns ar savām mazajām ķepiņām izvilka no manis visu, ko biju noslēpusi pati no sevis, paslaucījusi zem tepiķa, un lika atkal strādāt ar sevi.
Mēs sākām apmeklēt nodarbības un mācīties pie trenerītes Vladislavas Akimovas. Suņu treneris vispirms apmāca cilvēku, un tālāk cilvēks apmāca sunīti.
Neviens jau sunītim neielej ar karoti mutē visas zināšanas, un trijās nodarbībās viņš nekļūst par izglītotu suni.
Taču šīs šķirnes suņiem – borderkollijiem – ļoti patīk mācīties, viņi tiešām ir lieli zubrītāji. Un kopā ar sunīti arī cilvēks daudz iemācās un paceļas jaunā līmenī – sāk cīnīties pats ar sevi, sāk sevi labot un pamazām no dienas uz dienu saprot, kas ir jādara, lai nonāktu pie rezultāta, un suns tam ir lielisks palīgs. Apmeklējot nodarbības, mēs ar Lūku nonācām līdz trikiem un dejām. Jā, jā, ir arī tāds sporta veids kā dejas ar suņiem.
Kādu brīdi tā darbojāmies, līdz Lūks izdomāja, ka varētu sākt dziedāt līdzi mūzikai, un tas vairs dejām nederēja.
Tad sāku lūkoties apkārt, un mūsu trenerīte, kas ir kanisterapeite ar milzīgu stāžu, ieminējās, ka varbūt Lūkam jānokārto kanisterapijas eksāmens. Es uzreiz piekritu: «Kāpēc ne? Varam!» Nokārtojām eksāmenu un nolēmām darboties šajā virzienā, godīgi sakot, laikam tāpēc, ka tam redzu pievienoto vērtību.
Redzu lielāku jēgu darbam, ko darām, un tā mēs nonācām līdz pansionātam.
Uz to ar Lūku ejam reizi nedēļā un opīšiem un omītēm jeb, kā mūsdienās ir moderni teikt, senioriem burtiskā nozīmē nesam prieku,» stāsta Inese Krastiņa.
Gudrs un paklausīgs, bet arī viltīgs
Lūks kopā ar Inesi regulāri mācās kopš divu mēnešu vecuma, apgūstot gan to, kā veidot nodarbības, gan suņu terapijas zināšanas. Tās ir diezgan pamatīgas mācības gan cilvēkam, gan sunītim, kuram apmācība ilgst visu mūžu.
«Vispirms jau tā ir strikta ikdienas paklausība. Jau mazotnē kucēns ielāgo, kā viņam dzīvot šajā pasaulē, lai cilvēkam ir ērti, lai pašam un arī apkārtējiem ir ērti. Tā būtu pareizi. Kas atšķir Lūku no suņa, kas nav gājis apmācībās?
Viena atšķirība ir elementāra paklausība – kad suni sauc, viņš klausa komandai un nāk.
Man nevajag 15 minūtes kliegt un saukt Lūku, viņš nāk pēc pirmā sauciena. Tā ir viena no striktākajām paklausībām, ko māca jau no pirmās dienas suņu skolā. Arī mājās Lūks nekādas nerātnības nedara un kurpes un dīvāna stūrus negrauž. Un vispirms jau tāpēc, ka viņš ir nodarbināts, viņam ir nodarbināts prāts un neatliek laika un nerodas domas, ka kaut kas tāds būtu jādara.
Lūks māk un joprojām mācās dažādus trikus – gan valsi, gan krustot ķepas, gan pacelt pirmo, otro, trešo, ceturto ķepu, izstiept, ietīties sedziņā, lasīt grāmatu.
Mēs ik dienu mācāmies un atkārtojam tos pašus trikus, viņam ir treniņi ostīšanā – slēpju smaržas, un viņš tās meklē, gatavojas sacensībām.
Mums ir komanda ku-kū – kad austiņā čukst noslēpumus. Principā darām daudz ko. Mēs turpinām mācīties katru dienu jebko, kas ienāk prātā un ko var iepīt kādā ludziņā, dejā, priekšnesumā. Pēc tam, ejot pie senioriem, parādām šo priekšnesumu, un viņiem uzreiz diena ir priecīga un patīkama. Ar cilvēkiem Lūks ir ļoti atvērts, pozitīvs, viņš priecājas par jebkuru. Bet ar citiem suņiem ir diezgan liels snobs – nemaz tik ļoti viņam citi suņi nepatīk. Interesanti, ka Lūks suņus iedala savējos un citos.
Savējie ir tie, kas ir viņa ģimene un bērnības draugi.
Un tad ir citi suņi – kādu Lūks pieņem mierīgāk, citu ne tik ļoti, un ir suņi, kas viņam galīgi nepatīk. Lūks ir arī viltīgs – dzīve kopā ar Lūku ir kā šaha spēle: kad tev šķiet, ka visu jau zini un tūlīt būs uzvara, pēkšņi – hop! – parādās kāds jauns pavērsiens, mācāmies vēl kaut ko. Lūks ir ļoti daudzpusīgs, bet visam pamatā ir pozitīva darbošanās.
Citreiz viņš palīdz mājas darbos – saliek veļu veļasmašīnā, palīdz sakārtot mantiņas, gan savas, gan mūsu, pēc lūguma kaut ko atnes.
Viņš to visu dara ar prieku un uzreiz jūtas svarīgs. Naktī Lūks mierīgi guļ, reizēm nāk pačučēt arī blakus. Lūks bieži filmējas dažādās reklāmās, ir piedalījies arī filmās un ārzemju reklāmas projektos.»
Aprūpes centra direktors
Sociālās aprūpes centrā pie senioriem Inese un Lūks uzturas aptuveni stundu vai divas. Daļa senioru kopā ar Lūku darbojas grupā, atpūtas telpā, bet, ja kādam nav vēlmes būt kopā, abi iet ciemos uz istabiņām, ja vien cilvēks apstiprina, ka Inese ar sunīti ir gaidīti viesi.
«Galvenais ieguvums, ko senioriem sniedz sunītis, ir prieks un pozitīvas emocijas. Suns izraisa smaidu pat tad, ja diena bijusi pelēka vai kreņķīga. Darbojamies tā, lai šiem cilvēkiem būtu nodarbināts prāts un rokas, kas ir ļoti svarīgi.
Kopā ar senioriem velkam Lūkam galvā riņķīšus, ripinām bumbiņas vai veram Lūkam krelles, un viņš palīdz.
Darām jebko, kas senioru pozitīvi ietekmē un mudina darboties un sadarboties. Ir cilvēki, kam patīk sunīti vienkārši glaudīt, jo tad izdalās endorfīni, kas ir mūsu ķermeņa dabiskie sāpju remdētāji un noskaņojuma uzlabotāji. Bieži vien seniori ar sunīti grib darboties vairāk nekā ar terapeitu, jo ar sunīti tas vairāk tomēr notiek rotaļu veidā. Suns cilvēku atbruņo un atraisa. Ar dzīvnieku reizēm ir vieglāk sarunāties nekā ar cilvēku.
Daudziem senioriem pietrūkst glāstu,
un tas vien, ka cilvēks var paglaudīt un pamīļot sunīti, kurš neko negaida un neprasa pretī, bet sniedz beznosacījumu mīlestību, jau ir daudz. Katram senioram ir savs dzīvesstāsts un pieredze gan ar cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Daļai senioru suns atgādina savu bijušo sunīti, un tad rodas siltas atmiņas.
Vēl viens faktors – glāstot sunīti, sildās rokas, un tas arī ir patīkami. Kādam gulošam cilvēkam Lūks paguļ blakus, un tas viņam ļoti patīk.
Seniori parasti jau gaida to dienu, kad mēs ar Lūku atbrauksim.
Citi jau zina, ka būsim trešdienā, un priecīgi sagaida mūs pie durvīm. Seniori Lūku uzskata par savējo – Lūks ir kā aprūpes centra direktors un domā, ka tie ir viņa opīši un omītes,» smaida Inese.
Ieguvums abiem
Lai arī parasti suns sagādā pozitīvas emocijas, ir seniori, kuriem neveidojas kontakts ar suni, un seniori, kuriem no suņa ir bail. Tāpēc vienmēr, pirms ieiet kādā istabiņā, Inese apjautājas, vai sunītis ir gaidīts vai ne.
Ja cilvēks nevēlas, neviens viņam neuzbāžas.
Inese stāsta, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir alerģija, vai ir citi iemesli, kāpēc viņi nevēlas kontaktēties ar suni. Interesanti, vai arī Lūkam ir kāds cilvēks, ar kuru viņš negrib draudzēties?
«Lūks ar visiem cilvēkiem ir draudzīgs. Citreiz, kad ejam pastaigā, redzu, ka no skolas izbirst bērni, un tad dažreiz Lūks pilnīgi neraksturīgi pieiet pie kāda bērna, tas priecājas par suni, paglauda un samīļo viņu. Acīmredzot šim bērnam tajā brīdī tas bijis ļoti vajadzīgs, un Lūks to nolasa.
Un atkal diena ir krāsaināka un priecīgāka abiem diviem – gan Lūkam, gan bērnam, kas varbūt kādu kreņķi palaidis projām.
Domāju, ka suns mājās, kaut nemācīts, ir ieguvums senioram, jo tad viņam blakus ir kāda tuva dvēselīte. Tas ir viņa sunītis, ko var ikdienā samīļot un kas viņam sniedz prieku. Personīgais sunītis ir personīgais ieguvums, prieks un mīlestība, un seniors nejūtas tik vientuļš. Ja mājās ir suns, seniors ir spiests iziet ārā, kur viņš satiek citus cilvēkus, viņam ir iespēja parunāties, komunicēt. Suns sniedz iespēju ieraudzīt dzīvi pilnīgi citādi, nekā tikai sēžot istabā,» rezumē Inese Krastiņa.
Lūk, daži veidi, kā palīdz suns
- Garantē aktīvu dzīvesveidu, jo regulāri jāved pastaigās. Suņu saimnieki kustas krietni vairāk nekā kaķu un citu mājdzīvnieku īpašnieki.
- Suņu saimnieki sekmīgāk izķepurojas no sirds slimībām un retāk aiziet viņsaulē ar sirdskaitēm.
- Uzticīgs un saprātīgs suns var izglābt saimnieka dzīvību, sākot riet un ceļot trauksmi epilepsijas lēkmes, ģīboņa, ievainojuma un citos nelaimes gadījumos.
- Rūpes par suni aizgaiņā depresiju un vairo laimes hormonus. Turklāt suns ir ļoti labs uzklausītājs.
- Atvieglo smagu situāciju pārdzīvošanu. Pētījumi liecina, ka neārstējami slimi cilvēki, kuriem ir suns, retāk slīgst bezcerībā.
