Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svētkiem pieder attiecīgi ēdieni. Kliņģeris un krustmātes plātsmaizes jubilejā ir normāla padarīšana, taču jāpielūko, lai uz svētku galda ir ne tikai cepešu kalni, bet arī salāti, ne tikai konditorejas labumi, bet arī augļi. Svētku mielastu nedrīkst pārvērst par rupju pierīšanos, šo procesu vajag ritualizēt, izbaudīt. Ja arī vienreiz pārēdīsies, nekas briesmīgs uzreiz nenotiks, jo organisms ir pašregulējoša sistēma, kas regulē, ko nepieciešams uzņemt. Piemēram, ja izdzers glāzi eļļas, kurā ir 1800 kilokaloriju, gandrīz visa dienas kaloriju norma, visticamāk, sāksies dīvainas sajūtas vēderā un piemetīsies ātras kājas. Ķermenis ašā tempā pašregulēšanas ietvaros būs sapratis, ka to viņam nevajag, un viss būs pa otru galu laukā. Taču, ja šo eļļu ieceps cepumos, tad tāda pašregulācija nenotiks, jo tas nebūs kā dabā, un organisma pašregulācija nedarbosies. Dabā trekni ir lašu vēderiņi – ja saēdīsies par daudz, dabiskā pašregulācija paātrinās zarnu darbību.
Alkohols nepielīp
Daudziem svētku sastāvdaļa ir arī grādīgie dzērieni. Alkohols ir interesanta viela, kas pacilā garu, bet jāprot to dozēt. Narkologs teiks, ka viens aliņš agrā vecumā var būt starts hroniskam alkoholismam pēc gadiem. Hepatologs jeb aknu speciālists teiks, ka jebkura glāzīte ir trieciens aknām. Ja cilvēks mokās ar aknu problēmām, tā patiesi ir. Kā ir alkoholu un lieko svaru? Ja alkoholu nepatērē ar bagātīgām uzkodām, svaram tas traucēs minimāli. Viens grams tīra etilspirta satur septiņas kilokalorijas, 100 gramos šņabja ir 40 grami alkohola – tātad 280 kilokalorijas, tikpat daudz kā pustāfelītē šokolādes. Šokolādē ir tauki un cukurs, kas var kaut kur «pielipt», bet alkoholā nav vielu, kas varētu pārsintezēties par taukiem un uzkrāties ķermenī. Problēmas rada uzkodas un cukuroti dzērieni, ko jauc kokteiļos. Ēdot var izdzert vairāk, un otrādi. Ir jāmāk dozēt un valdīt, bet jautājums, kurš pār kuru valda – mēs pār alkoholu vai tas pār mums? Liekais svars nerodas no vienas svētku izēšanās.
Ja vienreiz saēdīsies cepešus un pīrādziņus, uzreiz resns nekļūs. Cita lieta, ja notiesā pa bulciņai katru dienu – tas jau ir ēšanas paradumu jautājums. Tāpat ir ar svara zaudēšanu – noturīgs rezultāts iespējams vien tad, ja to iegūst pakāpeniski. Pie straujiem rezultātiem var nonākt, dzīvojot pusbadā un ilgstošos striktos ierobežojumos. Stabils un noturīgs rezultāts ir iespējams, zaudējot divus trīs kilogramus mēnesī. Ja gada laikā izdodas zaudēt 10% no sākotnējā svara, tas ir ļoti labs rezultāts, kas liecina par stabilitāti un to, ka ir ieviestas paliekošas izmaiņas ēšanas paradumos.
Mūsdienās liekais svars ekonomiski attīstītās valstīs ir kā sērga – dzīves līmenis kāpj, vairumam ir sēdošs darbs, pārvietošanās ar auto.
Ēdienkarte attālinājusies no dabiskā, ir daudz rūpnieciski ražotu produktu. Tas viss ir garšīgi un sagādā baudu, bet tad pēkšņi cilvēks attopas, ka svars pie auguma 1,90 m ir nevis 90 kilogramu, bet 150 vai vairāk. Diez kas nav. Apmēram pusei Latvijas iedzīvotāju ir lielākas vai mazākas svara problēmas. Izteikti paaugstināts svars ir apmēram 10% vīriešu. Ja salīdzina ar ASV vai Lielbritāniju, mums vēl ir potenciāls augt, bet uz to, protams, nevajadzētu tiekties. Taču arī Latvijā ir bīstami signāli, kas liek aizdomāties. Apmēram 25–30% pirmklasnieku ir svara problēmas. Ja tas notiek jau šādā vecumā, kas būs, kad viņi pieaugs? Mūsdienu labajai dzīvei ir nepatīkamas blaknes. Laukos ir nedaudz labāk, taču laucinieku smagā dzīve ir pārejošs koncepts, jo lielsaimniecībās ir tehnika, viss ir datorizēts. Bērniem vairs nav jāiet pieci kilometri kājām uz skolu un atpakaļ. Turklāt bieži vien mēdz būt arī otrādi – pilsētnieki ir apzinīgāki sportotāji, dancotāji un kopumā vairāk kustas. Ir pētījumi, kas pierāda, ka augstāks izglītības līmenis arī korelē ar lielākām rūpēm par veselību – cilvēks agrāk uztraucas, bet, protams, situācijas ir dažādas.
Karbonāde bez «restītes»
Vēsturiski vīrietis ir darījis smagu darbu, līdz ar to sātīgs ēdiens bija vajadzīgs. Tagad smags darbs nav tik ikdienišķs– vairumam pilsētnieku un arī laucinieku tik lielas slodzes kā pirms 50 gadiem vairs nav. Bieži vien vīriešu ēdienkarte nav piemērota mūsdienu dzīvesveidam – ir par daudz kaloriju, pārāk trekns un salds, pārāk bieži patērē visādus konditorejas labumus, bet pietrūkst svaigu dārzeņu, augļu un ogu. Veselīgs uzturs ir daudzveidīgs. Pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikuma, katru dienu vēlams apēst piecas porcijas svaigu augļu un dārzeņu – daļu svaigā veidā, daļu zupās, sautējumos un kompotos. Arī glāze dārzeņu vai augļu sulas skaitās. Viena porcija kā minimums ir 100 gramu, vīrietim tie drīzāk ir 200 gramu. Viens ir daudzveidība, bet vajadzīga arī mērenība. Ja trīsreiz dienā apēdīs kilogramu ābolu, radīsies problēmas. Daži uzskata, ka īsts vecis salātus neēd. Var jau neēst, bet jārēķinās ar sekām.
Vīrieši pie diētas ārsta bieži vēršas tikai tad, kad rodas veselības problēmas – paaugstināts asinsspiediens, sirdskaites.
Tad viņi sabīstas un pievēršas veselībai rūpīgāk. Biežāk pie mums konsultēties nāk dāmas, taču pēdējo gadu tendence ir, ka nāk abi un ir gatavi kopā revidēt savus ikdienas ēšanas paradumus. Ja lielākoties mājās gatavo sieviete, tad vīriešus, kas atnākuši vieni, aicinu ņemt līdzi arī sievu, lai viņa saprastu, kā jāorganizē vīra ēdienkarte. Gatavošanas paņēmieni ir svarīgi, jo veselīgu produktu ļoti veiksmīgi var sabojāt. Olā, miltos apviļāta un eļļā sačurkstināta gaļiņa ar majonēzes restīti ir ļoti garšīga, bet tādu ēst ikdienas nav ieteicams. Viens risinājums ir noņemt ārējo slānīti un ēst tikai gaļu, kas iekšā izsutusi un nebūs apgruzdusi. No garšīgā un kraukšķošā slānīša atteikties gan ir baigi grūti, tāpēc labāk gaļu gatavot ar kādu veselīgāku paņēmienu.
Vēderpriekam jābūt
Lai cīnītos ar negausību, kad nespēj apstāties pie otrās karbonādes, svarīgs ir organismam piemērots ēšanas režīms. Ja cilvēks zina, ka izsalkumā sagriežas acis un jāsāk ēst visu pēc kārtas, nedrīkst pieļaut tādu bada sajūtu. Vajag biežāk kaut ko ieknābāt. Jāmēģina nesteigties, pirms ēšanas jāiedzer ūdens. Jāgriež pa mazam gabaliņam, kārtīgi jāsagremo un tikai tad jāņem nākamais. Ēšanai jānotiek mierīgā gaisotnē, lai nerastos sajūta, ka tūlīt visu atņems, tāpēc jāpaspēj pēc iespējas ātrāk. Nedrīkst ēst, vienā rokā turot dakšu, otrā telefonu, un pēc tam brīnīties, kur palicis viss ēdiens. Ēšana ir viens no dzīves priekiem. Nedrīkst to atņemt, tāpēc jāpiedomā par līdzsvaru.
Kur ir strikts ēšanas režīms? Sporta nometnē, slimnīcā, armijā un cietumā, bet mēs esam brīvībā. Un tur ir brīvības garša un režīms. Protams, jāievēro ritms – jāietur gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, gan uzkodas starp ēdienreizēm. Taču katrs drīkst ēst, kad grib. Var neēst brokastis septiņos vai astoņos. Varbūt gribēsies deviņos, bet esiet tam gatavs un laikus gādājiet, lai pieejams vērtīgs produkts un nav jāskrien pēc bulciņas. Brokastis ir svarīgas, jo nakts laikā parasti neēd, bet tāpat sirds pukst, ķermenis uztur noteiktu temperatūru un enerģija tiek patērēta. Brokastis vajag, lai strādātu galva un būtu darba duka. Vidējais pacients ir ap gadiem 40, ar svara problēmām, uz kura fona ir attīstījušās veselības kaites. Gadu laikā vidējais vecums ir samazinājies – problēmas rodas agrāk. Lielākais svars līdz šim ir bijis vairāk nekā 200 kilogramu. Man kabinetā ir svari, kur maksimāli var nosvērt 200 kilogramu, tādēļ ņēmām divus svarus, katru kāju likām uz saviem un summējām rezultātu kopā. Pirms 20 gadiem tik smagu pacientu manā praksē nebija.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2018. gada 1. numurā.
