Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jāatzīst, ka ļoti bieži tuvinieki nemaz neatbrauc atvadīties, jo ir visādas peripetijas – mantojumu lietas, neizrunātas lietas –, un tas nav viegli, cilvēki tāpēc izvairās.
Bieži, kad tuvojas brīvdienas, mēs no savas puses piedāvājam paņemt savu piederīgo uz mājām, un pretim saka – nē, mēs nemaz negribam.
Neuzdrošinos teikt visas slimnīcas vārdā, bet tomēr tā ir prioritāte – ja redzam, ka pacients ir tuvu aiziešanai, mēs zvanām piederīgajiem, lai viņi pagūtu atvadīties. Un, ja kāds grib palikt blakus, nesteigties prom, tad mēs tomēr skatāmies, jo katrs gadījums ir individuāls. Diemžēl redzam arī to, ka tuvinieks nevis ienes mieru, kas pacientam ir vajadzīgs, bet – tieši otrādi – ir neadekvāts savās dusmās, rīcībā…
Ārsts to redz, un tad robežas tiek ļoti skaidri novilktas.
Cilvēks, kurš ir tuvu aiziešanai, dabiski pārstāj uzņemt ēdienu, viņš vairs negrib dzert. Bet cilvēkiem gribas savu tuvinieku no labas sirds vēl dzirdīt, barot, teikt – tad tev būs spēks, sabužināt viņam spilvenu, sakārtot segu… Taču tas ir mirklis, kad cilvēkam vajadzīgs tikai miers, un ne katrs ir gatavs to saprast un pieņemt. Ne velti cilvēki visbiežāk nomirst vienatnē, kad nav tās pārliekās uzmanības un aprūpes.
Tieši tāpēc šis posms ir tik sensitīvs, un es nevaru pateikt – jā, visos gadījumos tuviniekiem ļauj palikt vai visos gadījumos neļauj.
Es pati esmu pie gultas sēdējusi un turējusi roku, taču citreiz pilnīgi sajūtu to mirkli, kad mana roka ir par karstu vai man ir jāiet prom… Tomēr mana roka nekad neaizstās mīļotā tuvinieka roku. Bet, ja tuviniekam nav iepējams būt blakus, tad kapelāns ir kā mīlestības vēstnesis,» atzīst kapelāne Agnese Megne.
Viņa atgādina – ja vien slimnīcā ir pieejams kapelāns, vajag meklēt šo atbalstu. «Pie mums kabinetā var izraudāt pirmās emocijas, lai pie sava tuvinieka jau ietu drusku lielākā mierā.
Jo, protams, ka tas ir milzīgs zaudējums, un ir labi, ja varam palīdzēt atspoguļot to, kas ar sērojošo tuvinieku pašu notiek.
Un, ja ir vēlme vēl pēdējos dzīves mirkļus pavadīt kopā, būt blakus, vajadzētu aizdomāties par to, lai nebūtu traucējošs. Jo arī hiperaprūpe var būt traucējoša… Protams, gribas palīdzēt un izdarīt visu – lūpas samitrināt, matus izķemmēt –, bet tajā mirklī to vairs nevajag… Tā ir tāda smalka izjūta, un tāpēc ir labi, ja kāds palīdz šajā atvadīšanās procesā.
Kādreiz palīdzam tuviniekiem veikt arī tādas kā ritualizētas darbības, jo atvadīties nāk reizē bērni un mazbērni.
Tad apsēžamies aplī un katrs pasaka kādu mīļu vārdu. Mēs kā kapelāni, protams, arī aizlūdzam šādos mirkļos, lai tā pēcgarša ir pateicība par cilvēka mūžu. Bet es atkal nevaru pateikt, ka tas ir visos gadījumos. Jo bieži tie, kas ir blakus, atrodas tik lielā emociju varā, un ir pilnīgi saprotams, ka vienīgais, ko viņi var darīt, ir raudāt. Un tad kapelāns ir tas, kurš var ienest mieru, pajautāt, kāds šis cilvēks ir bijis, un seko stāsti. Jo pēdējais, kas pirms nāves cilvēkam paliek, ir dzirde. Un reizēm tā nomerinošā balss vai tas, kas dzird tuvinieka vārdus par sevi, cilvēkam palīdz cieņpilni un mierpilni aiziet.»
