Nekas unikāls! Loģiski, ka cilvēks, uzzinot par ribu lūzumu, uzreiz iedomājas: ka tik asais ribas gals man tagad neieduras plaušā! Vai – sirdī! Arī kolēģi no citām slimnīcām mums zvana, lai konsultējam viņu pacientus kā torakālie ķirurgi, it īpaši tagad, vasarā: «Mums ir slimnieks, uztaisījām rentgenu, vairākas ribas lauztas. Ir kaut kas jādara vai nav?»
Sacīšu tā: parasti, ja ribu gals kaut kur ieduras, tas notiek tieši traumas brīdī.
Pirms pāris gadiem mediji ziņoja, ka Lielbritānijas riteņbraucējs Marks Kavendišs sacensībās Gentē piedzīvoja smagu kritienu, salauza vairākas ribas, kas bojāja kreiso plaušu. Viņš krita, jo priekšā esošais riteņbraucējs bija lielā ātrumā uzdrāzies virsū kādam citam sportistam, kurš savukārt bija paslīdējis uz nemanāmas ūdens lāmas…
Bet, lai ribu gali iedurtos plaušā jau pēc traumas – nu nē! Desmit gadu laikā, kopš strādāju par krūškurvja ķirurgu, neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.
Pat tad, kad cilvēks ar ribu lūzumiem ir gulējis uz cietušās puses, nekas ne plaušā, ne sirdī, ne apkārtējos muskuļos nav iedūries! Proti, lauztas ribas galus savā vietā notur muskuļu korsete: starpribu muskulatūra un krūškurvja muskulatūra. Pat ja ribu lūzums ir ar nobīdi, gali nekustas vaļīgi.
Kā saprast, ka riba lauzta?
Pirmā pazīme: sāp elpojot. Kādreiz var būt arī zemādas asiņošana – ja lauztās ribas galiem ar milzīgu nobīdi izdevies ievainot asinsvadu. Bet tā notiek reti. Protams, ja pamatīgi sasit krūškurvi, būtu jāuztaisa parastais rentgenizmeklējums.
Ribu lūzumu ar dislokāciju, kaut nelielu, rentgena bildē var labi redzēt, bet, ja riba ir vienkārši ieplīsusi, kas pēc būtības arī skaitās lūzums, to gan rentgenā neredz.
Tādi gadījumi ir bijuši: cilvēks pēc traumas uztaisa rentgenu, ribu lūzuma nav, ārsts sāpes traktē kā krūškurvja sasitumu. Bet cilvēkam ļoti sāp. Viņš uztaisa datortomogrāfijas izmeklējumu, un tajā ir skaisti redzams, ka vairākas ribas ieplīsušas.
Īpaša vērība jāpievērš tādam simptomam kā progresējošs elpas trūkums, kas var būt pneimotoraksa izpausme.
Ko tas nozīmē? Aiz ribu karkasa atrodas pleira – apvalks, kas nosedz plaušu un krūškurvja iekšējo sienu, savukārt pašas plaušas ir kā uzpūsts balons. Ja nobīdījies ribas gals ir traumējis plaušu, gaiss no tās izkļūst laukā, krājas krūškurvī starp pleirālajām lapām, saspiež plaušu, un tad parādās elpas trūkums. Pneimotoraksu var ļoti labi redzēt arī parastajā rentgenā un attiecīgi rīkoties.
Kā ārstē?
Cilvēks sašutis krūškurvja ķirurgam vai traumatologam stāsta: «Ģimenes ārste man izrakstīja slimības lapu un pretsāpju zāles, vairs neko! Saudzējošs režīms un lai komēdijas neskatos – lai nesmejos, bet citādi ribas pašas sevi ātri vien sadziedēšot… Taču elpojot man tiešām ļoti sāp!»
Viss ir loģiski. Sāp tāpēc, ka traumas rezultātā radusies tūska spiež uz asinsvadu un nervu kūlīti, kas iet zem katras ribas apakšējās malas. Savukārt elpošanas kustības sāpes vēl vairāk pastiprina.
Pamatproblēma pie ribu lūzumiem ir un paliek sāpes, kas apgrūtina ikdienu.
Tāpēc, ja plaušas un nekas cits nav ievainots, galvenā ribu lūzuma ārstēšana ir pretsāpju zāles, lai cilvēks varētu vismaz normāli elpot. Parasti mēs kombinējam paracetamolu ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, piemēram, ibuprofēnu (Ibumetin, Ibustar, Nurofen…) vai naproksēnu (Nalgedol), vai diklofenaku. Nereti izraksta Ultracod, kas ir stiprākas recepšu zāles, paracetamola un kodeīna kombināciju. Var līdzēt gabapentīns, kas ir līdzeklis pret ilgstošām nervu sāpēm, piemēram, Neurontin.
Pie izteiktām sāpēm mēs šo arsenālu izmantojam trīs četras nedēļas.
Ko vēl darīt? Ja salauž roku, uzliek ģipsi – lauzto vietu imobilizē, lai tā nekustas, un tad tik ļoti vairs nesāp. Taču uz krūškurvja ģipsi neuzliksi! Korseti? Arī ne, ārsti pie ribu sasitumiem vai ribu lūzumiem vairs neiesaka lietot stingras krūškurvja kompresijas korsetes. Jā, ar korseti sāp mazāk, jo ir imobilizēts viss krūškurvis, bet mīnuss tāds, ka palielinās risks iedzīvoties pneimonijā jeb plaušu iekaisumā, jo korsete ierobežo dziļo elpošanu un pasliktina plaušu ventilāciju.
Jauna iespēja
Tomēr zinātnieki un ārsti neatteicās no domas par imobilizāciju, kas mazinātu sāpes… Viņi arī saprata, ka tai jābūt pēc iespējas lokālai. Un tāda pavisam nesen ir patentēta – ribu imobilizācijas šina, kuru var iegadāties arī Latvijā.
Īpaša materiāla plāksni ar ūdensnecaurlaidīgu membrānu uzlīmē uz ādas attiecīgajā zonā, kur vajag samazināt krūškurvja kustības, kas parasti ir saistītas ar stiprām sāpēm.
Ideja ir ļoti laba. Pirms kolēģis neiroķirurgs Raimonds Mikijanskis man šo ierīci parādīja, mums nebija adekvātu lūzumu imobilizācijas iespēju. Ja nu vienīgi situācijās, kad lauztas vairākas ribas, tad, lai ribas imobilizētu, mēs izmantojām metāla plāksnes, un, lai to izdarītu, bija jāveic traumatiska operācija ar narkozi.
Vienkārši ribu lūzumi bez dislokācijas parasti sadzīst 4–6 nedēļu laikā. Visstiprākās sāpes ilgst aptuveni divas nedēļas.
Kaut cik vieglāk kļūst pēc mēneša, bet vispār sāpes var būt līdz pusgadam – tas ir normāli. Vai visu šo laiku atturēties no fiziskās slodzes, lai situāciju nepadarītu sliktāku? Protams, ar smagumu celšanu un pārmērīgu darbošanos pirmo mēnesi vajadzētu piebremzēt, bet citādi – nekādu ierobežojumu. Gulēt drīkst uz jebkura sāna – kā ērtāk, lai tik nesāpētu.
Tradīcijas nemainās
Visbiežāk ribas lūst sānos. Atkarīgs arī no traumas mehānisma – vai tā ir autoavārija vai kritiens ar moci, vai kautiņš, vai cilvēks paklūp un salauž ribas. Lielas galvassāpes ārstiem tagad sagādā elektroskūteri, jo cilvēki, ar tiem pārgalvīgi braucot, arvien biežāk gūst traumas.
Puikas, vingrojot uz līdztekām bērnu laukumos, nokrīt uz betona apmales un salauž vairākas ribas.
Galu galā, ribas gadās salauzt arī kardiopulmonālās reanimācijas laikā, tā ir normāla parādība, glābjot cilvēkam dzīvību. Dzirdēti arī stāsti par to, ka, laimes brīdī kādu sirsnīgi apkampjot un cieši saspiežot, salauž ribas – it īpaši, ja cietušajam ir osteoporoze.
Pirmais ribu pāris praktiski nekad nelūst, parasti cieš ceturtā, piektā, no sestās līdz astotajai ribai.
Trakākais gadījums, ko pats savām acīm esmu redzējis, bija desmit lauztas ribas abās pusēs un dažas dubultā. Bet tik un tā mēs šo pacientu neoperējām, varēja iztikt ar pretsāpju līdzekļiem. Tiesa, tad tika izmantotas ne tikai tabletes, bet arī opioīdu injekcijas un epidurālā anestēzija.
Cita lieta, ka pie šādiem smagiem ribu lūzumiem var rasties paradoksālā elpošana, tad gan mēs esam spiesti pacientu operēt, lai ar metāliskām stieplēm imobilizētu ribu galus. Operācija ir traumatiska, grieziens pa visu krūškurvi.