Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par nieru veselību stāsta
Dr. med. Ieva Ziediņa
- Nefroloģe P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā.
- Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras asociētā profesore.
- Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente.
- Eiropas un Amerikas Nefrologu asociāciju biedre.
Kārlis Rācenis
- Internists un nefrologs P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā.
- Lektors Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā un Iekšķīgo slimību katedrā, pētnieks.
- Latvijas Nefrologu asociācijas sekretārs.
- Eiropas Nefrologu asociācijas biedrs.
– Veselības aprūpei šogad no valsts maka atvēlēts vēl mazāk naudas, nekā bija! Tātad svarīgākais tagad būtu nesabeigt savas nieres, lai jūsu palīdzību mums nemaz nevajadzētu.
Citi lasa
Kārlis Rācenis: – Tas būtu lieliski, tikai… nieru slimības lielākoties ir tādas klusi noritošas, un to diagnosticēšana īstenībā ir sarežģītāka nekā kaitēm, kas uzreiz ar aci redzamas. Cilvēks var nezināt, ka ar nierēm radušās kādas problēmas.
Pirms slimības simptomu parādīšanās nieres var zaudēt lielāko daļu savu funkciju. Vienīgais veids, kā var laikus atklāt nieru problēmas, ir veicot profilaktiskas pārbaudes.
Bet sākumā varbūt atgādināšu, ko dara nieres… Cik tās svarīgas! Pirmais to darbs ir urīna izdale. Nieres nodrošina arī tādu mūsu organismam ļoti būtisku funkciju, ko sauc par homeostāzi jeb līdzsvaru starp dažādām organisma sistēmām, tās uztur stabilu un relatīvi konstantu iekšējo vidi. Proti, mums organismā visu laiku ir dažādu minerālvielu līdzsvars – nātrija līdzsvars, kālija līdzsvars, citu elektrolītu līdzsvars… Ja cilvēkam nieres vairs nestrādā, kā nākas, līdzsvars izmainās un rodas veselības problēmas. Piemēram, ja nieres nefunkcionē, paaugstināsies kālija līmenis asinīs, un tā ir viena no būtiskākajām problēmām, kāpēc cilvēks nokļūst slimnīcā ar sirds ritma traucējumiem.
Nieres kontrolē asinsspiedienu. Vairums medikamentu pret augstu asinsspiedienu iedarbojas tieši uz šo nieru mehānismu, lai asinsspiediens nekļūtu augstāks.
Kad nieres nestrādā, asinsspiediens paaugstināsies un radīsies komplikācijas. Un otrādi – ja augstais asinsspiediens ilgstoši ir neārstēts, tas bojās nieres, jo šī regulācija izmainīsies.
Vēl nierēs notiek D vitamīna aktivācija. Tātad nieru veselība ir svarīga, lai organisms saņemtu D vitamīnu. Ja nieres nestrādā, cilvēkam trūks aktīvā D vitamīna, un problēmas būs izteiktākas. Tātad jāuzņem lielāka D vitamīna deva ar preparātiem. Varbūt vajadzēs pat lietot aktivēto D vitamīnu – ja D vitamīna regulācija būs ļoti izmainījusies.
Nieres ir iesaistītas arī asinsradē. Kad nieru funkcija pazeminās, rodas daudzi dažādi cēloņi, kāpēc cilvēkam trūkst hemoglobīna un attīstās mazasinība.
Piemēram, nepietiekams dzelzs apjoms vai var par daudz eritrocītu noārdīties. Vai – nieres vairs pietiekamā daudzumā neražo hormonu, kurš stimulē eritrocītu veidošanos… Savukārt cilvēkam ar veselām nierēm šo problēmu praktiski nav.
– Bet nieres arī dabiski noveco…
Ieva Ziediņa: – Fizioloģiskā novecošana, kā rāda zinātniskie dati, sākas arvien agrīnākā vecumā. Nu jau divdesmit gadu vecumā. Tas ir viens aspekts. Otrs – nieres iziet no ierindas arī tad, ja ir nieru slimība. Piemēram, eiropiešiem un arī Latvijā visbiežāk sastopamais glomerulonefrīta veids ir imūnglobulīna A jeb IgA nefropātija, un tā ir tipiski jaunu cilvēku kaite. Kurā laikā IgA nefropātiju atklāj – tas ir cits jautājums, bet slimība parasti sākas divdesmit, trīsdesmit gadu vecumā.
– Pirmoreiz ko tādu dzirdu… Kā šī kaite izpaužas?
Ieva Ziediņa: – Nierēs ir miljoniem sīku, filtriem līdzīgu struktūru, kuras sauc par nefroniem. Katru nefronu veido asinsvadu kamoliņš jeb glomeruls, kuru apņem kapsula un garas kanāliņu rindas.
Caur kamoliņa sīko asinsvadu tīklu notiek asins filtrēšana, tai skaitā asins attīrīšana no nevajadzīgām vielām – no vielmaiņas galaproduktiem.
Kamoliņa bojājumu sauc par glomerulonefrītu. Glomerulonefrīta veidi ir dažādi, ar atšķirīgu slimības gaitu, ārstēšanu un prognozi. Imūnglobulīns A ir viena no antivielām, ko imūnsistēma ražo, lai organisms spētu pretoties infekcijām. IgA nefropātijas gadījumā šī antiviela veidojas nedaudz nepareiza un izgulsnējas nierēs, radot kamoliņu bojājumu.
Slimības simptomi var būt dažādi: izmaiņas urīna analīzē, asins piejaukums urīnam, olbaltums urīnā, paaugstināts asinsspiediens, tūska.
Parasti slimība attīstās lēni, daudzu gadu garumā, un tās rezultātā var rasties hroniska nieru mazspēja. Patlaban nav iespējams pilnībā izārstēt IgA nefropātiju, bet ir medikamenti, kas palīdz kontrolēt slimības gaitu un mazināt tās progresēšanu.
– No kā autoimūnais glomerulonefrīts rodas?
Ieva Ziediņa: – Tā nav cilvēka vaina. Šai slimībai ir vairāki veidi, mēs zinām mehānismus, kā tas notiek, un no tā izriet arī ārstēšana. Bet nevarēsim pateikt konkrēto cēloni, kāpēc slimība attīstījās. Varam spriest tikai par to, kas, visticamāk, ir bijis palaidējmehānisms. Visbiežāk tā ir infekcijas slimība. Pati infekcija varbūt nerada tiešu bojājumu nierēm, bet organismam tas ir liels slogs un var izjaukt balansu organismā, kas izpaudīsies kā konkrētā autoimūnā slimība vai slimības uzliesmojums. Ar medikamentiem, ko lietojam šo slimību ārstēšanā, varam sasniegt gadiem ilgu remisiju jeb snaudošu stāvokli.
Kārlis Rācenis: – Runājot par nieru novecošanu… Jo vecāki kļūstam, jo vairāk noveco arī visi orgāni. Līdz ar to funkcionālā rezerve, kas nierēm ir, pakāpeniski samazinās.
Vecāka cilvēka nierēm ir mazāka rezerve, viņam vajag mazāk riska faktoru vai trigeru, kas veicinās nieru slimību.
Līdz ar to, ja gados vecāks cilvēks, kura nieres arī ir vecākas, saņems, tēlaini sakot, sitienus pa nierēm – kaut vai pārlieku daudz lietos medikamentus, kas tām ir toksiski, viņš iegūs nieru bojājumu daudz ātrāk nekā tas, kurš ir gados jauns. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kam ir vēl citas nieru slimības – kaut vai glomerulonefrīts.
Ieva Ziediņa: – Kārlis aizskāra ļoti svarīgu tēmu par nieru rezervi, kas mums, gadiem ejot, kļūst arvien mazāka. Cilvēkiem bieži vien ir arguments: «Kā, dakter?! Jaunībā es to darīju, un man nekas nebija, un kāpēc tagad, kad es to pašu izdarīju, man ir nieru funkcijas samazinājums?!» Bet, saprotiet, tas nav arguments, ka jaunībā konkrētā rīcība tevi neietekmēja un neietekmēs arī tagad.
– Kas manām nierēm patiktu, lai viņas justos daudzmaz jēdzīgi arī manos astoņdesmit gados?
Kārlis Rācenis: – Ko nedarīt? Noteikti nelietot medikamentus, kas ir toksiski nierēm.
– Vai tad tie nav visi?!
Kārlis Rācenis: – Nē, nav. Biežākie medikamenti, kas ikdienā nodara postu nierēm, ir pretsāpju zāles – nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (ibuprofēns, diklofenaks, indometacīns, meloksikāms, nimesulīds, celekoksibs, etorikoksibs un tam līdzīgi), kurus var nopirkt diezgan brīvi aptiekā. Cilvēkam sāp mugura, un viņš tik lieto ibuprofēnu pa divām trim tabletēm dienā! Lieto, lieto, kamēr…
– Cik tablešu jāiedzer, lai tā notiktu?
Ieva Ziediņa: – No nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem var rasties divas nieru kaites. Viena ir akūts intersticiāls nefrīts ar akūtu nieru mazspēju, kad tiešām pietiek ar vienu tableti. Tas nozīmē, ka bojājums rodas nieru kanāliņos jeb tubuļos un audos, kas tos apņem – interstīcijā… Savukārt otra ir nieru slimība, kura sastopama biežāk nekā akūtais intersticiālais nefrīts, un to mēs saucam par analgētiķu nefropātiju. Tas ir hronisks intersticiāls nefrīts, kas rodas, akumulējoties, uzkrājoties, zāļu ietekmei. Slimība attīstās pakāpeniski, sākumā bez sūdzībām.
Laika gaitā hronisks intersticiāls nefrīts var progresēt līdz hroniskai nieru mazspējai.
Var parādīties nespēks, nogurums, niktūrija – vajadzība čurāt naktī, mazasinība, slikta apetīte, paaugstināts asinsspiediens, plakstiņu un kāju tūska… Pēc ārējām pazīmēm nav iespējams konstatēt, kā organisms reaģēs uz šīm pretsāpju zālēm. Tāpēc vēlreiz un vēlreiz cilvēkiem atgādinām, ka ir jābūt ļoti apdomīgiem, kad pieņemat lēmumu: es pati vai pats nopirkšu pretsāpju zāles un izspriedīšu, kad un kādā devā tas lietot.
– Bet pretsāpju zāles taču ir vajadzīgas…
Kārlis Rācenis: – Mēs jau nesakām, ka nekad tās nedrīkst lietot! Nē, bet vienmēr jāapzinās riska faktori, un tas, ko mēs patiešām racionāli iesakām, ir – pamainīt pretsāpju zāles no dažādām grupām.
Nelieto visu laiku vienu medikamentu, nevajag sasniegt tā maksimālo devu.
Arī akūtās situācijās, kad ir sāpes, labāk ir pamainīt medikamentus, piemēram, ibuprofēnu ar paracetamolu.
– Kas vēl nepatīk nierēm?
Kārlis Rācenis: – Dažādas toksiskās vielas. Tie var būt arī dabas produkti – koncentrēti ekstrakti, kurus cilvēki pērk, un viņi nezina, ko tie satur.
Ieva Ziediņa: – Es savukārt konsultācijās redzu pacientus, kuri pasūta visvisādus brīnumus internetā. Jo tur tev piesola, ka atgūsi jaunību un visu pārējo, ja nopirksi attiecīgo brīnumpreparātu no Āzijas vai Āfrikas. Cilvēkiem parasti gribas ticēt brīnumiem. Īpaši bīstami ir aristolohiju saturoši augu valsts produkti. Arī ķīniešu tējas var kalpot kā IgA nefropātijas palaidējmehānisms – tieši toksīnu dēļ.
Nepasūtiet internetā tējas, ar kuru sastāvu jūs neesat pazīstami!
No medikamentiem, kas bojā nieres, gribu pieminēt protonu sūkņu inhibitorus, kas samazina kuņģa skābes izdalīšanos. Cilvēkiem šķiet, ka tās ir ļoti labas, nekaitīgas zāles, kas aizsargā kuņģa gļotādu pret visu iespējamo… Protams, ir situācijas, kad šis medikaments jālieto, un jālieto noteiktu laiku. Taču, pirmkārt, kuņģa skābe organismam ir arī vajadzīga. Ne velti mums tā izdalās. Otrkārt, gribu cilvēkus aicināt nepirkt vienkārši zāles kuņģa aizsardzībai. Tās jālieto vienīgi tad, kad ārsts iesaka.
– Ko vēl nedrīkst darīt, lai nieru veselība saglabātos ilgāk?
Kārlis Rācenis: – Ir arī sēnes, kuras apēdot iespējams dabūt terminālu jeb galēju nieru mazspēju. Atceros vienu pacienti – meiteni no Kurzemes. Pēc apraksta, visticamāk, viņa bija saindējusies ar orellanīnu, jo bija pagatavojusi pusdienās sarkanbrūno tīmekleni (Cortinarius rubellus), ļoti reti sastopama sēne. Tās indīgās vielas augstā temperatūrā nenoārdās un saglabājas arī pēc vārīšanas.
Ieva Ziediņa: – Parasti saindēšanās notiek, ievācot nepareizās sēņu sugas – sajauc ar ēdamajām. To, ka Latvijas indīgākā sēne ir zaļā mušmire, arī baltā mušmire, kas aug galvenokārt lapu koku mežos, un sarkanā mušmire, cilvēki zina, bet par pārējām ne. Indīga ir arī velna beka, pelēkā tintene, apmalotā ķiverene… Tātad galvenā ziņa ir: neēdiet to, ko simtprocentīgi nepazīstat!
– Ko vēl nedarīt?
Kārlis Rācenis: – No nieru viedokļa ļoti svarīgas ir divas hroniskas slimības – paaugstināts asinsspiediens un cukura diabēts, tās abas pasliktina nieru darbību. Cukura diabēts varbūt ne uzreiz, bet pakāpeniski radīs nieru bojājumus, it īpaši, ja tas netiek adekvāti ārstēts. Līdz ar to jāuzmana, lai cukura līmenis asinīs turētos normas robežās, kuras ir noteiktas individuāli kopā ar endokrinologu. Trešdaļai cilvēku, kuriem attīstās nieru bojājums, galvenais cēlonis ir cukura diabēts. Statistika rāda, ka apmēram 33 procentiem cukura diabēta pacientu būs nieru bojājums.
– Otra problēma, kā teicāt, ir paaugstināts asinsspiediens, un tāds ir daudziem…
Ieva Ziediņa: – Mērīt asinsspiedienu jāsāk jau no 40 gadu vecuma – ik pa brīdim. Jo agrāk tiks konstatēts asinsspiediena pieaugums, jo agrāk tiks sākta ārstēšana, jo labāka būs nieru veselības ilgtermiņa prognoze.
Kārlis Rācenis: – Augsts asinsspiediens var arī norādīt, ka ir nieru problēma pati par sevi. Proti, nieru slimības var radīt paaugstinātu spiedienu. Jauniem cilvēkiem līdz 50 gadu vecumam, kuriem pirmo reizi dzīvē diagnosticēts augsts asinsspiediens, šis fakts būtu jāizvērtē ļoti kritiski.
Pēkšņs ļoti augsts asinsspiediens ir sarkanais karogs, ka kaut kas nav kārtībā!
Jāmeklē cēlonis, un viens no tiem var būt nieru slimība. Ja tā nav nieru slimība, bet asinsspiedienu nekoriģēs, tad nākotnē viņam būs nieru slimība.
– Kā laikus uzķert to, ka nierēm kaut kas nepatīk? Jūs sākumā ieminējāties par profilaktiskām pārbaudēm.
Kārlis Rācenis: – Tās ietilpst analīžu sarastā, ko vajadzētu veikt katram vienreiz gadā, kad viņš ierodas pie sava ģimenes ārsta. Tātad: pilna asinsaina, asins bioķīmiskā analīze, kurā ietverti ir nieru radītāji, jānosaka kreatinīns asins serumā un jāveic urīna analīze.
Kas apdraud nieru veselību?
- Paaugstināts asinsspiediens, kas nav atbilstoši ārstēts.
- Cukura diabēts, kas nav atbilstoši ārstēts.
- Ilgstoša nieru bojājošu medikamentu – galvenokārt regulāra nesteroīdo pretiekaisuma zāļu – lietošana.
- Iedzimtas nieru struktūras izmaiņas.
- Liekais svars.
- Smēķēšana.
- Autoimūnas slimības.
Galvenie hroniskas nieru slimības cēloņi
- Arteriālā hipertensija.
- Cukura diabēts.
- Glomerulonefrīts jeb nieru kamoliņu iekaisums.
- Nieru policistoze.
- Intersticiāls nefrīts jeb nieru kanāliņu un ap to esošo audu iekaisums.
- Ilgstoša urīnceļu obstrukcija jeb nosprostošanās (nierakmeņi, palielināta prostata).
