Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
25
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bariņā interesantāk
«Saka, ka cilvēki nākot no savas bērnības. Viss labais vai sliktais, kas tolaik piedzīvots, dzīvē palīdzot vai traucējot. Par sevi varu teikt – palīdz. Mūsējā, Kanopku, ģimene, bija tiem laikiem neparasta – ar septiņiem bērniem. Vecāki izlēma, ka visiem vārdi sāksies ar burtu M. Mana vecākā māsa ir Marika, es – Margita, gadu jaunāka par Mariku.
Tālāk nāca Māris, Mairita, Maira, Madara un Marlēna, pati jaunākā. Mūsu tēta Rolanda vairs nav, bet Inta, mūsu mamma, joprojām ir rosīga un optimisma pilna – visforšākā mamma pasaulē! Ja kādam no savējiem vajag, tūdaļ nāk palīgā. Tā nu gadījies, ka visvairāk viņas palīdzību laikam esmu izmantojusi es pati. Esam jau izmētāti uz visām pusēm, bet sakarus un draudzību nezaudējam. Lielākie svētki ir, kad atbrauc brālis ar ģimeni no Anglijas un māsa no Īrijas. Tad visa ģimene pulcējas kopā, un ir grūti atrast tik lielu galdu, pie kura visiem pietiktu vietas.
Piedzimu Tukumā, bet tad uz kādu laiku pārcēlāmies uz Pūres pusi. Tur, dziļos laukos, bija uzcelta divstāvu māja, kurā mums piešķīra visu otro stāvu. Četras istabas – kas par plašumu pēc Tukuma šaurības! Mums bija zeme, govis, cūkas, vistas, pat pirtiņu uzcēlām. Vecākie bērni auklēja mazākos, kā jau tas lielās ģimenēs notiek. Katram bija arī savi pienākumi. Man, piemēram, pirms iešanas uz skolu vajadzēja izvest uz lauka govis.
Arī fiziski grūtākie darbi tika man, laikam biju tiem gana stipra. Vajadzēja, piemēram, vilkt arklu zirga vietā, kad tēvs vagoja zemi.
Atceros tās garās zemeņu vagas, kurām otru galu neredzēja. Toties cik gardas bija ogas! Viss tikai pašiem, ar tirgošanos nenodarbojāmies. Bagāti nedzīvojām, bet badu arī necietām. Gadījās, ka ēdām gaļu bez maizes, jo veikalam nepietika naudas. Tad sākām paši cept maizi savā krāsnī, un viss atkal bija kārtībā. Neapgalvošu, ka bija viegli – tik ļoti negribējās rītos agri celties! –, taču sūdzēties būtu grēks. Turklāt, bariņā dzīvojot, ir jautrāk un interesantāk. Skolā ar mācībām man problēmu nebija. Arī klasesbiedriem, iesauku meklējot, nevajadzēja ilgi pūlēties – Knopka vai Kņopene, kā nu kuru reizi, kaut nebiju no vissīkākajām. (Smejas.)
Kad beidzu skolu, pārcēlāmies atpakaļ uz Tukumu. Gribēju ātrāk savu naudu, savu dzīvi, tāpēc skološanās nesanāca – vajadzēja iet strādāt. Tukumā meitenei bez izglītības izvēļu ir maz – gāju darbā uz veikalu. Veikali gadījās lieli un mazi, tikai alga nemainīgi tāda pati – niecīga.»
Bez baltās kāzu kleitas
«Agri sāku strādāt, un arī ģimeni sanāca nodibināt ātri. Laikam pārāk ātri, jo drīz vien izrādījās, ka kopā mums neštimmē. Bet Gačiņš, mans vecākais dēls Gatis, jau bija nācis pasaulē. Ne es pirmā, ne beidzamā sieviete, kurai vienai jāaudzina bērns – to es par likteņa triecienu neuzskatu. Ir sievietes, kam balta kleita un kāzu zvani ir pats svarīgākais, gaidītākais notikums dzīve, bet sevi viņām nepieskaitu. Protams, mums ar Gati klātos vieglāk, ja viņa tēvs būtu laikus un regulāri maksājis alimentus. Nu ko, vajadzēja vien dzīvot tālāk un strādāt vairāk.
Pēc pāris gadiem sastapos ar Edmundu, nolēmām tālāk dzīvot kopā. No savas mammas pieredzes zināju, ka bērnus labāk dzemdēt jaunībā. Kaut vai tāpēc, lai viņiem būtu jauni vecāki – to viņi ļoti novērtē. Nekādus papīrus vēl netikām nokārtojuši, bet es jau biju gaidībās. Edmunds bija kārtīgs vīrietis, naktīs apkārt nemētājās.
Tāpēc jo nejaukāks man šķita tas vakars, kad viņš no darba nepārnāca. No rīta pie mūsu durvīm klauvēja divi policisti. Negadījums. Tā un tā – Edmunds nepārnāks vairs nekad… Esot divatā stūmuši no grāvja automašīnu, kaut kas sameties greizi, auto slīdējis un uzkritis Edmundam uz krūtīm. Otrs stūmējs viens pats nespējis Edmundu atbrīvot, bet palīdzība ieradusies par vēlu. Man nekādu priekšnojautu nebija, bet pašam Edmundam gan: viņš reizēm ieminējās, ka ilgi nedzīvošot, bet es viņu tikai vilku uz zoba – kur tev tādas murgainas domas nāk prātā?! Diemžēl nebija vis murgainas…
Sapratu, ka viegli man neklāsies, ka dzīve ir viens liels cīniņš par izdzīvošanu.
Tobrīd biju trešajā mēnesī, arī Gatis vēl maziņš – četri gadiņi. Lai būtu pilns nelaimju komplekts, dzīvokļa īpašnieks mūs drīz vien izmeta no īrētās mītnes, tā viņam pašam esot vajadzīga. Tobrīd sapratu, ka viegli man neklāsies, ka dzīve ir viens liels cīniņš par izdzīvošanu. Ko dara jauna sieviete bez mitekļa ar vienu mazu bērnu pie rokas un otru, topošo, vēl vēderā? Protams, meklē palīdzību pie savas ģimenes. Mana vecmāmiņa mums ar Gati ierādīja mazu istabiņu savā dzīvoklī, un dzīve turpinājās. Par laimi, mazajam Edmundam – dēlu es nosaucu viņa tēva vārdā – bija arī otra omīte, Edmunda māte. Dēla nāve viņu bija pilnīgi satriekusi, un mazdēls šķita pēdējais mierinājums. Palīdzēja arī mana mamma un vecākā māsa Marika, kas dzīvo Tukumā.»
Liktenīgā avārija
«Kā jau teicu, dzīve turpinājās. Gatim tobrīd bija nepilni septiņi gadi, Edmundam – trīs. Sāku draudzēties ar Arti, arī tukumnieku. Nekādu nākotnes plānu mums vēl nebija – satikāmies, kopā pavadījām laiku. Reiz sarunājām aizbraukt uz Rīgu pie pazīstamas meitenes, vienkārši patusēt. Tas bija 2004. gada 25. janvāris, tagad jau varu teikt – mana otrā dzimšanas diena. Vai diena, kas mainīja visu manu dzīvi.
Tikām līdz Rīgai un tai jau cauri. Kaut kur pie Baložiem Artis sāka apdzīt priekšā braucošo mašīnu. Ziema, svešs ceļš, slidens, priekšā ass līkums… Iekliedzos: «Ko tu dari?!», bet bija jau par vēlu. Arta fordiņu sanesa, auto atsitās pret ceļa apmali un sāka kūleņot. Turpat netālu auga pamatīga priede. Trieciens bija tik spēcīgs, ka priede nolūza divu metru augstumā no zemes. Mūs abus ar Arti kādā no kūleņiem izmeta caur izsisto priekšējo logu.
Par laimi, nebijām piesprādzējušies, citādi šīs intervijas nemaz nebūtu: pēc daudzajiem triecieniem automašīnas jumts bija cieši pieplacināts sēdekļiem, pat pele tur nebūtu izdzīvojusi.
Patiesībā šo stāstu uzzinājām no tās automašīnas vadītāja, kura auto Artis apdzina. Ne es, ne Artis nevarējām būt liecinieki, jo abi jau bezsamaņā gulējām uz ledus – es uz ceļa, Artis ceļmalā. Pirmais, ko ieraudzīju, atvērusi acis, bija televīzijas kamera, kas mani filmē. Pirmie notikuma vietā bija ieradušies televīzijas kriminālās hronikas darbinieki. Prasīju, kur ir Artis.
«Automašīnai otrā pusē. Viņš ir komā, bet pagaidām dzīvs,» skanēja atbilde. Man ļoti sala vai sāpēja mugura – pat nezināju, kura no sajūtām šķita spēcīgāka. Baidījos kustēties. Arī televīzijas ļaudis atteicās mani kustināt – nevarot zināt, kas man savainots. Drīz vien ieradās ātrā palīdzība un man kaut ko iešpricēja.
Otrreiz pamodos ātrajos, pēc tam – Rīgas 1. slimnīcā. Man iedeva parakstīt dokumentus, ka piekrītu operācijai, un aizveda uz operāciju zāli. Turpat nonāca arī Artis, nemaz nenākot pie samaņas. Vēlāk uzzināju, ka mums abiem ir identiskas traumas – pilnīgs mugurkaula lūzums lāpstiņu rajonā. Medicīnas terminos neorientējos, bet skaidrs bija viens – mugurkauls ir pušu, arī nervi, kas saista augšu ar apakšu. Zemāk zem krūtīm man turpmāk viss būs paralizēts, nekādus uzlabojumus gaidīt nevaru. Es nekad vairs nestaigāšu, nedejošu, ar saviem puikām futbolu nespēlēšu… Izgāju no mājām uz vienu dienu, bet atgriezos pēc trim mēnešiem.
Vairāk nekādus sīkumus par avāriju pastāstīt nevaru. Man piemīt kāda, manuprāt, lieliska īpašība – sliktās lietas es itin kā izdzēšu no atmiņas un pie tām vairs domās neatgriežos. Nekādu ļaunu sapņu vai murgu: pagātne paliek savā vietā, es eju tālāk. Precīzāk – ripoju ar ratiņkrēslu, jo staigāt es šajā dzīvē vairs nestaigāšu.
Es nekad vairs nestaigāšu, nedejošu, ar saviem puikām futbolu nespēlēšu… Izgāju no mājām uz vienu dienu, bet atgriezos pēc trim mēnešiem.
Pret Arti gribēja ierosināt krimināllietu, taču es atteicos no apsūdzības. Kāda tam jēga? Sākuma bija dusma uz viņu – nu kāpēc vajadzēja apdzīt? Bet ne jau speciāli viņš izraisīja to avāriju. Turklāt pats Artis cieta vēl smagāk nekā es, viņam bija vajadzīga asins pārliešana. Mums abiem joprojām ir draudzīgas attiecības. Starp citu, viņš darbojas arī mūsu invalīdu biedrībā Līdzvērtība, kuras vadītāja es esmu. Artis ir valdes loceklis.»
Kājainajiem to nesaprast…
«Par laimi, man vismaz nekas īpaši nesāpēja. Operēja mani ķirurgs Beķeris, ārsts gados ar lielisku humora izjūtu. Uz palātu viņš nāca mani uzmundrināt, jo neko citu jau manā labā darīt vairs nevarēja. Arī slimnīcā mani ilgi neturēja – drīz vien pārveda uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari. Turpmāk viss bija atkarīgs no rehabilitācijas un manas dzīvotspējas. Nezināju, kā jūtas jauna sieviete, kas paralizēta divdesmit astoņu gadu vecumā un nolemta dzīvei ratiņkrēslā. Mana lielākā sāpe bija par saviem bērniem – kā es tagad spēšu viņus izaudzināt? Tas bija mans mērķis un motivācija. Vajadzēja dzīvot tālāk, cita varianta nebija.
Vaivaros man bija daudz jaunatklājumu. Beidzot ieraudzīju tādus pašus kā es un sāku mācīties no viņiem.
Centos apgūt ratiņniekiem elementāras lietas, ko kājainajiem nesaprast. Tā es saucu cilvēkus, kuri, atšķirībā no manis, spēj pārvietoties savām kājām.
Kā tad citādi lai saka? Normālie? Vai tad mēs esam kādi nenormālie?! Cilvēki BEZ īpašām vajadzībām? Tas par garu!
Vaivaros ratiņnieki turējās kopā, dalījās savās atklāsmēs. Visvairāk iemācījos no visiem jau pazīstamā puiša Mārtiņa Oliņa. Tolaik viņš vēl nebija ne Latvijas lepnums 2014, ne Vaivaru rehabilitācijas centra valdes loceklis. Tikai puisis, kuru līdzīgi mums piemeklējusi nelaime. Mārtiņš demonstrēja tāāādus gājienus! Izrādījās, ka, arī ratos sēžot, var daudz paveikt. Piemēram, pagriezienu ap stūri viņš veica, ar vienu roku pieturoties pie sienas. Cik veikli un viegli tas izskatījās! Ar Mārtiņu joprojām bieži sazināmies, varētu pat teikt, ka viņš ir mans elks.
Sākumā Vaivaros tikai skatījos un brīnījos, jo ar saviem smagajiem ratiem neko līdzīgu pat gribēdama nevarētu izdarīt.
Vieglos, aktīvos ratus man piešķīra tikai pēc gada. Nezinu, vai tagad joprojām ir tāda pati politika, bet, manuprāt, tas nav pareizi. Cilvēkam jau tā ir grūti, jāmācās viss no jauna, bet tevi vēl moka ar atbaidošiem ratiem! Sānu malas tiem bija augstas, ne īsti salikt, ne ievietot mazā automobilītī. Riteņiem bija nevis pumpējamas riepas, bet ciets kaučuks, kas nemitīgi slīdēja – riteņiem nebija īstas saķeres ar zemi. Šķita, ka, piešķirot šādus ratus, invalīdus cenšas iebiedēt – sēdiet mājās, nekustieties, nelieniet uz ielas un sabiedrībā! Var jau būt, ka sociālo mērķis tomēr nav tik nelietīgs, vienkārši visu izšķir cena – vieglie invalīdu ratiņi, izrādās, maksā ap trim tūkstošiem eiro. Par tādu naudu ģimene var nopirkt divus lietotus automobiļus! Bet invalīdiem jau nav izejas – gribi normāli kustēties, maksā!
Vaivaros sapratu, ka starp ratiņniekiem arī ir liela atšķirība. Ja cilvēkam ir paralizētas tikai kājas, viņam ir vairāk iespēju nekā, piemēram, man, kam paralīze sākas jau zem lāpstiņām. Man tātad nedarbojas sānu muskuļi, vēdera prese, spēju izmantot tikai rokas. Kājainie bez piepūles apsēžas, atlaižas gultā, pieliecas, lai kaut ko paceltu, pat nenojaušot, kuri ķermeņa muskuļi tam tiek darbināti. To jūt un saprot vien tie, kuriem šie muskuļi ir paralizēti. Tomēr Vaivari man bija lieliska skola, varētu teikt, ka tur es sāku apgūt ratiņnieku valodu.»
Nevainīga cietuma kamerā
«Kad atgriezos Tukumā, sākās manas dzīves pats melnākais periods. Līdz tam, vecmāmiņas mājās, dzīvojām bez jebkādām ērtībām – ūdens jānes ar spaiņiem no akas, tualete aiz mājas stūra un tamlīdzīgi. Tukumā Rīgas ielā ir daudz tādu būdiņu. Skaidrs, ka tādos apstākļos ar ratiem izdzīvot nevar. Tāpēc mamma man atdeva savu dzīvokli, kuru pašvaldība viņai, daudzbērnu mātei, tikko bija piešķīrusi, – divas istabas piecstāvu mājā bez lifta. Mani uznesa trešajā stāvā un… atstāja uz gadu! Daži brīnās: kāpēc padomju laikos uz ielām nevarēja redzēt invalīdus ratiņkrēslos? Lūk, arī atbilde: viņi nīkuļoja mazos mitekļos ar šaurām durvīm, pa kurām gribēdams nevari izripot ārā.
It kā viss man tajā dzīvoklī bija: balkons, uz kura nespēju tikt, jo rati bija par platu, gāzes plīts, kurai nevarēju piekļūt, tualete, kurā nevarēju iekļūt…
Lai tiktu uz poda, man bija izveidota piecu beņķīšu sistēma – ar rokām lēnām pārcēlos no viena ķebļa uz otru, trešo, līdz biju iekšā. Tāds pats bija atpakaļceļš. Ārsti iesaka vairāk dzert ūdeni, bet man tas nozīmētu biežāk iet uz tualeti, veicot to moku ceļu. Man bija pat ledusskapis, bet to es neieslēdzu, jo nebija tajā ko glabāt.
Tas bija vēl viens šoks, ko piedzīvoju: atklājās, ka man, nostrādājot apmēram piecus gadus, oficiāli uzrādītais darba stāžs nesasniedza pat trīs gadus. Kāds no veikaliem, kur strādāju, nebija par mani maksājis nodokļus! Bet invalīda pabalsts cilvēkam bez darba stāža tolaik bija trīsdesmit pieci lati, izdzīvo nu! Gadījās dienas, kad nebija ko ēst, bet dzeršanai – tikai ūdens. Cietumā neesmu bijusi, bet pieļauju, ka tur sēdošos vismaz pabaro.
Pēc laiciņa ieradās gāzinieki un par rēķinu nemaksāšanu atslēdza man gāzes padevi. Nu pat gribēdama vairs nevarētu neko pagatavot. Ja prasītu mammai, māsai, vecmāmiņai, gan jau viņas mani pabarotu, taču centos to nedarīt. Jau tā viņas manis dēļ darīja tik daudz – kārtoja visus papīrus, veda Gati uz skolu un Edmundu uz bērnudārzu, audzināja viņus. Pie manis bērnus atveda reizi vai divas nedēļā uz kādu stundiņu, un labi ka vēl tā.
Datora man nebija, toties televizors gan – nekad mūžā neesmu to tik daudz skatījusies kā tajā cietumnieces gadā. L
abi, ka vismaz elektrību neatslēdza! Vecmāmiņa mani mudināja: «Uzraksti vēstuli Vairai, viņa, tik laba sieviete, tev noteikti palīdzēs!» Vaira Vīķe-Freiberga tolaik bija Latvijas prezidente. Beidzot saņēmos un uzrakstīju. Nezinu, vai viņa pati lasīja šīs bēdu vēstules, taču drīz vien tiešām ieradās sociālie darbinieki. Protams, vispirms mani izlamāja par sūdzēšanos, bet ko lai citu dara – arī es gribu dzīvot.
Pēc avārijas bija pagājis apmēram gads, kad saņēmu vieglo ratiņkrēslu, pēc diviem gadiem – dzīvokli mājā, kurā spēju iekļūt pati saviem spēkiem. Uzbrauktuve ir stāva, tomēr pieveicama, durvis platas. Man piešķīra divas istabas, tāpēc bērnus beidzot varēju ņemt pie sevis. Neiztika arī bez kurioza: dzīvoklis skaitījās pielāgots invalīdam ratiņkrēslā, bet inventārā nāca līdzi arī četrriņķu gāzes plīts ar cepeškrāsni. Paldies, protams, bet es tai netiku tuvāk par pusmetru. Tā parasti gadās, ja starp lēmējiem nav cilvēka ar īpašām vajadzībām, kurš no savas pieredzes dotu padomus. No plīts šķīros, bet vietā pazīstamam galdniekpuisim palūdzu izgatavot citu – zemu, ar plānu virsmu un izlietni blakus. Nu jau varēju mēģināt cilvēka cienīgu dzīvi.»
Kam pieder iela?
«Kad pirmos gadus pārvietojos pa Tukumu invalīdu ratiņos, biju ievērojama persona: daži kājainie pārsteigumā apstājās, atskatījās, pavadīja ar acīm. Pateicoties masu medijiem, situācija ir ļoti mainījusies. Nu jau visi pie tādiem skatiem ir pieraduši. Neesmu taču nekāds citplanētietis, tāds pats cilvēks kā citi, vienīgi manas kājas ir ratiņi – tik vien tās atšķirības. Gadījās arī patīkami mirkļi – cilvēki piedāvāja palīdzību, sveši vīrieši reizēm dāvināja ziedus. (Smaida.)
Ar ārstiem man bijis maz darīšanu, jo, kā teicu, viņi manā labā vairs neko nevarēja darīt. Man ļoti palīdzēja fizioterapeite Irita Vitauska, manuprāt, izcilniece savā profesijā, tagad viņai Tukumā ir sava privātprakse. Parasti fizioterapeits iedod rokās hanteles, ierāda dažus vingrinājumus, kā spēcināt rokas, un aiziet savās darīšanās. Irita ar mani tiešām strādāja, bija klāt visu nodarbības laiku. Irita saprata, ka, darbojoties tikai ar rokām, tās, arī sprands, ļoti nogurst, tāpat kakla muskuļi ir piedzīti pilni, un es nevaru atslābināties, atpūtināt muskuļus.
Problēma bija, kā pelnīt naudu, uzturēt savus bērnus.
Atradu, ka Jūrmalā darbojas SIVA – Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Tur beidzu grāmatvežu un lietvežu kursus, dabūju atļauju vadīt transportlīdzekli ar rokas vadību. Man paveicās, jo instruktors bija gudrs – lika mums braukāt pa Rīgas ielām, ne tikai tepat pa Tukumu. Zinu, ka daudzi kājainie baidās braukt pa Rīgu, atstāj auto ārpus pilsētas un pārvietojas ar sabiedriskajiem transportlīdzekļiem. Man tādu baiļu nav, esmu droša braucēja. Jau piecus gadus esmu Audi A3 īpašniece – dabūju bankā kredītu. Tukums nav ratiņniekiem piemērota pilsēta, kalni un lejas. Pamēģini ziemas laikā ar ratiem tikt apledojušajā Stacijas kalnā – gandrīz neiespējamā misija!
Tagad man pie mājas ieejas ir invalīdu stāvvieta – paldies par to Tukuma domei! Sākumā neprasīju, domāju, ka kaimiņi paši sapratīs, taču nekā. «Iela pieder visiem,» viens kaimiņš paziņoja un novietoja auto ārdurvīm vistuvākajā stāvvietā, no kuras mani puikas, gaidot mani mājās, bija notīrījuši sniegu. Ko lai dara, ja cilvēks nesaprot! Arī ar visu to nav vienkārši. Lai saviem spēkiem no audika sēdekļa ierāptos ratiņos, man jānorullē sēdeklis gandrīz horizontāli un tad ar roku spēku no mašīnas aizmugures jāpārvelk rati sev pār vēderu. Tagad jau izdodas visai veikli, taču apģērbs uz vēdera vienmēr nosmērēts. (Smejas.)»
Līdzvērtība
«Neesmu no tiem invalīdiem, kas dzīvo ar žulti pret visu pasauli, nemitīgi sūdzas un pieprasa savas tiesības. Bet mazliet sapratnes gribas. Pirmā invalīdu biedrība, kuru sāku apmeklēt, atradās mājā ar pakāpieniem durvju priekšā. Katrreiz lūgt, lai citi mani nes tur augšā? Tagad mums ir pašiem sava biedrība Līdzvērtība. Esam tajā apmēram četrdesmit cilvēki, un arvien kāds nāk klāt. Ne jau visi esam invalīdi, Līdzvērtību apmeklē arī kājainie, bērni, brauc pat cilvēki no citām pilsētām. Biedrība no biedrības atšķiras ar savām aktivitātēm. Mūsējā atšķiras ar sportiskumu, radošām nodarbībām, bieži rīkojam dažādus pasākumus, braucam uz sacensībām.
Līdz avārijai nebiju spērusi kāju ārpus Latvijas, tagad, kopš esmu ratiņos, ir izbraukātas vairākas valstis. Redz, tagad tēmēju pat uz Tokiju! (Smejas.)
Biedrībā visus mudinu darīt to, kas pašiem visvairāk interesē. Man, piemēram, patīk gleznošana, zīmēšana. Uzzīmēju visu savu ģimenes locekļu portretus no priekšas un profilā, un katrs tajos sevi atpazina! Bērnībā gribēju apmeklēt mākslas skolu Rīgā, taču mammītei tam nepietika naudas. Daru to tagad. Iemācījos zīmēt datorā ar Word un arī ar pindzeli. Ierosināju, lai biedrībā visi kaut ko uzzīmē, uzglezno, tad zīmējumus samazināju, ieskenēju – katram sanāca paša zīmēts Jaungada apsveikums. Žēl, ka mūsu biedrībai ir tik smagi jācīnās par telpām. Novembrī gatavojāmies svinēt Līdzvērtības piecu gadu pastāvēšanas jubileju, atradām biedrībai piemērotas telpas. Dome tās apstiprināja tikai līdz gada beigām. Tagad panācām pagarinājumu līdz marta beigām. Par laimi, beidzamajā laikā arī Līdzvērtībai domē ir savi atbalstītāji, par mums sāk iestāties Modris Liepiņš un Agris Zvaigzneskalns.
Mēs negaidām nemitīgu līdzjūtību un žēlošanu, esam kā visi citi. Saprotu, ka nepieradušam cilvēkam var būt grūti izprast invalīdus, viņu vajadzības un vēlmes.
Man bija draudzene no skolas laikiem, bieži tikāmies, runājāmies. Pēc manas avārijas viņa pazuda no manas dzīves. Tad pirms dažiem gadiem pati mani sameklēja un atnāca izrunāties. «Tukums ir mazs. Bieži manīju tevi uz ielas, bet izlikos, ka neredzu, griezos uz citu pusi. Nespēju pieiet tev klāt, nezināju, ko teikt,» tāda bija viņas atzīšanās. Abas izraudājāmies un atkal esam labas draudzenes. Tāpat ir daudziem cilvēkiem. Pieņemt citādos nav tik vienkārši. Jā, man tagad ir daudz jaunu draugu, lielākoties no savējiem, ratiņniekiem. Nav jau tā, ka es viņus īpaši meklētu un bēgtu prom no kājainajiem. Vienkārši mums ir vairāk kopīgu interešu un nav sākuma saprašanās barjeras.
Ne bez radinieku palīdzības, bet mani puikas ir izauguši. Gatim ir divdesmit trīs, Edmundam – deviņpadsmit gadu. Mazais, ja tā drīkst dēvēt 1,76 metrus garu jaunekli, drīz beigs Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu un būs elektriķis. Gatis mācās Jelgavā, Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā apgūst programmēšanas prasmes strādāšanai ar CNC frēzēšanas iekārtam, kas aprīkotas ar FANUC vadības sistēmu. Ar puikām varu lepoties.
Pagaidām dzīvojam visi vienā dzīvoklī, un dēli man ļoti palīdz. Bet katram jau ir savi niķi. Kad vēl staigāju kājām, biju veikla un ņipra, ne brīdi nespēju nosēdēt mierā. Avārija mani ļoti nobremzēja, bet raksturs jau tik viegli nemainās. Visu man vajag tūlīt un tagad! Ja ir kavēšanās, tas mani besī ārā. Piemēram, kaut kas nokrīt zemē, iepinas ratiņu riteņos, un es netieku tam klāt. Palīdzību nelūgšu, gribu pati! Agrāk noliekšanās man prasīja sekundes, tagad varu ņemties pat sešas, septiņas minūtes – reiz pat uzņēmu laiku. (Smejas.) Tā ka gluži bez problēmām jau neiztieku.»
Ar pistoli uz Tokiju
«Sportošanai biedrībā nepievērsāmies uzreiz, bet drīz sapratu, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām izkustēties ne tikai gribas, bet arī ļoti vajag. Pati tagad divreiz nedēļā braucu uz Sporta laboratoriju Rīgā. Tas ir Starptautiskās Sporta medicīnas federācijas sadarbības centrs. Tur ar mani strādā fizioterapeite Santa Kaužena, arī lieliska speciāliste. Viņa ne vien māca man trenēt rokas, bet arī izvingrina nekustīgās kājas. Ja ratiņos sēdēšu ilgi un ar kājām nestrādāšu, drīz tās vispār vairs nevarēšu saliekt. Ja to vajag man, tad arī citiem ratiņniekiem, vai ne?
Sākām rīkot sporta spēles, stafetes, dažādas spēles. Mūsējiem vislabāk patika boče jeb boccia sacensības. Tā ir bumbiņu ripināšana, kaut kas līdzīgs kērlingam, tikai uz zemes vai uz grīdas. Noteikumi īpaši piemēroti ratiņniekiem, bet to labprāt spēlē visi. Tagad rīkojam šīs sacensības četrreiz gadā. Skolā SIVA bija iespēja pamēģināt ratiņbasketbolu. Kādu laiku braucu uz treniņiem un spēlēju, bija laba fiziskā slodzīte. Mūsu ratiņbasketbola komandai bija brīnišķīga iespēja doties pieredzes apmaiņā uz Turciju. Tas bija mans pirmais lidojums ārpus Latvijas – superīgs ceļojums!
Tomēr izrādījās, ka ratiņbasketbols man īsti neder, tikai maisījos citiem pa kājām uz laukuma.
Mana trauma ļauj satvert bumbu tikai tad, ja tā no priekšas iemesta man rokās. Pamēģināju arī kērlingu, tomēr kaut kas neiepatikās. Turklāt uz ledus ir auksti, esmu no salīgajām.
Kad bijām Bauskā uz sporta spēlēm, tur kāds šaušanas entuziasts Laimonis ieteica man pievērsties šaušanai. «Tikai ne to! Man bail no ieročiem, negribu uz tiem pat skatīties, kur nu vēl tos lietot!» protestēju. Taču Laimonis bija neatlaidīgs un mēģināja atkal. Turklāt tobrīd mūsu biedrības telpas atradās vienā mājā ar Tukuma sporta skolas šautuvi. Pamēģināju vienreiz, otrreiz… Nebija nemaz tik traki.
Šaujot ar pneimatisko pistoli, izmanto mazas, mīkstas alumīnija lodītes, tādas kā tūtiņas. Dzīvu radību ar tām nenošaut.
Jo labāk man padevās, jo vairāk iepatikās. Tad vēl pieslēdzās Latvijas Invalīdu sporta federācijas (LISF) prezidents Aigars Apinis un sagādāja man īstu pneimatisko pistoli. Kad gadu biju šaudījusies vientulībā, sāku rīkot šaušanas sacensības ar pneimatiskajiem ieročiem visiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Latvijā, kurus tas interesē. Dalībnieku ar katru reizi ir vairāk, galvenais, lai būtu ieroči. Tā bija Paralimpiskās komitejas priekšsēdētājas Daigas Dadzītes iniciatīva: vai es negribētu pašaudīties starptautiskā mērogā, piemēram, Tokijā, kur augustā notiks paraolimpiskās spēles? (Starp citu, tieši Daiga bija tā, kura pieteica mani Latvijas lepnuma balvas saņemšanai!) Ja notiks, kā plānots, nepievils veselība un sakrāšu olimpiādei nepieciešamos punktus, tad startēšu P2 desmit metru distancē ar pneimatisko pistoli. Līdz šim Latvija paraolimpiskajās spēlēs ar šaušanu vēl nav tikusi pārstāvēta. Turiet īkšķus, lai man izdodas!»
Margita iesaka
- Neļauj sevi lutināt. «Īpaši to jutu sākumā, drīz pēc avārijas. Vilku kājās kurpes, bet mamma nespēja noskatīties, kā es mokos, gribēja palīdzēt. Neļāvu. Ja paļausies tikai uz citiem, visu mūžu paliksi kopjama un aptekalējama.»
- Dari to, kas šķiet interesanti. «Lai tas, ko dari, tev dotu prieku un gandarījumu, un lai tu pulkstenī skatītos nevis tāpēc, lai nenokavētu darba laika beigas, bet gan tāpēc, ka nevari sagaidīt darba dienas sākumu! Darīt ikdienā lietas, kas patīk, tā ir brīnišķīga sajūta. Tas nenogurdina, bet, gluži otrādi, dod spēkus un jaunas idejas.»
- Esi radoša! «Visā, ko dari, centies tāda būt. Vienalga, vai zīmē, adi, tamborē, gatavo vakariņas vai veido skices savai plītij, uz kuras tu gatavosi. Manējā, pašas izdomāta, izskatās šādi.»
- Smaidi. «Centies ikdienā justies laimīga, būt pozitīva, un tu redzēsi, ka apkārtējie to novērtēs. Tavs smaids dienu padarīs gaišāku sev un arī citiem!»
