Pēc viņas paustā, šāda veida operācijas pasaulē tiek veiktas tikai dažās vietās. Iemesls tam esot operācijas tehniskā sarežģītība, jo, lai izņemtu visu audzēju un pēc tam nodrošinātu balsta-kustību aparāta funkcionalitāti, esot nepieciešamas vismaz trīs operācijas ar daudzu speciālistu iesaisti, tādēļ gada laikā pat lielajos Eiropas vai Amerikas centros, ir tikai daži šādi pacienti.
Šajā gadījumā pacientei 65 gadu vecumā sāka sāpēt mugura un radioloģiskajos izmeklējumos tika konstatēts krusta kaula audzējs. Tika pierādīta krusta kaula hondrosarkoma – audzējs, kam nav iespējama ne ķīmijterapija, ne apstarošana. Pēc slimnīcas pārstāves sacītā, lielākā problēma šāda audzēja izņemšanā ir tā lokalizācija, kur ir ļoti sarežģīti piekļūt tādēļ, ka priekšā ir vēdera dobums ar visiem orgāniem.
Turklāt kaulu anatomija šai vietā esot ļoti sarežģīta.
Ķirurģiskā ārstēšana tika sadalīta vairākās daļās. Lai gan parasti lielajos Eiropas un Amerikas centros to dara vienā slimnīcā, Latvijā to tā nevarēja izdarīt, norāda Dižbite-Svarinska.
Pirmā operācija bija stomas izveide uz vēdera priekšējās sienas, lai samazinātu pēcoperācijas komplikācijas.
Savukārt otrā operācija notika Latvijas Onkoloģijas centrā, kur audzējs tika atbrīvots no vēdera iekšējiem orgāniem, atbrīvoti asinsvadi un nervi, kas cieši piegūla audzējam.
Operācijā piedalījās tādi mediķi kā Andrejs Pčolkins, Lauris Repša, rezidente Anna Leščinska un anesteziologs Aigars Senkāns.
Nākamajā dienā pacienti pārveda uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, kur tika veikta galīgā trešā operācija, proti, krusta kaula subtotāla rezekcija un iegurņa kaulu un jostas skriemeļu fiksācija. Operācijā piedalījās ārsti – Lauris Repša, Kalvis Briuks, Aleksejs Repņikovs, anesteziologs Sigita Kazūne. Šīs operācijas ilgums bija astoņas stundas.
Pacientes ārstējošais ārsts Repša norāda, ka ārkārtīgi sarežģīta bija audu atbrīvošana no asinsvadiem, kas pieguļ no vēdera dobuma puses- tos traumējot operācijas laikā pacients noasiņotu nepilnas minūtes laikā, kā arī caur krusta kaulu iet svarīgi nervi, kas ir jāsaglabā netraumēti, lai pacients pēc operācijas būtu spējīgs staigāt.
«Primāri ir pacientu izārstēt no onkoloģiskas slimības, taču tik pat būtiski ir arī saglabāt tā dzīves kvalitāti, tāpēc visu operāciju rezultātā tika saglabāti svarīgi nervi, kas nodrošina pacientes pārvietošanās iespējas un funkcionālo neatkarību» skaidro Repša.
Paciente šobrīd jau atrodas rehabilitācijā, pārvietojas ar palīgierīču palīdzību, lai ļautu kauliem un mīkstajiem audiem adekvāti sadzīt, bet ir spējīga arī iet bez palīgierīču palīdzības.