Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. posms: akūtā rehabilitācija
Noticēt – normāla dzīve arī pēc slimības iespējama
Pieņemsim, ka kādu ir piemeklējis infarkts un cilvēks nonācis stacionārā… Ja veselības stāvoklis ir stabilizēts, parasti pacientu no slimnīcas izraksta 3–5 dienu laikā, un viņš nekavējoties var uzsākt akūto rehabilitāciju, kas ilgst līdz 2 nedēļām. «Ļoti svarīgi akūto rehabilitāciju uzsākt 14 dienu laikā pēc kardiovaskulārā notikuma,» uzsver KRC Jaunķemeri fizioterapeite Iveta Kantiņa. «Šajā posmā rēķināmies, ka pacienta pašsajūtu raksturo liels nogurums, grūtības elpot, izteikts nespēks.
Cilvēks ir fiziski vājš, ar zemu slodzes izturību un arī emocionāli ļoti trauksmains.
Tāpēc akūtās rehabilitācijas posmā svarīgi palīdzēt atgūt spēku, enerģiju un pakāpeniski sākt strādāt pie tā, lai uzlabotu pacienta slodzes toleranci, lai cilvēks atgūtu pārliecību, ka viņš atkal varēs atgriezties normālā dzīves ritmā. No pieredzes redzam, ka tieši akūtās rehabilitācijas fāzē visātrāk izdodas sasniegt uzskatāmus rezultātus, ar cītīgu darbu pacienta pašsajūta drīz vien uzlabojas, aizdusa ejot mazinās, kļūst vieglāk elpot, līdz ar to arī vieglāk pārvietoties,» uzsver fizioterapeite.
Tāpēc agrīnās jeb akūtās rehabilitācijas posmā pacientam primāri nodrošina…
- Kardiologa un rehabilitologa konsultāciju.
- Fizioterapiju, ergoterapiju, pēc nepieciešamības arī audiologopēda konsultācijas.
- Lai izvērtētu, kādas šobrīd ir pacienta funkcionālās spējas, veic dažādus testus (piemēram, 6 minūšu iešanas testu u. c. testus), tas palīdz secināt, kā šobrīd funkcionē sirds asinsvadi. Atkārtotu testēšanu veic arī rehabilitācijas kursa beigās, lai datus salīdzinātu un izvērtētu sasniegto rezultātu.
- Pacients tiek izvērtētas arī pēc tā dēvētās SCORE metodes. Tas nozīmē – ņemot vērā gan holesterīna rādītāju, gan asinsspiediena mērījumu, vecumu, kaitīgos dzīvesveida faktorus, tiek prognozēts, kāds varētu būt šā cilvēka risks nākotnē atkārtoti piedzīvot kardiovaskulāru notikumu.
- Arī agrīnajā rehabilitācijā lielu nozīmi pievērš pacienta izglītošanai par sirds asinsvadu slimību profilaksi, un rehabilitācijas plānā var tikt iekļautas speciālistu vadītas lekcijas, individuālas konsultācijas pie fizioterapeita, ergoterapeita, uztura speciālista vai psihologa.
- Uzturoties rehabilitācijas centra stacionārā, pacients vienmēr saņem arī ārsta nozīmēto medikamentozo terapiju. Šie pacienti arī rehabilitācijas centrā atrodas kardiologa uzraudzībā.
- Citas procedūras šajā rehabilitācijas posmā var ieteikt individuāli, rūpīgi izvērtējot katra pacienta veselības stāvokli.
2. posms: kontrolēti un dinamiski uzraudzīta rehabilitācija
Pielāgot, koriģēt rehabilitācijas plānu un spert vēl drošāku soli pretī veselībai
Parasti šo rehabilitācijas posmu plāno 3–6 mēnešus pēc kardiovaskulāra notikuma, lai izvērtētu, kāds šobrīd ir pacienta veselības stāvoklis un plānā iekļautu tieši tādas nodarbības un procedūras, kas vēl vairāk palīdzēs uzlabot dzīves kvalitāti, lai cilvēks kļūtu no citu aprūpes pēc iespējas neatkarīgāks, patstāvīgāks.
«Individuāla pieeja dinamiski uzraudzītajā rehabilitācijas posmā ir īpaši būtiska – tā kā nav divu vienādu pacientu ar divām identiskām diagnozēm, nav arī divu vienādu rehabilitācijas plānu,» skaidro Iveta Kantiņa.
Arī uzsākot rehabilitācijas procesu, sākotnēji sastādītais rehabilitācijas plāns nekad nav akmenī kalts.
«Cilvēks uzsāk rehabilitāciju, viņa veselības stāvokli pastāvīgi vērtē multidisciplināra rehabilitācijas speciālistu komanda un pēc nepieciešamības rehabilitācijas plānu koriģē, papildina. No pieredzes redzam, ka kardioloģiskiem pacientiem rehabilitācijā var būt vērojams pat ļoti straujš progress – sākumā mums ir cilvēks, kurš bez aizdusas spēj noiet vien pāris metru, bet pēc neilga laika – jau puskilometru. Un to iespējams sasniegt viena rehabilitācijas kursa laikā!» pieredzē dalās fizioterapeite.
Jārēķinās – lai gan ar sirds asinsvadu slimībām slimo arvien gados jaunāki cilvēki, lielākoties tomēr kardioloģisks pacients būs cilvēks vecumā ap 60.
Tātad pastāv iespēja, ka viņam būs vēl citas diagnozes, ar kurām speciālistiem arī jārēķinās, sastādot rehabilitācijas plānu. Taču, ja otrajā rehabilitācijas posmā pacienta stāvoklis ir stabils, tad parasti rehabilitācijas plānā ietver:
- fizioterapeita nodarbības. Fizioterapeits piemēro, dozē un saplāno katra pacienta individuālo slodzes intensitāti, izskaidro, ar kādu slodzi turpmāk ikdienā var vingrot, kā pareizi kustēties;
- ergoterapeita nodarbības;
- fizikālās medicīnas procedūras atbilstoši katra pacienta medicīniskajām indikācijām un kontrindikācijām: magnētterapija, elektroforēze, darsonvalizācija u.tmldz.;
- balneoterapiju (sērūdeņraža, broma vannas);
- dūņu terapiju;
- vingrošanas nodarbības baseinā, kardiotrenažieri ar dozēto slodzi, nūjošanas nodarbības, arī dozētas pastaigas ar Smovey riņķiem, jo šajā rehabilitācijas posmā tiek strādāts ar mērķi paaugstināt pacienta slodzes toleranci;
- izglītojošas lekcijas, kurās notiek apmācība par veselīga dzīvesveida pamatprincipiem, par to, kā paaugstinātu asinsspiedienu un holesterīnu var mazināt ne tikai ar medikamentiem, bet arī fiziskām aktivitātēm un sabalansētu uzturu.
Pacientam, izrakstoties no rehabilitācijas centra stacionāra, līdzi tiek dota fizisko aktivitāšu recepte, kurā norādīts, ar kādu pulsu, cik daudz un cik bieži jāvingro, lai rehabilitāciju var turpināt arī mājas apstākļos.
3. posms: uzturošā rehabilitācija
Turpmāk 1–2 reizes gadā
Ja vienreiz dzīvē nācies saskarties ar kardiovaskulāru slimību, kardioloģiskā pacienta statuss saglabājas uz mūžu, tāpēc arī uzturošā rehabilitācija turpmāk jāplāno regulāri, 1–2 reizes gadā. Tikai un vienīgi savas sirds veselības labā!
Uzturošā rehabilitācija periodiski ļauj izvērtēt veselības stāvokli, saprast, vai ir parādījušies kādi jauni funkcionāli traucējumi, un, ja ir, tad laikus tos novērst ar atbilstošu terapiju, procedūrām, nodarbībām.
«Protams, neatkarīgi no tā, vai kardioloģijas pacients uzturošajā rehabilitācijā ir pirmo vai jau devīto desmito reizi, vienmēr vērtējam šo gadījumu no paša sākuma – kā cilvēks līdz šai fāzei nonācis, kāds ir viņa veselības stāvoklis šobrīd,» stāsta fizioterapeite.
Ja veselības stāvoklis vērtējams kā stabils, ja kopš kardiovaskulārā notikuma pagājis pietiekami ilgs laiks, šajā posmā rehabilitācijas plānā daudz brīvāk var iekļaut dažādas procedūras un nodarbības.
- Pirms rehabilitācijas plāna sastādīšanas, tiek vērtēts, vai kādi kardiovaskulāro slimību riski pa šo laiku ir atgriezušies, pacientam mēra asinsspiedienu, kardiologs izvērtē medikamentozo terapiju, kas tiek lietota.
- Kardioloģiskiem pacientiem bieži mēdz būt sūdzības arī par kāju tūsku, kas saistīta ar sirds mazspēju, jo veidojas venozās atteces nepietiekamība. Ja ir kāju tūska, arī asins izsviede no sirds tiek traucēta, sirds nevar turpināt normāli funkcionēt. Lai kāju tūsku mazinātu, rehabilitācijai var ieteikt magnētterapiju un citas fizikālās medicīnas procedūras, zemūdens masāžas, hidromasāžas baseinu, dažādas ūdens procedūras.
- Izrakstoties no rehabilitācijas centra, pacientam tiek izsniegta fizisko aktivitāšu recepte, kurā norādīts, ar kādu pulsu, cik daudz un cik bieži jāvingro.
Kardioloģiskā rehabilitācija ieteicama
- Pēc pārciesta mikro vai makroinfarkta.
- Pacientiem ar stenokardiju.
- Sirds mazspējas pacientiem.
- Ja ir hroniska primāra hipertensija.
- Pēc sirds vārstuļu un asinsvadu revaskularizācijas operācijām (pēc stentu ievietošanas, operācijām, kuru laikā risina asinsvadu problēmas).
- Pēc sirds transplantācijas.
Rehabilitāciju nedrīkst uzsākt, ja ir…
- Akūts miokarda infarkts.
- Akūts miokardīts, perikardīts (sirds muskuļaudu un sirds somiņas iekaisums).
- Aortas stenoze.
- Nestabila slodzes vai miera stāvokļa stenokardija.
- Kognitīvi traucējumi, kuru dēļ cilvēks nespēj sadarboties ar ārstu vai funkcionālo speciālistu. Taču kardioloģiskajā rehabilitācijā pacienta līdzdarbošanās ir ļoti būtiska – viņam jāspēj iedziļināties, saprast, ko nozīmē slodzes dozēšana, veiktie aprēķini, ar kādu pulsu jādarbojas, lai kāpinātu slodzes toleranci.
