Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Te neviens nav caurkritušais aktieris
Lielvārdes pensionāru biedrības teātris Paši jau no pirmās dienas ir dibināts kā senioru teātris. Desmit pastāvēšanas gados tas iestudējis vairāk nekā 13 lugas un nospēlējis vairāk nekā 70 izrādes. «Pašam vecākajam mūsu kolektīva dalībniekam drīz būs 90 gadu, bet jaunākie tikko ir pārkāpuši senioru slieksni,» stāsta teātra vadītāja Skaidrīte Tilaka. «Daudziem šķiet, kas nu tas par teātri – nav, ko darīt, tad sanāk kopā. Bet mēs līdzās citiem amatierteātriem piedalāmies skatēs, mūs tāpat vērtē žūrija, un neviens neskatās, cik mēs jauni vai veci. Starp citu, esam viens no retajiem amatierteātriem, kam ir pašiem savs dekorators un uz skatuves īstas dekorācijas. Savas izrādes esam rādījuši ne tikai mūsu novadā, bet arī Amatā, Skrīveros, Vecumniekos, Kārsavā, Gulbenē, Preiļos, Ventspilī – aptverti gandrīz visi Latvijas novadi.» Skaidrīte Tilaka uzsver – te neviens nav caurkritis aktieris. «Neviens no mūsu aktieriem pirms tam nav bijis uz lielās skatuves. Kāds varbūt skolā gājis teātra pulciņā, vēl kāds pirmajā klasē runājis dzejoļus, bet vairākums aktiermeistarību ir ieguvuši darba procesā.»
Par godu desmitajai jubilejai Lielvārdes seniori iestudēja savas novadnieces Ineses Tālmanes lugu Vecus kokus nepārstāda. «Inese to sarakstīja speciāli mums. Uzskatām, ka pēc Gunāra Priedes mums Lielvārdē ir atkal jauns dramaturgs. Mēs esam iestudējuši Indrānus, trīs Mārtiņa Zīverta lugas, tostarp Tīreļpurvu, Aivas Birbeles Kapusvētkus, Tijas Bangas 13 vecmeitas un citas. Tagad jāķeras pie jauna iestudējuma, un šobrīd ir tikai priekšlikumi – redzēs, kādu lugu beigās paņemsim,» smaidot saka teātra vadītāja.
Ir labi sanākt kopā
«Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā, un tie neapstājās arī kovida laikā. Vienkārši lomas tad mācījāmies individuāli mājās un, tiklīdz varēja kaut cik kustēties, visi ar maskām spēlējām aktieru māju pagalmos. Kad beidzās pandēmija, mums jau Indrāni bija gatavi. Jo īpaši jau kovida laiks parādīja, cik svarīgi ir citam citu atbalstīt un dot cerību,» stāsta Skaidrīte Tilaka. «Vērojot savus aktierus, saprotu, cik viņiem vispār svarīga tāda kopā sanākšana. Katrā mēģinājumā pirmās desmit minūtes paiet, kamēr visi sasveicinās, aprunājas… Ļoti reti ir gadījumi, kad kāds nav atnācis, – tikai kad saslimst vai kāda cita nelaime. Kolektīvā mēs visi esam arī draugi. Neviens netiek aizmirsts ne dzimšanas, ne vārda dienā. Mēs pavisam esam 20 seniori, no kuriem aktīvi darbojas 15. Kā režisore cenšos piemeklēt tādas lugas, lai visi var iesaistīties, ja ne – iestudējam divas izrādes, lai visiem būtu darbs. Kolektīvs jau pastāv tikai tik ilgi, kamēr spēlē.
Protams, ir jau dažreiz suflierim izrādē drusku skaļāk jāparunā, kad aktieriem kaut kas piemirstas. Bet skatītāji to kā lielu vainu neatzīst, ja arī kādu vārdiņu izrādes laikā sadzird no sufliera. Patiesībā jau seniori tā pieraduši pie skatuves, ka gadījumā, ja kāds palaidis kādu svarīgu vārdu garām, no kura atkarīga turpmākā darbība, viņi spēj arī uz vietas noimprovizēt, un skatītājs to pat nejūt. Jo, ko tur liegties, ir jau problēmas ar atcerēšanos, bet tāpēc jau mēs esam kopā, lai mācītos un trenētu atmiņu. Profesionālie aktieri jau arī nav ar fenomenālu atmiņu – tas ir milzīgu treniņu rezultāts. Līdz ar to pirms katras izrādes, ar kuru kaut kur dodamies, vēl pāris reižu jāpamēģina, jo tie teksti jau aizmirstas… Bet braucam mēs visbiežāk pie senioriem, lai iedvesmotu arī citus sevi uzturēt formā.»
Trīs jauna dejas sezonā
Salaspilī jau sešpadsmito gadu darbojas senioru deju kolektīvs Rīgava, kuru par savējo sauc – kā dejās pieņemts teikt – deviņi vīri un 13 meitas. Vecākajam dejotājam te 73 gadi, un apmēram puse tādi, kas nekad iepriekš tautasdejas nav dejojuši. «Te galvenā ir vēlme kustēties un pavadīt savu brīvo laiku atvērtā un jautrā kompānijā. «Mūsu kolektīvs izveidojās, pateicoties tālaika kultūras nama direktoram, kurš pats bija ilgus gadus dejojis. Tuvojoties 2007. gada Dziesmu un deju svētkiem, viņš saprata, ka vidējās paaudzes deju kolektīvā viņam kļūst jau par grūtu, tāpēc ar lielu entuziasmu aicināja veidot senioru kolektīvu, un tā mēs joprojām darbojamies,» stāsta deju kolektīva vadītāja Dace Čible. «Ar pašvaldības atbalstu esam tikuši arī paši pie saviem tautastērpiem. Mums pat ir vairāki – lai varam pamainīt, pieskaņot dejas raksturam. Ir dejas, kam prasās svinīgāks, kam atkal vieglāks un rotaļīgāks.»
Arī Rīgava gatavojas Dziesmu un deju svētkiem, kas notiks nākamvasar, līdz ar to jāapgūst arī kopīgais repertuārs, ko gatavo dejotāji visā Latvijā. «Bet ārpus tā es kā vadītāja skatos – kas ir tas, ko mans kolektīvs ir gatavs darīt. Un, ja ir 70 plus, tad dejas, protams, ir mierīgākas. Ir vieglākas dejas, ir tādas, kur jāpiestrādā vairāk. Un nav nekāds noslēpums – senioru vecumā sāk parādīties arī grūtības atcerēties. Reizēm kādu dejas daļu sākam mācīties kā no jauna, jo nav ar vienu reizi palikusi atmiņā, un mums ir jāatkārto un jāatkārto. Bet es kā vadītāja to apzinos un esmu pieņēmusi, jo katram vecumposmam savas īpatnības, un tas ir tikai normāli. Tomēr trīs jaunas dejas sezonā noteikti iemācāmies.
Lielie ieguvumi
Paši dejotāji kā vienu no lielākajiem ieguvumiem uzskata kopīgu laika pavadīšanu, jo ir ne tikai mēģinājumi, bet arī koncerti, braukšana uz tiem. Tāpat pēc koncertiem vienmēr ir kāda ballīte. «Mēģinājumi ir vienu reizi nedēļā divas pilnas stundas. Kājās jābūt ērtiem apaviem ar plānu zolīti, lai kāju var nostiept un locīt un pašam ērti. Meitām – svārki, puišiem – kam garās sporta bikses, kam šorti, un visiem vienādi krekliņi (jo mums ir arī sava forma), lai jūtamies, ka visi esam zem viena karoga. Mēs neraidām projām nevienu, kas vēlas piebiedroties. Vienmēr saku: lai dejotu pie mums, cilvēkam jābūt atvērtam attiecību veidošanai un jāgrib kustēties. Manuprāt, ja tu esi kādā kolektīvā, tas ir milzīgs ieguvums. Nereti partneris jau aizgājis tai saulē, bērni – savā dzīvē un par ģimeni kļūst deju kolektīvs. Starp dejotājiem izveidojas sirsnīgas draudzības, viņi tiekas ārpus dejošanas, kopā ceļo, kopā iet uz teātri. Viņiem tas ir milzīgs ieguvums.
Man bieži prasa – vai var nākt arī bez pāra? Protams, ir forši, ja sieviete atnāk ar partneri, kas var būt kaimiņš vai kāds paziņa, kas ir gatavs dejot. Bet ziniet – man ir arī vairāki kungi, kam sievas nav dejotājas.
Viņi nāk vieni paši dejot. Līdz ar to nav tā – ja nav partnera, tev no dejošanas jāatsakās. Turklāt mēs jau nemācāmies tikai pāru dejas.
Atceros, pašā sākumā bija pāris, kur kungs teica – ja es būtu zinājis, ka tas manu sievu padarīs tik laimīgu, es sen jau būtu atnācis uz to deju kolektīvu! Un nav nekāds brīnums – dejošana dod pozitīvu enerģiju. Daudzi dejotāji saka – viņiem normalizējas pat asinsspiediens, jo ir regulāras kustības. Līdz ar to tas ir ieguvums arī veselībai.
Gadās, ka atnāk, pamēģina un saprot – tas nav man vai šis ir par grūtu. Tā, piemēram, reiz atnāca pāris, kas bija iedomājušies, ka te spēlē tautas mūziku un katrs vienkārši danco kā danču vakarā. Dejot tautasdejas viņiem šķita pārāk sarežģīti. Jo, protams, tas nav ļoti viegli, tā nav tikai izklaide – tā ir domāšanas, atmiņas trenēšana. Dejojot pārī, tā ir arī atbildība pret otru. Vispār esmu novērojusi, ka dejotāji ir daudz fleksiblāki, daudz pieņemošāki, mazāk nīgri un čīkstīgi. Viņi daudz labāk spēj pielāgoties situācijai. Nevienos svētkos nav bijis tā, ka kāds dejotājs teiktu – man šitas par daudz vai šito es negribu.
Dziedāt par spīti gadiem!
Daina Ārmane jau astoņpadsmito gadu Bauskā vada senioru kori Sarma un saka: «Mani dziedātāji ir ļoti gaiši, jauki cilvēki, un no viņiem varu tikai mācīties, kā jādzīvo arī tad, kad ir astoņdesmit. Jo kora dalībnieku vecums tiešām ir tāds, un man pašai kādreiz šķita, ka šajā dzīves posmā jau cilvēki sēž spilvenos un skatās televizoru.
Korī Sarma dzied ap 24 dziedātājiem, un ap tāpēc, ka kādam savu reizi uznāk kāda ķibele un tad ir jāpaliek mājās. Bet citādi visi ir aktīvi, nāk uz mēģinājumiem, sārtiem vaigiem pastrādā un priecīgi dodas mājās.
Ja kādam šķiet, ka korī dzied tikai tādi, kas jau pirms tam dziedājuši jauktajos koros, tad tas galīgi neatbilst patiesībai. Katrā balss grupā tāds ir varbūt viens vai divi. Līdz ar to – ja kādu dziesmu mācamies, tad darām to no nulles. Un tas, kas iemācīts, arī piemirstas. Kā viņi man saka: «Bet mēs taču esam seniori! Mēs taču aizmirstam. Tiklīdz kaut ko nepadziedam, neatkārtojam, tā viss aizmirtas.» Mums korī tikai retais lasa notis, tāpēc saku – ja tā bumbiņa stāv uz vietas, tad ir jādzied uz vietas. Bet ir arī tādi, kas pamana, ja es nokļūdos, saka – nē, tur ir citādi. Tad saku – oi, oi, paldies, ka pamanījāt.
Mēģinājumi mums Bauskas kultūras namā notiek reizi nedēļā, bet mums ir arī koncerti – braucam pie draugiem ciemos, paši aicinām ciemos. Pēc tam esam uzlādēti un priecīgi. Gatavojamies senioru dziesmu svētkiem – tie katru gadu notiek kādā Latvijas pilsētā. Līdz ar to vienmēr ir, kam gatavoties. Tagad – Dziesmu un deju svētkiem, kuros piedalīsies arī mūsu koris. It kā mums repertuārs ir vieglāks, bet tāpat ir, ko darīt. Jāmācās cītīgi. Gatavojamies visi, bet, cik varēs aizbraukt, nezinu. Jo kājas sāp un gūžas sāp… Iepriekšējos svētkos gājienā negāja kādi pieci, tagad varbūt tikai pieci ies…»
Tik un tā pucējamies un svinam!
«Koristi jau paši smejas – ja nāk uz mēģinājumu, ir jāsapošas. Jo viņiem tā ir ne tikai dziesmu dziedāšana, bet arī satikšanās. Es pati pa dienu strādāju skolā, pēcpusdienā liekas – nu nav spēka, bet aizeju pie saviem senioriem, un ir atnākusi otra elpa. Un, lai šo foršo noskaņu kolektīvā noturētu, man jāķeras arī pie mazām viltībām – jauno cenšamies mācīties mēģinājuma sākumā, uz beigām atstājot to, ko jau zinām. Tad šķiroties senioriem ir sajūta – mēs visu zinām! Nevis – mēs neko neprotam. Jo, protams, arī vārdi aizmirstas, tāpēc pirms mēģinājuma ir uzdevums tos atkārtot, lai varam dziedāt. Un, kamēr viena balss grupiņa mācās, tikmēr pārējie klausās un mācās jau līdzi. Tā mums iet.
Bet, kā jau minēju, mēģinājumi ir tikai viena maza daļa no kopā būšanas. Mēs vienmēr kopā svinam jubilejas, tad ir bagātīgi klāti galdi, jo seniori ir ļoti saimnieciski. Viņi tiešām māk svētkus svinēt. Mums ir nerakstīta tradīcija – jubilārs vienmēr izvēlas dziesmu, ko visi kopā par godu viņam nodziedam. Koristi to zina un jau gaida šo brīdi. Korī ir vairākas tādas ļoti mīļas dziesmas, piemēram, Raimonda Paula Tautas acis, Jāņa Lūsēna Upe ūdeņus nes, Svētvakars, ko dzied aktieris Andris Bērziņš, Elgas Īgenbergas Aiviekste… Mums korī ir arī pašiem savs komponists, kas raksta dziesmas, un tās arī mēs dziedam. Pirms pandēmijas viņam nosvinējām 70 gadu jubileju, bija pat koncerts ar viņa dziesmām. Savējos atbalstām un ceļam gaismā. Mums ir ne tikai koncerti, mēs arī katru vasaru kopā braucam ekskursijā – paši izdomājam, uz kurieni, un braucam…
Patiesībā jau mums ir tikai viens mēnesis brīvs, kad netiekamies. Senāk koristi nemaz negribēja ņemt atvaļinājumu no dziedāšanas, gribēja šo vienu reizi nedēļā satikties, bet nu paši ir paprasījuši, jo pret mēģinājumiem izturas ļoti atbildīgi – neatnāk tikai tad, ja tiešām ir kādas veselības problēmas vai netiek. Ir tādi, kam bērni, mazbērni pēc mēģinājumiem atbrauc pakaļ, ir dāmas, kas ar vienu mašīnu brauc, paķerot cita citu līdzi… Koristu ģimenes ir ļoti priecīgas, ka seniors iziet no mājas un relaksējas.»
Ko tev dos teātris?
*Cels pašapziņu! Teātris tevi izaicinās atvērties, mainīties, būt drosmīgākam. Kad tev tas izdosies, sajutīsi īpašu gandarījumu, kas cels tavu pašvērtējumu.
*Uzlabos sadarbības prasmes! Aktiera darbs prasa meklēt un atrast īpašus veidus, kā sastrādāties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, turklāt to darīt arī īpaši intīmā un personiskā veidā.
*Palīdzēs atbrīvoties publikas priekšā. Sākumā būs jāatveras nelielas publikas – savu skatuves kolēģu – priekšā, pēc tam tas pats jādara jau nākamajā līmenī – uz skatuves, skatītāju priekšā. Ja tev vienmēr ir bijis grūti runāt auditorijas priekšā, šī tev būs lieliska skola.
*Uzlabos publiskās runas prasmes – dikciju, spēju runāt ar izteiksmi un pārliecinoši.
*Paplašinās redzesloku. Katra jauna izrāde atnes gūzmu jaunu zināšanu un pieredzes. Katra jauna loma liek izspēlēt visdažādākās emocijas, notikumus un attiecības un dod jaunas atziņas par sevi un pasauli.
*Uzlabos atmiņu. No galvas būs jāmācās gana daudz teksta un jāmāk to norunāt, kaut nakts vidū pamostoties. Lielisks atmiņas treniņš!
*Attīstīs iztēli un radošumu. Lai iejustos tēlos, kas tev jārada uz skatuves, bez iztēles tālu netiksi.
*Ļaus labāk izjust un iemācīties savu ķermeni. Aktierim jāmāk pārvaldīt savs fiziskais ķermenis, jāmāk to apzināties un vadīt. Uzlabojas arī ķermeņa plastika un vieglums, tas kļūst graciozāks un skaistāks. Un tas tiešā veidā saistīts arī ar atbrīvotības pakāpi, ko veicina teātra spēlēšana.
Ko tev dos dziedāšana?
*Uzlabosi elpošanu. Elpa ir ikviena cilvēka dzīvības avots. Dziedot elpošana bieži ir neregulāra un mainīga – tas palīdz apzināties un pārvaldīt elpu, apgūstot spēju to kontrolēt, savukārt regulāra dziedāšana palielina plaušu kapacitāti.
*Stiprināsi sirdi. Dziedāšana ir sava veida kardiotreniņš – dziedot pazeminās asinsspiediens un mainās sirdsdarbības ātrums, trenējot sirds muskuli.
*Uzlabosies atmiņa un koncentrēšanās spējas. Apgūstot jaunu dziesmu, tiek aktīvi nodarbinātas abas smadzeņu puslodes, jo tām ir jāuztver un jāpatur atmiņā daudz dažādu nianšu – izruna, temps, intonācija, ritma maiņa un dziesmas raksturs. Turklāt, jo vairāk dziesmu jāapgūst, jo lielāks treniņš dziedātāja smadzenēm, tādējādi uzlabojot atmiņas darbību. Savukārt, ilgstoši dziedot, attīstās arī augstas koncentrēšanās spējas.
*Mazināsi stresu un stiprināsi imunitāti. Dziedāšana palīdz nomierināties, mazināt stresa līmeni un stabilizēt nervu sistēmu – kad cilvēks dzied, viņā vairojas miers un labsajūta, ikdienas rūpes tiek aizmirstas. Mazinās stresa hormona – kortizola – līmenis asinīs. Pētījumi liecina – jo zemāks kortizola līmenis, jo mazāks saslimšanas risks un augstāka dzīves kvalitāte. Tāpat dziedāšana palielina arī citokīnu daudzumu asinīs. Citokīni ir imūnās sistēmas proteīni, kas uzlabo organisma spēju cīnīties ar smagām slimībām.
*Gūsi pozitīvas emocijas. Kad cilvēks dzied, viņa ķermenī izdalās tā sauktie laimes hormoni endorfīni, kas rūpējas par cilvēkam tik svarīgo drošības un miera sajūtu, kā arī labsajūtu. Dziedāšanas priekam vairojot cilvēka pozitīvās emocijas, piemēram, gandarījumu, pacilājumu, piepildījumu un pašrealizāciju, samazinās trauksmes, stresa, depresijas un vientulības līmenis.
