Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Meitenes! Gribat, lai puiši jums pievērš uzmanību un sāk sarunu pirmie? Izrādās, to visu paveic ne jau sarkanas lūpas, liegs smaids vai pārāk īsi svārki. Īstais viedpulkstenis ir pareizā atbilde. Kas tas tāds? Nezinātājām paskaidroju – tagad elektronikas ražotāji ir spēruši soli tuvāk kosmosam (manā izpratnē) un sākuši ražot pulksteņus, kas principā spoguļo tavu telefonu. Tev zvana, un to reizē rāda arī tavs pulkstenis. Atnāk īsziņa? Nav problēmu – izlasi to savā ciparnīcā. Bet trakākais, ka gudrā rokassprādze reizē arī mēra tavus sirdspukstus un noietos soļus. Un tieši par to arī ir šis stāsts.
Patiesībā tieši soļu dēļ esmu spiesta plivināt skropstas trakāk nekā kolibri putniņš spārnus un dzimšanas dienas rītā tiešām tieku pie šāda vieda pulksteņa. Paldies, paldies, tagad, ejot pastaigās vai skrienot (jā, jā, es un mani liekie kilogrami tagad darām TO – skrienam), es precīzi zināšu – cik ātri un cik kilometru.
Izeju vakara distancē. Sajūta, ka esmu kā profiņš. Uzlieku pulkstenī skriešanas treniņu, un laikrādis man pat pasaka: viens, divi, trīs – starts! Juhū! Metos skriet. Ha! Es taču zināju, ka nav nekādi divi vai trīs! Četri! Četri daiļi kilometri ir mana vakara distance.
*
Eu, Anna! Tev arī šitāds pulkstenis? Darba spicākais džeks, mūždien ar gadžetiem pārņemtais Ēvalds, mani pamana pie kafijas aparāta.
– Jā! – lepni stiepju pretī roku!
– Oho, parādi! Tas ir jaunais modelis? Vai pērnā gada?
Nu, to gan es diemžēl nezinu. Bet viņš pēta manu roku, un – meitenes, teikšu godīgi! – tas nav nepatīkami, nemaz nav nepatīkami.
– Un tu sporto?
– Jā, skrienu! – lepni šauju pretī.
– Sacenšamies?
Ko viņš iedomājas? Ka es te tagad pa biroju cilpošu uz riņķi un pulksteņi skaitīs – kurš no mums to dara ātrāk?
Taču kundziņš ir domājis ko citu. Pēcpusdienā mans gudrais pulkstenis paziņo, ka Ēvalds mani izaicina. Un nākamās septiņas dienas mums būs sacīkstes. Kurš aktīvāks, tā teikt. Jo viedpulksteņi redzēs gan manas, gan Ēvalda gaitas. Ziniet, buļļiem ir viedokļi par sarkanām lupatām, bet izrādās, ka tas nav nekas, salīdzinot ar šo izaicinājumu.
Nākamajā dienā jau gandrīz ielecu tramvajā, bet tad atceros, ka šodien taču mēs sākam savu sacīksti. Ha! Figu! Eju kājām! Pēc brīža mans supergudrais pulkstenis prasa, vai man gadījumā nav āra pastaigas vingrinājums. Ir, ir! Tieši pēc 2 kilometriem sasniedzu darbu un, kā redzu, esmu apsteigusi Ēvaldu, kurš, spriežot pēc soļiem, ir aizgājis pačurāt vai arī līdz kafijas aparātam.
«Nepriecājies par agru,» saņemu īsziņu.
Ha! Kurš te gribēja sacensties?
– Anna, tu jau vakar skrēji! – mājās mans treniņtērpā tērptais ķermenis rada neviltotu izbrīnu.
– Bet man nav variantu! Paskaties, es sacenšos. Un man vajag šito apli pabeigt! Redzi? – Rādu savu kustību aplīti, kurš dienas beigās nav pilnīgs.
– Jukusi pati, un jucis pulkstenis!
Taču es jožu un jožu. Un noskrienu nu jau piecus kilometrus. Gulēt ejot, secinu, ka Ēvalds mani gandrīz noķēris. Nekas, čalīt! Man vēl ir enerģija.
Sabiedriskais transports paliek gribot. Visur diebju kājām. Darbā uz piekto stāvu, uz grāmatvedību arī. Trešajā dienā jūtu, ka pat vairs neesmu aizelsusies.
Katru vakaru eju skriet, un – jūs neticēsiet! – tas pamazām iepatīkas. Nopietni!
Svētdiena ir salīdzinoši vēsa. Nolemju, ka varu noskriet vairāk. Kā nekā – sacīkšu pēdējā diena. Izaicinu pati sevi. Vismaz līdz tiltam un atpakaļ jānoskrien. Mutē nevis asiņu, bet konkurences garša.
Sešus noskrēju jau aizvakar. Vai es nevaru vairāk? Nav jau nekāds maratons, vienkārši prieka pēc un Ēvalda sarkanās sejas dēļ. Pie katra noskrietā kilometra pulkstenis novibrē. Tiesa, laiks distancē krīt. Nu jau es gandrīz velkos. Septiņas minūtes uz kilometru. Bet pie astoņiem kilometriem parādās otra elpa. Nē, es to izdarīšu. Būs mans pirmais desmitnieks.
Mājās ierodos caurumcaur slapja. Un tik laimīga kā nekad.
– Anna, es jau sāku domāt, ka esi kaut kur pakritusi!
– Desmit!
– Kas – desmit?
– Kilometru! Un iedod padzerties! Nē, var bez ledus. Vienalga. Ātri, galvenais!
Viedpulkstenis jūk vai prātā! Sūta man apbalvojumus. Ka līdz šim garākā distance. Un dienas rekords. Un malacis, Anna, malacis! Pēdējā medaļa mani sajūsmina visvairāk. Uzvara pār Ēvaldu. Ha! Kurš par to šaubījās?
Pirmdien uz mana galda stāv pudele šampanieša. Smaidu. Bija vērts! Tieši pusdienas laikā saņemu jaunu īsziņu. Ēvalds mani atkal izaicina. Ak tā? Labi, ka tajā sporta preču veikalā ir atlaides.
Ejot mājās, nopirkšu jaunas skrienamās botas. Un tad viņš redzēs, kur vēži ziemo!
