Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Veselība».
Lai piedalītos dzemdībās, vīram vajadzēja plaušu rentgenu. Izmeklējumā kaut kas nebija labi, un speciālisti lūdza pārbaudi atkārtot – varbūt ir kļūda iekārtas darbībā. Vīrs atkal devās uz izmeklējumu, un vakarā, kad piedzima mūsu jaunākā meita Paula, viņam atzvanīja, sakot, ka vaina nav aparātā, un novirzīja uz konsultāciju Gaiļezerā. Tobrīd Makss man neko īsti nestāstīja, un es arī nesapratu, biju pārņemta ar mazo. Viņam bija jāveic biopsija, un, kad Paulai bija divas nedēļas, mēs sēdējām ar vīru slimnīcā, gaidot ārsta pieņemšanu. Daktere pateica, ka ir slikti – vēzis, agresīva ne-Hodžkina limfoma, un tūlīt pat jāsāk ārstēties ar ķīmijterapiju, citādi būs par vēlu. Izstāstīja, kādas zāles būs jālieto, bet vīrs saka: «Pag, pag, dodiet man laiku! Es gribu pastudēt savu problēmu, paskatīties, palasīt…»
Nojautām, ka situācija ir nopietna, bet bijām pozitīvi noskaņoti – tikko taču bērniņš nācis pasaulē. Bet daktere vīram saka: «Nē, tu nesaproti, – ja tu tagad nesāksi ārstēšanos, pēc pusgada tevis vairs nebūs.» Tas bija šoks! Vēzis bija jau ceturtajā stadijā. Un tas aizdomīgais, ko plaušās redzēja rentgena speciālists, bija metastāzes. Lielākā audzēja izmērs bija 9×11×7 centimetri, mazākā – 3×4 centimetri. Daktere teica, ka audzējs vairs nav operējams, – brīnums, kā Makss vispār vēl staigā. Viņa atzina: iespēja, ka ķīmijterapija iedarbosies, ir niecīga, jo veidojums ir pārāk liels. Bet labāk rīkoties un ātri, nevis nedarīt neko. Vīrs pateica, ka viņš grib ieturēt mēnesi ilgu pauzi, un, ja neatradīs neko labāku, tad ies uz ķīmijterapiju. Daktere tādu iespēju noraidīja. Vai nu tagad, vai nekad!
Vīrs sāka studēt dažādus materiālus, un saprata: ja ies uz ķīmijterapiju un tā neiedarbosies, citas metodes nevarēs izmantot, jo ķīmijterapija noēd visus organisma resursus.»
Dzelžains lēmums
«Vīrs pieņēma lēmumu atteikties no zālēm. Mēs daudz par to diskutējām. Man bija sarunas arī pašai ar sevi. Es ļoti ilgi domāju par to, vai un kādas tiesības man ir uzspiest otram pieaugušam cilvēkam savu pārliecību. Viena lieta, ja slimo mazs bērns, par kuru tu esi atbildīga, bet man līdzās bija pieaudzis un pilnvērtīgs vīrietis, kurš cīnās par savu vārdu, grib būt atbildīgs par ģimeni un tagad vēlas pieņemt lēmumu arī par to, kas ir labāk viņam pašam. Sapratu, ka šī ir situācija, kurā varu izteikt savus uzskatus, bet nedrīkstu uzspiest vīram savu viedokli, jo tas ir viņš, kuram jāiet cauri šai slimībai.
«Es ļoti ilgi domāju par to, vai un kādas tiesības man ir uzspiest otram pieaugušam cilvēkam savu pārliecību.»
Makss savos uzskatos bija ļoti, ļoti stiprs un pārliecināts. Viņš bija jau dzelžaini izlēmis, ka ies alternatīvās terapijas ceļu, un, ja pēc pusgada izrādīsies, ka tam nav rezultāta, uzmeklēs ārstus Latvijā vai kaut kur citur. Vīrs bija pārliecināts, ka spēs tikt galā ar sevi, savu organismu un slimību…
Viņš sāka ar 18 dienu badošanos, tad izgāja sulu terapiju, un nākamais solis bija Gersona terapija – četras līdz sešas kafijas klizmas katru dienu, 12 svaigi spiestas sulas katru dienu, dažādi preparāti… Šis protokols bija diezgan nežēlīgs, un diezgan ātri sapratām, ka paši ar to visu nevaram tikt galā. Vīrs gribēja, lai pārceļamies pie manas mammas Terēzas un jaunākās māsas Renātes uz ārzemēm. Arī tas bija viņa lēmums.
Vīrs bija no Igaunijas, visa viņa ģimene – Igaunijā. Makss uzskatīja, ka viņam būs grūti palikt Latvijā. Viņš bija jauns un veiksmīgs uzņēmējs, tikai 29 gadus vecs, un kādā brīdī saprata, ka viņam ir grūti satikt savus kolēģus un draugus laikā, kad pats cīnās par izdzīvošanu. Maksam ļoti nepatika līdzjūtīgie un žēlojošie skatieni, viņš sacīja, ka tad viņam zūd spēks cīnīties un attieksme kā pret nabadziņu iedarbojas paralizējoši.
Vīram bija ļoti labas attiecības ar manu mammu, un viņš zināja, ka mana ģimene mūs atbalstīs. Uzrakstīju mammai un māsai ziņu par vīra vēlmi, lūdzot apdomāties, jo mēs nezinājām, uz cik ilgu laiku būs jāpārceļas un kas notiks tālāk. Pēc pusotras nedēļas mamma atbildēja, lai pakojam mantas un braucam. Vīrs pārdeva savu biznesu, pārdevām vai atdevām arī lielāko daļu mantu, vēl daļu atstājām glabātuvē, un aizlidojām ar diviem maziem bērniem un 60 kilogramu koferiem.»
Cerību laiks
«Pirmais gads pēc pārcelšanās uz Dubaiju pie manas mammas bija diezgan veiksmīgs. Mēs apmeklējām privātu klīniku, kas ik pēc diviem mēnešiem nodrošināja pārbaudes, uzraugot, kas notiek ar vēža šūnām. Maksims bija noskaidrojis, ka Latvijā piedāvātā ķīmijterapijas kursa vienu no medikamentiem rituksimabu citur pasaulē izmanto arī pēc cita protokola – kā vienīgo terapijas līdzekli. Šīs zāles, monoklonālās antivielas, piesaistās noteiktam proteīnam, kas atrodams vēža šūnās, un nodrošina audzēja šūnu bojāeju. Latvijā šādam scenārijam nepiekrita – vai nu kopā ar citām zālēm, vai nekā. Ārzemēs tas bija iespējams, un ik pēc trīs nedēļām viņš saņēma zāļu devu. Makss turpināja arī alternatīvo terapiju. Pēc gada metastāzes bija stipri samazinājušās – lielākais audzējs vairs tikai 3–4 centimetrus liels, mazākais – ap centimetru. Arī asinsanalīzes bija ļoti labas.
Makss katru dienu skrēja, vingroja, bet kādu dienu, stāvot uz rokām, sašūpojās, nokrita un stipri sasita mugurkaulu jostasvietā. Pagāja pāris mēnešu, pienāca kārtējā datortomogrāfija, un dakteris teica, ka viens skriemelis izskatās dīvaini. Vēl pēc laiciņa Maksam sāka tirpt kājas. Tālāk viss attīstījās ļoti, ļoti strauji – vīrs sūdzējās par ārkārtīgi stiprām sāpēm, un mēs aizbraucām uz valsts onkoloģijas centru, jo privātklīnikas pakalpojumus vairs nevarējām atļauties. Tur veica izmeklējumus un pateica, ka ir skarti divi skriemeļi – brīvās vēža šūnas bija atradušas vājāko vietu un sākušas tur perināties, un iekaisuma vietā bija tūska, kas nospieda nervu.
Lai mazinātu pampumu, ārsti vīram sāka dot diezgan lielās devās steroīdus, un gatavot viņu ķīmijterapijai. Makss atkal no tās atteicās. Ārsti teica, ka neko citu nevar piedāvāt, un izrakstīja viņu mājās. Bet neviens nepaskaidroja, kas notiek, ja uz sitiena pārtrauc lietot steroīdus, un neviens tos arī nenozīmēja lietošanai mājās. Divas vai trīs nedēļas viss bija labi, bet tad divu dienu laikā Makss pazaudēja jūtīgumu kājās – iestājās paralīze. Strauji pārtraucot lietot zāles, radās rikošeta efekts, – tūska atgriezās, bet kopējā veselības stāvokļa dēļ operēt skriemeļus nevarēja.»
Pilnīgā tumsā
«Līdz ar paralīzi Makss iekrita smagā depresijā. Mazliet vairāk par gadu viņš bija mērķtiecīgi cīnījies, lai sasniegtu uzlabojumu, un tiešām – parādījās cerība. Bet nu pāris nedēļu laikā viņš burtiski sabruka. Atteicās ēst, atteicās satikt bērnus, visi asins rādītāji nokritās. Bija atkal jābrauc uz slimnīcu. Divreiz dienā viņam bija asins pārliešana, bet nekas neuzlabojās. Ja tev pašam nav vairs spēka cīnīties, neviens nevar palīdzēt.
Daktere teica, ka vīram ir atlikušas tikai pāris nedēļas. Viņš emocionāli bija padevies. Negribēja, lai viņa palātā slēdz gaismu, vēlējās, lai aizkari ir aizvilkti, lai ir tumsa. Visu laiku klausījās klasisko mūziku, un lielāko dienas daļu gulēja. Es sapratu, ka viņš sevi ir jau apglabājis.
«Vīrs negribēja, lai bērni nāk viņa istabā, redz viņu tādā stāvoklī – viņš bija izstūmis meitas no savas redzesloka.»
Tīri intuitīvi man likās, ka Maksu ir jāņem uz mājām, apzinājos, ka viņš var nomirt, bet, ja tā, labāk lai tas notiek mājās.
No draugiem aizņēmos diezgan lielu naudas summu, lai noīrētu mazu vienstāva mājiņu ar dārzu. Domāju, pat ja Makss aizies, tas vismaz notiks skaistā vietā. Atceros, ģimenes draugs teica: «Tu esi traka?! Es saprotu, ja tu man prasītu naudu, lai vestu Maksu kaut kur ārstēties, bet tu prasi naudu mājai, kur viņu aizvest nomirt?!»
Mēs sameklējām mājiņu ar logiem līdz grīdai, lai Makss redzētu dārzu, un aiz viņa istabas logiem kopā ar bērniem sastādījām puķes. Ar mammu un māsu izrunāju scenāriju, kas notiks, ja vīrs nomirs. Mēs vienojāmies, ka saglabāsim mieru un centīsimies iemācīt bērniem, ka smaga slimība var būt ikdiena, centīsimies neiedvest viņiem bailes.»
Atvērt aizkarus uz dzīvi
«Pirmais posms pēc Maksa atvešanas mājās bija smags. Viņš bija pilnībā gulošs un kopjams, bet pie pilnas apziņas… Liku modinātāju, lai ik pēc divām stundām pagrieztu viņu no vieniem sāniem uz otriem. Makss negribēja, lai bērni nāk viņa istabā, redz viņu tādā stāvoklī. Sākumā meitas dzīvojās aiz viņa loga, un es ik pa laikam mazliet pavēru vīra istabas aizkarus. Mums bija saliekams galds un krēsli, un, kad jutu, ka vīrs ir kļuvis spēcīgāks, nesām tos viņa istabā un ēdām blakus vakariņas, un tad mukām projām, jo viņš tomēr vēl joprojām gribēja slēpties aiz tumšajiem aizkariem. Tajā pašā laikā pamanīju, ka viņš tomēr sāk mazliet vairāk komunicēt ar mums. No piecām minūtēm pakāpeniski tikām līdz stundai, vēlāk viņš jau ļāva bērniem sevi barot.
Sapratu, ka ir jādod vīram stimuls dzīvot. Viņš visu mūžu bija bijis ārkārtīgi aktīvs cilvēks. Tāpēc ar māsu izveidojām viņam uzņēmumu, kas ļautu īstenot arī viņa nerealizēto sapni – grafisko dizainu, lai radītu skaistus dizaina suvenīrus. Uzdāvināju viņam planšeti ar zīmuli un tā turētāju, kas pieliekams pie gultas, jo viņš neko nespēja noturēt rokās. Sākumā Makss iebilda, tomēr pamēģināja un uzzīmēja vizītkartes un logo, un viņam iepatikās. Pēc pusgada no cilvēka, kuram nebija nekā, pie kā turēties, viņš bija kļuvis par vadītāju, kurš pats mūs bakstīja, kas jādara, kas vēl vajadzīgs. Beigās mums bija vesels klāsts ar dažādiem produktiem!
Mēs atradām taksometru kompāniju, kas pārvadāja gulošus cilvēkus, es dabūju viņam īpašu ratiņkrēslu, un mēs braucām uz pludmali, viņš pat varēja iemērkt kājas ūdenī!»
Ģimenes atbalsts
«Finansiāli mūs ļoti atbalstīja manas māsas ģimene, uzņēmās visas rūpes par bērnu skolu un mani. Kad sapratām, ka ar saviem spēkiem ir par maz, vērsos pie visiem Maksa draugiem un paziņām, un lūdzu ziedojumus, kas ļāva nosegt vīra ārstniecības izdevumus. Tā kā mēs bijām Dubaijā, bet lielākā daļa – Latvijā, daudzi rakstīja, ko mēs tur darām, kāpēc neatgriežamies Latvijā. Citi teica, ka Maksu vajag ievietot pansionātā un dzīvot savu dzīvi. Bet varēja būt arī otrādāk – es varēju saslimt, tāpēc rīkojos tā, kā gribētu, lai viņš izturas pret mani.
Prasīt atbalstu, stāstīt, kas notiek, un pēc tam sniegt atskaiti bija smagi. Jā, tas ir godīgi, bet, kad cīnies par izdzīvošanu, grimsti praktiskās rūpēs, tas ir ļoti liels slogs. Un – ja nu nepalīdzēs, ja nu nekļūs labāk? Atbildība bija ļoti liela.
Mēs bijām nodzīvojuši ārzemēs četrus gadus. Makss bija ļoti stabilā stāvoklī, visu laiku saņēma zāles, metastāzes atkal bija samazinājušās, un viņš varēja jau nosēdēt uz gultas malas. Sapratu, ka Makss zināmā mērā ir iejuties situācijā. Kad cilvēks ilgstoši un smagi slimo, viņš savā ziņā kļūst par egoistu. No vienas puses, tas ir saprotami, bet no otras puses – viņš sāk jau paģērēt. Es sapratu, ka no manas mammas un māsas tiek prasīta pārāk liela atbildība.
Pienāca laiks, kad atskārtu, – ir jāpieņem lēmums. Ja vēlamies atgriezties Latvijā, tas jādara tagad, kamēr vīrs ir stabilā stāvoklī. Jutu, ka man trūkst spēka, arvien biežāk vēršos pēc atbalsta pie mammas un māsas, bet viņas šajā situācijā ir jau četrus gadus, arvien vairāk un vairāk pieņemot manas dzīves noteikumus. Mana dzīve bija kļuvusi par viņu ikdienas dzīvi, viņas diendienā dzīvoja manā trauksmainajā realitātē. Vaicāju māsai, vai viņa nākotnē redz sevi uzņēmumā, ko bijām izveidojušas, bet Renāte atzina: «Es daru šo darbu tikai tāpēc, ka jums tas ir svarīgi.»
«Tu esi traka?! Es saprotu, ja tu man prasītu naudu, lai vestu Maksu ārstēties, bet tu prasi naudu mājai, kur viņu aizvest nomirt?!»
Pēdējos pāris gadus biju vienojusies ar Maksa ģimeni, ka viņi ik pa laikam ir pie mums, lai atbalstītu, bet viņiem nepatika, ka regulāri tālu jālido. Tas bija pārāk sarežģīti. Spiediens bija ļoti liels, un, kad sapratu, ka sāk bojāties attiecības, jo viena ģimene ļoti cenšas palīdzēt, bet otra savā ziņā pieņem to kā pašsaprotamu un distancējas, pieņēmu lēmumu atgriezties.
Makss ļoti pretojās manai iecerei, teica, ka Latvijā viņš neizturēs, bet šoreiz es biju tā, kura pieņēma lēmumu. Teicu, ka daudz kur esmu piekāpusies, bet ne tagad. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti grūts lēmums, un es brīžiem vēl šaubījos, bet finansiāli mēs tāpat nebijām neatkarīgi, par bērnu izglītību maksāja māsas ģimene. Pieņemot palīdzību, ir kaut kāda robeža. Ja neredzi, kur ir gals, tad vienā brīdī jāpasaka paldies, un, lai cik smagi būtu, jāņem atpakaļ atbildība par savu dzīvi.»
Ieguvums – beznosacījumu mīlestību
«Latvijā atgriezāmies februārī. No saulainas vides bijām nokļuvuši pelēkā pasaulē. Aprūpētājs mājās nebija dabūjams pat par naudu. Ejot pie ārstiem, visur durvis ciet un tikai viena ziņa: «Bet tā Latvijā dzīvo daudzi!» Ļoti ātri emocionāli sabrukām. Abi. Iepriekš biju turējusies, pateicoties mammai un māsai, kuras mani visu laiku stutēja, bet tagad… Lai gan šeit bija mans tēvs un mazās māsas, viņiem Maksa stāvoklis, pie kura es biju pieradusi, šķita šausmīgs. Viņi nezināja, kā palīdzēt.
Latvijā bija ārstu konsīlijs, gribēju saprast, vai ir iespējams vismaz kaut kāds atbalsts. Bet dakteri teica: «Ko jūs tagad gribat?! Jūs taču atteicāties no terapijas, mēs neko nevaram darīt, un te ir tikai viens virziens – viņš tāpat drīz aizies.» Man likās cietsirdīgi, ka to viņi pateica vīra klātbūtnē. Labi, bet ko tālāk? Zinu, ka viņam palīdz rituksimabs. Nē, tas esot tikai par maksu. Teicu, ka naudu zālēm sameklēšu, bet man pajautāja: «Tev naudu nav, kur likt?!»
Man vairs nebija spēka cīnīties. Un es nevarēju veltīt laiku tikai Maksam, es biju vajadzīga arī meitām, jo tā ir viņu vienīgā bērnība. Man bija ļoti lielas domstarpības ar Maksa ģimeni un vīru pašu par to, ka trīsreiz nedēļā ar bērniem braucam uz jūru vai citur. «Kā tu vari braukt uz jūru, ja es nejūtos labi?!»
Vēl aizbraucām uz konsīliju Tallinā, kur Maksam piedāvāja paliatīvo aprūpi, bet vīrs uz Igauniju negribēja pārcelties. Atšķirībā no attieksmes Latvijā pēc sarunas ar ārstiem mūs sagaidīja trīs sociālie darbinieki, lai atbalstītu mani, Maksu un viņa mammu. Pēc tam mēs pieņēmām spēles noteikumus.
Slimošanas laikā Makss pievērsās pareizticībai. Aicināju mājās priesteri. Makss pārstāja cīnīties par izdzīvošanu un pievērsās attiecību sakārtošanai. Pēkšņi viņš kļuva par tādu kā miera ostu ģimenei. Mēs sākām runāt par mūsu attiecībām, sākot no iepazīšanās brīža. Vienojāmies, ka ļausim viens otram izteikties un pieņemsim to, kas otram sakāms. Bez nosodījuma. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Izrunājām visus aizvainojumus, un vīra dzīves pēdējos mēnešos pieķēru sevi, ka mani viņā vairs nekas nekaitina. Seši slimības gadi nebūt nebija rožaini. Mums gāja visādi, bet savā ziņā bijām ieguvēji. Iestājās tik liela beznosacījuma mīlestība, ka nekam citam vairs nebija vietas.»
Suitu josta
«Kad Makss jau pamazām sāka izdzist, viņa mamma man atveda viņa vecvecmammas Annas austās suitu jostas gabalu, ar ko viņam bērnībā apsēja kažoku. Maksa pēdējā dzīves nedēļā es to apsēju viņam ap vēderu, un vienā brīdī viņš man saka, ka jūt vecvecmammas Annas klātbūtni un spēku. Vēlāk viņš sacīja, ka jūt arī baznīcas svēto klātbūtni.
Pēdējā dzīves dienā Makss atžirga un paēda, bet vakarā man prasīja: «Klausies, kā tev šķiet – vai es mirstu?» Atbildēju, ka, iespējams, jā. Viņš drusku sašļuka, bet nakti nogulēja mierīgi un no rīta pamodies lūdza, vai varam viņu nomazgāt. Vienā brīdī viņš dziļi ieelpoja, izelpoja, un viss – viņš bija aizgājis. Absolūtā mierā. Logā iespīdēja saule, un visa istaba kļuva tik gaiša! Mēs iededzinājām sveces un kādu laiku sēdējām, sadevušies rokās. Tad Paulai sagribēja ēst, un es teicu, ka iesim pastaigāties. «Bet kā tad tētis?!» – «Zini, tagad tētis ar mums būs kopā vienmēr, tagad mums vairs nav jāuztraucas.» Mēs gājām pakaļ smalkmaizītēm un kafijai, un visu ceļu priecājāmies, smaidījām, jokojāmies par tēti. Pirmo reizi bija sajūta, ka mēs nekur Maksu neatstājam, ka viņš ir kopā ar mums šajā pastaigā.
«Pieņemot palīdzību, ir kaut kāda robeža. Ja neredzi, kur ir gals, tad vienā brīdī jāpasaka paldies un jāņem atpakaļ atbildība par savu dzīvi.»
Kad atgriezāmies, nomazgājām Maksu un paši viņu saģērbām. Un tikai vēlāk es uzzināju, ka agrāk jostas tika austas spēkam, liktas kāzās. Bet bija arī nāves spēka jostas, kuras sēja mirstošajam un pirms apglabāšanas ņēma nost, saglabājot nākamajam aizgājējam dzimtā.
Es negribēju bēru mielastu, jo domāju, ka, redzot cilvēkus, kurus ilgu laiku neesmu satikusi, kļūšu dusmīga: «Kur tu biji visu to laiku, kad man tevi vajadzēja?!» Bērēs tiešām jutos dusmīga, bet tad viens no bērniem teica: «Mamm, uzdziedam dziesmiņu!» Un mēs sākām dziedāt Āvu, āvu baltas kājas. Man pievienojās draudzene, un tad jau dziedāja visi, kas zināja vārdus.»
Zemākais punkts
«Vēl ilgu laiku pēc Maksa nāves man likās, ka vīrs mani redz un dzird, un šķita, ka viņam būs grūti aiziet, ja es sabrukšu. Jutu lielu atbildību. Centos katru rītu celties ar smaidu, ļoti daudz ar viņu runāju, pat balsī: «Ej neatskatoties! Mēs tiksim galā, mēs esam stipras. Es dodu savu godavārdu, ka meitas izaudzināšu tā, lai vari ar mums lepoties.» Es neļāvu sev sērot. Mēs ar meitenēm ļoti daudz runājām par tēti, par nāvi, bieži skatījāmies viņa bildes, runājām par dažādiem scenārijiem, kur tētis tagad varētu būt un darīt, pētījām dažādu reliģiju priekšstatus par to, kas notiek ar dvēseli pēc nāves.
Sērām ļāvos tikai apmēram gadu pēc vīra nāves, un vēl pēc pusgada man sākās smaga depresija. Nespēju piecelties no gultas, man nebija spēka saņemties un darīt ikdienišķas lietas, un es nezināju, kam tas vispār ir vajadzīgs. Tas sakrita ar kovida sākumu, un pienāca zemākais punkts, kad galīgi sabruku.
Izkļūt no bedres man palīdzēja psihoterapeiti un draugi, par kuriem zināju, ka viņi var dot konstruktīvu padomu. Man nevajadzēja, lai mani žēlo. Man vajadzēja rīkus un ieteikumus, ko darīt, lai man kļūtu labāk. Un vienā tādā krīzes brīdī sāku domāt, kas ir tas, kas man palīdzētu tagad, te un tūlīt. Sapratu, ka tā ir jūra. Nākamo mēnesi braucu uz jūru divreiz dienā – no rīta agri, pirms bērni bija modušies, un pēc tam vēlāk pa dienu. Atceros, knapi spēju spert soļus… Kad modās bērni, arī nebija viegli, jo viņi bija kašķīgi, niķīgi, kāvās. Protams, ja es nevarēju parūpēties pati par sevi un nebiju drošais patvērums un atbalsts meitām, – nav ko brīnīties, ka viņas centās pievērst sev uzmanību, kā nu prata. Kad mazajai meitai ap pulksten diviem beidzās mācības, iesēdināju abas mašīnā un braucu uz jūru otrreiz. Man vajadzēja tikt līdz turienei, kur atkal varēju sasmelties mazliet enerģijas un izvilkt līdz nākamajam rītam.
Tajā ziemā visu laiku braucām slēpot. Nebiju slēpojusi 10 gadus. Pierunāju kaimiņu braukt līdzi, jo man bija bail, ka netikšu galā, ka bērni atkal sāks plēsties. Viņa pavadībā atcerējos, kā ir snovot un just prieku, ja ir izdevies smuki nobraukt. Svaigais un aukstais gaiss deva enerģijas pieplūdumu. Tā bija mana meditācija, kas bija iespējama, esot kopā ar bērniem.»
Labākais draugs
«Nezinu, vai vispār ir iespējams tikt pāri tuva cilvēka zaudējumam. Tagad sēras ir nomainījušas ilgas un skumjas. Arī pirms slimības bijām arī vīru tuvi, taču Maksa slimības laikā mēs saaugām kopā un kļuvām viens otram par vēl lielāku atbalstu. Man pietrūkst mana labākā drauga, cilvēka, ar kuru gribu dalīties, vīra, kuram es, atbraucot mājās, varētu teikt: «Tu zini, viņa man pateica tā un tā!» Un es zinu, ka viņš noklausītos, varbūt kaut ko pateiktu, varbūt – ne, bet zinātu, ka tas ir tikai mirklis, kas man ir jāizlādē.
Vīrs nekad manā vietā nerisināja manas profesionālās vai privātās problēmas. Ja teicu: «Palīdzi, es nesaprotu, kā tā programma strādā!», viņš vienmēr prasīja: «Vai tu pamēģināji? Nē? Velti tam mazliet laika, saraksti neskaidros jautājumus uz lapas, un tad es tev palīdzēšu.» Atceros, es uz viņu dusmojos: kāpēc tu nevari to atrisināt manā vietā?! Bet šodien esmu viņam par to ļoti pateicīga, jo viņš manī ieaudzināja patstāvību un iemācīja atšķirt, ko vēlos un ko – ne.
«Ārstu solītā pusgada vietā mans vīrs nodzīvoja sešus gadus. Jā, tie nebija viegli.»
Ir atsevišķi brīži, kad esmu uz viņu ļoti dusmīga. Kad netieku galā ar bērniem, kad nesaprotu, kā tālāk rīkoties, kad esmu dzīves krustcelēs, piemēram, ar pārvākšanos vai skolas izvēli bērniem. Nu jā, tu ņēmi un nomiri, un tev ir vieglāk, bet es te paliku, un man viss ir jārisina tavā vietā! Tad es pie sevis viņu nolamāju, pasmīnu un dodos tālāk.
Skumju mirkļos atceros Paulas vārdus. Tas bija jau pēc vīra nāves, viņai bija seši ar pusi gadi, un, braucot mašīnā, Paula man saka: «Tētis ir nomiris, ķermenis ir apglabāts, bet dvēselīte aizgāja augšā mākoņos. Tur tētis satika dieviņu un ar viņu parunājās. Tētis paskatījās no debesīm, saprata, ka ar mums viss ir labi, un viņš izvēlējās sev mammu – un tagad viņš ir mazulītis, kas guļ smukā šūpulītī, ietīts smukā sedziņā.»
Man ir žēl par to, kam esam gājuši cauri – ne tikai tāpēc, ka Maksa vairs nav, bet – kāpēc mums bija jāiziet cauri šai pieredzei, kāpēc dzīve nevarēja būt saudzīgāka pret manu vīru?! Tam laikam es vēl neesmu tikusi pāri. Makss gana ilgi mocījās, un man ir ļoti žēl, ka viņam bija tā jācieš. (Asaras acīs.)»
Svarīgais mājasdarbs
«Ārstu solītā pusgada vietā Makss nodzīvoja sešus gadus. Jā, tie nebija viegli. Bet šajā laikā no ambiciozas, jaunas, mazliet neiecietīgas sievietes kļuvu par pavisam citu cilvēku – ar citu dziļumu un vērtībām. Es vairs neskatos uz sevi tik daudz kā uz indivīdu, bet redzu, cik ļoti mēs cits ar citu mijiedarbojamies, cik ļoti mans skatupunkts uz pasauli maina to, kā pasaule vēršas pret mani. Mēs esam daļa no kaut kā lielāka. Jo godīgāka un atvērtāka esmu, jo pasaule apkārt man ir siltāka un jaukāka. Jā, tur ir visas tās pašas nežēlīgās situācijas, tās pašas sāpes, bet redzespunkts ir cits.
Atceros, vēl esot Dubaijā paliatīvās aprūpes nodaļā, tur bija mazs puisītis, kurš visu laiku bļāva un bļāva – dienām ilgi! Sagatavoju dāvaniņu un aizgāju pie viņa, sakot, ka nezinu, kad ir viņa dzimšanas diena, bet mēs varētu sarunāt, ka tā ir šodien – lūk, tev dāvana! Es biju viņa palātā piecpadsmit minūtes, bet pēc tam šī puisīša mamma man teica, ka jau mēnešiem ilgi nebija redzējusi savu dēlu smaidot. Izrādās, ka mazumiņš var būt ļoti daudz, un ar savu soli kaut uz brīdi biju palīdzējusi ne tikai bērnam, bet arī viņa vecākiem.
Es iemācījos būt laimīga tagad un te. Laimes sajūta ir mūsu katra mājasdarbs. Sapratu, ka mēs katrs pats esam atbildīgs par savu dzīvi. Ja katrs izdarīsim savu mājasdarbu, tad pasaule, kurā dzīvojam, būs daudz iecietīgāka un mīļāka. Laime nav tad, kad tu tiec pie jauna ceļojuma, mašīnas vai darba. Laime ir būt šeit un tagad, ar baudu dzert kafiju un ieraudzīt bērnu, kas ir tev blakus.»
Kristīna iesaka arī Tev
Grāmata Meitene ar deviņām parūkām. Autores Sofijas van der Stapas plānus studēt universitātē nomaina slimnīcas palāta. Viņai tiek atklāts vēzis, un sākumā Sofija nespēj pieņemt, ka tagad viņa ir šī plikgalvainā būtne. Bet tad viņa iegādājas deviņas parūkas, un ar katru no tām izdzīvo sevi dažādās lomās. Šī grāmata man palīdzēja saprast, kā ir būt slimam, jo Makss nebija no tiem, kas ļoti dalās ar emocijām.
Brīvprātīgās darbs. Katru reizi, kad satieku kādu jaunu vīrieti ratiņkrēslā, man saskrien kamols kaklā. Gribas palīdzēt, mazināt ciešanas, grūtības un sāpes, samīļot kā mammai. Gribas, lai cilvēki var mirt bez ciešanām. Tāpēc esmu iesaistījusies nodibinājuma Hospiss.lv darbā kā brīvprātīgā, palīdzot cilvēkiem mūža nogalē, un ceru, kad paaugsies bērni, varēšu darboties šajā jomā vairāk.
Atļaušanās izkāpt no grūtībām. Ilgstoši esot kopā ar smagi slimu cilvēku, ir svarīgi atrast uzticības personu, kas tev dos iespēju reizi nedēļā, reizi mēnesī vai vismaz reizi divos uz pāris dienām izrauties no ierastās vides, lai vari atgūt kaut mazumiņu savas dzīves. Beidzot izgulēties, nesteidzīgi mieloties ar kaut ko garšīgu, dejot, gulēt teltī vai viesnīcā, paslēpties no pasaules vai būt kopā ar draugiem – darīt jebko, ko vēlies tieši tu! Un – bez pārmetumiem no tuviniekiem, kas nesaprot, kā tu vari ēst saldējumu un skatīties kinoteātrī filmu, kad otram ir slikti.
Bērnu terapija. Ar saviem jokiem un mazajām rociņām, kas apvijas tev ap kaklu, bērni palīdz izdzīvot grūtības. Ļaujot viņiem piedalīties savā dzīvē un neizstumjot no tās, kad esi pārņemta ar rūpēm par slimnieku, tā kļūs daudz jēgpilnāka.
Meditācija. Vīra slimības laikā, ja vien bija iespēja, teju katru dienu gāju uz jogas nodarbībām. Fiziskas aktivitātes man ir sava veida meditācija, bet noderīgas būs arī relaksācijas tehnikas vai citi paņēmieni, kas mazina spriedzi un palīdz pārslēgt domas no raizēšanās uz vienkāršu būšanu.
