Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Divi bīstamie laiki
Biežākais vecums, kad bērni nonāk slimnīcā ar aizdomām par norītu svešķermeni, ir no sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem. Situācijas var būt dažādas. Īpaši daudz ir mazo bērniņu, kuri vēl izzina pasauli caur muti un apēd svešķermeni. Mēdz būt arī tā, ka ģimenē ir vecāki brālīši un māsiņas un mazais var piekļūt viņu rotaļlietām. Nereti gadās arī tā, ka vecākais brālis vai māsa zīdainīti pacienā ar kādu santīmiņu, podziņu vai magnētu. Un ne jau aiz ļauna prāta, bet atdarinot vecāku rīcību – it kā paēdinot mazo.
Otrs bīstamais vecums ir skolēnu un pusaudžu gadi, kad aktuāli kļūst dažādi eksperimenti un mutē nonāk pildspalvu un zīmuļu gali, pie mīkstajām tāfelēm piespraužamās adatas un citi sīkumi. Tad visiem pārējiem par šiem jokiem nāk smiekli, bet izrādes galvenajam varonim mutē ieliktais sīkais priekšmets pēc dziļas ieelpas nonāk elpceļos… Savukārt lielākas lietas – gremošanas traktā.
Pazīmes, kurām pievērs uzmanību
Mani novērojumi no prakses liecina, ka astoņdesmit procentos gadījumu norītie svešķermeņi no bērna organisma, tā teikt, iziet paši. Tie, kas veiksmīgi tikuši cauri barības vadam un nonākuši kuņģī, parasti tiek arī tālāk un izvadās ārā pakakājot. Laiks, kurā norītais svešķermenis var nonākt bērna podiņā, mēdz būt ļoti dažāds – vienam tās būs divas, trīs dienas, citam – nedēļa. Dabīgā ceļā iznākam var gaidīt, piemēram, augļu kauliņus, arbūzu vai ķirbju sēklas, tie no bērna organisma izvadīsies atkarībā no zarnu darbības ātruma – tajā pašā vai nākamajās dienās. Un nevajag to arī nekādā veidā stimulēt, piemēram, dodot kādas caurejas vai citas zāles, lai norītais drīzāk nokļūtu podā. Arī tas, ka norīti ķiršu kauliņi izraisa aklās zarnas iekaisumu, ir mīts. Tāpēc – ja vien kauliņš nav iestrēdzis elpceļos, paniku celt nav pamata. Dabīgi izvadīties var arī nelieli papīra vai plēves gabaliņi. Taču – ne vienmēr viss notiek tik gludi, tāpēc ir labi jāzina pazīmes, kas var liecināt, ka bērns apēdis ko nevēlamu…
Ja svešķermenis nonācis barības vadā
- Mazais var sākt klepot, raudāt, var kļūt zilgans, mēģināt atklepot vai atvemt.
- Pats bērns vai lielāks brālis vai māsa var rādīt uz kaklu.
- Ja priekšmets iestrēdzis barības vadā, bērns var sākt pastiprināti siekaloties. Vairumā gadījumu bērns vairs nespēj norīt šķidrumu, ēdienu vai pat atsakās to darīt. Vai arī – ja mēģina, tad visu atvemj.
Ja svešķermenis nonācis elpceļos
- Parasti sākas pēkšņs klepus. Bet diemžēl var gadīties arī tā, ka sākumā sāpju iespaidā klepus var būt, bet pēc neilga laika klepus beidzas, un šis notikums tā arī var palikt nepamanīts. Piemēram, kādam astoņgadīgam bērnam maza dzīvnieciņa figūriņa bija iestrēgusi barības vadā pusgadu, jo viņš to bija norijis īsi pirms miega, un vecāki to nebija ievērojuši. Dzīvnieka figūriņa ar austiņām bija iedūrusies barības vadā, bērns kaut ko varēja ieēst, taču reizēm ēda labāk, reizēm sliktāk, reizēm bija siekalošanās… Pie mums viņš nonāca tikai tad, kad bērnam sākās biežs klepus un uz papildu izmeklējumiem viņu bija nosūtījis pulmonologs jeb plaušu ārsts.
- Par svešķermeni elpceļos var liecināt arī bieži plaušu karsoņi.
Negaidi, bet dodies uz slimnīcu!
Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka kāda nouzskatītajām pazīmēm var attiekties uz tavu bērnu, labāk dodies uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu un atrādi bērnu ārstam, nekā šādu epizodi atstāj bez ievērības!
Diennaktī bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar aizdomām, ka kaut kur – gremošanas traktā, ausīs, degunā – nonācis svešķermenis, tiek atvesti vidēji trīs, četri bērni.
Parasti ārsts ļoti rūpīgi apskata mazo pacientu, un, lai ieraudzītu svešķermeni, sākumā viņš tiek nosūtīts uz rentgenu. Tiesa, ne visus svešķermeņus var šajā izmeklējumā ieraudzīt, tādēļ aptuveni piektajai daļai bērnu veicam arī endoskopiju vai bronhoskopiju. Endoskopijas jeb tā saucamās kobras laikā ārsti skatās, vai norītais svešķermenis atrodas barības vadā, savukārt bronhoskopijas laikā tiek pārbaudīti elpceļi. Izmeklējumi notiek vispārējā narkozē, un to laikā svešķermeņus var arī izņemt. Gadās arī tā, ka ar endoskopijas vai bronhoskopijas metodi svešķermeni nav iespējams izvilkt ārā, jo tas ticis tālāk par barības vadu. Tad lūdzam ķirurga palīdzību, un reizēm jāveic operācija.
Šajās manipulācijās ir iesaistīta liela komanda – anesteziologs, anestēzijas māsa, endoskopists, endoskopijas māsa.
Svešķermenis izņemts. Ko tālāk?
Arī te scenāriji mēdz būt dažādi… Ir situācijas, kad svešķermeni izdodas izņemt veiksmīgi, pēc tam mazais vēl tiek novērots uzņemšanas nodaļā, atsāk ēst un dzert un vēlāk dodas mājās. Ja svešķermenis, piemēram, baterija, jau paspējis radīt barības vada bojājumu, bērniņam parasti jāpaliek ķirurģijas nodaļā, kur viņš tiek ārstēts ar antibiotikām un ēdināts ar zondi. Arī pēc izrakstīšanās no slimnīcas bērnam vēl ilgstoši jādodas pie mums uz atkārtotām procedūrām, jo barības vads dzīšanas laikā sāk sašaurināties, ēdiena un šķidruma norīšana tiek apgrūtināta, un tādā situācijā mēs vispārējā narkozē veicam barības vada paplašināšanu, lai bērns varētu atsākt normāli uzņemt barību.
Diemžēl ir gadījumi, kad bateriju norīšana beidzas letāli un mēs nekādi vairs nespējam palīdzēt… Pirms piecpadsmit gadiem mūsu slimnīcā nomira vienpadsmit mēnešus vecs mazulis – ārsti varēja izvilkt no barības vada bateriju, bet tā bija radījusi jau tik dziļus bojājumus barības vadam un apkārtējiem lielajiem, dzīvībai svarīgajiem asinsvadiem, ka bērniņu izglābt vairs nevarēja.
Pirms pieciem gadiem mūsu slimnīcā uzņemšanas nodaļā ļoti smagā stāvoklī nonāca divgadīga meitenīte, un pēc trim stundām mēs viņu zaudējām…
Tikai sekcijas laikā tika noskaidrots, ka bērna kuņģī bija baterija, kas acīmredzot tur bija atradusies jau ļoti ilgu laiku, iespējams, pat vairāk nekā nedēļu, un nebija tikusi tālāk uz zarnu traktu. Baterijas sadalīšanās ietekmē radās spēcīga iekšējā asiņošana, un bērniņu vairs nebija iespējams glābt. Un vecākiem pat prātā līdz tam nebija ienācis, ka bērns varētu būt kaut ko norijis. Tāpēc – vēlreiz atkārtoju – pie mazākajām aizdomām drošāk ir pārbaudīties un saprast, ka problēmas nav, nevis to palaist garām!
Ir valstis, kurās pēc šādām situācijām tiek iesaistīti sociālie darbinieki, lai noskaidrotu apstākļus, vai arī par notikušo ziņo vecāku darbavietām. Mēs, ārsti, domājam, ka līdzīgu praksi vajadzētu ieviest arī Latvijā. Tā būtu kā papildu rīks, lai pārbaudītu, vai bērns ir pietiekami pieskatīts, lai saprastu, kāpēc tā vispār notika… Šādiem gadījumiem masu mediji regulāri pievērš sabiedrības uzmanību, izskan ārstu aicinājumi ļoti uzmanīt savus bērnus, taču diemžēl pēc mūsu slimnīcas prakses neredzam, ka būtu kādi uzlabojumi un šādu gadījumu skaits samazinātos.
Lai nelaime nenotiktu
Vajadzīgas trīs lietas – droša vide, ēšanas kultūra un rūpīga pieskatīšana!
Vislabākā profilakse būtu visus mazos, sīkos priekšmetus izmest laukā vai turēt bērniem nepieejamās vietās, lai tās viņu mutē vispār nenonāktu. Svarīgi būtu ik pa laikam rūpīgi pārskatīt vidi, kurā bērns uzturas, regulāri pārskatīt un izrevidēt bērna mantu kasti – piemēram, pārbaudīt, vai nav kļuvusi kustīga kāda rotaļlietas detaļa, vai nav atlīmējušās uzlīmes, vai nav izskrūvējušās skrūvītes bateriju nodalījumiem muzikālajās grāmatiņās. Tāpat svarīgi ir pārliecināties, vai arī pārējie mājinieki ievēro drošības pasākumus – kur liek kosmētiku, zāles, kur glabā sadzīves ķīmiju… Ļoti uzmanīgiem vecākiem jābūt, ejot ar bērnu ciemos – īpaši uz mājām, kur ikdienā nav mazu bērnu. Kā rāda prakse, ļoti bieži svešķermeņu vai ķīmisku vielu norīšana notiek tieši tad.
Bīstamāko priekšmetu tops
Pārsvarā nonāk barības vadā vai kuņģa un zarnu traktā
- Pirmajā vietā bīstamības ziņā ir baterijas – īpaši mazās, plakanās litiju saturošās, apaļās, piemēram, ikdienā bieži izmantojamās CR2025 vai CR2032, kas var viegli iesprūst barības vadā. Nelaime, ko baterijas nodara, ir ne tikai barības vada mehāniska nosprostošana, bet arī ļoti dziļi un smagi gļotādas bojājumi, ko rada bioķīmiskie procesi, baterijai nonākot saskarsmē ar mitru vidi. Tāpēc tās jāizņem pēc iespējas ātrāk!
- Līdzīgas baterijām rentgenā izskatās monētas, tāpēc ārstam jāprot tās atšķirt. Pie mums slimnīcā diemžēl nonākuši bērni, kas norijuši gan viena santīma, gan lielās divu eiro monētas. Faktiski monētas ir viens no biežāk norītajiem priekšmetiem, bet salīdzinoši mazāk bīstamas.
- Arī magnēti var nodarīt bērna veselībai lielu kaitējumu. Pirmkārt, praktiski visi medicīniskie instrumenti satur kādas metāliskas detaļas, un ar tiem ir tehniski ļoti grūti magnētus no bērna ķermeņa izņemt. Otrkārt, mūsdienās ir ļoti populāras rotaļlietas, piemēram, magnētiskie konstruktori Neocube, kas sastāv no daudzām mazām magnētiskām bumbiņām, no kurām var izveidot dažādas figūriņas. Mazāk slikti, ja tiek norīta viena bumbiņa – tā no kuņģa un zarnu trakta varētu izceļot pati, tikai, ja zināms, ka magnētiņš norīts, jāpievērš uzmanība bērna apģērbam – lai tam nebūtu rāvējslēdzēju vai metāla pogu, sprādžu, pie kurām magnēts varētu pievilkties un kas traucētu tam izvadīties ārā. Sliktāk, ja tiek norītas vairākas bumbiņas – pirmā jau ir zarnās, pēc kāda laika nākamā nonāk kuņģī, un tad abas bumbiņas viena pie otras magnētiski pievelkas, saspiežot kuņģa un zarnu sieniņas, kas savukārt visu laiku atrodas kustībā. Līdz ar to bumbiņas sāk rīvēties savā starpā, līdz izrīvē caurumus kuņģī un attiecīgajā zarnas posmā. Sekas šādā situācijā ir ārkārtīgi bēdīgas! Lai glābtu bērna dzīvību, ķirurgam operācijas laikā jāizņem magnēti un viss bojātais zarnas posms, kas, protams, atstāj sekas uz visu mūžu. Gadā mūsu slimnīcā notiek viena vai divas šādas operācijas bērniem divu, trīs gadu vecumā.
- Asie priekšmeti – skrūves, naglas, adatas, piespraudes, auskaru kājiņas, makšķernieku piederumi, pildspalvu detaļas, maizes iepakojuma aiztaisāmie, stikla lauskas un citi priekšmeti ar asiem galiem un malām. Piemēram, nesen, maijā, no gada un septiņus mēnešus veca bērniņa barības vada bija jāizņem šķīvja lauska trīsstūrīša formā – tātad ar trim ļoti asiem stūriem un asām malām, kas teorētiski varēja arī pārplēst barības vadu. Par laimi, lausku izdevās izvilkt, bet tas tiešām bija ļoti grūti! Notiek dažādi… Reiz slimnīcā bija nonācis astoņus mēnešus vecs mazulis, kurš bija norijis veļas knaģa aso metālisko daļu, kas barības vadā bija iestrēgusi tā, ka endoskopiski to izvilkt ārā nevarēja un nācās bērnu operēt.
- Norīto svešķermeņu kolekcijā var izdalīt vēl divas lielas grupas. Pirmā ir cietās uzlīmes, ko bērni izmanto, piemēram, burtnīcu, apsveikumu dekorēšanai, vai uzlīmes un plastmasas actiņas, kas noplēstas no rotaļlietām. Šīs uzlīmes bieži pielīp pie barības vada gļotādas un ir grūti izņemamas. Otra grupa ir skaistumlietas – matu sprādzītes, auskariņi, dekoratīvas bērnu apģērba podziņas, piespraudītes ar multeņu varoņiem, matu klipši, rokassprādžu detaļas un citas.
- Mazās rotaļlietas, piemēram, mantiņas no kinderolām, mazas bumbiņas, smalkas spēļu un dzīvnieciņu figūriņas, metamie kauliņi, mazas atslēdziņas un protams, lego klucīši un tagad tik ļoti populāro lego konstruktoru sīkās detaļas, kuras vecāki nekautrējas arī paprasīt atdot atpakaļ, jo tās taču atkal noderēs.
Biežāk nonāk elpceļos
- Pie korķa vai auduma tāfelēm piespraužamās adatas.
- Sīkās detaļas no lego vai citām rotaļlietām.
- Ēdiens, piemēram, rieksti, pupiņas, cieti augļu gabali un mizas.
