Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
7
-
0
-
0
-
0
-
Manuālā terapija pārbauda, vai sīkajās locītavās ir mobilitāte un kustīgums. Ja kāda locītava slinko, manuālais terapeits ar rokām veic konkrētas manipulācijas, iedarbojoties uz locītavu, lai atjaunotu vai uzlabotu tās kustīgumu, novēršot sāpes vai stīvumu. Manipulācijas lielākoties nav sāpīgas, bet tās pavada locītavu krakšķi, kas dažiem var likties biedējoši.
Manuālais speciālists nav fizioterapeits
Nezinātājam manuālā terapija varētu šķist kaut kas līdzīgs fizioterapijai, tomēr tā gluži nevarētu teikt. Pirmkārt, jau tāpēc, ka manuālais terapeits ir ārsts pēc izglītības. Tas nozīmē – mācījies vismaz sešus gadus, iegūstot ārsta kvalifikāciju, pavadījis trīs līdz sešus gadus rezidentūrā, un pēc tam papildus apguvis manuālo terapiju.
Kā stāsta Latvijas Manuālās medicīnas ārstu asociācijas prezidents Uģis Beķeris, manuālās terapijas apgūšana ārstam var prasīt pat septiņus gadus, lai būtu drošs, ka ar savām kustībām pacientam spēs palīdzēt, nevis kaitēt. Ārsts nepieciešamības gadījumā izraksta medikamentus, veic medikamentu injekcijas jeb blokādes, nosūta uz papildu izmeklējumiem. Salīdzinājumam: lai kļūtu par fizioterapeitu, cilvēks mācās četrus gadus un tad kārto sertifikācijas eksāmenu.
Lietas, ar ko NENODARBOJAS manuālā terapija:
- Manuālā terapija nav masāža. Masāža ir darbs ar muskuļiem, bet manuālā terapija strādā ar locītavām, uz kurām iedarbojas ar īsām, ātrām, ļoti precīzām un atstrādātām kustībām.
- Manuālie terapeiti īpaši uzsver, ka neliek atpakaļ diskus un skriemeļus, kā arī nenolauž to radziņus un nelauž kaulus – šie ir izplatītākie mīti par manuālā terapeita darbu.
Kāpēc cilvēki nonāk uz manuālā terapeita kušetes
Ja ķermenī ir notikušas biomehānikas izmaiņas, vienkāršāk izsakoties, viņiem kaut kas nekustas, ir stīvs vai sāp, visticamāk, tieši manuālais terapeits būs tas, kurš šo problēmu varēs atrisināt visātrāk un efektīvāk. Kāpēc rodas šādas kaites? Ķēdīte ir aptuveni šāda: muskuļi nospazmējas vai saspringst, kā rezultātā saspiež locītavas, kuras tad nofiksējas un vairs nekustas tik labi, kā vajadzētu.
Šādi traucējumi tiek saukti par funkcionālajiem jeb pārejošajiem traucējumi, kuri ilgu laiku var neradīt sāpes, bet pietiek ar nelielu kairinājumu, kas atklāj problēmu visā tās skaistumā. Piemēram, paslīdot uz ledus, var arī nenokrist, lai sāktos sāpes muguras lejasdaļā, – straujā kustība ir radījusi pietiekami lielu kairinājumu, lai atklātu, ka kāda locītava bijusi nofiksējusies.
Manuālais terapeits šīs fiksācijas atpazīst un ar noteiktām kustībām mēģina locītavu atkal iekustināt. Pēc iekustināšanas kustībai vajadzētu kļūt vieglākai, vajadzētu mazināties sāpēm un uzlaboties kustību apjomam. Ja mazās locītavas ir safiksējušās un saķērušās, var ilgi iet pie fizioterapeita un vingrot, bet sūdzības – tikai pieaugt. Tas nozīmē, ka nevis fizioterapeits liek nepareizi vingrot, bet nav līdz galam izvērtēts pacienta kustīgums un tas, kura locītava īsti labi nestrādā.
Jāpiebilst, ka manuālā terapija Latvijā nav valsts apmaksāts medicīniskais pakalpojums.
Kā notiek vizīte?
Jau pēc tā, kā cilvēks ienāk kabinetā, kustas un velk nost drēbes, manuālajam terapeitam veidojas priekšstats, kādas varētu būt sūdzības. Cilvēks par tām vēl nerunā un, iespējams, pat nenojauš, bet terapeits ar vērīgu aci jau novērtē kustības. Jau pēc tā, kā sēžu pretim terapeitam, viņam ir skaidrs, ka man ar laiku veidosies sāpes mugurā, jo galvu neturu virs pleciem, bet nedaudz uz priekšu.
Vizīte sākas ar sarunu – pacients izstāsta savas problēmas, tiek pārbaudītas kustības un muskuļu spēks. Pēc šī sākas terapijas interesantākā daļa. Kad problēma ir apjausta, manuālais terapeits veiks konkrētas, atstrādātas kustības – pagriežot, pavelkot vai kā citādi iedarbojoties uz ķermeni, lai novērstu nevēlamo fiksāciju locītavās. Viena vizīte pie manuālā terapeita ilgst no 30 minūtēm līdz vienai stundai, un pēc tās sāpēm būtu jāmazinās, kustībām jākļūst brīvākām. Procedūras rezultātā sāpēs nedrīkst pastiprināties!
Ja procedūras laikā pacientam rodas jaunas, nepatīkamas sajūtas, par to ir jāstāsta, nevis jāciešas un jādomā, ka tā tam jābūt.
Jo tā nevajadzētu būt. Speciālists, kurš ar jums strādā, zina, ko ir darījis, un, ļoti iespējams, sapratīs, kāda ķēde ieslēgusies, radot jaunās sāpes. Dažreiz nākamajā dienā var just sāpju saasināšanās, bet šīm sāpēm diennakts laikā ir atkal jāmazinās.
Jāpiebilst: lai manipulācijas būtu veiksmīgas un ārsts precīzi novērtētu situāciju, pie manuālā terapeita pacientam ir jānoģērbjas līdz apakšveļai – bez variantiem un tielēšanās.
6 jautājumi manuālajam terapeitam Uģim Beķerim
- Vai pie manuālā terapeita var tikt bez nosūtījuma?
Protams! Ja cilvēks var noformulēt savu problēmu, manuālais terapeits, visticamāk, var palīdzēt. Tām pat nav jābūt sāpēm locītavās. Pietiek, ja cilvēks, piemēram, nevar pagriezt galvu, lai paraudzītos atpakaļ, – tur nav sāpju, bet ir locītavu fiksācija, ko nepieciešams atbloķēt. Šis ir brīdis, kad jānāk risināt kakla stīvuma problēmu, nevis jāgaida sāpes, kas neizbēgami kaut kad sekos. - Cik bieži būtu jāiet pie manuālā terapeita?
Nav konkrēta cipara, cik reižu gadā vajadzētu iet pie manuālā terapeita. Kad cilvēks jūt problēmu un var to definēt, tad arī jāiet. Manuālās terapijas manipulācijas iesaka veikt ne biežāk kā divas reizes nedēļā. Manuālais terapeits iekustina locītavu, un tālāk tai būtu jāstrādā pašai. - Kā lai zina: iet pie fizioterapeita vai manuālā terapeita?
Ja pašam nav īsti skaidrs, vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta. Iespējams, jāiet pie masiera vai cita speciālista. Labs fizioterapeits zina, cik tālu viņš var atrisināt problēmu, un prot ieraudzīt to, ko viņš nevar atrisināt. Tad viņš arī iesaka doties pie manuālā terapeita. Arī fizioterapeitiem tiek mācīti manuālās terapijas elementi, tomēr ir nepieciešama liela pieredze, lai līdz niansēm saprastu, iemācītos visas manipulācijas un būtu pārliecība, ka manipulācijas palīdzēs atrisināt problēmu, nenodarot pāri pacientam. - Vai sāpes var pāriet pašas no sevis?
Jā, tās var pāriet, bet problēma var arī nepazust. Ķermenis ar laiku tām pielāgojas, pierod, un tās kļūst par ikdienas normu. - Kādi ir biežākie iemesli, kāpēc cilvēki vēršas pie manuālā terapeita?
Visbiežāk cilvēki sūdzas par galvassāpēm, reiboņiem, spranda sāpēm un sāpēm muguras lejasdaļā. - Kā osteopātija atšķiras no manuālās terapijas?
Manuālā terapija ir radusies, savienojot osteopātijas un hiroprakses elementus. Osteopātijā uzmanība vairāk tiek pievērsta mīksto audu stāvoklim un to niansētām kustībām, bet hiropraksē kustības un pieskaršanās ķermenim ir nedaudz rupjākas un vairāk koncentrējas uz locītavām. Manuālajā terapijā šis metodes tiek kombinētas.
Kāpēc krakšķ kauli?
Pēc vizītes pie manuālā terapeita radās jautājums: kāpēc krakšķ kauli? Piemēram tad, kad kustamies un nekādas manipulācijas netiek darītas. Izrādās, līdz galam tas nav skaidrs pat mūsdienu medicīnai. Ir tikai teorijas, jo brīdī, kad locītavā notiek krakšķis, tajā nav iespējams ielikt pat smalkākos izpētes aparātus, lai paskatītos, kas tur notiek. Ja locītavas kapsulā tiek veikts kaut sīkākais iegriezums, tajā mainās spiediens. Vide, kas tikko krakšķēja, vairs nav tā pati, kurā tiek ielikts instruments. Līdz ar to teorijas, kāpēc rodas krakšķi, ir tikai teorijas – pa īstam pārliecināties par tām mūsdienās vēl nav iespējams. Ir daudz iemeslu, kāpēc kustoties kauli varētu krakšķēt, bet ir divas populārākās teorijas.
- Iemesls numur 1
Ir pamats domāt, ka kustoties kauli mēdz krakšķēt, jo organismā trūkst ūdens. Lai ķermenī notiktu tam nepieciešamie bioķīmiskie procesi, tam nepieciešams ūdens. Ārsti ne velti uzsver, cik svarīgi to uzņemt pietiekamā daudzumā. Un, lūk, ja ūdens nepietiek, ķermenis to sāk ņemt no mīkstajiem audiem un iekšējām rezervēm. Mēs izžūstam, un kauli sāk krakšķēt. - Iemesls numur 2
Omega 3 taukskābju, glikozamīna un hialuronskābes trūkums organismā – tās locītavām ir īpaši svarīgas, jo, vienkārši izsakoties, kalpo kā smērviela. Ja krakšķ locītavas, iespējams, ir vērts padomāt par zivju vai linsēklu eļļas papildu uzņemšanu, jo tās satur vērtīgās omega 3 taukskābes.
Krakšķa teorija
Teorija par to, kādēļ rodas tik pazīstamā locītavu krakšķa skaņa, pieņem, ka krakšķa brīdī locītavā notiek gaisa atbrīvošanās, kas rada krakšķošo skaņu. Šī ir teorija, kas pārbaudīta tikai uz mirušiem cilvēkiem, jo dzīva cilvēka locītavās krakšķa brīdī nav iespējams ievietot mērinstrumentus.
