Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
– Slimību profilakses un kontroles centrs ziņo: ik gadu Latvijā kopā gandrīz septiņi tūkstoši iedzīvotāju gūst kādu lūzumu. Tas ir daudz.
– Tas nav tik daudz, kā varētu būt īstenībā. Šajos statistikas datos uzskaitīti tie pacienti, kas lūzuma dēļ vērsušies pēc stacionāras palīdzības, bet reāli dzīvē ir daļa cilvēku, kuri nemaz nezina, ka ir kaut ko salauzuši. Vai arī lūzums viņiem tik maz traucē, ka pie ārsta nemaz nedomā iet.
Piemēram, varbūt gadījies paslīdēt vannasistabā, atsisties ar krūškurvi pret vannas malu un salauzt kādu ribu. Šādā gadījumā sāpes bieži vien ir paciešamas un ārsts tāpat neko neizdarīs, jo riba sadzīs pati.
Citi lasa
Tas pats, ja bez kaulu nobīdes ir lauzta ārējā potīte. Jā, stabils lūzums, bet kauli stāv vietā, nekas nav izbīdīts ārā, un cilvēks tāpat turpina iet un kāpt tai kājai virsū, pat nezinot, ka viņam ir lūzums. Sāpes un lokāls pietūkums ar laiku pāriet.
Tāpat ir lūzumi, kurus vienkārši nepamana, pat meklējot, piemēram, rentgenizmeklējumā. Šādas situācijas īpaši raksturīgas pēdas un pēdas locītavas kauliem, arī dažādiem mežģījumiem. Tad parasti cilvēki nāk pie traumatologa ortopēda ar sūdzībām par sāpēm, tūsku, bet rentgenā šķietami viss ir kārtībā.
– To gan grūti saprast – kā var neredzēt lūzumu?
– Nu ko tad tur var redzēt, ja pēdai ir divdesmit seši kauli un rentgenā tie cits citam slāņojas virsū? Pat pieredzējis speciālists var to neredzēt, jo atliek pēdu pagriezt pāris grādu uz vienu vai otru pusi un rentgenattēls uzreiz izskatās citādi.
Par laimi, mūsdienās varam veikt arī datortomogrāfiju. Tāpēc, ja pie manis atnāk cilvēks ar lielu tūsku, sāpēm, kuras nav atbilstošas tam, kas redzams šķietami normālā rentgenattēlā, vienmēr uzreiz domāju, ka kaut kas nav tā, kā vajag, un lieku veikt papildu izmeklējumus. Datortomogrāfijā viss redzams pa kārtiņām, un līdz ar to varam zināt, kā ārstēt tālāk.
– Jūs sakāt: rentgenā neredz. Bet ko tad, ja nemaz nepiedāvā to veikt? Ir māmiņas, kas stāsta: aizvedušas bērnu pie ārsta, jo mazais pamatīgi sasities, bet ārsts viņam pat rentgenu neuztaisa. Un tikai vēlāk, kad sāpes nemaz nedomā pāriet, konstatē – jā, tur bijis lūzums.
– Lai cik tu būtu pieredzējis speciālists, simtprocentīgi ne par ko nevari būt pārliecināts. Lielākajā daļā gadījumu droši vien nekļūdīsies un tā arī būs, kā tu saki, ka lūzuma tur nav, un arī rentgenattēls neko neparādīs. Bet vienmēr ir iespēja, ka tomēr kaut ko neredzēji, kļūdījies.
Uzskatu – ja ir bijusi trauma, sasitums, liela tūska, tad rentgenu noteikti jāpiedāvā veikt.
– Pirms vairākām ziemām, slīdot uz ledus, kas bija paslēpies zem sniega kārtiņas, uzkritu uz sava īkšķa. Par laimi, lūzumu nekonstatēja, bet īkšķis gan pēc tam piepampa tik liels kā sardele, ļoti sāpēja un pa visu plaukstu bija zilums. Ziema var sagādāt arī daudz smagākas traumas, kas beidzas ar lūzumu…
– Tieši ziemā visbiežākās traumas ir roku spieķa kaulu lūzumi pie plaukstas locītavām. Jo cilvēki, krītot uz slidenas ietves, cenšas likt priekšā roku, lai pasargātu sevi no trieciena. Krītot parasti cenšamies balstīties uz rokām, pastumjam tās sev apakšā…
Savukārt pamežģītas pēdas locītavas – potītes – ir visbiežāk sastopamā trauma visa gada garumā neatkarīgi no laika apstākļiem.
Šādos gadījumos var gūt gan saišu bojājumu, gan, ja nav paveicies, – potīšu lūzumu, viss ir atkarīgs no tā, cik liela enerģija vai spēks tiek pielikts konkrētai vietai – pēdas locītavai, plaukstas locītavai vai kādai citai ķermeņa daļai.
– Jebkurš kaula ieplīsums, kaula struktūras bojājums tiek uzskatīts par lūzumu. Kā ārstē tos un kā tiešām smagus lūzumus – uzreiz pa taisno uz operāciju zāli?
– Ja apakšstilba kaulā būs iecirsts ar āmuru un pārlauzta viena kārtiņa, tas rentgenogrammā būs redzams tikai kā plīsums, taču datortomogrāfijā – iespējams, kā plīsums visa kaula biezumā.
Faktiski kauls ir pārlūzis, bet nav izbīdījies nekur projām, apkārt ir pamatīga tūska, sāpes… Šādos gadījumos, ja lūzums ir bez jebkādas nobīdes vai arī ir minimāla nobīde, kas atbilst standartiem, kuri pieņemti ortopēdijā, traumētajai vietai uzliekam tikai ģipša imobilizāciju. Pirmās piecas vai septiņas dienas nepieciešama arī pretsāpju terapija: pēc tam gan tūska, gan sāpes pazūd.
Ja cilvēks saprātīgi uzvedas, ļauj šai ķermeņa daļai atpūsties un normāli sadzīt, tad ceturtajā vai piektajā dienā lielākā daļa tamlīdzīgu traumu guvušie jau jūtas diezgan labi.
Ja, piemēram, roka pēc kritiena sāp, ir redzama deformācija un rentgenā redzams lūzums – ar nobīdi vai bez, pareizi tai uzlikt ģipša longeti, pirms tam veicot tā saucamo prepozīciju (kaula lūzuma fragmentus saliek atpakaļ vietā). Pēc septiņām vai desmit dienām rentgenu vajadzētu atkārtot, lai pārliecinātos, vai nav notikusi lūzuma fragmentu atkārtota nobīde, un roku noturēt fiksētu vēl no četrām līdz sešām nedēļām. Tikai jāraugās, lai longete netraucē kustināt traumētās rokas pirkstus, citādi, ja longete uzlikta pārāk gara, tā nofiksēs arī pirkstu vai elkoņa locītavu, roka ātri kļūs stīva un pagarināsies rehabilitācijai nepieciešamais laiks.
Lūzumi jau ir dažādi – tie var būt no diviem fragmentiem vai arī no astoņiem un desmit sīkiem fragmentiem, kas sadrūp tā, ka pēc tam līdzīgi kā mozaīka jāvāc kopā.
Protams, ja kaula fragmenti sašķīduši vai trauma ir liela, tad var būt nepieciešama operācija. Mēdz būt gadījumi, kad lūzumi ir tik sarežģīti un mīksto audu trauma ir tik smaga, ka sākumā tiek uzlikta ārējā fiksācija (lauztajā ķermeņa daļā tiek ievadīti speciāli stieņi, kurus savstarpēji fiksē vēl ar citiem stieņiem). Tas vienlaicīgi arī ļauj sakopt traumēto vietu, ja ir ādas nobrāzumi, brūces… Un tikai pēc tam, atveseļojoties mīkstajiem audiem (samazinoties tūskai, sadzīstot brūcēm), varam ievietot fiksatoru zem ādas, uzlikt kaulam dažādas plāksnes, stieņus un atjauno kaula normālu formu.
Tiesa, mūsu klīnikā no visiem spieķa kaula lūzumu gadījumiem tikai kādiem desmit procentiem pacientu ir nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Lielu daļu lūzumu varam ārstēt, kā jau minēju, uzliekot ģipša imobilizāciju.
– Izklausās vienkārši – uzlikt ģipša imobilizāciju…
– Daļu lūzumu, kurus nav nepieciešams operēt, piemēram, ja ir tipisks spieķa kaula tālākā gala lūzums, var slēgti reponēt. To dara, cilvēkam atrodoties narkozē vai veicot lokālu anestēziju tā saucamajā hematomas blokā, kad pretsāpju preparātu – tādu pašu, kādu parasti izmanto zobārsti, – ielaižam asinsizplūdumā, kas radies lūzuma rezultātā.
Visu pareizi izdarot, sāpju faktiski nav, vienīgi cilvēkam (šīs procedūras laikā atrodas guļus stāvoklī) rodas nepatīkamas sajūtas, kad ārsts velk viņa roku, lai saliktu kopā lauztos kaulus. Ir vairāki paņēmieni, kā to darīt. Protams, jāsaprot, kuru pirkstu un kurā virzienā vilkt. Viss atkarīgs no tā, kur ir pārlūzis un kas jādara, lai kaula fragmentus dabūtu atpakaļ. Pēc tam, kad kaulus esam salikuši kopā, uzliekam ģipša imobilizāciju, un pacients var doties mājās.
– Lūzumi vienmēr ir saistīti ar asins izplūdumiem, kā stāties tiem pretī?
– Mūsu ķermenī jebkurš bojājums, tajā skaitā lūzums, izpaužas ar tūsku, sāpēm un asins izplūdumu. Vēlāk tas viss sāk dzīt kopā, tāpēc brīdī, kad asinis izplūst no asinsvadiem, kas ir plīsuši lūzuma vai trieciena rezultātā, izplūst arī tās šūnas un vielas, kas nepieciešamas, lai ietekmētu dzīšanu. Ja asins izplūdums ir pārmērīgi liels vai lokalizēts, asinis uzkrājas starp muskuļiem un veido dobumus. Tādus mēs ņemam laukā. Bet, ja asinis ir difūzi izplūdušas audos, vienkārši kādu laiku jāliek miers lauztajai ķermeņa daļai, un tad tā sadzīst.
Slēgtam lūzumam, traumai, īpaši, ja gūts potīšu, spieķa kaula lūzums, pirmajās 48 stundās vajadzētu pielikt aukstumu, jo tas palīdz asinsvadiem sašaurināties, mazina asins zudumu.
Tad ik pēc četrām vai sešām stundām uz desmit, divdesmit minūtēm traumēto vietu atvēsina ar ledus kompresi, ko liek nevis uz miesas, bet ietin dvielītī vai kādā apģērba gabalā, lai netiktu atsaldēta āda. Pie slimās vietas var likt klāt arī sniegu, tikai nevajag ekstremitāti turēt aukstā ūdenī. Vislabāk izmantot aukstuma paketes, kuras nopērkamas aptiekā.
– Vēsums, ko, piemēram, ar fēnu iepūš zem ģipša, kad kāja sākusi niezēt, esot labāk, nekā cenšanās kāju pakasīt ar metāla drēbju pakaramo vai pildspalvu…
– Ar vēsumu pret niezi – tas tiešām ir labi, tikai nezinu gan, kā zem ģipša to vēso gaisu iepūtīsi… Tāpēc – visi baksta. Esmu redzējis cilvēkus, kas zem ģipša sevi sabakstījuši līdz čūlām. Pārmērīgi bakstīt nevajag!
Lai neiedzīvotos niezē vai citās problēmās, pirms ģipša likšanas svarīgi pareizi sagatavot kājas vai rokas ādu – tā jānotīra ar speciālu līdzekli, jāuzvelk speciāla zeķe, pēc tam jāuzliek speciāls polsteris (nevis jāsabāž vates kunkuļi). Tikai pēc tam liek ģipsi. Es pats kādreiz liku vati, jo nekā cita jau nebija, bet arī tagad joprojām ir speciālisti, kas tā dara. Vai arī – uzliek ģipsi uz plikas miesas. Tad lai pats arī pamēģina, kā tas ir! Ja kāja ir ļoti apmatota, tad pēc tam noņemt ģipsi ir ļoti grūti un sāpīgi.
– Bet, ja niez, neciešami niez… Vai sāk stiprāk sāpēt?
– Vislabāk aiziet pie speciālista, lai ģipsi noņem nost un pārbauda, kas cilvēkam traucē. Jo pirmo divu dienu laikā pēc lūzuma ap traumēto vietu veidojas arvien pieaugoša tūska, kas pakāpeniski sāk mazināties sestajā vai septītajā dienā.
Ja ģipsis uzlikts tikko lauztai un pietūkušai kājai, ar laiku, tūskai mazinoties, ģipsis kļūst vaļīgs, sāk kustēties, un tam vienmēr jāpievērš uzmanība, jo vēl nesaaugušie kauli var izkustēties. Tādēļ iesaku cilvēkam ar sarežģītu lūzumu nedēļu pēc imobilizācijas apmeklēt ārstu, lai viņš izvērtē, kā dzīst.
– Kā zināt, vai lūzušie kauli nav izkustējušies?
–Tad parasti sāk stiprāk sāpēt. Tas pats – ja imobilizācija sāk spiest un pastiprinās sāpes, nav jākautrējas un jāparādās ārstam. Pilnībā noslēdzot telpu ap lauzto kāju vai roku, svarīgi paredzēt vietu tūskai, vienlaikus nodrošinot stabilu fiksāciju.
Vienmēr ir labi, ja pacients ir informēts, kā, rodoties problēmām, pašam noņemt imobilizāciju, īpaši, ja viņa dzīvesvietas tuvumā nav medicīnas iestādes.
Diemžēl nereti cirkulāro imobilizāciju uzliek pārāk cieši, un līdz ar to kāja tiek pārāk stipri nospiesta. Rezultātā tiek nospiesti asinsvadi, pasliktinās asins un skābekļa apgāde, rodas neizturamas sāpes, ko bieži nespēj mazināt arī pretsāpju zāļu lietošana. Tā ka lūzums var sabojāt ne tikai kaulus, bet arī mīkstos audus, un var attīstīties audu nekroze – tie iet bojā. Un to gan nedrīkst pieļaut!
– Varbūt pie vainas vecā labā, simts gadus zināmā ģipša materiāla izmantošana?
– Par pareizu ģipša uzlikšanas tehniku ir sarakstītas daudzas medicīnas grāmatas, un, ja to izdara pareizi, tad arī sen zināmā ģipša izmantošana neko nesabojās.
Nebūt neuzskatu, ka ģipsis vairs nebūtu jāizmanto, jo, piemēram, ir situācijas, kad neko citu nevar uzlikt, it īpaši bērniem ar iedzimtu greizo pēdu, kad jāveic modulēšana.
Tāpat ģipsis ir vajadzīgs daudzās akūtās situācijās. Bet… mūsdienās ir pieejami jaunākas paaudzes materiāli no stiklšķiedrām, plastikāta un cietajiem polimēriem. Tie gan mēdz būt dārgāki nekā ģipsis, bet ir daudz vieglāki un labāki, rentgena stariem absolūti caurlaidīgi un nerada artefaktus bildēs (tas nozīmē, ka ģipsis nav jāņem nost, veicot rentgenu). Parastais ģipsis, uzlikts visas kājas garumā, sver vairākus kilogramus, un cilvēks no tā smaguma ļoti nogurst.
– Parasti rokas vai kājas pirkstus atstāj brīvi ārā no ģipša. Vai jāsatraucas, ka tie kļūst zili melni?
– Tas, ka pirksti kļūst zili pēc lūzuma, vairāk saistīts ar zemādas asins izplūdumu – hematomu. Var salauzt augšstilba kakliņu kaut kur iegurņa tuvumā un pēc dažām nedēļām pēdā vai pirkstos parādās zilums. Tātad asinsizplūdums lēnītēm no augšas pa muskuļiem un fascijām noslīdējis zemāk. Un tur, pietuvojoties ādai, spīd tai cauri. Drīzāk jautājums varētu būt par to, kāpēc, liekot ģipša imobilizāciju ekstremitātei, pirkstiem jābūt redzamiem.
– Kāpēc?
– Jo jābūt iespējai pārbaudīt, vai nav radušies jušanas un ap-asiņošanas traucējumi. Ir tikai atsevišķas situācijas, kad nevar ļaut kustināt pirkstus, bet lielākajā daļā lūzumu, piemēram, nofiksējot plaukstas locītavu ar ģipsi, pirkstus jāļauj kustināt. Ja cilvēkam pēc lūzuma pirksti ir izteikti pietūkuši un viņš tos nevar pakustināt, tad, visticamāk, jāatbrīvo imobilizācija vai arī jāārstē ķirurģiski.
– Teicāt, ka nesteroīdie pretiekaisuma un pretsāpju medikamenti, lai remdētu lūzuma radītās sāpes un mazinātu iekaisumu, jālieto kādas piecas vai septiņas dienas. Kādi?
– Var lietot diklofenaku, ibuprofēnu, ketoprofēnu, bet, ja vajadzīgas vēl stiprākas zāles, tad kaut kas nav pareizi izdarīts, līdz galam atrisināts un jāmeklē stipro sāpju iemesls. Ne vienmēr to var atrast, jo var būt tā, ka tūskas dēļ ir nospiests nervs, un tas stipri sāp. Kad tūska mazinās, sāpes pazūd. Ja sāpes padodas terapijai, tad viss ir kārtībā. Bieži vien ir tā, ka ģipsis spiež, to noņem un izrādās, jā, tiešām, tas bija vainojams sāpēs.
– Atceros, kā savulaik manu dēlu, kuram pēc autoavārijas bija apakšstilba lūzums, ķirurgs bāra: «Tev tik slikti dzīst tāpēc, ka tu slikti ēd!» Man gan atmiņā palicis, ka viņa labo apetīti lūzums nebija mazinājis. Kāda ir uztura nozīme dzīšanā, un cik ātri lūzumam jāsadzīst?
– Ir lūzumi, kas saaug lēnāk, nekā gribētos, vai otrādi – saaug ļoti ātri. Bērniem tiešām viss ļoti ātri saaug! Gadu vecam bērnam atslēgas kaula lūzums saaug divās nedēļās, pieaugušam cilvēkam tā sadziedēšanai nepieciešamas sešas vai astoņas nedēļas. Lai kauls atkal izveidotos, paiet vismaz divpadsmit nedēļas, bet pilnībā dzīšana aizņem kādu gadu. Lielajiem stobra kauliem tā ir no astoņām līdz divpadsmit nedēļām, maziem kauliem – no sešām līdz astoņām nedēļām.
Ne vienmēr var pateikt, kāpēc vieniem saaug ātrāk un citiem – lēnāk, bet fakts, ka pesimistiem vienmēr viss saaug lēnāk.
Ir situācijas, kad lūzums četrās nedēļās saķeras kopā tik labi, ka var jau kustināt tam blakus esošās locītavas, kaut arī lūzuma vietā vēl nav izveidojies rentgenā redzams kaula rumbējums. Bieži ir tā, ka kustības jau var veikt, bet slogot gan nedrīkst. Ciskas kaula lūzums var augt kopā līdz pat pusgadam.
Medicīnā lūzuma saaugšana ir ļoti aktuāla tēma, tiek meklēti dažādi sarežģīti medikamenti, ar kuriem varētu to paātrināt, ievadot medikamentus vai nu lūzuma vietā, vai vēnā. Novārdzinātiem pacientiem vai tiem, kuriem ir blakus saslimšanas, kas ietekmē dzīšanas procesu, varētu arī rekomendēt tādu uztura bagātinātāju lietošanu, kas stimulē dzīšanu.
– Kas vislabāk palīdz dzīšanas procesam?
– Lūzuma saaugšanu apakšējās ekstremitātēs veicina mērena slodze un normāla asinsrite. Lūzumi saaug sliktāk, ja ir kādas blakus slimības vai cilvēks ir smēķētājs. Īpaši slikti smēķēšana ietekmē apakšējo ekstremitāšu sadzīšanu. Pasaulē ir pat slimnīcas, kur kaislīgus pīpmaņus – tos, kas izpīpē paciņu cigarešu dienā – kam gadījies salauzt pēdu vai apakšstilbu, nemaz neņem pretī.
– Ja lauzto kaulu fiksācijai izmantoti stieņi, plāksnes, stieples, skrūves… Vai tie noteikti jāņem ārā?
– Lielāko daļu var atstāt uz mūžu, neņemt ārā. Materiāli, no kuriem tiek veidoti dažādi kaulu lūzumu fiksatori (medicīnā tos dēvē par implantiem), ir inerti un ļoti reti rada pretreakcijas mūsu ķermenī.
Tie ir jāņem ārā tad, kad implants izkustas un sāk traucēt kustībām, rada sāpes, izraisa iekaisumu vai tam pievienojas infekcija.
Traucē – tas nozīmē, ka parasti ir sāpes slodzes laikā, diskomforts, var būt tūska, ādas nieze. Ja nepieciešams metāla konstrukciju ņemt ārā, labāk to darīt divus vai trīs gadus pēc tās ievietošanas. Infekcijas gadījumā tas jāveic neatliekamā kārtā.
– Ko nozīmē termins noguruma jeb stresa lūzums? Kauls nogura un vienkārši salūza?
– Līdzīgi kā jebkuram materiālam, arī kauliem ir sava izturības pakāpe. Proti, kaulaudi nemitīgi remodulējas, par ko gādā divu veidu šūnas – osteoklasti un osteoblasti – vienas, kas būvē kaulu, otras, kas to utilizē, tā kā noēd. Ja šis savstarpēji līdzsvarotais process ir izjaukts, tad kaulam var iestāties nogurums. Cilvēks aizbrauc mēnesi garā ekskursijā, bet atgriežas ar sūdzībām par sāpēm pēdā. Izmeklējumā jau redzama tā saucamā rezorbcijas līnija ar kaula rumbējuma pazīmēm ap to, kas liecina, ka kauls stresa vietā sācis uzsūkties un vienlaicīgi spontāni augt kopā. Ja nepārspīlē ar slodzi, tad viss būs kārtībā.
Noguruma lūzumi notiek pēdas, apakšstilba kaulos. Tie gadās bērniem, kas nodarbojas ar sportu, baletdejotājiem, maratona skrējējiem, aktīviem ceļotājiem un vecākiem cilvēkiem.
Faktiski tie var būt jebkuram no mums. Parasti kaulā parādās tūska, un pārslodze rada sāpes, bet tādos gadījumos stresa lūzumu rentgenā var neredzēt tā sākuma stadijā, tikai magnētiskās rezonanses izmeklējumā.
Lai sadzītu, cilvēks jāuzliek uz kruķiem, jo ir vajadzīga atslodze. Parasti tas ir šoks: kā, man nekad nekas tāds nav bijis, tikko biju vesels. Bet dzīvē teikt, ka man nekad nekas tamlīdzīgs nav bijis, nu ziniet…
– Tātad – sevi jāsaudzē. Bet kā ar sevis kopšanu, ja ieģipsēta roka vai kāja?
– Ja uzlikta plastikāta imobilizācija, tā nebaidās no ūdens, bet jārēķinās ar polsteri, kas atrodas zem tā – ja tajā satecēs ūdens, tas ļoti ilgi žūs, sāks smakot, un cilvēkam būs nepatīkami. Lai tā nenotiktu, ir izdomātas speciālas uzmavas, ko uzliek virsū ģipsim kā pārsēju ar ļoti blīvu manšeti. Tad var iet kaut vai vannā mazgāties. Šāda uzmava gan maksā naudu, tāpēc bieži mēdz izlīdzēties ar pārtikas plēvi, ko mazgājoties uzliek uz ģipša, taču tā parasti laiž cauri ūdeni.
Vēl uzliek virsū polietilēna maisu un pietin, piemēram, pie rokas, ar izolācijas lenti. Efekts ir līdzīgs. Cik tas ir ērti – cits jautājums. Droši vien viss atkarīgs no cilvēka maciņa biezuma un vēlmes pēc komforta…
Ja lūzums saārstēts, iztiekot bez ģipša likšanas, četrdesmit astoņas stundas pēc operācijas jau drīkst mērcēt kāju dušā (vannā gan labāk ne) un nebaidīties, ka pēcoperācijas brūcē, kas nosegta ar plāksteri, tiks ūdens. Ir arī speciāli ūdensizturīgi plāksteri, ja ir bailes, ka ūdens var brūcei kaut ko sliktu nodarīt. Bet pētījumi parāda – ja brūce ir sausa, tai nav izdalījumu, tad pilnīgi droši var mazgāties dušā.
– Beidzot pienākusi laimīgā stunda un ārsts paziņo: lūzums saaudzis, ņemam nost ģipsi?!
– Pirmās trīs dienas būs diskomforta sajūta, vienalga, vai bijusi lauzta roka vai kāja. Kāja pat radīs lielāku diskomfortu, jo uz tās jāsāk mīt, bet tā nav bijusi slogota vismaz sešas vai astoņas nedēļas. Kāja vai roka ir arī daudz tievāka, muskuļi nestrādā, cilvēks vairs neprot šos savus locekļus pārvaldīt. Parasti adaptēšanās jaunajai situācijai prasa kādas divas, trīs dienas.
Daudz drošāk ir izmantot kruķus. Vispareizāk tajā pašā dienā, kad tiek noņemts ģipsis, doties pie fizioterapeita, kurš iemācīs, kā pareizi staigāt un noslogot kāju vai nodarbināt roku. Vispār pēc lūzuma sadzīšanas fizioterapijai ir ļoti liela nozīme.
Tipiskākie luzumi
Kalnu slēpotājiem:
- krustenisko saišu bojājumu gadījumos mēdz būt tā sauktie impresijas lūzumi, kurus neredz rentgena uzņēmumā, bet tikai datortomogrāfijā vai magnētiskajā rezonansē.
- kājas lūzumi vietā, kur beidzas slēpju zābaks.
Ceļotājiem, skrējējiem, baletdejotājiem, sportistiem:
- stresa jeb noguruma lūzumi. Tas nozīmē, ka ir traucēts kaulu atjaunošanās process, uzkrājušās mikrotraumu sekas un rezultātā – pēdas kaulu lūzums.
Bērniem, pusaudžiem:
- kaulu lūzumi, neveiksmīgi nokrītot. Pārāk bieži kaulu lūzumi pēc it kā nenopietniem kritieniem un sasitumiem viņiem var liecināt par trauslu kaulaudu slimību – osteopēniju, kad ir samazināta kaulu masa.
Senioriem:
- lūzumi plaukstas pamatnes kaulos, apakšdelmā, augšstilba kaulā (īpaši pēc 70–75 gadu vecuma) vai mugurkaula skriemeļos (krūšu vai jostas daļā) – osteoporozes dēļ.
Jāmāk krist! Krīti nevis sastingstot, bet – atbrīvojoties!
Kā pārliecināties, ka ir kas lauzts
Acīm redzamās pazīmes:
- traumētā rokas vai kājas daļa kļuvusi zilgana, nejutīga vai ir deformēta; pamanāmas izmaiņas locītavā vai kauls caurdūris ādu. Dažkārt, ja kauls lauzts iegurnī vai kājas augšējā daļā, kāja un pēda salīdzinājumā ar netraumēto izskatās nedabiski pagriezta.
- Par lauztu kaulu liecina arī cilvēka reakcija uz kustību vai vieglu uzspiedienu sasistajai vietai – tas izraisa asas sāpes.
- Izsauc ātros! Un, kamēr tos gaidi, nemēģini aizdomīgo kaulu likt vietā.
