– Kāds Apdegumu centrā ir Jāņu svinēšanas laiks?
– Līgo vakars un Jāņi arī mums piegādā pacientus. Jo diemžēl svinēšana sākas ar to, ka malka nedeg, un tad no šķūnīšiem velk ārā visu, kas deg, – benzīnu, degmaisījumu. Jau tas rada pacientus. Pēc tam daudzi pārvērtē tradīcijas – lēkšanu pār ugunskuru. Jālec pār nelielu liesmiņu, faktiski pār oglēm, nevis tad, kad uztaisīts liels ugunskurs un iekrīt iekšā.
– Vai ugunskuri tiešām izrādās tik bīstami?
– Zinu sievietes, kurām, ja Līgo vakars nav pārāk silts, zeķbikses no kājām nodegušas, lecot pāri liesmai. Sintētika. Mana paziņa arī tā dabūja apdegumu. Dubļi, apkārt ap ugunskuru nomīdīts, paslīd un iekrīt liesmā.
Atceros, man bija dežūra slimnīcā, 24. jūnija rītā ieved puisi ar apdedzinātām pēdām. Kas notika? Jūrmalā kādā kafejnīcā atpūtās kompānija, jūras krastā dedzināja Jāņu ugunskuru, bet, lai nebūtu nekādu atlieku, cilvēki, labu gribēdami, nolika metāla plāksni un ugunskuru dedzināja virs tās. Viss it kā solīdi. Kad beidza svinēt, viņi metāla plāksni apbēra ar smiltīm – arī it kā viss normāli. Bet šis vīrietis nebija no tās kompānijas, un tikko bija pagājušas pāris minūtes pēc plāksnes apbēršanas ar smiltīm, kad viņš tieši tajā vietā pastaigājās un ar plikām pēdām pārgāja pāri sakarsušajam metālam. Viss! Tās apdegušas, paiet vairs nevar.
Apdegumi ir cieši saistīti ar sezonalitāti – tikko iestājas siltais laiks, šašliku cepēji sāk nākt pie mums uz Apdegumu centru.
– Kādi parasti ir Jāņu laika apdegumi?
Es jau zinu: ja naktī no 23. uz 24. jūniju pacientu pie mums atved ātrā palīdzība, noteikti ir kaut kas smags noticis. Jo vairums, ja vienkārši apdedzina roku vai kāju, parasti turpina svinēt tālāk. Tāda nieka dēļ taču neies pamest laukus un braukt uz Rīgu, uz Apdegumu centru! Pat uz tuvāko slimnīcu nedosies. «Ai, kad būsi Rīgā, tad arī aiziesi pie daktera, gan viss būs normāli…» – un turpina svinēt. It īpaši, ja ir ieņemta iekšējā anestēzija alkohola veidā, tad jau vispār nekas nesāp.
Paši izturīgākie zēni un meitenes pie ārsta ierodas tikai ap Pēteriem, kad apdeguma brūcē sākusies jau pamatīga infekcija.
Pirtis arī mums piegādā pacientus, it īpaši Jāņos. Parasti aicinu: «Ja jums mājās ir vecs cilvēks, kuram patīk pirts, bet kuram ir astoņdesmit un vairāk gadu, kāds ieejiet viņam līdzi pirtī vai pie durvīm ik pēc mirkļa aprunājieties: «Papu, kā tev tur?» Jo vecs cilvēks, galvas smadzeņu apasiņošana traucēta, karstumā var zaudēt samaņu. Ir tādi gadījumi bijuši, ka uzkrīt uz karstiem akmeņiem un uzreiz nevar piecelties. Kontaktapdegums līdz trešajai pakāpei, kas skaitās vissmagākā.
Vai arī – jauni cilvēki, ieņemta iekšējā anestēzija, nenovērtē situāciju un pirtiņā, kura domāta četriem cilvēkiem, iegāžas visa kompānija, sāk grūstīties, uzkrīt uz karstajiem akmeņiem, un atkal ir apdegums.
– Kāpēc ir tik daudz negadījumu un kā no tiem, jūsuprāt, izvairīties?
Es vispār uzskatu, ka astoņdesmit pieci procenti apdegumu vienkārši ir muļķība. Ir arī gadījumi, kad cits ir vainīgs pie tā, ka cilvēks apdeg. Nu traģiski! Tu vari dzīvot pravietisku dzīvi, pareizi ēst un dzert, sportot, bet, piemēram, asociāls kaimiņš uzspridzina gāzes balonu ar visu plīti un pusi mājas, un tu ciet, pilnīgi nevainīgs būdams.
Jo apdegums mazāk sāp, jo tas ir dziļāks, tātad – nopietnāks!
Vai arī – tagad sākusies šašliku sezona… Viens lej grilā šķidrumu, tas trāpās caur liesmu, spontāni izveidojas liesmumetējs, un sievietei, kura vienkārši stāv blakus, nodeg drēbes. Liesmā vispār nedrīkst nekādu degmaisījumu liet! Mums pašiem, strādājot Apdegumu centrā, ir jau izstrādājies reflekss: Līgo vakarā, kad kāds dedzina ugunskuru vai grilu, es turos tālāk no liesmas. Jo tiešām redzēti tik bēdīgi piemēri.