Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
Vairāk nekā 10 gadu garumā ārste piedalījusies biedrības Dzīvības koks organizētajās nometnēs, kas devis iespēju vaigu vaigā ieraudzīt gan psihoemocionālās, gan praktiskās problēmas, ar kurām saskaras tie, kam šobrīd ir vai kaut kad agrāk bijusi onkoloģiska slimība.
– Nav tā, ka no vēža baidās tikai tie, kas paši ar to reiz saskārušies? Nedrošību mēdz izjust arī viņu tuvinieki un apkārtējie. Kolēģi, draugi, paziņas. Patiesībā… mēs visi esam apkārtējie, jo kurš tad nepazīst kādu, kurš pabijis vēža ēnā.
– Daudzi tiešām ļoti baidās, ka pārmantos ļaundabīgu audzēju, jo mammai, tētim, vecmammai tas bijis. Tad ārstam vienkārši jāizskaidro, ka visi audzēju veidi nebūt netiek pārmantoti. Tas, ka mammai bijis kāds audzējs, vectētiņam vēl kāds cits, nenozīmē, ka tev noteikti būs onkoloģiska slimība. Ja mātei bijis vēzis, svarīgi noskaidrot, kādā vecumā, kāds audzējs. Par savām bailēm noteikti vajag izrunāties ar ģimenes ārstu.
Ja kādam tiešām ir sākusies kancerofobija, parasti dzirdu ko tādu: manai mammai bija vēzis, nesen arī darbā kolēģe saslima – tik jauna un jau ceturtā stadija, izlasīju par Andželīnu Džoliju… Šausmīgi baidos, vai man arī…
Saprotiet, tam, ka cilvēks baidās, ir fons, un ir svarīgi ar viņu izrunāties, kas tieši ir fonā, kas stāv aiz bailēm.
Kad ar cilvēku izrunājas, izmeklē un konstatē, ka šobrīd nekā slikta nav, viņam vajadzētu nomierināties. Problēma ir, ja viņš ļoti drīz nāk atkārtoti, jo tomēr visu laiku ausīs skan: tev var būt vēzis! Kolēģi atzīst, ka tiem, kam ir smaga kancerofobija, nereti beigās vēzi arī atrod. Tad ir jautājums: vai tā būtu noticis, ja cilvēks visu laiku nebūtu dzīvojis šajā patoloģiskajā trauksmes stāvoklī, kas ietekmē organisma funkcionēšanu? Ja bailes nerimstas, labāk laikus meklēt psihoterapeita palīdzību.
– Esmu dzirdējusi, ka bailes no vēža var veicināt pārspīlētas rūpes par veselīgu dzīvesveidu.
– 2015. gadā publicētie pētījumi burtiski satricināja pasauli. Līdz tam uzskatījām, ka onkoloģisko slimību cēloņi pamatā ir vides faktori. Izrādījās, ka aptuveni 66 procentos gadījumu ļaundabīgās mutācijas veidojas nejauši. Tātad tas, ka cilvēkam veidojas vēzis, visbiežāk nav saistīts ne ar iedzimtību, ne ar vides faktoriem. Šābrīža uzskats: aptuveni 30 procentos gadījumu saslimšana saistāma ar vides faktoriem, piecos procentos gadījumu – ar iedzimtību un 65–66 procentos gadījumu – ar NEJAUŠĪBU.
Iespējams, ka tuvākajā laikā tiks principiāli mainīti profilakses pasākumi, bet tas, protams, nemazina veselīga dzīvesveida nozīmi. Ja tu smēķē, tev ir lielāks plaušu vēža risks. Ja tev ir lielais svars, tas ir iekaisuma faktors organismā. Svarīgi būt fiziski aktīviem, censties saglabāt mieru, ēst veselīgi.
Taču veselīgs dzīvesveids nav simtprocentīgs garants, ka mēs nesaslimsim.
Mēs būsim mazinājuši zināmo un novēršamo riska faktoru ietekmi. Tik un tā visiem paliek tā riska daļa, kuru mēs nevaram ietekmēt, – nejaušības noteiktā. Vai tāpēc no vēža vairāk jābaidās? Cilvēks mūsu sabiedrībā nav vientuļa sala – viņš lasa, dzird, redz, kas notiek. Daži notikumi un ziņas, protams, var uzjundīt bažas: ka tik man arī kaut kas nav! Tad labāk lieku reizi pārbaudīties, nevis baiļoties, bet pie ārsta neaiziet. Šādā brīdī ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts. Ja cilvēks jūtas vientuļš, viņš var nodomāt: kas no tā mainīsies, ka aiziešu pārbaudīties, nevienam es tāpat neesmu vajadzīgs…
Ja vien bailes no vēža nav pārlieku izteiktas, tām ir arī kāds pozitīvs efekts. Šie cilvēki uzmanīgāk izturas pret savu veselību, ir atsaucīgāki uz aicinājumiem iesaistīties skrīninga programmās, rūpīgāk pieskata savus tuviniekus.
– Visi zina par valsts apmaksātu skrīningu, bet ne visi šo iespēju izmanto. Vai varētu būt, ka bailes – ka tik kaut ko neatklāj – arī neļauj aiziet pārbaudīties.
– Iepriekšējos gados tikai 20–30 procenti sieviešu izmantoja uzaicinājumus uz skrīningu, tagad jau aptuveni puse aiziet uz pārbaudēm. Tā ir pozitīva virzība.
Tomēr piekrītu, ka ir jānomainās paaudzei, lai sievietēm regulāri ginekologa apmeklējumi, skrīnings, zobu mazgāšana vai matu ķemmēšana būtu vienlīdz pašsaprotamas darbības.
Veselības centrā Dziedniecība bija šāds pilotprojekts: ģimenes ārsts un vecmāte personīgi apzvanīja savas pacientes, lai pajautātu, vai viņas ir saņēmušas vēstuli ar uzaicinājumu uz skrīninga pārbaudi. Momentāni bija milzu atsaucība. Tātad personīgi skaidrojumi, cik skrīnings ir svarīgs, palīdz sievietes motivēt.
Latvijā ir arī ārkārtīgi spēcīga negatīva vēža stigma. Skumjākais ir tas, ka šo stigmu lielā mērā uztur ārsti onkologi: mums te Latvijā nekā nav, flīzes krīt no griestiem, instrumentu trūkst, aparatūra veca, medikamenti vispār aizvēsturiski. Kā gan tas varētu motivēt cilvēkus iet laikus pārbaudīties? Cilvēks domā: atklās man vēzi, bet, izrādās, Latvijā tāpat neko nevar palīdzēt. Dzīvošu, kā ir. Domāju, ka notiek metodiska sabiedrības tracināšana ar negācijām par vēža ārstēšanu. Kā vārdā? Patiesībā Latvijā dzīvo aptuveni 74 000 vēža pacientu, gandrīz visus ir operējuši mūsu ķirurgi, apstarojuši mūsu radiologi, zāles devuši mūsu terapeiti. Vairākums pacientu jūtas pateicīgi par izglābto dzīvību, par pagarināto dzīvi, par samazinātām ciešanām. Ja daži onkologi medijos runā, ka dzīvojam teju alu laikmetā, cilvēkiem tas tikai rada papildu stresu. Izārstēt vēzi ne vienmēr ir iespējams, lai kādas metodes un zāles pieejamas. Nekur pasaulē. Mirst karaļi, mirst naftas magnāti, miljonāri, pat miljardieri. Vai tad viņiem trūkst naudas, lai nopirktu visjaunāko ārstēšanu?
Tam, ka pie onkologa vēršas novēloti, protams, ir arī daudzi citi iemesli, ne tikai stigma.
– Bailes no vēža iet roku rokā arī ar pārlieku aktivitāti. Daudzi grib vairāk uzzināt par testiem, kurus pasaulē piedāvā vēža agrīnai noteikšanai.
– To sauc par šķidro biopsiju. No Latvijas analīzes par lielu naudu var sūtīt uz Vāciju, uz Ameriku. No zinātniskā skatpunkta raugoties, tas ir fantastisks atklājums, ka varam konstatēt organismā cirkulējošās vēža šūnas vai to DNS fragmentus, kamēr vēl nav nekādu slimības pazīmju. Esmu domājusi: ko tālāk? Piemēram, atnāktu pie manis sieviete, kurai testā ir atrasti vēža DNS fragmenti. Pašlaik mēs audzēju ārstējam tikai tad, kad tas ir morfoloģiski pierādīts. Man nav iespēju noskaidrot, no kura orgāna šī DNS informācija nāk. Arī pat par ļoti lielu naudu mēs vēl nezinām, ko darīt, lai iznīcinātu šīs cirkulējošās šūnas un sataustāms vai ieraugāms audzējs neattīstītos.
Ja ir milzu bailes no vēža, kaut arī par slimību nekas neliecina, par savu naudu labāk veikt PET izmeklējumu.
Taču katrs gadījums tāpat vērtējams individuāli. Ja audzēju atrod un kādu cilvēku spārnojis tas, ka viņam diagnozi par lielu naudu iespējams noteikt gēnu līmenī (tas arī jau ir iespējams ar tā dēvētajām gēnu kartēm) un tāpēc būs iespēja saņemt superterapiju, jāatbild: ne vienmēr. Jo gadās, šis cilvēks no potenciāli derīgiem medikamentiem visus jau ir saņēmis, bet slimība tik un tā progresē. Par vēzi nekas nav viennozīmīgi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izlēmu rakstīt blogu. Mana doma ir palīdzēt cilvēkam ar skaidrošanu, jo informēts cilvēks vienmēr ir pārliecinātāks par sevi. Citādi no bailīgajiem gadās pat tādi jautājumi: dakterīt, man sunītis nomira ar vēzi, vai tas ir lipīgi, vai es tagad saslimšu?
– Daudzi stingri tic, ka onkoloģisku slimību pat nedrīkst nosaukt vārdā.
– Jā, zinu pat tādus, kuri pēc vēža ārstēšanas dzīvo 20–30 gadu, bet joprojām baidās skaļi pateikt, kas viņiem bijis. Jo tic, ka šādi piesauks nelaimi.
Cilvēki ir dažādi, katram savs temperaments, sava dzīves pieredze, katram ir savs viedoklis par šo slimību. Daži uzskata, ka vēzis – tas ir viss, tas ir nāves spriedums, kaut gan mēs šodien zinām, ka tas nebūt tā nav.
– No kā visvairāk baidās tie, kuri jau aci pret aci saskārušies ar onkoloģiskas slimības diagnozi?
– Vienas bailes ir dominējošas visiem vēža slimniekiem – tās ir bailes no slimības atjaunošanās. Jo arī tie, kam nav medicīniskas izglītības, saprot: ja slimība atjaunojas, tas nozīmē – nav izārstējama. Situācijā, kad pēc ārstēšanās tomēr ir konstatētas metastāzes, svarīgi ir atrast motivāciju dzīvot. Slimības agrīnās stadijās lielākā daļa cerīgi skatās nākotnē, jo dzer zāles, varbūt viņiem veic operāciju, varbūt apstaro. Tas dod pārliecību – esmu kandidāts uz izdzīvošanu. Un tā, protams, ir ļoti spēcīga motivācija dzīvot, turklāt dzīvot citādi. Dzīvības koka nometnēs daudzas sievietes ir teikušas, ka pēc šīs diagnozes uzzināšanas sapratušas, cik nožēlojama un lēta ir bijusi cepšanās par kaut kādām sīkām lietām, cik tas bijis muļķīgi – dusmoties uz kādu vai ilgstoši turēt naidu.
Metastātiska slimība diemžēl nav izārstējama, taču šiem cilvēkiem var pagarināt dzīvi, mazināt ciešanas.
Bet par naudu vēl neviens no vēža nav izārstēts, pat par ļoti lielu naudu ne.
Bieži arī dzirdu, ka Latvijā pacienti baidās, vai slimības dēļ netiks nobīdīti malā, vai nepaliks vieni. Gadījumi, kad pēc diagnozes uzzināšanas izjūk ģimene, pie mums nav reti. Tiesa gan, tāda ģimene varbūt jau bija uz izjukšanas robežas, tomēr sieviešu stāstus – vīrs aizgāja, kad uzzināja, – dzirdu bieži. Daudzas sievietes Latvijā ir vientuļas, darbs viņām ir tikpat kā otras mājas. Pēc sieviešu stāstītā šķiet, ka Latvijā ir ļoti iejūtīgi kolēģi. Protams, ne visi.
Bet ir cilvēki, kuri ļoti baidās, ka no viņiem visi novērsīsies, pat nelabprāt runās ar viņiem. Šiem cilvēkiem es ļoti iesaku izmantot iespēju aizbraukt uz Dzīvības koka nometnēm, doties uz grupu terapiju. Valsts iedalījusi naudu vēža slimnieku psihoemocionālajam atbalstam caur šo organizāciju. Arī ārpus nometnēm notiek regulāras kopā sanākšanas, kur satikties tiem, kas ir līdzīgā situācijā. Cilvēki sadraudzējas, ierauga un sajūt: es neesmu viens šai pasaulē ar šo slimību, tā ir ļoti daudziem, arī jaunākiem un vēl veiksmīgākiem par mani. Tas uzlabo paštēlu, sapurina: galu galā, ja tā sieviete var tagad sākt iet aušanas kursos, kāpēc es to nevarētu?
Saknes bailēm parasti slēpjas personiskajā pieredzē, jo nācies noskatīties kā mamma, vectētiņš vai cits tuvs cilvēks miris sāpēs vai citādās mokās.
Vēl daudziem ir bailes no fiziskām ciešanām. Varbūt arī priekšstats ir radies no grāmatām vai filmām, jo palikušas prātā vēža slimnieku fiziskās mokas. Šiem cilvēkiem nepieciešams tāds mierinājums un skaidrojums, kuru vislabāk var sniegt tieši ārsts. Latvijā vēža slimniekiem ir pieejami ļoti labi pretsāpju medikamenti, zāles tiek pieskaņotas sāpju intensitātei. Tas ir viens no ārstēšanas mērķiem – lai nesāpētu.
Bet bailes ir ļoti daudzas un dažādas – katram bail no kaut kā cita.
– Vai saslimušie cilvēki ir gatavi atklāti runāt par savām bailēm?
– Es vienmēr pajautāju, kas cilvēku šobrīd visvairāk uztrauc. Tad bieži vien dzirdu žēlošanos, ka ārstējošais ārsts ar viņu nerunā. Tas gan ir abpusēji – ja pacients nejautā, ārsts, iespējams, pie sevis nodomā: varbūt labāk neuzbāzties. Var būt arī tā, ka ārsts baidās pajautāt pacientam, no kā viņš baidās, jo: pēc tam taču man būs viņam kaut kas jāatbild. Ja nu es pēkšņi nezināšu, ko atbildēt?
Ārkārtīgi smaga tēma, par kuru neviens nevēlas runāt ar onkoloģijas pacientiem, ir bailes par savas seksualitātes zaudēšanu. Onkologi paši par to parasti sarunu neuzsāk, bet sievietes baidās pajautāt: vai vispār drīkst nodarboties ar seksu, vai drīkst lietot kontracepciju, vai drīkst domāt par bērna ieņemšanu? Tās, kas saņēmušās pajautāt vismaz šo pēdējo jautājumu, nereti sadzird virspusēju atbildi: jums taču ir onkoloģija, kādi vēl bērni! Taču tā mēs nedrīkstam teikt: tev bija vēzis, aizmirsti par bērniem!
Nav pierādījumu, ka sievietei, kura ir izārstēta no vēža, grūtniecība pasliktinātu viņas dzīvi vai apdraudētu topošo mazuli. Jāvērtē individuāli.
Ar seksualitātes izpausmēm daudzi saprot tikai dzimumaktu, bet arī tikai pieskāriens, glāsts, skūpsts vai pasēdēšana blakus var būt ļoti intīmi. Vecāka gadagājuma sievietes, kuras sākumā paziņo, ka sarunas par seksualitāti uz viņām neattiecas, beigās nereti visvairāk ieinteresējas: vai dieniņās, ko un kā vēl tik varētu darīt!
Daudzām ir bailes zaudēt fizisko pievilcību, bailes no fiziska sakropļojuma. Sievietes, kurām noņemta krūts, baidās, ka uz ielas kāds pamanīs – viena puse zem drēbēm tukšāka. Bet tā tikai šķiet, garāmgājēji uz ielas neko tādu neredz. Lai šādas bailes rimtu, palīdz tā dēvētā spoguļterapija, kuras laikā sievietes mācās sevī saskatīt to, kas patīk. Piemēram, lai tās ir tikai ausu ļipiņas. Ejot pa ielu, kad rodas sajūta, ka visi uz tevi vien skatās, jāsāk domāt par savām skaistajām ausu ļipiņām un smukajiem auskariem. To var iemācīties.
Protams, sieviete tūliņ pēc ķīmijterapijas nevar pretendēt uz skaistules statusu. Viņa ir bāla, ar riņķiem zem acīm, mati pa pusei vai pilnīgi izkrituši. Tajā brīdī katrs iedrošinājums ir palīdzošs.
Svarīgi, lai kāds pasaka, ka pēc mēneša mati sāks ataugt, bet tikmēr ap galvu var siet skaistus lakatus, bet bālo seju var skaisti uzkrāsot.
Nereti sastopos ar bailēm no pašas ārstēšanās un tās sekām. Klasiski kļuvuši izteicieni, ka ķirurģija sakropļo, stari sadedzina, ķīmija noindē. Ja cilvēkam bail ārstēties, viņam ilgi un pacietīgi jāskaidro, ka diemžēl uz ļaundabīgajām šūnām var iedarboties tikai ar agresīvu terapiju vai nepārtrauktu ilgstošu terapiju. Protams, tad cieš arī veselās šūnas. Bet cita risinājuma nav.
– Vai tiešām sarunās neizskan bailes no nāves?
– To, ka būtu bail nomirt, cilvēki tiešām nesaka bieži. Tas izskan citādi. Sievietes pamatā uztraucas, kas notiks ar bērniem, māju, vecākiem, vīrieši satraucas par biznesu, par to, kā sieva tiks galā ar visu saimniecību. Cik cilvēku, tik scenāriju. Daudzām aktīvām sievietēm, kuras ģimeni turējušas savās rokās, ir paniskas bailes zaudēt šo savu pozīciju. Sieviete strādāja, pelnīja, audzināja bērnus, vadāja uz skolu un pulciņiem, mājās vārīja ēst, kopa dzīvokli, un pēkšņi viņa jūt, ka to vairs nespēs.
Patiesībā, iespējams, tajā brīdī ir arī kas pozitīvs – beidzot citiem ģimenē ir iespēja parādīt, ko viņi spēj.
Nereti cilvēkiem, kas saslimuši, rodas arī vainas izjūta: kādā situācijā esmu novedis savu ģimeni! Gadās, ka kāda vecāka kundze stāsta: vai, dakterīt, mēs palātā kopā ar tādu jaunu, jauku meitenīti bijām. Viņa jau nomirusi, bet es, veca tante, vēl dzīvoju. Kāpēc tā?
Cilvēki ļoti pārdzīvo par visu ko. Un visi satraucas par to, kas notiks tālāk. Svarīgi, lai ar kādu par to var izrunāties. Liela daļa onkoloģiskas slimības dēļ nestrādā un nespēj apmaksāt vizītes pie psihoterapeita. Bet tās tiešām var ļoti palīdzēt. Pasaules medicīnas literatūrā atzīts, ka vislielākās psihoemocionālās problēmas rada neziņa, kas savukārt rada gūzmu iracionālu baiļu. Cilvēki daudz vieglāk pacieš terapijas blakusefektus, ja iepriekš ar tiem rēķinās. Vieglāk tiek pāri visam, kas seko, ja iespējamie scenāriji ir izrunāti.
Ir lietas, kuras cilvēki spēj atklāt tikai individuālās sarunās. Man ir gadījies, ka, divatā sarunājoties, sieviete izstāsta: esmu slima, jo mana vīramāte uzlika man porču jeb lāstu. Tad arī vajag psihoterapeita palīdzību, lai galvā saliktu visu pa plauktiņiem un nervi vairs nebūtu jābendē par blakus lietām.
Vairāk nekā nāve cilvēkus uztrauc tas, kā tas būs – nomirt.
Viduslaikos bija tāds jēdziens ars moriendi – māksla nomirt. Stāsts bija par to, kā cilvēkam viņa pēdējos brīžus padarīt iespējami labākus. Lai viņam ir iespējami komfortabli, lai apkārt ir tuvinieki, lai draugi atnāk atvadīties. Pie mums tā visa pietrūkst, jo daudzi baidās iet pie tiem, kas mirst. Baidās tāpēc, ka tā ir smaga situācija, kurā neviens nezina, kā uzvesties. Baidās, ka pateiks kaut ko ne tā, kā vajadzētu. Bet ļoti bieži pēdējā brīdī nav vajadzīgas smalkas diskusijas, jo cilvēks vairs nav spējīgs sarunāties, taču klātbūtnes moments gan ir ļoti svarīgs. To arī visiem tuviniekiem stāstu, ka vienīgais, ko jūs nožēlosiet, būs tas, ka nebūsiet pateikuši aizgājējam, cik ļoti mīļš viņš jums ir un cik svarīga loma viņam bijusi jūsu dzīvē. Dzirde ir pēdējā maņa, kas zūd. Cilvēks varbūt sen jau vairs nereaģē, bet dzird.
Reti, bet gadās, ka cilvēks tieši tā arī jautā – kā tas būs, kad es miršu, kā tieši tas notiks? Esmu atbildējusi, ka jūs to nemaz neuzzināsiet, jo jūs vienkārši vairs nebūsiet, un cilvēks acīmredzami paliek apmierināts ar šādu skaidrojumu
– Par ko vēl baidās vēža slimnieku tuvinieki?
– Baidās izrunāties, samīļot. Gadās, ka pie manis atnāk kāds tuvinieks un stāsta, ka pats ļoti labi turoties, tikai citreiz aizejot uz vannasistabu vai aizbraucot uz mežu izraudāties. Tad es atbildu, ka labāk būtu raudāt kopā ar sievu vai vīru, lai partneris redz, cik ļoti arī viņam sāp par šo slimību. Jāizraudas arī kopā ar bērniem un vecākiem.
Citādi tam, kurš saslimis, var rasties maldīgs priekšstats, ka ģimenē nevienu viņa nelaime neuztrauc.
Nesen kāda paciente man teica: neesmu reliģioza, bet uzskatu – ja man šī nasta ir uzkrauta, man tā ir jānes, es tāpat citam to atdot nevaru. Viedi vārdi, vai ne? Lai tiktu līdz šādai atziņai, kas pauž samierināšanos, vajadzīgs laiks. Ir spēcīgas personības, kas ātrāk nonāk samierināšanās stadijā, varbūt pat pusgada laikā. Bet lielākoties, ja kādam noteikta vēža diagnoze, paiet aptuveni divi gadi, kamēr izdodas izdzīvot visas fāzes, kas seko pēc šoka un ved līdz samierināšanās brīdim. Un šajā ceļā, kā jau teicu, ir daudz dažādu baiļu. Svarīgi, lai par tām ir, ar ko izrunāties.
- No 2018. gada psihosociālā rehabilitācija onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem ir nodrošināta kā valsts apmaksāts pakalpojums. Tas būs sešu dienu kurss ar izmitināšanu. Šī pakalpojuma nodrošināšana deleģēta onkoloģisko pacientu atbalsta biedrībai Dzīvības koks.
- Valsts apmaksātas ārstes psihoterapeites vizītes pieejamas visiem, kas ārstējas stacionārā Latvijas Onkoloģijas centrs, un arī viņu tuviniekiem.
