Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro Artūrs Miksons, ārsts psihoterapeits Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā.
Lai gan panikas lēkmes nav mirstamā vaina, kā mēdz uzskatīt, tās jāuztver gana nopietni. Ja sirds pārsitieni, elpas trūkums, žņaudzoša sajūta krūtīs un ne ar ko citu nesalīdzināmas bailes nomirt vai sajukt prātā parādās pirmo reizi, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība – varbūt ar šādiem simptomiem izpaužas kāda veselības problēma. Noteikti jāaiziet pie ģimenes ārsta un jāveic asins analīzes, kā arī kardiologa, jo varbūt ir kāda sirds patoloģija, kuru nedrīkst uztvert vienkārši kā paniku. Ieteicams veikt kardiogrammu un pārliecināties, ka ar sirdi viss ir kārtībā, ka sirds ritms ir stabils un neraida nepareizus signālus. Drošības labad ieteicams veikt plaušu rentgenu, pārbaudīt virsnieres un pārliecināties, vai nav problēmu ar adrenalīna izdali, jo simptomi ir līdzīgi. Arī vairogdziedzera pārlieka aktivitāte rada uzbudinājumu un paātrinātu sirdsdarbību. Kad viss ir pārbaudīts un organisma patoloģijas izslēgtas, sliktajā pašsajūtā un nepatīkamajās sajūtās var vainot panikas lēkmes.
Kas ir panikas lēkme?
Panikas lēkmes un tās epizodes iekļautas arī medicīniskajā klasifikatorā un slēpjas aiz numura F41.0. Saskaņā ar šo aprakstu panikas pamatpazīme ir smagas panikas lēkmes, kas nav saistītas ar kādu īpašu situāciju vai apstākļiem kopumā un tāpēc ir neprognozējamas. Tāpat kā citos trauksmes gadījumos, galvenie simptomi ir pēkšņi sākušās sirdsklauves, sāpes krūtīs, smakšanas sajūta, reibonis, nerealitātes izjūta. Bieži vienlaikus ir arī bailes nomirt, zaudēt kontroli pār sevi vai sajukt prātā. Paniku neuzskata par pamata diagnozi, ja, sākoties lēkmēm, cilvēkam jau ir depresīvi traucējumi. Klīniski panikas lēkme ar minētajām izpausmēm sākas pēkšņi un negaidīti.
Citi lasa
«Dažreiz studentiem jautāju – kad cilvēkam sākas panikas lēkme? Visi parasti saka, ka brīdī, kad cilvēks ir satraukts. Taču – nē! Lēkme bieži sākas tad, kad cilvēks ir pilnīgi mierīgs.
Tāpēc lēkme tajā brīdī ir ļoti biedējoša, jo tu to negaidi! Visbiežāk panikas lēkme sākas mierīgā brīdī – sēžot sabiedriskajā transportā, koncertā, vakariņojot ar draugiem vai ģimeni restorānā, ejot pa ielu un nekur neskrienot. Tev virsū neuzbrauc mašīna, un nekas redzams nenotiek, bet sākas lēkme. Negaidīti un pēkšņi vienkāršā, normālā dienā. Tā tas viss ir, skaidrojot medicīniski. Taču panikas lēkmes ir koks ar diviem galiem, jo fiziskais ķermenis nav atdalāms no psihes un emocijām. Tie abi ir saistīti un veido tavu veselumu. Daudzi mēdz nodalīt emocijas un psihi no ķermeņa, jo tā ir vieglāk. Nav tik sāpīgi. Tas, ko jūtu un domāju, ir kaut kas ārpus manis, bet, ja man sāp papēdis, tas ir šeit un tagad, un man,» skaidro Artūrs Miksons.
Citi uzbudinājumi
Trauksme un panika nav gluži viens un tas pats. Trauksme ir dabiska, un tai pat jābūt, piemēram, pirms lidojuma, kāda tālāka brauciena, atbildīgas uzstāšanās, sarunas ar priekšnieku. Turpretī panika ir iekšēji pārdzīvojumi, emocionāli kokteiļi, konflikti un to neatzīšana, nozīmības nepieņemšana, kas izprovocē ķermenisku atbildes reakciju, uz kuru fokusējamies.
Viens piemērs. Sieviete pārceļas uz Rīgu, dzīvo savu pieauguša cilvēka dzīvi un pēkšņi piedzīvo panikas lēkmi. Kad sāk meklēt lēkmes iemeslus un tīt filmu atpakaļ, izrādās, zvanījusi mamma un stāstījusi, ka tēvs atkal dzer. Sieviete it kā bija samierinājusies ar tēva dzeršanu, to pieņēmusi un par to pat nedomājusi, taču viņas iekšējā reakcija ir dusmas, atmiņas par bērnību, vēlme glābt mammu, vēlme visu noraidīt, bet tas neizdodas. Mammas zvans rada uzbudinājumu un trauksmi, kuru pašai negribas atzīt, un sākas lēkme. Tā daļēji ir arī atbilde uz jautājumu, kā panikas lēkme atšķiras no veģetatīvās distonijas.
Veģetatīvā distonija nav pēkšņa kā panika, kas ir īsa, akūta un pāriet. Veģetatīvā distonija fonā var būt visu laiku – tu nemitīgi esi bažīga un tramīga, ik pa laikam uznāk mistiski sirds pārsitieni, kuri pāriet un ar kuriem tu tiec galā.
Nav tā, kā izskatās
Panikas lēkmju cēlonis lielākoties meklējams ģimenē un bērnībā. Protams, katram ir savs raksturs un temperaments, kas nosaka to, kā mēs reaģējam uz līdzīgām situācijām. Tomēr visbiežāk panikas lēkmes izraisa kāds emocionāls pārdzīvojums, kas noticis sen un uzkrājies vai noticis nesen, taču tu īsti negribi atzīt, ko tev nozīmē notikušais, vai arī to pat neatpazīsti. Jo var būt tā, ka ar apziņu nespēj pietuvoties savām izjūtām un pārdzīvojumam, bet tas tāpat tevi ietekmē, un tad šīs izjūtas provocē fizioloģisku atbildes reakciju ķermenī, uz kuru tad tu fokusējies.
«Man daudzi saka, ka viņiem nekādu emocionālo pārdzīvojumu nav. Taču, kad terapijas procesā paskatāmies dziļāk, izrādās, ir gan. Piemēram, sieviete bērnībā piedzīvojusi mammas agresiju – tikusi sista, pazemota, devalvēta. Tā viņa nodzīvojusi lielu daļu bērnības, tikusi prom no mājām, sākusi patstāvīgu dzīvi un sev nozvērējusies, ka nekad nebūs nikna mājsaimniece kā mamma. Sieviete strādā prestižā darbā, labi dzīvo un kādu dienu piedzīvo panikas lēkmi. It kā nekas nav noticis, bijusi parasta ikdiena, taču vadība paziņojusi par algas samazinājumu. Realitātē sievietes dzīvē maz kas mainīsies, jo samazinājums ir neliels, bet galvā viņai ir doma – ja nu es šo visu zaudēju un kļūstu tāda kā mamma? Tas rada tik lielas bailes, ka pamazām paātrinās sirdsdarbība un sākas panikas lēkme. Bija stresa iniciators, kas radīja baiļu, kauna, dusmu, aizvainojuma reakciju, kuru viņa pat nepiefiksēja, bet pamanīja fizisko reakciju un fokusējās uz to. Filozofiski, bet panikas lēkmēm ir sekundārs ieguvums jeb slimības vinnests. Šai sievietei vairs nav jādomā par naudu, viņa fokusējas uz lēkmi un veselību. Tā nenotiek vienmēr, bet, ja lēkmes turpinās pāris mēnešu, tās var izmantot arī kā argumentu priekšniekam – viņai ir tāda slimība, kā mēs viņai samazināsim algu vai atlaidīsim,» situāciju iezīmē Artūrs Miksons.
Vienalga, kā tu jūties!
Lielāks vai mazāks stress un satraucoši notikumi ir ikviena dzīvē, bet ne visi tāpēc piedzīvo panikas lēkmes. Kā skaidro psihoterapeits, visbiežāk lēkmes ir cilvēkiem, kuru izjūtām bērnībā netika pievērsta uzmanība: «Tev bija strikta mamma vai kategorisks tētis, kas nekad neņēma vērā, kā tu jūties. Varbūt tu biji dusmīga, neapmierināta, skumja, sabijusies, bet vecāki vienmēr to noraidīja. Saņemies, neraudi, nedusmojies, savaldies! Kad pieaudz un nonāc situācijā, kas riebjas, skumdina, biedē, tu jūties vientuļa, bezspēcīga, greizsirdīga, skaudīga, taču neesi iemācīta to saprast un pieņemt. Jo tev ir iemācīts: es neko nejūtu, es nedrīkstu neko just, tas, ko jūtu, nav normāli. Bet tu sajūti fizisko, jo to drīkst just. Lēkmes brīdī tu fokusējies uz simptomu, un tas ir maģiskais aplis. Daļa cilvēku, kam ir panikas lēkmes, izdomā, kā to atrisināt: atrod izvairīšanās ceļu. Ja lēkmes sākas publiskās vietās, neiet ne uz kafejnīcu, ne teātri. Viņi visu dzīvi no tā izvairās, liedz sev šos priekus un nemeklē risinājumu. Viņi pieņem, ka lēkme ir daļa no manis un tur neko nevar mainīt.
Diemžēl daudzi sadzīvo ar lēkmēm, hroniskām sāpēm, ļoti destruktīvām attiecībām un neko nedara.
Problēma nav lēkmē, svarīgākais būtu tikt galā ar savu iekšējo konfliktu un runāt ar speciālistu par to, kas ar mani notiek. Taču daudzi negrib runāt pat tikai par lēkmi, ir milzīgs kauns, jo tas, kas notiek, taču nav normāli. Ne vienmēr, bet bieži lēkmes ir cilvēkiem, kam ir tā sauktais ārējais kontroles laukums. Vienkārši sakot, tu pati neko savā dzīvē nenosaki. Visu nosaka vide un citi cilvēki, bet tu pati neko nevari izdarīt. Nav diez ko patīkami, vai ne?»
Lēkme kā attiecību elements
Panikas lēkmes ar līdzīgām izpausmēm piedzīvo gan sievietes, gan vīrieši, tikai viņi par to runā retāk. Vīrieši parasti pārdzīvo par darbu, savu statusu, arī šķiršanās viņus ietekmē tikpat dziļi kā sievietes. Sievietes bieži nejūtas apmierinātas savās attiecībās, varbūt partneris pārāk daudz strādā un pārāk maz ir mājās, varbūt otrādi, un sākas lēkmes, kas veicina attiecību izmaiņas.
«Panikas lēkmes kļūst par attiecību elementu, jo partneres lēkmju dēļ puisis pēc darba nāk laicīgāk mājās, nebrauc ar draugiem atpūsties. Jo Lienītei vai Ilzītei ir grūti, viņai ir lēkmes. Patiesībā tā ir sievietes problēma, bet to grūti atdalīt, jo vīrietī parādās līdzjūtība – kā viņu tagad atstāšu. Pāris nevis runā par to, ko tu patiesībā jūti, ko tu domā un ko tu gribi, vai esi apmierināta ar dzīvi kā tādu, bet izmanto lēkmi kā argumentu, kā attaisnojumu, kā paskaidrojumu un izskaidrojumu kaut kam. Taču lēkme nav skaidrojums, tā ir rezultāts, ko daudzi nesaprot. Ja tu pateiktu, ko jūti, vīram vai vīramātei brīdī, kad viņa izbrāķē tevis gatavoto ievārījumu, panikas lēkmju varbūt nebūtu vai no divām reizēm būtu tikai viena. Bieži vien cilvēki neko negrib teikt, jo aktualizējas bērnības pieredze par to, kas notika, kad oponēji. Prātā ierunājas mamma vai tētis, kas teica: nu, nu, nu! Tagad tev ir 30 gadu, bet tu tik un tā nevari…
Panikas lēkmes sievietēm var ietekmēt arī mēnešreižu cikls, bet man ir pārliecība, ka mēnešreizes vai to tuvošanās neattaisno neadekvātu uzvedību.
Hormonālas svārstības veicina emocionālo labilitāti, bet tās neietekmē to, kādu izvēli tu izdari. Protams, pirms mēnešreizēm nāk karstuma viļņi, sāpes, sagurums, un, uz to reaģējot, tu vari būt dusmīgāka, nomāktāka, tas traucē darbam, no kaut kā jāatsakās, kaut ko nevari izbaudīt, bet tas nedod tev tiesības uz mani kliegt. Arī cilvēkiem pēc 50 un 60 gadu vecuma var būt panikas lēkmes. Gan vīrieši, gan biežāk sievietes piedzīvo lēkmes tad, kad bērni izvācas no mājām. Tad viņa sāk saukt bērnus atpakaļ, taču ne lēkmes dēļ, bet tāpēc, ka tagad palikusi viena un neprot dzīvot savu dzīvi, jo visu sevi veltījusi bērniem, viņu izglītībai,» skaidro Artūrs Miksons.
Kā novērst lēkmes?
Panikas lēkme ir emociju sastrēgums, kas izlādējas ķermenī, izpaužoties ar ķermeniskām reakcijām. Lēkmēm mēdz būt priekšvēstneši: sirds sāk sisties straujāk, mainās elpošana, parādās uzbudinājums. Šādā brīdī sev vajadzētu pajautāt: ko jūtu patiesībā? Varbūt tev ir kāda iekšēja vēlme? Varbūt sakrājusies greizsirdība? Taču, pat ja sev atzīsi, ka esi satraukta, nobijusies, vientuļa vai dusmīga, diez vai novērsīsi lēkmi. Tomēr, apzinoties, ko konkrētais notikums tev nozīmē, runājot ar draudzeni, dzīvesbiedru, ģimenes locekli, apmeklējot psihoterapeitu un ventilējot savas emocijas, lēkmes var mazināt vai izskaust pavisam.
Taču, kā uzsver Artūrs Miksons, rezultāts nav sasniedzams ātri un uzreiz: «Var apmeklēt psihoterapeitu, lai tikai tiktu galā ar lēkmēm, bet uzskatu, ka nepieciešama padziļināta psihoterapija, lai lēkmes novērstu vispār. Lielākais ieguvums būs tad, ja cilvēks aizraksies līdz bērnībai, lai gan lēkmes var provocēt arī pēdējos gados notikuši emocionāli pārdzīvojumi. Risinot bērnības traumas un identitātes jautājumus, lēkmes mazinās. Pat ja atkārtojas, ir jāsaprot, ka gadiem apspiestām emocijām kaut kā ārā ir jātiek. Svarīgākais, ka spēj diferencēt to, ka panikas lēkme nebija slimas sirds dēļ. Šī izpratne ļauj domāt un analizēt dziļāk, kas notika un kas tagad notiek manā dzīvē, jo arī ķermenis parasti saka priekšā.»
Ātrā palīdzība lēkmes laikā
- Ja panikas lēkme ir tev un mājās, centies pildīt elpošanas vingrinājumus, veicot dziļākas izelpas nekā ieelpas, lai mazinātu sirds ritmu. Labi palīdz distālās muskuļu relaksācijas tehnikas, kad sasprindzina un atlaiž muskuļus. Jāmēģina fokusēties uz kaut ko, ko tu kontrolē. Ja kontrolē savu elpošanu vai muskuļus, tu novērs uzmanību no lēkmes. Dažiem palīdz, ja maina sarunas tematu, kaut ko pastāsta, pajoko. Ja lēkme kādreiz bijusi, katrs pats vislabāk zina, kas viņam palīdz. Ja lēkme sākas, esot uz ielas, apstājies vai sāc skriet, skaiti mašīnas vai kokus – fokusē uzmanību uz kaut ko citu. Ja lēkme sākas publiskā pasākumā un ir tāda iespēja, sāc staigāt, skaiti krēslus vai cilvēkus ar noteiktu matu krāsu. Galvenais – koncentrējies uz ko citu, nevis lēkmi.
- Ja panikas lēkme ir partnerim vai līdzcilvēkam, pajautā, ko viņam vajag. Lai gan lēkmes laikā cilvēks ir satraukts, viņš pateiks, ko no tevis gaida. Esi blakus, ej prom, atnes glāzi ūdens, paturi mani, neturi mani, sēdi blakus, nesēdi blakus! Citādi, labu gribot, var izdarīt kaut ko tādu, kas lēkmi provocē vēl vairāk. Pieskarsies otram, lai gan viņam, iespējams, lēkmes pārtraukšanai vajag, lai ievēro distanci. Partneriem ieteicams iepriekš izrunāt, ko no manis gaidi lēkmes laikā. Lai atveru logu, atnesu ūdeni, izejam pastaigā? Taču svarīgi arī nekļūt līdzatkarīgam no partnera lēkmēm.
- Ja tuvāko nedēļu laikā gaidāms svarīgs notikums – kāzas, uzstāšanās vai jebkas cits – un jānovērš lēkmes, iesaka lietot recepšu medikamentus, kas novērš emocionālo trauksmi un fiziskos simptomus. Šīs zāles var dzert arī lēkmes laikā, tās iedarbojas pāris minūšu laikā.
- Vai var tik tālu sadomāties un novest sevi līdz lēkmei? Īsti ne, taču var būt situācijas, kad zini, ka tikšanās ar vīramāti, priekšnieku, kāda publiska pasākuma apmeklējums tev iepriekš izraisīja lēkmi. Tad var sevi uzskrūvēt, jo jau gaidi, kad būs lēkme. Šo risinot terapijā, mēģina saprast, ko tu īsti gaidi. Lai rastos lēkme, pirms tam kaut kam ir jānotiek. Piemēram, tu grasies kaut ko pateikt draudzenei, lai gan viņai tas nepatiks, vai no pasākuma nevarēsi aiziet projām laikus… Ejot uz pasākumu, tu it kā baidies, ka būs lēkme, bet iekšēji baidies par to, kas notiks pasākumā. Lēkme ir rezultāts tam, kas notiks.
- Kāpēc lēkmes laikā ir bailes sajukt prātā? Sajukt prātā nevar, bet bailēm ir divi skaidrojumi. Viens: ar tevi notiek kaut kas neizskaidrojams, līdz ar to pirmā doma ir, ka jūku prātā, jo notiek kas neizskaidrojams. Otrs: tā kā neesam mācīti tikt galā ar savām izjūtām, brīdī, kad tās parādās, tās šķiet pārņemošas un mūžīgas. Ja pārņem izteiktas skumjas, kuras tu neatpazīsti, tev šķiet, ka sajuksi prātā, tāpēc ka tu skumjas nevari izturēt.
Pieredzes stāsts «Man pietika ar vienu reizi!»
Stāsta Aija (vārds mainīts):
«Savos gandrīz 40 gados esmu piedzīvojusi vienu panikas lēkmi, bet to atceros kā savas dzīves visļaunāko notikumu. Jau gadu biju šķīrusies no vīra – mēs šķīrāmies bez skandāliem, saglabājām labas attiecības, biju pārliecināta, ka esmu tikusi tam pāri. Daudz strādāju, daudz ballējos, un dzīve šķita itin jauka. Kādā nedēļas nogalē jau dienā jutos dīvaini – it kā bēdīga, it kā nomākta, klausoties radio, pie vienas dziesmas pat apraudājos. Pienāca vakars, un tad sākās! Pēkšņi man neprātīgi sāka dauzīties sirds un šķita, ka visi organisma procesi ir apstājušies, ka vispār nekas nestrādā, galvā ir bieza migla un es jūku prātā. Izjūtas bija tik šausmīgas un biedējošas, ka spēju tikai drudžaini staigāt pa istabu. Šķiet, ka drebēja un trīcēja viss ķermenis. Kaut kā saņēmos un piezvanīju ātrajiem, tā arī sakot: man šķiet, ka jūku prātā… Otrā pusē bija ļoti saprotoša mediķe, kas uzreiz teica, ka prātā nejūku un tā ir panikas lēkme. Viņa ieteica iedzert piparmētru tēju un mēģināt gulēt. Iedzēru tēju un tāpat drebulī gāju gulēt. Pat neatceros, kā, bet sevi iemidzināju. Diemžēl no rīta nejutos labāk.
Galva bija kā spainis, bija parādījušās arī eksistenciālas bailes, ka nomiršu, ka atgadīsies kas ļoti slikts.
Saņēmu visus spēkus un devos uz aptieku, kur iedeva pretstresa tabletes, bet pirmdien uzreiz pieteicos gan pie ģimenes ārsta, gan psihoterapeita. Biju absolūti pārliecināta, ka otrreiz neko tādu piedzīvot nevēlos, turklāt joprojām jutos slikti. Nesaprotu tos, kas dzīvo ar panikas lēkmēm un neko nedara, jo man pietika ar reizi. Ar veselību viss bija kārtībā, bet pie psihoterapeita gāju piecus gadus. Jau pēc pirmā mēneša jutos daudz labāk, un, lai gan bija atkritieni un trauksme, panikai esmu pateikusi ardievas. Dzīve ir pārāk interesanta un skaista, lai to pavadītu, būdama ieslodzīta savu nesakārtoto bērnības traumu un baiļu būrī.»
