Klāt aukstums: kā arī zemā temperatūrā justies silti un labi?

Ir cilvēki, kas ziemas laikā drebinās pat telpās, un ir tādi, kas zem mēteļa valkā vien plānu blūzīti, par salšanu vispār nedomājot. Uzņēmīgāki pret aukstumu ir emocionālāki cilvēki, jo siltuma regulēšanas mehānismi cieši saistīti ar veģetatīvo nervu sistēmu. Tāpat ar vēsumu sliktāk sadzīvo kalsnie – dūšīgākos no pārliekas atdzišanas sargā tauku kārtiņa.

Tomēr, ja salšana parādās nevis šad tad, bet kļūst tik uzmācīga, ka īsti komfortabli nejūties pat labi apsildītās telpās, iespējams, vērts pārbaudīt vairogdziedzera hormonu rādītājus (nododot asins analīzi). Pārlieka jutība pret aukstumu dažkārt var būt saistīta ar vairogdziedzera palēninātu darbību. Salīgumu spēj izraisīt arī asinsrites traucējumi, ko rada asinsvadu bojājumi, kas parasti raksturīgs cilvēkiem gados.

Visvairāk apsaldēšanās riskam ir pakļauti kungi un dāmas, kas vecāki par 65 gadiem, un bērni līdz piecu gadu vecumam. Pirmie – sliktākas ķermeņa apasiņošanas, otrie – jutīgākas vielmaiņas dēļ.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Salīgumu provocē arī mūsu piejūras klimats – vējš un paaugstinātais gaisa mitrums. Ja laukā ir spēcīgs vējš un liels gaisa mitrums, jāģērbjas īpaši silti, jo šie divi faktori veicina ķermeņa ātrāku atdzišanu. Par labu nenāk arī strauja laikapstākļu maiņa – nereti no rīta, piemēram, ir plus divi grādi, bet vakarā, ejot no darba uz mājām, jau mīnus astoņi grādi. Tāpēc ziemā atbilstošākais būs sīpola ģērbšanās princips – kad kādu apģērba kārtu vari novilkt nost vai uzvilkt virsū.

Jo veselāka āda, jo siltāk

Mazāk salsi arī tad, ja āda būs vesela – pietiekami mitrināta, ne sausa, bez skrambiņām un iekaisumiem. Āda ir aizsargbarjera, kas neļauj aukstumam iekļūt dziļāk organismā, tāpēc par to ziemā jārūpējas īpaši, lietojot gan ķermeņa, gan sejas krēmus. Iekšķīgi kursu veidā ieteicama linsēklu, gurķenes vai naktssveces eļļa.

Rūdies = trenē nervu sistēmu

Lai ziemā nevajadzētu nepārtraukti drebināties, liela nozīme ir ne tikai piemērotam apģērbam, bet arī ikdienas rūdīšanās rituāliem, kas vairo izturību pret zemajiem grādiem:

• vērtīga būs kontrastduša, kad organismu pārmaiņus aplaista ar aukstu un karstu ūdeni, noslēdzošā šalts ir vēsa;
• ja šādam ikrīta pasākumam grūti saņemties, aukstā ūdenī noskalo tikai pēdas un muti;
• pēc dušas regulāri norīvējies ar mitru dvieli;
• dažkārt var uzreiz neietīties siltā peldmētelī, bet ļauties gaisa peldēm un padzīvot mazliet Ievas kostīmā;
• ja ir pagalms, pamēģini no rītiem īsu brīdi pabradāt pa sniegu, pēc tam gan velc siltas zeķes;
• ja mājās ir regulējami radiatori, naktīs izvēlies minimālu apkures režīmu un guli vēsā telpā. Arī dienā radiatoriem nevajadzētu būt noregulētiem uz maksimālo jaudu;
• istabā labāk pārāk netuntuļojies;
• liela nozīme ir arī iekšējam noskaņojumam – centies sevi izsist no toņkārtas, ka esi ļoti salīgs cilvēks, kam nepatīk aukstums un kurš ātrāk gribi vasaru.

Šādi norūdoties, tu organismu trenē adekvāti reaģēt uz stresu, konkrēti – aukstumu. Vienlaikus stiprini veģetatīvo nervu sistēmu, līdz ar to kļūsi gan mazāk salīga, gan iekšēji mierīgāka.

Ja vēlies pavisam nopietni norūdīties, nākamvasar regulāri peldies un turpini to darīt arī vēsās dienās līdz pat rudenim, daudz staigā basām kājām. Tad nākamajā ziemā par salšanu būs jāraizējas daudz mazāk.

Cieš enerģētiskie punkti

Visjutīgākie pret aukstumu ir roku un kāju pirksti, plaukstas un pēdas, arī galva, vaigi un ausis. Tāpēc, dodoties laukā, par to komfortu jārūpējas visvairāk. Plaukstās un pēdās lokalizējas enerģētiskie punkti, kas atbild par organisma termoregulāciju. Ja rokas un kājas pārlieku nosalst, tas ir papildu stress imūnsistēmai – mazinās tās spējas cīnīties ar vīrusiem. Tādēļ pēc pamatīgas nosalšanas bieži vien sākas iesnas, klepus, aizsmakums vai citas augšējo elpceļu vīrusu infekcijas pazīmes.

Tāpat zināms, ka plaukstās un pēdās atrodas nozīmīgi akupunktūras punkti, kuros atspoguļojas visi mūsu iekšējie orgāni. Pastāv teorija, ka, pārlieku kairinot šos punktus jeb regulāri nosaldējot kājas, rokas, ne pārāk pozitīvus signālus sūtām visam organismam.

Lielu daļu ķermeņa siltuma zaudējam tieši caur galvu, šeit atrodas arī dzīvībai vitāli svarīgas sistēmas, kuras pārlieku atdzesējot var provocēt nopietnas slimības.

Tāpēc cepure aukstā laikā ir gandrīz vai obligāta (reizēm to, protams, var aizstāt ar siltu kapuci). Staigāt bez cepures īpaši jāvairās tiem, kam bieži metas aukstumpumpas un kam draud plikpaurība, jo pārlieka galvas atdzesēšana šo procesu var paātrināt.

Mazliet citādi ir ar kakla daļu, kur atrodas imunoloģiski svarīgā mandeļu sistēma – pārlieka aukstuma iedarbība uz šo ķermeņa zonu arī spēj organismam izraisīt lielu stresu. Tomēr nebūs prātīgi arī pārkarsēt kaklu. Šalle ir vēlama, taču, tiklīdz kļūst karsti, kakls no tās nedaudz jāatbrīvo.

• Aukstās ziemas dienās vislabāk izvēlēties dūraiņus, jo tajos atšķirībā no pirkstaiņiem pirksti papildus sildīs cits citu.
• No cepurēm priekšroka dodama tādām, kas labi nosedz visu galvu, īpaši pakausi un ausis. Pakausis ir ļoti jutīgs pret asu vēju, bet ausu gliemežnīcas – viegli apsaldējamas. Piere – izturīgāka, jo zem tās atrodas pieres kauls, kas aukstumu panes labāk nekā mīkstie audi.
• Cepurei jābūt siltai, taču labi elpojošai – lai galvas āda zem tās nesasvīstu un atkal neatdzistu.
• Lieti noderēs zābaki, kuros var ievilkt termozeķes vai parastās vilnas zeķītes.
• Aukstumā jāuzmanās ar ļoti piegulošu apģērbu, tajā nekas nedrīkst spiest – tas pasliktinās ķermeņa apasiņošanu.
• Vaigus aukstā laikā varam sargāt, lietojot speciālu aizsargkrēmu pret salu un vēju. To ieteicams klāt ne tikai uz sejas, bet arī uz rokām un lūpām.
• Ja ir ļoti liels aukstums, degunu un muti var aizsegt ar šalli, taču jāuzmanās, jo, šādi elpojot, uz ādas veidojas mitrums, kas piesaista aukstumu. Tāpēc ieelpas brīdī ar šalli vai cimdu var aizsegt degunu un muti, lai pārāk auksts gaiss neieplūstu bronhos, bet izelpas brīdī – roku vai šalli noņemt.

Kad dzert karstu tēju

Pirms iešanas laukā labāk nedzert neko karstu un neizvēlēties piparotus, garšvielām bagātus ēdienus, jo tas veicina sasilšanu, tātad arī svīšanu, kas nebūt nav vēlama, dodoties vēsā gaisā. Aukstumā vispār nav labi iet sakarsušam, jo krasās temperatūras svārstības paātrinās nosalšanu.

Taču sildošie dzērieni un ēdieni lieti noderēs, atgriežoties telpās. Tad gan tie palīdzēs novērst drebuli un ātri atgūt mundrumu. Ja aukstumā jāuzturas ilgi, noteikti ņem līdzi termosu ar karstu tēju un to ik pa laikam iemalko, lai uzturētu siltumu.

Sasildīšanās ABC

• Kad gadījies pamatīgi nosalt, atgriežoties mājās, aši jāpagatavo silts dzēriens un jāietinas siltā segā, lai ķermenis iespējami ātri atgūtu siltumu.
• Ja roku vai kāju pirksti cietuši tā, ka tos pat nejūt, palīdzēs ūdens pelde. Ļoti būtiska ir ūdens temperatūra: sākumā nosalušie pirksti jāgremdē remdenā (17–18 grādu) ūdenī, pakāpeniski temperatūru paaugstinot. Taču tas jādara lēnām – lai pusstundas laikā nonāktu līdz 38–40 grādiem. Rokas un kājas jāsilda, līdz tajās atgriežas jutīgums.
• Ja nosalis viss ķermenis un pēc karstas tējas krūzes nepatīkamais drebulis tomēr neatstājas, tāpat īpaši cietuši augšstilbi, var doties vannā. Arī tad jāsāk ar apmēram 20 grādiem, paaugstinot ūdens temperatūru līdz 40 grādiem, – taču to var darīt straujāk, nekā turot rokas vai kājas bļodā. Vannas ilgums 15–20 minūtes. Uzreiz karstā ūdenī iet nedrīkst, jo tas provocē trombu veidošanos – apsaldējums var iet dziļumā.
• Sasildīt kāju un roku pirkstus palīdzēs arī maiga to ierīvēšana ar tējaskoka, kadiķa vai citu skujkoku ēterisko eļļu – dažus pilienus pievieno bāzes eļļai (šim nolūkam var izmantot olīveļļu, vīnogu kauliņu vai kādu citu eļļu) un viegli iemasē rokās.
• Nosalušus vaigus maigi papliķē ar pirkstu galiem, taču rīvēt gan nevajag, jo tā cietušajā ādā var radīt mikrotraumu. Ja esi nosalis, vispār jāizvairās ādu spēcīgi rīvēt un berzēt!
• Ausis vislabāk glābt ar siltām plaukstām – apņemt tās un brīdi paturēt. Tas droši vien būs jālūdz kādam tuviniekam, jo bieži ir nosalušas gan rokas, gan ausis.

Nosalušās vietas nedrīkst rīvēt ar sniegu, jo tā vēl vairāk bojājam cietušo ādu. Turklāt, rīvējot ādu aukstumā, tā kļūst mitra un apsaldējums – vēl izteiktāks.

Kad netiec pie daktera

Ja gūts apsaldējums, taču daktera palīdzība nav pieejama, vērts zināt šādu tautas metodi: pirmajā diennaktī apsaldētās rokas vai kājas notin biezā kārtā ar kādu siltumu aizturošu materiālu. Piemēram, liec vienu kārtu vates, tad marli, atkal vati, tad marli – tā kādas sešas kārtas, līdz veidojas improvizēti cimdi vai zābaciņi. Šādi ķermenis pats sildīs apsaldētās vietas, neļaujot bojājumam vērsties plašumā. Ja pie rokas nav vates vai marles, var uzvilkt vairākas zeķes. Taču, protams, mediķu palīdzība jāmeklē pēc iespējas ātrāk.

Īpaši uzmanīgiem jābūt autobraucējiem – viņi, zinot, ka laiku pavadīs siltā mašīnā, ziemā nereti ģērbjas plānāk. Taču arī viņi cieš no apsaldējumiem, jo mēdz salūzt gan pats auto, gan apkures sistēma tajā. Tāpēc aukstā laikā mašīnā vērts turēt siltu cepuri, dūraiņus, varbūt pat kādu jaku.