Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Nesen sabiedrībā izskanēja informācija par 30 gadus jauno olnīcu vēža pacienti Andu Kivlišu, kura lūdz līdzcilvēku atbalstu medikamentu iegādei, jo valsts tos nekompensē. Kā Jūs, kā Andas ārste, varat komentēt situāciju? Vai problēma ir naudas trūkumā, sistēmas nesakārtotībā, vai kur citur?
– Onkoloģijas jomā nekad nepienāks brīdis, kad varēsim pilnībā apmierināt visu pacientu vajadzības. Lai kurā pirkstā kostu, visi sāp.Taču šis ir tas gadījums, kad situāciju varētu ievērojami uzlabot bez būtiska finansējuma palielināšanas, vien mainot ārstēšanas taktiku un sākot apmaksāt medikamentus tad, kad tie var dot vislielāko efektivitāti.
Olnīcu audzēji labi padodas ārstēšanai, taču tiem ir tendence ļoti ātri un bieži atkārtoties. Tāpēc Eiropā visām olnīcu vēža pacientēm, kurām līdzīgi kā Andai konstatētas mutācijas BRCA gēnos, pēc ķīmijterapijas pabeigšanas tiek turpināta ārstēšana ar PARP inhibitorus saturošiem medikamentiem. Šī terapija dod lielu iespēju, ka slimība neatgriezīsies, un pacientes varēs turpināt pilnvērtīgi dzīvot.
Latvijā, atšķirībā no pārējās Eiropas, PARP inhibitori tiek kompensēti tikai 2.līnijā, proti, pēc tam, kad iepriekšējā terapija nav sniegusi cerēto rezultātu un audzējs ir atgriezies. Līdz ar to Anda un vairāki desmiti citu olnīcu vēža pacienšu ir neapskaužamā situācijā – viņām vai nu jādomā, kā apmaksāt medikamentus no saviem līdzekļiem, vai jāgaida, kad paliks sliktāk.
– Kāpēc izveidojusies tik absurda situācija?
PARP inhibitori vēsturiski tika pētīti 2. līnijā, proti, pacientēm, kurām jau bijis recidīvs. Uz šī pētījuma pamata tie tika iekļauti valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Taču vēlāk tika pierādīts, ka konkrētie medikamenti pat vēl efektīvāk darbojas 1. līnijā, proti, pie pirmreizēji diagnosticēta olnīcu vēža.
Tajā brīdī būtu vajadzējis operatīvi reaģēt un sākt tos apmaksāt jau 1.līnijā, taču birokrātiskā sistēma mūsu valstī nepieļauj šādu fleksibilitāti. Ir dažādas budžeta ailītes, un noteikumi neļauj pārnest medikamentu no vienas ailītes uz otru.
Neviens necenšas iedziļināties situācijā pēc būtības. Ja kāds to izdarītu, tad saprastu, ka valsts neko neietaupa, bet varbūt iztērē pat vairāk, jo tiek maksāts par atkārtotām ķīmijterapijām, atsāpināšanas līdzekļiem un riskēts ar to, ka pacientes vairs nevarēs atgriezties darba tirgū un dot pienesumu valstij.
– Tātatad birokrātisko šķēršļu dēļ uz spēles tiek likta daudzu jaunu sieviešu turpmākā dzīve un pat dzīvība?
Diemžēl jā. Un skumjākais ir tas, ka nav viena atbildīgā cilvēka, pie kura vērsties, lai šo absurdo situāciju izmainītu. Būtu ļoti svarīgi lai Andai un citām jaunajām sievietēm, kam konstatēts olnīcu vēzis, visa dzīve netiktu aizpildīta ar ķīmijterapiju un ārstēšanos Onkoloģijas centrā, lai viņas varētu atgriezties darbā un būt sociāli aktīvas. Taču birokrātiskais mehānisms mūsu valstī ir tik ļoti sazarots, ka katram ir sava šaura atbildības sfēra, taču nav neviena, kas pārredzētu visu laukumu.
– Vai redzat kādu ilgtermiņa risinājumu, lai situācija onkoloģijas jomā uzlabotos?
Naudas trūkums, protams, ir viena no galvenajām problēmām. Ir gara rinda ar medikamentiem, kas jau saņēmuši pozitīvu atzinumu, lai varētu tikt iekļauti valsts kompensējamo zāļu sarakstā, taču tas nenotiek līdzekļu trūkuma dēļ. Pēdējā lielākā medikamentu iekļaušana onkoloģijas jomā bija 2018.gadā. Mūsu atpalicība ir graujoša. Arī toreiz, pirms 3 gadiem, mēs neiekļāvām visjaunākos medikamentus, bet tos, ko citas valstis bija iekļāvušas jau 2015.gadā. Un mēs joprojām uz tiem dzīvojam, lai gan medicīna pa šo laiku ir ļoti strauji attīstījusies.
Taču otra, tikpat būtiska problēma, ir pašas sistēmas sakārtošana. Manupārt, lielāka loma lēmumu pieņemšanā būtu jādod tiem speciālistiem, kuri ikdienā strādā ar pacientiem. Šobrīd onkologiem ir ļoti maza ietekme uz lēmumiem par medikamentu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā. Arī profesionālās asociācijas, kā, piemēram, Latvijas Onkologu Ķīmijterapeitu asociācija, nenosaka gandrīz neko. Mēs esam ļoti tālu no lemšanas, savukārt lēmumu pieņēmēji ir diezgan tālu no reālās situācijas. Būtu svarīgi palielināt galvenā speciālista ietekmi Veselības ministrijā, jo tikai cilvēks, kurš labi pārzina situāciju realitātē, nevis uz papīra, var spriest par kopējo situāciju un norādīt uz vājajām vietām.
Trešā problēma, kas būtu jārisina, ir ārstu pieejamības jautājums. Kaut arī Zaļais koridors it kā darbojas, process nav tik raits, kā gribētos, jo trūkst speciālistu, pie kā nokļūt uz tālāko terapiju. COVID pandēmija mums parādīja, kas notiek, ja vizītes pie onkologa tiek atliktas. Šobrīd es redzu tik daudz ielaistu gadījumu, cik nebiju redzējusi nekad savā dzīvē. Sievietes nāk ar vēzi pēdējās stadijās, kad krūtis ir jau reāli sapuvušas. Nokavētais laiks sagādā morālas un fiziskas ciešanas pacientiem un daudz lielākus izdevumus arī veselības aprūpei.
– Vai iespējams sevi pasargāt no olnīcu vēža vai vismaz atklāt to savlaicīgi?
Atšķirībā no krūts vēža, ko var noteikt agrīni, izmantojot valsts apmaksāto skrīningu un veicot pašizmeklēšanu, olnīcu vēzi agrīni atklāt ir diezgan grūti. Sievietēm būtu svarīgi zināt savu ģimenes anamnēzi. Ja mamma vai cita asinsradiniece ir slimojusi ar krūts vai olnīcu vēzi, būtu jādodas uz iedzimtā vēža institūtu un jānodod analīzes, lai noteiktu BRCA gēna mutāciju.
Savukārt pilnīgi visām sievietēm reizi gadā būtu jāveic kvalitatīva ginekoloģiskā apskate, kas ietver ultrasonogrāfiju. Es ieteiktu izvēlēties speciālistu, kuram ir labs ultrasonogrāfijas aparāts un kurš šos izmeklējumus veic regulāri, jo 1.un 2. stadijā olnīcu vēzi ir ļoti grūti diagnosticēt. Ļoti svarīgi neizlaist ikgadējās vizītes, jo pat viens izlaists gads var būt izšķirošs. Olnīcu vēzis mēdz progresēt ļoti strauji. Jebkuru neskaidru sūdzību gadījumā būtu jāvēršas pie ārsta, piemēram, ja jaunai fiziski aktīvai sievietei nezināmu iemeslu dēļ sāk palielināties vēdera apjoms.
Situācija Latvijā
Latvijā ik gadu tiek diagnosticēti apmēram 300 jauni olnīcu vēža gadījumi. Salīdzinot piecu gadu dzīvildzes datus pēc saslimšanas, Eiropā izdzīvo 60%, bet Latvijā tikai apmēram 40% pacienšu. Augstie mirstības rādītāji Latvijā lielā mērā saistīti ar medikamentu nepieejamību.
Saskaņā ar starptautiskajām vadlīnijām ārstēšana ar PARP inhibitorus saturošiem medikamentiem tiek uzskatīta par standarta terapiju, ko saņem pacientes visā Eiropā, arī Latvijā ir izvērtēta PARP inhibitoru klīniskā un izmaksu efektivitāte olnīcu vēža pacientēm, tomēr Nacionālais Veselības dienests ir radis iespēju apmaksāt 2.līnijas terapiju, savukārt 1. līnijas terapija ar olaparibu netiek nodrošināta – par to pacientes maksā no saviem līdzekļiem.
Aicinām ziedot un palīdzēt Andai Kivlišai savākt naudu olnīcu vēža ārstēšanai – https://www.ziedot.lv/palidziba-andai-kivlisai-4015
Plašāka informācija par olnīcu vēzi https://tikaisievietem.lv/category/onkologija/olnicu-vezis/
