Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tējas vēstures pirmsākumi meklējami Ķīnā pirms vairāk nekā 2000 gadu, un no turienes tā pamazām izplatījusies pasaulē: vispirms uz kaimiņzemēm, tad, pateicoties eiropiešu jūrasbraucējiem, arī tālāk, nonākot Eiropā, Indijā un Amerikā.
Gadsimtu gaitā tēja apmierinājusi visdažādākās cilvēku vēlmes – uzmundrinājusi, nomierinājusi, dziedinājusi un vienkārši sagādājusi prieku. Tēju iegūst no tējas krūma Camellia sinensis, tāpēc Latvijas pļavās saplūcamo augu uzlējumi īsti nav tēja, kaut arī izcīnījuši stabilu pozīciju tēju hierarhijā.
Gan zaļo, gan melno un balto tēju iegūst no viena auga; atšķirības nosaka tas, kura auga daļa tiek izmantota un kā tā tiek apstrādāta.
No šī ansambļa izkrīt vienīgi sarkanā tēja jeb Rooibos, kuras izcelsme meklējama Āfrikā.
“Tēja mūsu izpratnē ir kaut kas pilnīgi cits nekā ārstēšanās un zāles vai sarežģīti, nebeidzami rituāli. To visu var darīt, bet, līdzīgi kā kafija, arī tēja pilnā krāšņumā atplaukst tikai tad, ja to gatavo ar cieņu un mīlestību,” saka Arturs Grikke.
Lai tējas dzeršana harmoniski iekļautos dienas ritējumā, nozīme ir ne tikai šķirnei un garšai, bet arī diennakts laikam, kad cilvēks nolēmis konkrēto tēju baudīt. “Viens aspekts, kas jāņem vērā, ir cilvēka dabiskais fizioloģiskais stāvoklis. Mēs dienas gaitā dažādi uztveram garšas: ir tādi brīži, kad patīk intensīvākas, un ir tādi, kad labprātāk izvēlamies mierīgākas, niansētākas. Otrkārt, svarīgi, vai, malkojot tēju, arī kaut ko ēdam, jo ir tējas, kuras lieliski sadzīvo ar ēdienu, un ir tādas, ko vajadzētu izbaudīt vienas pašas. Treškārt, melnās un zaļās tējas satur kofeīnu, kura nav, piemēram, herbālajās tējās, tāpēc arī tēju dzeršanas laiks nav mazsvarīgs,” norāda Arturs Grikke. Viņš piebilst – izvēloties jebkuru tēju, ir jāievēro ieteicamais pagatavošanas laiks un ūdens temperatūra, kas katrai tējai ir atšķirīga.
