Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Pastāstiet, lūdzu, par pārtikas alerģijas testu – ar ko tas ir īpašs un kuros gadījumos to veic?
– Pārtikas provokācijas tests pasaulē vairs nav jaunums, tas ir jaunums Latvijā, un vienīgā vieta, kur to veic, ir Bērnu slimnīca. Tas ir svarīgs izmeklējums gan mums, ārstiem, gan vecākiem, jo ar šo metodi var precīzi pierādīt vai izslēgt pārtikas alerģiju.
Situācijas, kurās izmanto testu, var būt ļoti dažādas. Piemēram, vecākiem ir aizdomas par pārtikas alerģiju, bet citi izmeklējumi ir negatīvi, tad provokācijas tests ir vienīgā iespēja to pārbaudīt. Tāpat testu izmanto, ja pārtikas alerģija jau ir pierādīta, vainīgais produkts no ēdienkartes ilgstoši izslēgts un pienācis laiks to atkal ieviest uzturā.
Ja bērnam iepriekš pret konkrēto produktu bijusi spēcīga reakcija un mājās to izmēģināt varētu būt pat bīstami, ar testa palīdzību stacionārā mediķu uzraudzībā var noteikt bērna organisma toleranci jeb izturību, vai viņš var sākt ēst izslēgto produktu vai ne. Provokācijas testa ideja ir šāda – bērnam dod ēst nelielu pārbaudāmā produkta devu, piemēram, olu, pakāpeniski palielinot tās daudzumu un pētot organisma reakciju, vai neparādās alerģijas izpausmes.
Jāpiemin, ka testam ir divi veidi. Atklātais – tas nozīmē, ka visi zina, kādu produktu bērnam konkrētajā dienā dod. Parasti šo testa veidu nozīmē bērniem, kam ir zināms alerģiskais produkts un jāpārbauda tikai tolerance. Otrs ir dubultaklais placebo kontrolētais pārtikas provokācijas tests.
Tas nozīmē, ka ne bērns, ne vecāki, ne māsa, ne ārsts nezina, kādu produktu bērnam dod, – to zina tikai neatkarīga persona uztura speciālists.
Dubultaklais provokācijas tests notiek divās atsevišķās dienās, un tikai pēc tam uzzina, kurā testa dienā bērns ēdis slēpto produktu, un redz, vai viņam parādījusies alerģiska reakcija. Šis testa veids ir sevišķi piemērots šaubu gadījumos, kad ir tikai aizdomas par alerģiju. Tas novērš arī psiholoģisko ietekmi, kas pastiprina aizdomas un liek meklēt kādu izpausmju sakritību ar konkrētu produktu. Pasaules un arī Latvijas statistika un pieredze apliecina, ka visbiežāk tomēr, par spīti vecāku sūdzībām un aizdomām, pārtikas alerģija apstiprinās tikai 1% gadījumu.
– Ar ko tas varētu būt izskaidrojams?
– Alerģiskās izpausmes, piemēram, izsitumi vai caureja, bērnam var būt pilnīgi ar pārtikas alerģiju nesaistītu iemeslu dēļ. Tā kā ārējās izpausmes ir vienādas, vecākiem šķiet, ka bērnam ir alerģija, taču tā nav.
Alerģijai līdzīga ir pārtikas nepanesība, ko arī var pierādīt vai izslēgt ar provokācijas testu. Pumpas un izsitumi savu reizi var būt jebkuram bērnam, sevišķi, ja viņš kādu produktu apēdis pār mēru!
Ir produkti, kas paši par sevi provocē alerģiskas reakcijas, tie ir visiem zināmie čipsi, saldumi, konfektes, želejkonfektes, stiklenes dažādās krāsās, arī saldējumi un saldie jogurti, krāsainie dzērieni, paku sulas.
Visi konservanti, krāsvielas un piedevas var izraisīt pseidoalerģijas (alerģijai līdzīgas reakcijas), pat ļoti spēcīgas reakcijas, taču tas nenozīmē, ka bērnam ir pārtikas alerģija. Ja bērnam pret kādu produktu tiešām ir alerģija, viņa organisms uz to reaģē katru reizi, kad ēsts konkrētais produkts.
Savukārt, ja ir pseidoalerģija, vienu reizi, produktu apēdot, nebūs nekas, bet citā reizē būs alerģiska reakcija. Mums ir bijis bērns, kam alerģiska reakcija parādījās pēc ievesta un ķīmiski apstrādāta arbūza ēšanas, un bērns, kuram reakcija bija no buljona kubiņiem, – bet tā nav īstā alerģija.
Arī veselīgie produkti, piemēram, zemenes, citrusaugļi, apēsti pārāk lielā daudzumā, var izraisīt alerģiskas reakcijas. Tāpēc mazam bērnam, kuram ir mazs ķermeņa svars, apēdamo augļu daudzums tomēr jāpielāgo viņa ķermenim, viņš nedrīkst apēst tikpat daudz, cik 50–60 kilogramu smags cilvēks.
Ļoti līdzīgi alerģijai izpaužas arī dermatīts, taču tam ir divi veidi – viens ir alerģiskais dermatīts, kura izraisītājs patiešām ir alergēns, bet otrs pēc izskata ir tāds pats, taču tā cēlonis nav pārtika, bet kāda ādas problēma, kas risināma ar ādas kopšanu un ārstēšanu. Spilgts piemērs tam ir mamma, kura zīdīšanas laikā pārtiek no ūdens un rīsiem, domājot, ka bērns ir alerģisks, bet viņam labāk nekļūst, jo patiesībā mazulim ir problemātiska āda un nekāda mammas diēta palīdzēt nevar.
Jāpiekrīt arī tam, ka daļa vecāku ir pārlieku rūpīgi un pāraprūpējoši, katru pumpu uzskata par satraukuma vērtu un reizēm lieki meklē slimību.
Arī ģimenes ārsti un pediatri nereti nosūta bērnu pie alergologa, lai gan patiesībā viņam problēmas nav.
– Atgriežoties pie pārtikas provokācijas testa – no kāda vecuma bērnam to var veikt?
– Šo testu var veikt jau pirmajā dzīves gadā, jo pirmās pārtikas alerģijas izpausmes visbiežāk parādās pusgada vecumā, arī testu veic no sešu mēnešu vecuma. Protams, pirms tam nepieciešama neliela sagatavošanās – jābūt kādam aizdomās turamajam produktam, lai tad pa vienam var meklēt. Reizēm vainīgā produkta atrašana prasa ilgāku laiku, tomēr tas ir tā vērts, jo palīdz mammai un bērnam izvairīties un atbrīvoties no mokošām un nevajadzīgām diētām, un tas nav mazsvarīgi.
Labā ziņa ir tā, ka, bērnam augot, pārtikas alerģijas parasti pāriet. Tomēr pēdējo gadu tendence visā pasaulē liecina, ka paildzinās vecums, kurā alerģija pāriet. Agrāk diezgan droši varēja prognozēt, ka alerģija pret pienu pāries ap gadu, alerģija pret olām – līdz diviem gadiem, tagad vecuma amplitūda palielinās un, piemēram, alerģija pret olām var izzust tikai piecu sešu gadu vecumā.
Jo agrīnākā vecumā pārtikas alerģija sākusies, jo, lielāka iespēja, ka tā pāries.
Visbiežāk bērni izaug no alerģijas pret pienu, olu, kviešiem, soju. Savukārt alerģijas, kas parādījušās vēlākā vecumā, visbiežāk pret riekstiem, jūras veltēm, ar gadiem var arī nepāriet.
Pēdējos gados arī krasi mainījusies ārstēšanas pieeja, un tagad alergologi lielu uzmanību pievērš organisma tolerances veidošanai. Kādreiz vainīgo produktu pilnībā izslēdza no bērna ēdienkartes, bet tagad tomēr mēģina to pakāpeniski dot, lai saprastu, kā bērns to var ēst. Proti, jau agrīni sāk pārbaudīt, vai bērns tomēr nevar lietot vainīgo produktu, jo vairs nevēlamies bērnam uzlikt ilgstošu diētu.
Piemēram, ja viņam ir alerģija pret olām, bet provokācijas testā atklājas, ka viņš divu gadu vecumā var ēst olu ceptā veidā, kaut gan vārīta ola vēl izraisa reakcijas, tad ļaujam bērnam ēst ceptu olu. Reizēm viņš nevar ēst parastu olu, bet augstā temperatūrā gatavotu, piemēram, ieceptu mafinā, un viņam nav reakcijas. Tad vecāki cep mafinus mājās, un bērns tos lieto pēc savas shēmas – tādā veidā mēģinām dabiski veidot viņā toleranci pret olu, lai ātrāk pienāktu brīdis, kad bērns varēs ēst olu normālā veidā.
Mūsu mērķis ir panākt, lai vecākiem nav tik liela stresa un lai viņiem nav nemitīgi jādomā, ko bērnam dot un kā pagatavot ēdienu, lai tas pēc kaut kā garšotu un vienlaikus nebūtu alerģisks. Lai izvairītos no nepamatotām diētām, un lai zīdoša mamma un bērns saņemtu visas nepieciešamās barības vielas. Tas ir liels progress.
– Ja reiz bērns no alerģijas izaug, varbūt tas nozīmē, ka reizēm nav jādara nekas? Zinu situācijas, kad bērnam dod zāles astmai, bet no tām nav sevišķa efekta, un mamma zālēm atmet ar roku…
– To nevar viennozīmīgi apgalvot, jo situācijas ir dažādas. Runājot par astmu, jāizšķir divas nianses: ja bērnam ir astma, ko izprovocējusi alerģija, piemēram, pret mājas putekļu ērcītēm, no kurām izvairīties nevar, tad viņam elpceļos ir pastāvīgs iekaisums, un nedarīt neko ir riskanti. Bērnam ir hronisks elpceļu iekaisums, kas nav vienkārši pamanāms, bet kas var radīt neatgriezeniskas izmaiņas elpceļos. Tāpēc šo astmu nevajadzētu atstāt bez ievērības.
Otra ir vīrusu izraisīta astma, ar ko parasti slimo bērni līdz skolas vecumam un kurai fonā nav alerģijas, un ar to varbūt arī var nedarīt neko, ja, pārtraucot terapiju, vecāki redz, ka bērnam viss ir kārtībā.
Līdzīgi ir ar citām alerģijām – ja bērnam ir vieglas alerģijas izpausmes, viegls dermatīts bez izteiktas niezes un diskomforta, protams, viņš no alerģijas izaugs bez sevišķas ārstēšanas.
Taču citā situācijā, nepievēršot uzmanību, alerģija turpina attīstīties un var pāriet smagākā formā. Tā ka robeža starp pāraprūpi un nevērību ir diezgan trausla.
– Varbūt pastāv kāda iespēja pasargāt bērnu no alerģijas, jau plānojot grūtniecību? Tās laikā?
– Pirms vairākiem gadiem veikti pētījumi apliecina – ja alerģija ir abiem vecākiem, īpaši, ja pret vienu alergēnu, piemēram, putekļu ērcītēm, iespēja, ka tā būs arī bērnam, ir 80%, bet, ja alerģija ir vienam vecākam, risks ar to slimot bērnam ir 40–60%. Aptuveni 15% bērnu ir alerģija, kaut gan vecākiem tādas nav.
Domāju, ka nekas daudz nav mainījies un tāda sakarība vērojama joprojām. Manuprāt, īsti pasargāt bērnu no alerģijas riska nav iespējams un neko daudz ietekmēt arī nevar. Reizēm pāris, vēl tikai plānojot bērniņu un grūtniecības laikā, dzīvo veselīgi, lieto veselīgu pārtiku un tomēr kaut kas noiet greizi. To ietekmē daudzi globāli, no mums neatkarīgi faktori, piemēram, gaiss, ko elpojam, un ārējā vide, tāpat arī no mums atkarīgi faktori, piemēram, tas, ko ēdam, kā dzīvojam, kāds ir vecāku psihoemocionālais stāvoklis.
Bērns biežāk slimo gan pārāk mazas, gan pārāk lielas uzmanības dēļ, tāpēc jāmeklē zelta vidusceļš.
Ielāgo!
Ja mazajam niezošas pumpas sametas pēc saldumu, čipsu ēšanas, limonādes dzeršanas, tā nav alerģija, bet pastiprināta reakcija uz pārtikas produktā esošajām piedevām vai krāsvielām. Tā ir pārtikas nepanesība, kas rodas no tā, ka bērns apēdis pārāk daudz našķu!
Fakti par alerģiju
- Alerģija ir paaugstināta organisma jutība pret apkārtējā vidē sastopamām dabiskām un nekaitīgām vielām. Piemēram, pārtikas produktiem, ziedputekšņiem, pelējuma sēnīti, mitrumu, mājdzīvniekiem, medikamentiem u. c. Alerģija var parādīties jebkurā vecumā, un no tās nav pasargāts neviens, tomēr visbiežāk tā sākas pirmajā dzīves gadā vai bērnībā.
- Pārtikas alerģija parasti parādās pirmajā dzīves gadā, tai raksturīgi sarkani vaidziņi, kas niez, lobās, mitro. Uz rokām, kājām parādās sarkani, sausi, raupji plankumi. Lielāks bērns sāk kasīties un niezošās vietas var pat sakasīt jēlas. Par pārtikas alerģiju var liecināt tas, ka mazais ļoti daudz atgrūž apēsto vai kakā parādās asins stīdziņa, bērnam var būt arī klepus.
- Ja alerģija ir pret mājas putekļu ērcītēm, dzīvnieku spalvām, pelējumu, bērnam tek deguns, viņš šķauda, no rīta pamodies klepo, var būt aizlikts deguns, bērns nevar paelpot caur degunu, tāpēc viņam bieži ir vaļā mute. Klasiska elpceļu alerģijas pazīme ir sēcoša izelpa, kurā parādās tāds kā pīkstiens.
- Ja alerģija ir pret ziedputekšņiem (polinoze), bērnam tek deguns, ir grūti elpot, viņš šķauda, asaro acis. Parasti šo alerģiju ir viegli pazīt, jo atšķirībā no vīrusu izraisītām iesnām bērnam nav paaugstinātas temperatūras. Turklāt ziedputekšņu alerģija atkārtojas aptuveni vienā un tajā pašā laikā – pavasarī vai vasarā.
Populārākie raksti
